Latvijas de facto atgriešanās Eiropā

Rihards Pīks, Latvijas Republikas ārlietu ministrs intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Rihards Pīks Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

– Kā jūs formulētu Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) un NATO nozīmi no mūsu valsts ārpolitikas un arī iekšpolitikas viedokļa?
– Pievienošanās Eiropas Savienībai nozīmē mūsu atgriešanos Eiropā. Jā, ģeogrāfiski mēs tur vienmēr esam bijuši, bet politiski bijām norobežoti. Arī garīgo vērtību ziņā ilgus gadus esam bijuši norobežoti. Tātad šī ir Latvijas atgriešanās Eiropā de facto. Mūsu pievienošanās Ziemeļatlantijas aliansei nozīmē, ka beidzot esam ieguvuši drošības garantijas, kas mums bija tik nepieciešamas. Lai arī kā mums teiktu, ka Latvijai visapkārt ir daudz lielu draugu, mēs izlēmām pievienoties ES un NATO, kas nozīmē mūsu vēsturisko vērtību kopību un drošības sajūtu. Šie mērķi bija nepieciešami, lai mēs paši sev pierādītu, kādās vērtībās vēlamies dzīvot. Bet šo mērķu piepildījums bija arī vajadzīgs, lai mēs varētu virzīties tālāk. Mūsu galvenais uzdevums ir tautas attīstība un labklājība, un bez ES un NATO reāli nebija iespējams šo uzdevumu veikt.

– Kāda nozīme bijusi procesam – virzībai uz ES un NATO kopš 1995. gada? Kā atceramies, 1995.gadā Latvija bija ļoti bēdīgā ekonomiskā situācijā ar visnotaļ bīstamu kriminogēno stāvokli.

– 1995.gads bija pagrieziena punkts, jo 1995.gadā Latvija bija visdziļākajā krīzē. Tas bija arī laiks, kad Latvijā beidza pastāvēt vecās ekonomiskās un sabiedriskās attiecības, kas pēc inerces vēl vilkās līdzi no vecās totalitārās sistēmas. No šā brīža arī sākās jauno ekonomisko attiecību veidošana un nostiprināšana. Šiem mērķiem – iestāties ES un arī NATO – bija milzu nozīme arī mūsu pašorganizācijā. Lai mēs varētu ātrāk sakārtot ekonomiskās attiecības un lai arī cilvēku prātos sāktos orientācija uz Eiropas vērtībām: cilvēka tiesībām, brīvību, cilvēku savstarpējo attiecību tikumu.
Daudz kas ir mainījies arī mūsu sadzīvē. Cilvēki no Rietumeiropas valstīm, kas šeit bijuši deviņdesmito gadu sākumā, ir pārsteigti par milzu izmaiņām, kas pie mums notikušas. Tas esot redzams pat uz ielas: mūsu cilvēki tagad ir daudz atbrīvotāki, daudz vairāk smaida. Neraugoties uz to, ka ikdienā mēs sūdzamies, ka tas nav kārtībā un tas nav kārtībā. Mēs, latvieši, jau esam ļoti paškritiski, un latviešu pašnovērtējums ir ļoti zems. Bet, ja paskatāmies no malas – un, atrodoties šajā postenī, es dzirdu daudzus vērtējumus no malas –, tad tie, paldies Dievam, nav ne tuvu tik kritiski, kā mēs paši sevi novērtējam.
Tātad pieteikums būt ES deva arī spēcīgu stimulu mums pašiem straujāk sakārtoties. Arī uzņēmējiem – censties pēc citiem kritērijiem, nevis balstīties uz mazāk prasīgo Krievijas tirgu, bet orientēties uz Rietumeiropas tirgu. Tagad mēs redzam, ka šīs pūles ir atmaksājušās.

Jaunās situācijas
jaunie uzdevumi

– Mūsu valstiskums tagad ir jaunā, kvalitatīvi augstākā pakāpē. Kā mainījušies Ārlietu ministrijas uzdevumi?
– Jau pagājušajā gadā eksperti izstrādāja jaunu ārpolitikas koncepciju, jo iepriekšējās koncepcijas mērķi ir sasniegti. Protams, šī koncepcija vēl jāizskata valdībā un jāizdiskutē Saeimā. Tajā ir mūsu ārpolitikas uzdevumi nākamajiem pieciem gadiem. Galvenais uzdevums ir sadarbība ES iekšienē. ES kopējās ārējās un iekšējās politikas veidošana. Lielajām ES valstīm ir gan vēsturiska tradīcija, gan arī ambīcijas sevi tomēr iezīmēt kā atsevišķu viedokli un svaru. Jāteic, ka to izmanto arī viena otra cita valsts. Piemēram, Krievija diezgan atklāti ir devusi signālus, ka tā labprāt Eiropas Savienībā runātu vispirms ar Franciju. Tad šādi signāli tika doti Vācijai. Jā, es saprotu, Krievijai būtu vieglāk rēķināties ar kādas vienas dominējošās valsts, nevis ar visu ES dalībvalstu kopīgo viedokli. Tieši tāpēc ES ir tik svarīgi izstrādāt kopīgo ārpolitiku un iekšpolitiku. It sevišķi attiecībās ar ASV, Krievijas Federāciju, Ķīnu... Jo, manā uztverē, tie ir arī ģeopolitiski jēdzieni. ES būs vislielākais svars, ja tās politika būs vienota. Protams, tas ir grūts process, jo ES ir suverēnu valstu savienība, kurā katrai ir savas vēsturiskās tradīcijas un ambīcijas. Arī mazajām valstīm jāaizstāv savas intereses ES iekšienē. Tas ir mūsu uzdevums, un mēs to darām.
Oficiāli ES paplašināšanās notika 1.maijā, taču pirms tam bija jāsagatavo arī ES un Krievijas Federācijas kopīgais paziņojums “Partnerattiecību un sadarbības līgums”. Problēma radās tieši ar šo līgumu, kurā ietverti galvenokārt papildinājumi ar Krievijas un ES tirdzniecības nosacījumiem.
Diemžēl Krievija bieži vien turpina paņēmienus, kas bija raksturīgi padomju ārpolitikai, – pievienot ekonomiskajam dokumentam politisku pozīciju. Tā bija arī šajā gadījumā, un tas bija vērsts mūsu un Igaunijas, kā arī Lietuvas virzienā. Krievija centās uz mums izdarīt spiedienu. Bija ārkārtīgi svarīgi aizstāvēt mūsu intereses un pierādīt arī pārējām valstīm, kāds ir lietu patiesais stāvoklis un kādas ir mūsu intereses.
Viens no svarīgiem mērķiem tagad ir pievienoties arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai, kurā ir ES valstis un arī ASV un Kanāda. Tas ir tāds kā elitārs valstu klubs, kam ir ļoti ietekmīga nozīme.
ES ietvaros mums ir reģionālās sadarbības intereses – tās ir Ziemeļvalstis, Baltijas jūras valstis un Baltijas jūras reģions. Šeit mums ir arī jauni uzdevumi, kas definēti pēc ES politikas. Jaunās kaimiņattiecības, kurās mūsu uzdevums ir sadarboties ar Krieviju, ar Ukrainu, arī ar Moldovu, Baltkrieviju, ar Aizkaukāza valstīm. Tas ir arī mūsu interesēs, un mēs arī labāk pazīstam šīs valstis. Mūsu interesēs tagad ir arī sadarbība ar Centrālās Āzijas valstīm un tālāk ar Ķīnu. Viņus interesē mūsu ostas, un Latvija viņiem ir interesanta kā ieeja ES.

Baļķi savā acī neredz

– Ārzemju prese uzsver, ka līdz ar Latvijas iestāšanos ES mainījusies mūsu valsts attieksme pret Krieviju. Līdz šim mēs esot tikai atbildējuši uz Krievijas uzbrukumiem, bet tagad uzbrūkot arī paši. Rezultātā esot radusies spriedze Latvijas un Krievijas attiecībās.
– Bet Latvija nav neko darījusi, lai spriedzi vairotu. Gluži otrādi, Latvija ir gadiem klausījusies Krievijas nepamatotos pārmetumus. Latvija ir risinājusi Krievijas puses izvirzītās prasības. Sākot ar robežlīgumu, pie kura mēs sākām strādāt jau 1992.gadā. 1997.gadā šis līgums bija sagatavots, bet Krievijas puse nevēlējās, lai tajā būtu atsauce uz 1920.gada Latvijas – Krievijas miera līgumu, kurā ietverts arī robežjautājums. Mums nācās grūti pārliecināt dažus Latvijas politiskos spēkus, tomēr mūsu pusē līgums tika saskaņots. Bet pēkšņi šis līgums Krievijai vairs nelikās būtisks. Tad parādījās sociālais līgums. Jā, arī tas ir vajadzīgs. Tas nāk par labu cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā, bet padomju laikā ir strādājuši Krievijā. Mēs atrisinājām arī šo jautājumu, un atkal šis līgums guļ Krievijas pusē. Tas mūsu valstij prasa papildus gandrīz 2 miljonus latu viņu sociālajai nodrošināšanai. Bet Krievijas pusei radās atkal jaunas prasības. No mūsu puses bijis nemitīgs darbs, risinot Krievijas puses izvirzītos grūtos jautājumus. No Krievijas puses – es nevaru minēt nevienu šādu risinātu jautājumu. Diemžēl!
Tādēļ mēs esam definējuši arī savas intereses. Jo nevar visu laiku klausīties pārmetumus. Nevar būt dialogs, ja visu laiku dzirdam tikai par vienas puses interesēm. Katra ir suverēna valsts, ar suverēnu tautu, kurai ir savas intereses un savas tiesības. Bet Krievija joprojām aizrāda, bieži vien Ārlietu ministrijas paziņojumos. Izskan arī dažādu politiķu izteicieni. Tie gan nav valdības pārstāvji, bet Krievijas Valsts domes politiķi, kas izsaka ne vien pārmetumus, bet arī draudus. Un, ja tajā pašā laikā Krievijas oficiālās varas iestādes Pleskavā Hitlera dzimšanas dienā atļauj krievu “skinhediem” piketēt pie Latvijas konsulāta, tad kā lai to nosauc?! Mēs redzam, ka Krievijā pret ksenofobiju necīnās.
Mēs bieži dzirdam pret mums vērstus naidīgus izteicienus, bieži redzam pret mūsu vēstniecību vērstus piketus un draudus. Ja Krievijas varas iestādes to neatļautu, šādi ekscesi nenotiktu. Mēs zinām, kā var ietekmēt sabiedrisko domu, un Krievijā šī tradīcija – ietekmēt sabiedrisko domu – ļoti stingri saglabājusies no padomju laikiem. Krievijas politiķi otra acī skabargu redz, bet baļķi savā neredz. Lūk, par to mēs tagad aizrādām.
Tagad Krievijas puse aktualizē tā saukto krievvalodīgo situāciju Latvijā. Te nu jāsaka skaidri un gaiši, ka tas ir viens no mūsu uzdevumiem: izskaidrot gan mūsu partneriem ES, gan arī pašiem krievu politiķiem situācijas būtību. Ka nevar vienkārši tā samest vienā maisā veselu problēmu kompleksu. Sak, pie jums Latvijā ir krievvalodīgie, un tā ir jūsu problēma. Pirmkārt, tā ir Latvijas okupācijas seku problēma. Otrkārt, krievu minoritāte Latvijā bija arī pirms Otrā pasaules kara. Jau tolaik Latvijā bija vairākas minoritātes. Lielākā bija vācu minoritāte, bija arī ebreju, krievu, poļu, lietuviešu, igauņu minoritāte.

– Visi lojāli pret Latvijas valsti.

– Tieši tā! Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados, pateicoties Maskavas īstenotajai rusifikācijas politikai, Latvijā tika iesūtīti – stimulēti, aicināti labākas dzīves meklējumos – no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas tūkstošiem cilvēku, tā radot etnisko disbalansu. Jo pastāvēja reāls drauds, ka, turpinoties padomju režīmam, pēc 20 vai 30 gadiem Latvijā dzīvotu kaut kāda amorfa iedzīvotāju kategorija. Kā krieviski saka, tāds “ono” (nekatrā dzimte krievu val. gramatikā). Atjaunojot neatkarību, mūsu pirmais uzdevums bija saglabāt mūsu valodu un mūsu kultūras identitāti.
Bet mēs nenoliedzam nevienu minoritāti. Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur valsts un pašvaldību apmaksātu pamata izglītību var apgūt astoņās valodās. Latvijā dzīvo arī īsta krievu minoritāte – krievu izcelsmes Latvijas pilsoņi, kuri sevi apzinās kā kultūras un etnisku kopību. Viņi ir lojāli Latvijas valstij.

Tā sauktie krievvalodīgie ir pastāvīgie iedzīvotāji, kas Latvijā iebraukuši pēdējos trīsdesmit gados. Viņiem ir visas iespējas naturalizēties, un daudzi to arī dara, īpaši tagad, pēc Latvijas iestāšanās ES. Bet mēs nevaram pakļauties Krievijas spiedienam un vienā mirklī viņus visus naturalizēt.
Kādēļ gan citām minoritātēm Latvijā nav problēmu?! Es personīgi esmu ļoti draudzīgās attiecībās ar Latvijas poļu kopienu – viņiem pie mums nav problēmu. Bet krievvalodīgo kopienai, manuprāt, ir divējādas problēmas. Daudzi no šiem cilvēkiem līdz pat pēdējam nespēja noticēt, ka Latvija iestāsies ES. Līdz pat pēdējam brīdim viņiem bija kaut kādas ilūzijas, ka varbūt Maskava tomēr kaut kā pievienos Latviju Krievijai.

– Absurdi, taču jāatceras, ka šiem cilvēkiem valodas barjeras dēļ pieejami vienīgi informācijas avoti krievu valodā.

– Tieši tā! Uz to vērsti arī daudzi Krievijas politiķu izteicieni. Jūtams, ka viņiem ir cits mērķis – saglabāt šo “krievvalodīgo”pašreizējo statusu. Kavēt viņu integrāciju Latvijas sabiedrībā, saglabāt viņus kā nošķirtu kopienu. Vispirms jau paturot viņus nošķirtā informācijas laukā. Tātad zināmā mērā censties sadalīt Latvijas tautu. To mēs nekādā gadījumā nepieļausim.

– Kādas jūs paredzat mūsu turpmākās attiecības ar Krieviju?

– Kā jau minēju, lai būtu dialogs, jārespektē arī otrs. Ne vien formāli. Protams, formāli Krievija mūs atzīst. Formāli arī Krievija ir demokrātiska valsts, ar demokrātiski ievēlētu parlamentu. Bet praksē mēs varam apšaubīt daudzus procesus, kas pašlaik notiek Krievijā. Protams, tā ir Krievijas darīšana. Viņi virzās pa savu attīstības ceļu. Taču daudzi procesi Krievijā mūs nevar neuztraukt, jo tā ir liela valsts, kas atrodas mums līdzās. Un mūsu vēsturiskā pieredze liecina, ka Latvijai nācies ciest allaž, kad Krievijā pie varas bijuši nedemokrātiski spēki.
Mēs esam ieinteresēti, lai Krievija attīstītos demokrātiski. Bet viena no demokrātijas pazīmēm ir respektēt arī otras valsts, vienalga, lielas vai mazas, intereses. Kolīdz tā tas būs praksē, mūsu attiecības kļūs normālas.

Eiropas
jaunās problēmas

– Kura, jūsuprāt, šobrīd ir aktuālākā ES problēma? Laikam taču Eiropas konstitucionālā likuma tapšana.
– Jā, šobrīd tā ir lielākā ES problēma. Jo ES dalībvalstīm šajā jomā ir dažādas tradīcijas. Piemēram, Apvienotajai Karalistei nemaz nav konstitūcijas. Apvienotā Karaliste ir nodibināta uz Anglijas un Skotijas līguma pamata. Pēc tam izveidoti visi nepieciešamie likumi. Tāpēc briti ES arī iebilda, kāpēc šis dokuments būtu jāsauc par konstitūciju, un Konvents nolēma to nosaukt par konstitucionālo līgumu. Es minu šo piemēru, lai parādītu, cik atšķirīgas ir tradīcijas dažādās Eiropas valstīs. Līdz ar to ir arī objektīvas grūtības saskaņot konstitucionālo līgumu. Bet tādēļ jau tika organizēts Konvents – visplašākais forums Eiropas vēsturē, kurā atklāti, demokrātiski tika diskutēts par ES nākotni un izvērtēta gandrīz 50 gadu pieredze. Tad, apvienojot vienā blokā visus iepriekšējos ES likumdošanas aktus un skatoties uz priekšu nākotnē, tika radīts šī konstitucionālā līguma projekts.
Protams, katrai valstij ir savas intereses, jo, kaut arī apvienojušās ES, tās joprojām ir neatkarīgas valstis. Vairāk gan pretrunas izpaužas institucionālos jautājumos, runājot gan par ES pārvaldi, gan par balsošanas veidu ES Padomē, gan balsu skaitu Eiropas Parlamentā. Arī par komisāru skaitu Eiropas Komisijā. Ir ļoti svarīgi, lai katrai valstij būtu savs komisārs ES izpildorganizācijā.
Dzīve pierāda, ka daudzas jomas ES jāintegrē ciešāk. Tā pēc traģiskajiem terora aktiem Spānijā aktualizējās jautājums par ciešāku sadarbību tieslietās un iekšlietās. Jo izrādījās, ka noziedzniekiem ES bija daudz lielākas iespējas nekā tiesībsargājošo institūciju pārstāvjiem.
Tagad parādās nepieciešamība pārskatīt transporta iespējas. Tiek apspriests projekts “Rail Baltic”, kas ietu no Tallinas caur Rīgu līdz Berlīnei un Parīzei. Šā projekta aktualitāti apliecina kaut vai tāds piemērs. Vienu brīdi parādījās projekts, ka koncerns “BMW” varētu mūsu reģionā izveidot savu ražotni. Viens no iemesliem, kāpēc Latvijā tas izskatījās problemātiski, bija – nav ātrgaitas dzelzceļa sakaru ar Rietumeiropu.
ES nepieciešamas arī enerģētikas ķēdes. Ir vēl citas jomas, kurās dzīve aktualizē integrācijas nepieciešamību. Acīmredzot tikai dzīve turpmākajos gados parādīs, cik lielai jābūt Eiropas Komisijai.
Ir vēl dažas jomas, kurās bija dažādi viedokļi, bet lielākoties jau ir panākta saskaņa. Piemēram, kuri lēmumi Eiropas Padomē jāpieņem vienprātīgi un kurus varētu pieņemt ar kvalitatīvo vai dubulto balsu vairākumu. Pamatā te pozīcijas saskan: ka nodokļu jautājumos, tāpat sociālajā politikā kopējie lēmumi jāpieņem vienbalsīgi, jo tā tomēr ir katras valsts iekšējā lieta. Respektīvi, šajos jautājumos nevar pieņemt kopēju lēmumu, ignorējot kaut vienu valsti.

– Kā Latvijas diplomātija sagatavojusies jaunajai situācijai?

– Kopumā Latvijai izdodas aizstāvēt savas intereses. ES ir viens princips, ko mēs Latvijā ne vienmēr pienācīgi novērtējam. Jo diemžēl pie mums vēl ir dzīvs pagātnes rēgs par vārdu “savienība”. Eiropas Savienībā katras valsts intereses tiek respektētas. Un, ja mēs pierādām, ka konkrētais lēmums tieši skar mūsu valsti, tad mūsu viedoklis tiek respektēts.
Pievienošanās procesa laikā mums izveidojusies virkne augstas klases profesionāļu, kas var strādāt ar ES institūcijām. Ir gan cita lieta: parādās iespējas strādāt arī ES kopīgajās institūcijās, un te Latvijas pārstāvji šīs iespējas vēl pietiekami neizmanto. Piedāvājumu un vajadzību ir vairāk, nekā Latvijas pārstāvji pieteikušies. Jā, tur ir stingri noteikumi, stingra konkurence. Katrai valstij tiek piedāvāta noteikta kvota, bet, ja pretendents neatbilst ES prasībām, viņš uz šo vietu netiek. Lūk, šajā jomā mēs vēl neesam pietiekami gatavi.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv