Lai valoda izdzīvotu — tā ir rūpīgi jākopj

Par valodu juridiskā un normas aspektā

LZA akadēmiķe, Dr. habil.philol. Valentīna Skujiņa — "Latvijas Vēstnesim"

Nobeigums. Sākums —

"LV" nr.252/254, 7.07.2000.

Taču jebkurš viedoklis vēl nevar būt norma.

Norma ir likumā formulēts vai tradicionāli izveidojies, nostiprinājies un noteiktā laikposmā spēkā esošs noteikums, princips, kas regulē kādas izpausmes, norises u.tml.

Uz normu var pretendēt tikai tāds viedoklis, kas balstīts pēc iespējas plašākā valodas materiālā vai pat visā polifunkcionālajā valodas sistēmā. Uz to parasti nevar pretendēt viens no atšķirīgiem individuālajiem viedokļiem. Viedokļu apkopošanai, saskaņošanai un normu izstrādei tāpēc parasti veido kompetentu speciālistu grupu (komisiju).

Tātad: normas valodiskais pamatojums ir valodas sistēmā, likumībās, kas nodrošina vienotu izpratni, sazināšanos visu vienas valodas lietotāju starpā. Var, protams, vienas augstas amatpersonas viedokli pasludināt par normu un administratīvi pieprasīt tās ievērošanu. Taču šādai normai ir īss mūžs: tā parasti mainās līdz ar amatpersonas maiņu. Savukārt var būt arī tā, ka par normu sabiedrība pieņem kādas autoritātes viedokli, ja tas balstās dziļās attiecīgās jomas zināšanās.

Ja norma tiek formulēta likumā, tā kļūst visiem juridiski saistoša. Daļā sabiedrības to uztver kā brīvības ierobežošanu: "Bet visvairāk stindzina aizliegumi un aizspriedumi. Valodu nedrīkst paralizēt. Tai jāļauj iet tur, kur rakstnieki [=tāji] un runātāji to nes. Un viņiem vajag ne tikai domāšanas brīvību, bet arī vārdu brīvību (B.Rubesa, kultūras lappusē laikrakstā "Diena", 25.02.00.). Šajos vārdos ir liela daļa taisnības. Taču taisnība ir arī filozofei Maijai Kūlei, kura uzsver, ka viedokļu raibumā viegli pazaudēt patiesību. Norma nedrīkst valodu stindzināt. Normai jāpalīdz sakārtot domu, nodrošināt nepārprotamu sazināšanos. Norma aktuāla tajās valodas lietojuma sfērās, kurās vissvarīgāk vienam otru nepārprast, piemēram, juridiskajā un lietvedības sfērā. Šādas normas tiek fiksētas rakstos, rokasgrāmatās. Taču ir arī nerakstītās normas jebkuram valodas stilam, pat žargonam.

Valodas jomā ir svarīgi apzināties robežas starp zinātnieka viedokli, kas iegūts padziļinātā kāda valodas fakta pētījumā, un tām valodas normām, kas iekļaujamas valodas mācību kursā vidējās izglītības sistēmā. Pārblīvējot mācībgrāmatas ar viedokļiem, kaut arī zinātniski pamatotiem, tiek pazaudēts mācību pamatsaturs.

Sēdē nolasītos referātus papildināja LZA vadības un citu sēdes dalībnieku uzdotie jautājumi, kā arī līdzdalība debatēs. LZA viceprezidents akadēmiķis Juris Ekmanis uzmanību pievērsa valodas datorizētā lietojuma plusiem un mīnusiem normas aspektā. LZA ārzemju loceklis Valters Nollendorfs, raksturojot normatīvās jomas neuzbāzību angļu valodas lietojumā, aicināja latviešus būt iecietīgākiem pret literāri pareizās izrunas novirzēm izlokšņu pārstāvju un krievu runā, mudināja pārvarēt svešo īpašvārdu rakstības problēmas, ierakstot oriģinālformu iekavās aiz latviski atveidotā vārda, un savu runu nobeidza ar aicinājumu uzturēt lepnumu par savu valodu, jo tas palīdz valodu saglabāt. Ja pietrūks cieņas pret savu valodu, valoda asimilēsies. Latviešu valodas institūta direktors LZA korespondētājloceklis Jānis Valdmanis pieskārās normas un variantu problēmai, pauzdams viedokli, ka mēģinājumi valodu normēt, standartizēt ir donkihotiska nodarbošanās, jo rezultāti ir niecīgi. Plaisa starp prasībām un praksi palielinās. Valodnieki nedrīkst terorizēt sabiedrību. Valodas dzīvotspēju nosaka citi faktori. Ne normatīvās vārdnīcas, ne gramatisko normu ievērošana valodu nespēj glābt. Teiktais tomēr nenozīmē, ka J.Valdmanis ir pret jebkuru normu valodā. Kā atzīst Latviešu valodas institūta direktors, prasības valodas kvalitātei ir jāizvirza to profesiju pārstāvjiem, kuriem valoda ir profesijas "instruments", kuriem valoda ir profesionalitātes mērs.

Sēdes nobeigumā tika sniegta informācija par akadēmiķes Baibas Rivžas veikto studentu aptauju Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Aptaujas jautājumos studenti tika aicināti raksturot procesus, kas patlaban notiek sabiedrībā valodas attīstības jomā, minēt darbības virzienus, kādi varētu palīdzēt latviešu valodai pastāvēt un sekmīgi attīstīties jaunajā augsti attīstītas starptautiskās datorizācijas laikmetā un kādi varētu apdraudēt latviešu valodas nākotni. Studentu atbildēs galvenās atziņas ir šādas:

— visus valodas stilus ir aptvērusi sarunvaloda (izņēmums ir mācībgrāmatu valoda);

— sarunvalodā jūt valodas krāsainību, dzīvīgumu;

— ir jāapgūst valodas, īpaši angļu valoda;

— citu valodu apgūšana latviešu valodu neapdraud, tomēr viedokļi par to, kādai jābūt nākotnes valodai, ir atšķirīgi;

— neapmierina latviešu valodas mācīšanas kvalitāte, jo nemāca valodas krāsainību, netiek celts valodas prestižs;

— latviešu studentu latviešu valodas prasme ir zemāka par cittautiešu latviešu valodas prasmi.

Katrs runātājs skāra ļoti būtiskus latviešu valodas politikas, izglītības un prakses jautājumus, taču visnopietnāko vielu pārdomām dod J.Valdmaņa sacītais un studentu atziņas.

Sēdē netika pieņemts īpašs lēmums vai rezolūcija. Sēde bija iecerēta un arī bija kā ievads tālākai nopietnai un detalizētai sarunai par latviešu valodas turpmāku ilgtspējīgu pastāvēšanu un attīstību. Ne tikai sarunai, bet arī rīcībai. Sēdes devumu var formulēt vairākos secinājumos :

1) juridiskie, izglītības un praktiskā lietojuma aspekti valodas jomā šobrīd ir būtiskākie un tie jāņem vērā, izstrādājot valodas politiku;

2) patlaban valodas normēšanā (bet ne pašā valodā) ir krīze, kas ir jāpārvar vistuvākajā laikā, ir jāpanāk valodas komisijas darbības atjaunošana, jo uzkrājas valodas prakses jautājumi, kas nekavējoties risināmi valodniekiem un ir svarīgi, lai ieteikumus vai normas valodas lietošanai izstrādātu oficiālas struktūras, nevis entuziasti vai nespeciālisti;

3) ļoti zema ir latviešu valodas apguves kvalitāte izglītības sistēmā, tāpēc ir jāpārskata gramatikas minimumā iekļaujamais valodas mācību saturs, jāuztur valodas zinātnieku sadarbība ar Izglītības un zinātnes ministrijas attiecīgajiem departamentiem;

4) augstākās izglītības sistēmā Latvijā nopietni jādomā par kvalitatīvu tulkotāju un tulku sagatavošanu, sniedzot viņiem arī nepieciešamās terminoloģiskās zināšanas;

5) vairākos kardināli svarīgos jautājumos mūsdienu valodnieki izsaka diametrāli pretējus viedokļus: konkrēti, piemēram, valodas normēšanas jautājumos, attieksmē pret anglismiem, valodas attīstības izpratnē; tomēr, precizējot šos viedokļus, var konstatēt tajos vienojošo:

f) valodas normēšanas jautājumos: tie, kuri atzīst normēšanas nozīmi, piebilst, ka normēšana neattiecas uz visiem valodas līmeņiem un faktiem; tie, kuri pamatos ir pret normēšanu, atzīst, ka tomēr ir valodas jomas, kur normēšana ir vajadzīga;

g) attieksmē pret anglismiem: tie, kuri pamatos vēršas pret anglismiem, atzīst, ka nav pieņemama to pārmērīga un jēdzieniski nepamatota pārņemšana uz latvisko vārdu rēķina, bet nevēršas pret aizgūšanu principā; tie, kuri atzīst anglismu aizgūšanu, uzsver, ka anglismi ir noderīgi noteiktās jomās, bet nevēršas pret latvisko izteiksmi principā;

h) valodas attīstības izpratnē: neviens no viedokļiem nav pret to, ka valoda vēsturiskās attīstības gaitā mainās; varētu debatēt par latvisko vārdu un izteiksmju arhaiskuma kritērijiem un latvisko un aizgūto elementu vēlamo samēru latviešu valodas attīstības procesos;

9) datorizācijas attīstība, automatizētā kļūdu labošana, no vienas puses, mazina vajadzību orientēties valodas kļūdās; no otras puses, valoda nepārtraukti mainās un jauno parādību iekļaušanai valodas sistēmā valodisko zināšanu loma nesamazinās, bet pieaug;

10) valodniekiem, kas sniedz ieteikumus valodas praksei, būtu lietderīgi organizēt regulārus viedokļu apmaiņas disputus, kuros, detalizēti precizējot konkrētu valodas faktu vērtēšanas principus, vajadzētu definēt kopīgo pozīciju valodas stabilitātes (elastīgās stabilitātes, nevis nemainīguma!) nodrošināšanai.

Noplicinot valodu, noplicinām domāšanu. Noplicinot nacionālo valodu, mazinām tautas spēju aktīvi piedalīties aktuālos vietējos un arī globālos procesos. Cienot savu valodu, to lietojot un bagātinot, stiprināsim tās pastāvēšanu nākotnē. No LZA sēdes pārrunām izrietošie secinājumi paredz turpinājumu rīcībā gan pašu valodnieku darbā, gan sadarbībā ar atbilstīgām institūcijām.