Vairāk gaismas, vairāk krāsu

Signe Vanadziņa Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Fatima Orhusā

Signei Vanadziņai šis pavasaris izrādījies ļoti ražīgs – maijā Agijas Sūnas mākslas galerijā bija viņas personālizstāde un galerijā Venēcija sarīkotajā

Mākslas dienu izstādē viņa piedalījās ar diviem darbiem. Vienu no tiem nopirka jau atklāšanas dienā. Brīdis, kad glezna “pazuda” no ekspozīcijas, bija visai interesants – pircējs ar Kluso pēcpusdienu (tāds ir darba nosaukums) rokās steidzās pa galerijas gaiteni, saukdams: “Es nozagu! Es nozagu gleznu! Advokātiem būs darbs!” Tā kā mākslas galerija Venēcija atrodas advokātu birojā, tas skanēja vairāk nekā piemēroti. “Tāds pārsteigums negadās bieži,” atzīst Signe. “Tas ir gandarījums, ka kādam patīk mana glezna un viņš vēlas to sev.” Bet tas šī pavasara sakarā vēl nav viss – ar diviem darbiem dzīvespriecīgā māksliniece piedalījusies arī Cēsu novada 30.mākslas izstādē. Tā ka varot teikt – trīs izstādes vienlaikus! “Nezinu, vai tas tā ir sanācis Mākslas dienu vai zvaigžņu stāvokļa ietekmē,” reizē nopietni un ar smaidu saka Signe.
Jautāta par to, kāpēc savai izstādei izvēlējusies tik vienkāršu, bet, jāatzīst, daudzietilpīgu nosaukumu Gleznas, Signe pamato, ka tas ir tāpēc, ka ar šo izstādi viņa negribot teikt neko, kā to parasti prasa žurnālisti. Ja viņa vispār vēloties kaut ko teikt, tad to pasakot ar savām gleznām. “Es ceru, ka tas tā ir arī saprotams,” piebilst Signe. “Izstādes nosaukums ir vienkāršs, jo vienkāršs ir viss, kas gleznās redzams – ceļojumu iespaidi, Rīgas nomales, dažādi augļi un ogas. Kā es pati smejos, manas gleznas ir sociāli neaktuālas. Galvenais man ir krāsa, toņi, nianses, mazāk sižets. Tādējādi skatītāju domu lidojumu varbūt vairāk virza vai arī ierobežo tieši darbu nosaukumi, pie kuriem es piedomāju.”
Savai glezniecībai raksturīgo iezīmi – krāsu košumu – māksliniece sarunā apliecina ar sajūsminātu “jā!” un komentē: ”Šobrīd man ir izteikti krāsains periods, un es pieļauju, ka tas kādu laiku turpināsies, bet iepriekš jau, protams, nevar zināt, kas būs. Kā savulaik teica Boriss Bērziņš, ja viņam jaunībā kāds būtu sacījis, ka vecumā viņš gleznos gandrīz tikai ar brūno krāsu, viņš būtu atbildējis – jūs neko nesaprotat.” Cik lielā mērā dzīve visās tās izpausmēs ietekmē krāsu izvēli? Saistība noteikti ir, spriež Signe un nenoliedz, ka spilgtas krāsas viņai varētu arī būt kā sava veida līdzsvara meklējums dzīvē, kas sociālā ziņā ir ārkārtīgi pelēka un šaušalīgi drūma. Arī ziema un rudens, viņasprāt, padara dzīvi tumšāku. Gandrīz eksistenciāli izklausās, kad jaunā māksliniece (te gan jāpiebilst, ka Signe savos trīsdesmit jūtoties jau kā pusmūžam pāri) saka: “Man vajag vairāk gaismas un krāsu!” Un viņa tās rod gleznojot, jokodama, ka pārkrāsot istabu iznāktu pārāk dārgi.
Signes Vanadziņas glezniecību vienojošā ir optimistiskā stīga. To daudzi apgalvojot, bet, kas īsti ir šīs optimistiskās dzīves uztveres avots, māksliniecei grūti teikt. Kādi ārēji apstākļi? Nē, tie esot tādi paši kā citiem. Tad varbūt optimisms vienkārši ir viņas rakstura īpašība? Ja reiz aizskarta tēma par raksturu, tad Signei ir ko pasacīt par sevi: “Raksturs man ir briesmīgs. Patiešām nejauks. Vismaz man tā šķiet, ka esmu ātra, asa un neiejūtīga pret citiem. Jā, varbūt visa mana iejūtība aiziet gleznošanā, bet man ir paveicies, ka apkārtējie cilvēki, draugi pieņem mani tādu, kāda esmu. Viņi neprasa no manis būt saulītei, kad esmu pūķis, bet ar sapratni, kā saka, pārlaiž to brīdi, jo zina, ka es paārdīšos un tad atkal būšu mīlīga un smaidīga.” Attiecībā uz optimismu dzīvē un mākslā Signe filozofiski secina: “Protams, viss – labais un sliktais –, kas notiek, iespaido un maina pasaules uztveri, bet es ceru, ka manējā vēl ilgi paliks optimistiska.”

Ieva Jaunupe