Par Latvijas okupāciju 1940. gadā

Prof. Dr.habil.hist. Riahards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums. Sākums —

"LV" nr.223/225, 14.06.2000.;

"LV" nr.228/229, 16.06.2000.

Baltijas valstu neatkarības likvidēšanas pēdējais akts sākās 1940.gada jūlija pirmajās dienās. Pēc Maskavas pavēles tas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā notika vienlaikus un vienādi — jaunās "tautas" valdības vienlaikus pieņēma gandrīz pilnīgi adekvātus likumus, noteikumus, aicinājumus un lozungus vai vienās un tajās pašās dienās organizēja demonstrācijas ar vienādiem vai līdzīgiem saukļiem.

Lai iegūtu kaut vai minimālu sabiedriskās domas atbalstu un "atjaunotu" demokrātiju Baltijā, krievu okupanti un viņu vietējie līdzskrējēji vispirms stājās pie tautas pārstāvniecības institūtu darbības atsākšanas. Latvijā tas nozīmēja atjaunot 1934.gada 15.maija apvērsuma laikā likvidēto Saeimu. Taču, lai cik dīvaini tas arī šķistu, prof. Dr. A.Kirhenšteina vadītās valdības deklarācijā, kuru Ministru kabinets apstiprināja 1940. gada 21.jūnijā, nebija teikts ne vārda par jaunām parlamenta vēlēšanām. Lai gan nekonkrēti, tomēr par šo jautājumu varēja lasīt vienīgi tajā pašā dienā pieņemtajās LKP prasībās jaunajai valdībai: "Jānodrošina tautas vēlēta pārstāvniecība uz vispārēju, vienlīdzīgu, aizklātu un tiešu tiesību pamata (tautas nodevējiem nav balsstiesību).

Jāizstrādā

jauna valsts satversme

Acīmredzot Kremlī vēl nebija izlemts, kā īsti rīkoties jauniegūtajās zemēs. Bet drīz vien vajadzīgie norādījumi tika saņemti, un, kā jau tas padomijā bija pieņemts, vērsim pie ragiem vispirms ķērās ne valdība, bet partija.

1940.gada 2.jūlijā notika Latvijas kompartijas centrālkomitejas sekretariāta sēde. Piedaloties J.Kalnbērziņam, Ž.Spurem, A.Jablonskim, P.Kurlim un O.Augustei, tā nolēma organizēt Saeimas vēlēšanas. "Sākot priekšvēlēšanu kampaņu (..) nepieciešams sastādīt strādnieku, zemnieku un inteliģences darba savienības sarakstus. Būs jāuzstāda pārstāvji no armijas. Nepieciešams izstrādāt darbaļaužu bloka platformu (sastādīs b.Spure). Sākt kampaņu par Saeimas pārvēlēšanu arī mūsu avīzēs."

Kad to bija izdarījuši partijas bosi, Ministru kabinets ieguva tiesības 4.jūlijā pieņemt savu lēmumu šajā sakarā. Valdībai vajadzēja precīzi postulēt darāmo, sākot rezolūciju ar īsu preambulu:

"Ar bijušās valdības 1934.gada 18.maija lēmumu, pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi, Saeimas funkcijas bija uzliktas Ministru kabinetam.

Latvijas demokrātiskās republikas valdība, atzīstot par savu pienākumu nodrošināt Latvijas tautai iespēju brīvi izpaust savu gribu uzdevumos, kuri tagadējā laikā izvirzījušies mūsu tēvijas priekšā valsts celtniecības un valsts pārvaldīšanā, un atzīstot, ka šajās vissvarīgākajās valsts lietās nav pieļaujama nekāda vilcināšanās, nolemj:

1. Nekavējoties izdarīt Saeimas vēlēšanas saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 6.pantu vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas balsošanas ceļā."

Kabinets noteica parlamenta vēlēšanu laiku 1940.gada 14. un 15.jūlijā, pieņēma likumu par Saeimas vēlēšanām un iecēla Centrālo vēlēšanu komisiju (CVK). Pieci (!) komisijas locekļi bija komunisti (K.Šics, J.Vecvagars, A.Buševics, A.Deglavs, O.Gulbis), pārējie — bezpartijiskie (senators A.Meņģelsons no Tieslietu ministrijas, A.Maldups no Valsts statistiskās pārvaldes un A.Leja no Iekšlietu ministrijas).

Vēlēšanu farss galvenajos vilcienos izpaudās šādi:

Pirmkārt. Satversmes 49.pants noteica, ka "ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlamās Saeimas sanākšanai". Tātad valdība nebija tiesīga pieņemt vēlēšanu likumu, jo Satversmes 64.pants paredzēja, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai".

Otrkārt. Vēlēšanu sagatavošanai bija atvēlētas tikai 10 (!) dienas, tādējādi ignorējot Satversmes sapulces 1922. gada 9.jūnijā apstiprinātā likuma par Saeimas vēlēšanām 30.pantu, kas noteica reālu termiņu: "Vēlēšanu dienas nosaka Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar Satversmes likumu. Tām jābūt izsludinātām "Valdības Vēstnesī" vismaz (izcēlums mans — R.T. ) 40 dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas." Bet zagļiem taču jāsteidzas...

Treškārt. Kā Latvijas Satversme, tā 1922. un 1940.gada Saeimas vēlēšanu likums nosacīja, ka vēlēšanu tiesības ir visiem Latvijas pilsoņiem un par deputātu kandidātiem arī var uzstādīt tikai Latvijas pilsoņus . Ignorējot šo prasību, vēlēšanu kampaņu vadīja un kļuva arī par deputātiem PSRS pilsoņi J.Kalnbērziņš, O.Auguste, P.Plēsums u.c. LKP vadītāji un funkcionāri.

Ceturtkārt. Neviens valdības vai CVK lēmums neparedzēja ārzemju novērotāju klātbūtni vēlēšanās. Taču tādi, kā būs parādīts tālāk, ne vienā vien iecirknī bija, galvenokārt sarkanarmijas politvadītāju personā. Turklāt Latvija šajā laikā vēl nebija pat uzņemta Staļina impērijas sastāvā.

Piektkārt. "Uzlabojot" 1922.gada vēlēšanu likumu, bet patiesībā domājot par labvēlīgu balsošanas rezultātu akcijas organizatoriem, 1940.gada likums noteica, ka par nederīgiem uzskatāmi saraksti ar strīpojumiem vai jaunu kandidātu ierakstiem, t.i., tika atmesti tā dēvētie grozāmie saraksti.

Latvijas komunisti, lai gan viņu bija maz, tikai nedaudzi simti, un, kā tagad mēdz sacīt, viņu spices vīri nesnauda, lai skopo desmit dienu laikā iedabūtu parlamentā savus cilvēkus. Tajā pašā 4.jūlijā, kad notika valdības sēde, sapulcējās LKP Rīgas komitejas rajonu sekretāri, lai noklausītos partijas runasvīra Ž.Spures ziņojumu par Saeimas vēlēšanām. Sanāksmes protokolā teikts: "Saskaņā ar Internacionāles rīkojumu (lasi: ar VK(b) P rīkojumu, jo Kominternē noteicēja bija šī partija — R.T. ) un Sekretariāta lēmumu Saeimas vēlēšanām jānotiek visā drīzumā. Vēlēšanas notiks uz pirmās Konstitūcijas pamatiem. Visi vēlākie ierobežojumi ir atcelti. Vēlēšanas jāsagatavo ātri."

Runātājs atzīmēja, ka partijas, izņemot kompartiju, nav legalizējušās un tās divu nedēļu laikā nespēs to izdarīt. To vajadzēja saprast tā, ka ar komunistiem konkurējošus sarakstus nebūs iespējams tik īsā termiņā sastādīt. Šajā ziņā LKP dižvīri rūgti alojās.

Partijas darboņu apspriede nolēma sakarā ar vēlēšanām sarīkot manifestāciju 5.jūlijā Rīgā. Lozungs: Balsojiet par strādnieku, zemnieku un darba inteliģences bloku! Manifestantus pie krievu vēstniecības Antonijas ielā uzrunāja 1940.gada jūnija un jūlija notikumu viesrežisors Latvijā PSRS valdības priekšsēdētāja vietnieks A.Višinskis. Gājiena noslēgumā pie valdības nama Valdemāra ielā tā dalībniekus sveica LKP CK arodbiedrību nodaļas vadītājs J.Putniņš, liekulīgi deklarēdams: "Latvijas komunistiskā partija nav izgājusi ar lozungu par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai!"

Tajā pašā 5.jūlijā Ž.Spure Rīgas arodbiedrības pārstāvju sapulcē kompartijas centrālkomitejas vārdā nolasīja LKP vēlēšanu programmu. To bija parakstījuši jau minētā CK sekretariāta locekļi, izņemot Kurli, kas vēlāk tika atmaskots kā provokators un nošauts. Latvijas Darba jaunatnes savienības (vēlāk — komjaunatne) centrālkomitejas vārdā programmas parakstītāju vidū bija arī Eduards Berklavs. Sarkanās palīdzības CK pilnvarā šo dokumentu atbalstīja A.Nurža un E.Niedra. Pārējie programmas akceptētāji: Latvijas strādnieku arodbiedrības (48 paraksti), biedrības Latvijas kara invalīdu savienība (2 paraksti), Latvijas armijas pārstāvji (17 paraksti), zemniecības pārstāvji (6 paraksti) un biedrību un sabiedrību pārstāvji (11 paraksti) diezin kāpēc bija anonīmi. Viens no diviem — vai nu tik daudz parakstu vispār nebija paspēts savākt, vai to autori negribēja afišēt savus uzvārdus.

Tā izveidojās t.s. Latvijas darbaļaužu bloks. Tā platformas ārpolitikas iedaļa sastāvēja no viena vienīga teikuma: "Draudzība starp Latvijas un Padomju Savienības tautām un stipra, nesagraujama savienība starp Latvijas Republiku un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību." Par Latvijas iestāšanos kaimiņdižvalstī te nebija ne vārda. Tāpat kā iekšpolitikas nodaļā nevarēja atrast vārdu "kolhozs"...

Opozīcija neklusē

Latvijas demokrātiskie politiskie spēki, pirmām kārtām pilsonība, iespējams, būdama naiva, tomēr mēģināja izmantot vēlēšanas kā pēdējo iespēju, lai saglabātu savu valsti. Ja ne pilnīgi brīvu un neatkarīgu, tad vismaz pussuverēnu.

Pēc Saeimas vēlēšanu izsludināšanas zvērinātā advokāta A.Ķeniņa dzīvoklī notika apspriede, kurā piedalījās zvērinātie advokāti P.Berģis, V.Zāmuēls un J.Breikšs, Zemnieku savienības kreisā spārna pārstāvis H.Celmiņš un J.Bankavs no mazzemnieku partijas (pēc citām ziņām arī K.Skalbe, prof. K.Čakste, senators M.Čakste, zvēr. adv. V.Holcmanis, Dr. P.Kalniņš, Ā.Bļodnieks, ģen. J.Balodis un vēl daži). Viņi apsprieda nākamo vēlēšanu jautājumus un programmu, ja gadījumā piedalītos šajā kampaņā. Pārrunāja arī memorandu iesniegšanai kopā ar programmu A.Višinskim, lai noskaidrotu šīs latviešu politiķu un sabiedrisko darbinieku grupas piedalīšanās iespējamību vēlēšanās vispār.

Demokrātisko latviešu vēlētāju memorandu izstrādāja P.Berģis, A.Ķeniņš, V.Zāmuēls un H.Celmiņš. To iesniedza A.Višinskim, PSRS sūtnim V.Derevjanskim, kā arī Ž.Spurem un sabiedrisko lietu ministram P.Blauam, lai panāktu iespēju izvirzīt vēlēšanās alternatīvu sarakstu. Divsejainais Jānuss Višinskis pat... atbalstīja šādu nodomu.

Ar vienu roku atbalstīja, ar otru roku aizliedza. Ne jau bez viņa ziņas CVK pieprasīja, lai pirms kandidātu sarakstu iesniegšanas tiktu publicētas to vēlēšanu platformas. Šķēršļu licēji acīmredzot cerēja, ka opozicionāri to nevarēs izdarīt, jo visas spiestuves, tāpat kā laikrakstus, kontrolēja A.Kirhenšteina valdība.

Pilsonisko vēlētāju grupa tāpēc nolēma izdot dienas avīzi "Neatkarīgā Latvija". Koncesija, protams, netika saņemta.

Tomēr ar atsaucīgu patriotu palīdzību grupai izdevās nodrukāt vēlēšanu platformu "Demokrātisko latviešu aicinājums" īsa uzsaukuma veidā Rīgā un Jelgavā 100 tūkstoš eksemplāru lielā metienā.

Platforma sastāvēja no 9 punktiem, pirmais no kuriem deklarēja: "Brīvā, neatkarīgā, demokrātiskā Latvija". Nebija domājams iztikt bez 2. punkta: "Ciešu, pastāvīgu sadarbību ar PSRS 1939.g.5.oktobra savstarpējās palīdzības līguma mērķu sasniegšanai un tālākai izveidošanai." Par attiecībām ar okupantiem gan nebija ne zilbes.

Demokrātisko latviešu vēlētāju Saeimas vēlēšanu komisija savā platformā informēja iedzīvotājus, ka tās sarakstā starp citiem kandidēs A.Ķeniņš, ģen. J.Balodis, V.Zāmuēls, K.Skalbe, H.Celmiņš, P.Berģis.

Platformu iespēju robežās izlīmēja Rīgas ielās, izplatīja pagastu valdēs, lauku veikalos, pienotavās un citās vietās. Ap pussimts automobiļu bija sagatavots šā dokumenta nogādāšanai visā Latvijā.

Pret "Demokrātisko latviešu aicinājuma" autoriem nekavējoties tika organizēts ass pretuzbrukums. To ievadīja Ž.Spure, uzstādamies 1940.gada 7.jūlijā Rīgas Latviešu biedrības zālē notikušajā strādnieku komiteju un arodbiedrību pagaidu valžu pārstāvju sapulcē: "Buržuāzijas bloks (..) droši vien iziešot ar sauksmi pret Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. Bet kas gan esot uzstādījis šādu prasību? Partija tādu neesot uzstādījusi (?! — R.T .) un šis buržuāzijas bloka lozungs esot demagoģija. Darba ļaužu bloks stāv par brīvu demokrātisku Latviju. Pati tauta izlems, un, ja tautas vairākums iestāsies par to, tad šī padomju republika būs latviska".

Pret konkurējošā kandidātu saraksta iniciatoriem tika veiktas arī tiešas represijas. 9.jūlijā demokrātisko latviešu vēlētāju grupas telpās iebruka čekisti, domājams, jau latviešu, apcietināja biroja tehnisko vadītāju, konfiscēja un iznīcināja visus vēlēšanu materiālus. Arestēja daudzus šīs grupas darbiniekus un viņu palīgus. Ne viens vien no viņiem pēc tam nokļuva Sibīrijā. 1940.gada 19.septembrī apcietināja A.Ķeniņu. Nākamā gada martā viņu izsūtīja uz pieciem gadiem uz Kazahstānu.

Sarosījās arī lielāka latgaliešu inteliģences grupa, nolemjot piedalīties Saeimas vēlēšanās ar savu sarakstu. Rīgā, katoļu zālē, Klostera ielā notika plašāka sanāksme, kurā piedalījās laikraksta "Latgolas Vųrds" izdevējs un redaktors, priesteris H.Trūps, prelāts A.Pastors, "Daugavas Vēstneša" redaktors A.Vanags u.c. pazīstami Latgales politiķi un sabiedriskie darbinieki, kā arī vairāki latgaliešu studenti. "Latgolas Vųrda" 4.jūlija numurā ievietoto ievadrakstu grupa uzskatīja par savu platformu un grasījās iesniegt to CVK. Taču, saņēmuši ziņu, ka sākušies opozicionāru aresti, latgalieši atteicās no šā nodoma.

CVK 10. jūlija sēdē izskatīja bezpartijisko zvejnieku, strādnieku un vidusšķiras vēlētāju grupas platformu un 9 kandidātu lielo sarakstu Kurzemes vēlēšanu apgabalā. Tā kā platforma bija izlikta tikai Mērsraga pagasta valdē un pastā, komisija atteicās šo sarakstu pieņemt.

Tāds pats liktenis piemeklēja bezpartijisko apvienības sarakstu Rīgas vēlēšanu apgabalā, kurā bija iekļauti 8 kandidāti, un Latgales zemnieku, strādnieku un darba inteliģences sarakstu Latgales apgabalā ar 17 kandidātiem. Vēl 9 sarakstos figurēja tikai pa vienam kandidātam. Tā kā to platformas arī nebija darītas zināmas atklātībai, sekoja strups — noraidīt. Interesanti atzīmēt, ka vienā no tiem kā deputāta kandidāts startēja visiem labi pazīstamais Mavriks Vulfsons...

Anglijas lietvedis Rīgā D.Makilops 1940.gada 11.jūlijā telegrafēja savai Ārlietu ministrijai: "Centrālā vēlēšanu komisija akceptējusi piecus kandidātu sarakstus — vienu katrā vēlēšanu iecirknī (resp. apgabalā — R.T. ).Visi ir Latvijas Darba bloka saraksti (..). Citi saraksti noraidīti kā neatbilstoši vēlēšanu likumam. Svarīgākais no noraidītajiem likumiem bija Latvijas demokrātu saraksts. Tā priekšgalā bija Atis Ķeniņš (..), un tajā ietilpa ģenerālis Balodis (..). Tika radīti visi iespējamie šķēršļi, lai opozīcijas sarakstus nevarētu iesniegt. Avīzes deklarācijas neņēma pretī, un spiestuves tās neiespieda.

"Vēlēšanas"

Nevar teikt, ka farsa rīkotāji nebūtu rūpējušies par "darba tautu". Balsot varēja tāpat kā vecajos laikos divas dienas, turklāt pat par divām stundām ilgāk — līdz pulksten 22. Pilsoņi bija tiesīgi izraudzīties jebkuru no 612 vēlēšanu iecirkņiem vai 644 apakšiecirkņiem. Pati sevi pārspēja Rīgas apgabala vēlēšanu komisija, kas izveidoja speciālu "ceļojošo (39.) iecirkni vēlētāju vajadzībām, kas atrodas ieslodzījumā". Bet varbūt cietumnieki balsoja par LKP kandidātiem?

Pazīstamais sociāldemokrātu politiķis Voldemārs Bastjānis savos memuāros "Gala sākums" (Zviedrijā, 1964) atceras (166.–167.lpp.) tās dienas: "Nekad Rīgu vēl nebija pieredzējusi tādu aģitāciju — no mājas uz māju, no dzīvokļa uz dzīvokli — un tādu balsotāju, galvenā kārtā slimo vai nespējīgo, vešanu uz balsošanas iecirkņiem pie urnām. Visi komunistu jaunieši — zēni un meitenes — bija mobilizēti. Bija dots rīkojums visiem vēlētājiem ņemt pases līdzi, kurās iespiedīšot atzīmi par piedalīšanos vēlēšanās. Kaut gan šā rīkojuma oficiālais motīvs bija vienas personas divreizējas balsošanas novēršana, visi tomēr bija pārliecināti, ka īstais motīvs ir izrēķināšanās ar tiem, kam pasē nebūs atzīmes par piedalīšanos vēlēšanās."

Lai "atpalikušās" Latvijas ļaudis kaut ko nesajauktu balsošanā, ne vienā vien vēlēšanu iecirknī ieradās sarkanarmijas un LKP "novērotāji". Liepājas apriņķa Aizvīķu vēlēšanu iecirknī, kā teikts vēlēšanu komisijas protokolā, "pulksten 10 vēlēšanu telpās ieradās mums draudzīgās PSRS kareivji kā pārstāvji no LKP Lejaskurzemes organizācijas 1) M.Ratņikovs un 2) T.Kuprikovs" . Tā paša apriņķa Asītes iecirkņa I apakšiecirkni ar savu klātbūtni "pagodināja" kompartijas Lejaskurzemes organizācijas pārstāvji, padomju virsnieki M.Sijanovičs un A.Novikovs. Uz kāda sarkanarmijas virsnieka ieteikumu Ikšķiles apakšiecirknī "atsevišķā istabā tika novietota tinte un spalva". Utt. u.tml.

Kā liecina tā laika prese, ne pirms vēlēšanām, ne balsošanas dienās netrūka ne ragu mūzikas, ne kinoizrāžu, ne sarkanarmiešu kazačoku un citu pļasku. Izpalika vienīgi latviešu t.s ulmanītis un krievu vodka , jo kā vecajā, tā jaunajā vēlēšanu likumā bija noteikts, ka "vēlēšanu dienās tirgošanās ar reibinošiem dzērieniem aizliegta".

Tā noritēja pirmās "brīvās" vēlēšanas Latvijā pēc 15. maija puča. Vai tad kāds brīnums, ja ticam CVK ziņojumam, ka vēlēšanās esot piedalījušies 94,8% pilsoņi (bet cik nepilsoņu?), no kuriem 97,8% balsojuši par Latvijas darbaļaužu bloka kandidātiem. Salīdzinājumam: pat 20.gados un 30. gados, kad vēlēšanas bija patiesi demokrātiskas, 1.Saeimas vēlēšanās piedalījās 82,2% balsstiesīgo, 2.Saeimas — 74,9%, 3.Saeimas — 79,3% un 4.Saeimas — 80%. Bet tad ar koku un mūziku uz iecirkni nedzina un pilsonis varēja izvēlēties, par ko balsot.

Nelikumīgās Saeimas

nelikumīgie lēmumi

Vispirms dažus vārdus par šā erzacparlamenta sastāvu, kas sakarā ar P.Kurļa arestu bija palicis 99 deputātu sastāvā. Viņu vidū bija tikai 8 sievietes un tikai 27 nekomunisti. Deputātu krēslos sēdēja divi profesori doktori (A.Kirhenšteins un P.Galenieks), divi ģenerāļi (R.Dambītis un R. Kļaviņš) un četri rakstnieki (A.Upīts,V.Lācis, J.Pabērzs un J.Niedre). Minoritātes pārstāvēja divi krievu, tikpat daudz ebreju un viens baltkrievu tautības deputāts. Visplašāk Saeimā bija reprezentēta LKP un valdības nomenklatūra — šai kategorijai piederēja ap 40 deputātu. Tikai trim jaunajiem tautas kalpiem — A.Buševicam, A.Rudevicam, J.Pabērzam — bija parlamentārā darba pieredze neatkarīgās Latvijas Satversmes sapulcē un četrās Saeimās. Bet neba jau viņos ieklausījās jaunizceptie deputāti, lai gan turpat trešdaļai no viņiem bija tikai zemākā izglītība (salīdzinājumam: 1.Saeimā pamata, arodizglītība vai pašizglītība bija 7 deputātiem, 2.Saeimā — 8, 3.Saeimā — 13 un 4. Saeimā — 21).

1940.gada 16.jūlijā Ministru kabinets uz iekšlietu ministra priekšlikuma nolēma uzdot CVK uzaicināt ievēlētos Saeimas deputātus 17.jūlijā ierasties Rīgā un stāties šīs komisijas rīcībā, kā arī izmaksāt viņiem atlīdzību Ls 25 dienā. Par piedalīšanos Saeimas sesijās (1940. gada 21.–23.jūlijā un 24.–26.augustā) deputāti saņēma Ls 513.

Saeima sanāca uz savu pirmo sēdi 1940.gada 21.jūlijā pulksten 12 Nacionālajā teātrī. Rīgas pils pēdējais komandants pulkvežleitnants O.Neimanis savās atcerēs stāsta: "Viss teātris dekorēts ar zaļumiem, puķēm un karogiem, lai piešķirtu sanāksmei svinīgu noskaņu. Uz skatuves stāvēja garš galds, apklāts ar sarkanu drēbi. Arī skatuve dekorēta ar karogiem un zaļumiem, uz galda puķes. Skatuves priekšā, apakšā pa labi novietota katedra runātājiem. Zālē visas vietas aizņemtas līdz pēdējai iespējai. Pirmajās rindās, kuras norobežotas no pārējās publikas, sēdēja deviņdesmit deviņi jaunās Saeimas deputāti (..). Aiz deputātu soliem novietojusies raibā tauta (..). Balkonā pavisam cita aina. Šeit redzama mūsu ģeneralitāte ar garnizona priekšnieku priekšgalā, departamentu direktori un pārvaldes priekšnieki no visām ministrijām. Starp ģenerāļiem arī jaunieceltais armijas politiskais vadītājs (līdz šim tāds postenis mūsu nacionālajā armijā nebija) Brūno Kalniņš ar sava štāba vīriem (..). Ložās kā premjērā novietojies viss ārzemju diplomātiskais korpuss, kas, kā šķiet, in corpore atsaucies uz ielūgumu, jo ložās nebija redzams neviens neaizņemts krēsls. Diplomāti, laikam pēc etiķetes, visi vizīttērpā, bet kara atašeji parādes mundieros."

Saeimas sēdi atklāja vecākais deputāts 72 gadus sasniegušais bezpartijiskais Jelgavas apriņķa zemnieks Dāvīds Krūze. Lai gan runa bija uzrakstīta, viņam bija grūtības to nolasīt, jo tekstu deputāts saņēma pārāk vēlu. Ne labāk gāja tikko ievēlētajam Saeimas priekšsēdētājam, gadījuma darbu strādniekam Pēterim Briedim, kas bija galīgi apmulsis un stomījās.

Par izrādes norisi Nacionālajā teātrī ģen. R.Dambītis atceras: "Sēžu lēmumi bija jau iepriekš sagatavoti, dalībniekiem atlika tikai, klusu ciešot, tos akceptēt. Runāšana nebija modē. Daži prezidija locekļi tomēr ar šādu kārtību negribēja samierināties. Runāt kārs bija Andrejs Upīts, bet viņu neviens nerespektēja. Aktīvs bija Ansis Buševics, kas parasti uzstājās ar savām pārejas laikam mērenākām prasībām un pieprasīja pieturēšanos pie kārtības ruļļa, bet sadūrās ar vairākuma neiecietību."

Noklausījusies A.Kirhenšteina ziņojumu par valdības darbību, Saeima pārgāja pie centrālā jautājuma — valsts vara Latvijā. Ž.Spure savā ziņojumā vispirms nolīdzināja ar zemi neatkarīgās Latvijas laikā padarīto, tad nepaguris slavināja PSRS "dižos" panākumus un, beidzot uzstāšanos, deklarēja: "Izpaužot visas Latvijas darba tautas gribu, Saeima no šā brīža pasludinās padomju varas nodibināšanos visā Latvijas teritorijā (..). Latvija tiks pasludināta par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku (..). No šī brīža visa vara Latvijas Padomju Sociālistiskā Republikā piederēs pilsētu un lauku darbaļaužu padomēm."

Tiesa, Latvijā vēl nepastāvēja padomes, bet uzvarētājiem jau tas nebija svarīgi. Tāpat kā viņus neinteresēja 1922.gada Satversmes 77.pants, kas noteica: "Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo un sesto pantus, tad šādi grozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir nododami tautas nobalsošanai." Atgādināsim lasītājiem šos pantus: "1. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. 2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. 3. Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale (..) 6. Saeimu izvēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās."

Ž.Spuri viņa referāta garā debatēs "papildināja" iekšlietu ministra biedrs padomju izlūkdienesta aģents kopš 1921.gada Vikentijs Latkovskis un Fricis Deglavs, kas tikko bija atgriezies no Kominternes sešu gadu kalpības emigrācijā Dānijā un Zviedrijā. Pēc tik "spožām" runām deputātiem atlika vienīgi pacelt savas mandātu kartiņas, lai vienbalsīgi (kā visos jautājumos!) akceptētu deklarāciju par padomju varas pasludināšanu Latvijā, kā arī nodziedāt Internacionāli. Saeima un tās diriģents aizkulisēs jurists A.Višinskis bija aizmirsis vai arī tīši ignorēja Satversmes prasību, ka Latvijas suverenitātes grozījumu varēja apstiprināt tikai tautas nobalsošanā.

Tūlīt pēc deklarācijas pieņemšanas ārzemju diplomāti demonstratīvi piecēlās un atstāja zāli. Viņiem tur vairs nebija, ko darīt. Palika tikai padomju diplomāti. ASV sūtnis Džons Vailijs jau iepriekš paredzamajā farsā vispār nepiedalījās "pēkšņas saslimšanas dēļ." V.Latkovskis par šo diplomātisko gājienu vēlāk rakstīja: "Mēs arī citu neko negaidījām. Zinājām, ka vecā pasaule mums pagriezīs muguru."

Ž.Spures ziņojums un iekšlietu ministra V.Lāča runa par Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā bija līdzīgas kā divas ūdens piles. Tā pati Latvijas brīvvalsts nomelnošana un padomijas glorificēšana, tas pats secinājums: "Šis ceļš — Latvijas iekļaušanās Padomju Sociālistisko Republiku varenajā saimē — mums paver lieliskas, spožas perspektīvas, kas laimē un lepnumā liek straujāk pukstēt katra godīga Latvijas patriota sirdij (..). Latvijas Tautas Saeimai šodien jālemj par savas dzimtenes nākotni. Visa Latvijas tauta gaida no saviem pārstāvjiem šo lielo vēsturisko lēmumu. Tas var būt tikai viens: kopā ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību pretim kopīgai nākotnei!" (Cita starpā — piekarinātais vārds Saeimai "Tautas" bez jebkāda pamatojuma pirmo reizi parādījās V.Lāča ziņojumā.)

Acīmredzot pat deputātiem bija apnicis kult tukšus salmus, tāpēc debatētāju par V.Lāča referātu nebija. Pietika ar vienbalsīgu deklarācijas pieņemšanu par Latvijas iestāšanos totalitārajā Austrumu kaimiņvalstī un tās himnas Internacionāles nodziedāšanu.

Kad šie, tā sakot, konceptuālie jautājumi bija izlemti, varēja ķerties pie praktiskām lietām — zemes jautājuma, banku un lielo rūpniecības uzņēmumu nacionalizācijas un LPSR Konstitūcijas izstrādāšanas.

Kā zemkopības ministra Jāņa Vanaga ziņojumā par agrāro jautājumu Latvijā, tā Saeimas pieņemtajā deklarācijā par zemes pasludināšanu tautas īpašumā, slēpjot okupantu un viņu rokaspuišu patiesos plānus, joprojām tika noliegts, ka tuvākā vai tālākā nākotnē notiks lauksaimniecības kolektivizācija. Ministrs paziņoja: "Mūsu pienākums dot noteiktu pretsitienu provokatīvajām tenkām par lauku saimniecību kolektivizēšanu, ko padomju vara it kā spaidu kārtā gribot uzspiest zemniekiem." Vēl stingrāk bija sacīts deklarācijā: "Katrs mēģinājums aizskart zemnieku personīgo īpašumu vai darba zemniekiem pret viņu gribu uzspiest kolektīvās saimniecības, tiks stingri apkarots, jo tas nāk par ļaunu tautas un valsts interesēm."

Finansu ministrs K.Karlsons ziņoja par banku un lielo rūpniecības uzņēmumu nacionalizāciju. Ne viņa runā, ne šajā jautājumā kā parasti vienbalsīgi pieņemtajā deklarācijā nebija dota atbilde uz jautājumu, kādi uzņēmumi uzskatāmi par lieliem . Deklarācijā bija vien teikts, ka "Tautas Saeima uzdod valdībai nekavējoties sastādīt un apstiprināt nacionalizējamo uzņēmumu un iestāžu sarakstu." (Tas tika izdarīts jau 25.jūlijā.)

Pseidoparlaments pēdējā, 23.jūlija, sēdē vēl noklausījās CVK ziņojumu par savu darbību un Saeimas vēlēšanu rezultātiem, kā arī ievēlēja 15 deputātu lielu Satversmes izstrādāšanas komisiju. Balsošanā par komisiju visi tās eventuālie locekļi atturējās. Tas bija vienīgais gadījums, kad Saeimas 1.sesijā izpalika vienbalsība. Nobeigumā deputāti izraudzīja 20 cilvēku lielu Saeimas pilnvaroto delegāciju braucienam uz Maskavu, uz PSRS Augstākās padomes sesiju.

Ž.Spures vadītajai Satversmes komisijai vajadzēja tikai vienu (!) nedēļu, lai izstrādātu Satversmes projektu. Kāds tur arī brīnums, ja A.Buševics kopā ar dažiem Tieslietu ministrijas juristiem šo dokumentu uzrakstīja pēc t.s. Staļina konstitūcijas ģīmja un līdzības. Palika vēl tāds "sīkums" kā vienbalsīga pieņemšana Tautas saeimas 2.sesijā 1940. gada 25.augustā jau LPSR Konstitūcijas veidolā.

Turpmāk vēl