Koka raktuves nelegālā biznesa uzplaukumam

Pērn patvaļīgi nocirstās koksnes apjoms ir aptuveni 100 tūkstoši kubikmetru. Valstī legāli izcirsti aptuveni vienpadsmit miljoni kubikmetru koksnes. Tātad aptuveni
procents koksnes, kas nonāk tirgū, ir iegūta, pārkāpjot likumu. Uz kopējā fona salīdzinoši neliels daudzums. Tajā pašā laikā vairāki simptomi liecina, ka patvaļīgā koku izciršana kļūst par arvien organizētāku biznesu, kura pamatā ir augstās koksnes cenas. Un nelegāli iegūtas koksnes pārdošanai vārti ir plaši atvērti. Problēmas kopainu “Latvijas Vēstnesim” raksturo Valsts meža dienesta (VMD) ģenerāldirektors Otto Žvagiņš.

Otto Žvagiņš VMD arhīva foto

– 2000.gadā stājās spēkā jauns Meža likums. (Publicēts “Latvijas Vēstnesī” 16.03.2000) Turpmākajos pāris gados pieņemti vairāki noteikumi, kas regulē mežsaimniecisko darbību dažādos tās aspektos. Meža īpašniekiem īsā laikā vajadzēja aptvert, ko likums no viņiem prasa. Jaunumi bija būtiski. VMD sūtība nav tikai konstatēt pārkāpumus, lielākais darba apjoms saistīts ar to, lai meža īpašnieki līdz pārkāpumam vispār nenonāktu. Un dati par pēdējiem gadiem atspoguļo panākto rezultātu. Pārkāpumu dinamika, mūsuprāt, ir ar pozitīvu tendenci. 2001.gadā konstatēti 2700 patvaļīgi koku ciršanas gadījumi, 2002.gadā – 2400, bet pērn – 2139. Pirms trijiem gadiem patvaļīgi izcirstās koksnes apjoms bija 229 tūkstoši kubikmetru, pirms diviem – gandrīz 140 tūkstoši, bet pērn – 103 tūkstoši. Zaudējumi videi, kurus pēdējos trīs gados aprēķina pēc vienas un tās pašas metodikas, arī ir lejupslīdoši, tas ir, pirms trim gadiem seši miljoni, pirms diviem gadiem trīs miljoni, bet aizvadītajā gadā 2,3 miljoni.
Turklāt pēdējos gados daudz nopietnāk valstī attiecas pret pat-vaļīgu koku ciršanu. VMD pielika lielas pūles, lai panāktu visu likumības nodrošināšanas procesā iesaistīto institūciju vienotu izpratni par to, kas ir jaunais Meža likums. Institūciju sadarbība bija viens no atslēgas elementiem situācijas uzlabošanā. Savulaik bieži vien policija atteicās ierosināt krimināllietu par pārkāpumu. Tā izpaudās neizpratne par to, ka arī šādi pārkāpumi ir nozīmīgi.
Bija semināri prokuratūras un policijas darbiniekiem. Kad viņiem izskaidroja, kas ir mežs un cik nopietnu kaitējumu videi un tautsaimniecībai nodara šie pārkāpumi, situācija sāka uzlaboties. Krimināllietas vieglāk nonāca līdz tiesai, turklāt gandrīz visās bija uzvara. Protams, arī tagad lietas iestrēgst izziņas procesā, jo nav iespējams atrast iespējamos vainīgos. Pieļauju, ka vismaz puse paliek neatklātas. Gada beigās, pateicoties jaunieviestajai meža pārkāpumu uzskaites sistēmai, varēsim precīzi analizēt, kādas ir tendences.
Par labu situācijas sakārtošanai nāca arī tas, ka beidzot tika pieņemti grozījumi likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību”. Izcīnīt šos grozījumus nācās ilgi un smagi. Paldies visiem, kas izprata problēmu un palīdzēja panākt, lai tie stātos spēkā. Būtība tāda, ka likums papildināts ar pielikumu, kurā noteikti kritēriji, pēc kādiem nosakāms apdraudējums vai ievērojams apdraudējums ar likumu aizsargātajām interesēm un tiesībām meža vides saglabāšanā. Pirms to ieviešanas bija tā, ka vienā rajonā krimināllietu ierosināja un tiesā pie kriminālatbildības tika saukti cilvēku, par kuru izdarīto pārkāpumu citā rajonā uzskatīja, ka nav kriminālnozieguma sastāva.

Vairums pārkāpumu
privātos mežos

Ieskicējot pērngada situāciju, jāteic, ka no 2139 pārkāpumiem valsts mežos notikuši 369. Tātad pārējos mežos notikuši vairāk nekā 1700 pārkāpumu. Ne vienmēr to pamatā ir apzināta ļaunprātība. Ilustrācijai. No minētajiem 1700 pārkāpumiem daļa notikusi vietās, kur VMD ir atļāvis meža īpašniekam kaut ko legāli darīt. Taču īpašnieks izdarījis pārkāpumu, piemēram, nepareizi veicis kopšanas cirti, sabojājot paliekošo audzes daļu. Šādu gadījumu bija vairāk nekā divi simti. Tātad kopumā privātos mežos esam atļāvuši veikt 59 000 darbību, tad tikai katrs trīssimtais meža īpašnieks ir pārkāpis likumu. Tas ilustrē to, ka valsts noteiktā kārtība, kura ne vienam vien sākumā šķita apgrūtinoša, jo likās – esmu īpašnieks, zinu, ko savā mežā daru, tad kāpēc man nepieciešamas mežniecību atļaujas, būtībā ir precīza. Tā saved kopā īpašnieku ar meža profesionāli. Profesionālis, pirmkārt, izskaidro, kā pareizi veikt konkrēto darbību, otrkārt, šādi dota iespēja, pirms vēl nekas slikts nav noticis, koriģēt iecerētās darbības. Izskaidrot īpašniekam, ko nedrīkst darīt. Tas ir, sniegt konsultāciju, par kuru nav jāmaksā. Ja vairāk nekā 50 000 vietās īpašnieki spējuši ievērot un izprast likumu normas, kas, kā jau minēju, pēdējos gados būtiski mainījušās, tad tas ir arguments, kāpēc šī konsultatīvā funkcija ir svarīga un kāpēc valstij tā jāatbalsta.

Likumprojekta
Golgātas ceļš

Raksturojot pārējos pārkāpumus, neskaitot iepriekšminētos divus simtus, jāteic, ka liela daļa ir patvaļīga koku ciršana svešā mežā. Vismaz tā liecina sākotnējā informācija. Kuros reģionos bijušas lielākās problēmas? Kurzemē, proti, Kuldīgas, Ventspils un Talsu rajonā. Arī Gulbenes pusē. Pēdējos gados situāciju gan izdevies normalizēt. Te vietā minēt patvaļīgi izcirsto koksnes apjomu īpatsvaru, tas ir, cik koksnes kopumā iegūts, pārkāpjot likumu. Pērn privātos mežos tie bija 0,76 procenti, bet valsts mežos – 0,29. Katrā rajonā situācija ir atšķirīga, ņemot vērā, cik aktīva tur ir mežsaimnieciskā darbība. Kuldīgas rajonā, piemēram, pērn 2,4 procenti koksnes iegūts, pārkāpjot likumu, Ventspils rajonā – 0,66 procenti. Salīdzinājumam – 2001.gadā Kuldīgā tie bija desmit procenti. Tātad katrs desmitais kubikmetrs koksnes tika iegūts, pārkāpjot likumu.
Es gan neesmu gatavs apgalvot, ka pašlaik stāvoklis būtu normāls. Iemesls, kāpēc tas ir tāds, kāds ir, pretēji tam, ka cenšamies darīt visu, lai šo parādību izskaustu, ir jāmeklē faktā, ka iekšējā tirgū pieprasījums pēc koksnes daudzkārt pārsniedz legāli pieejamo koksnes daudzumu. Koku pārstrādes jaudas ir ļoti lielas un konkurence pēc šā resursa arī liela. Cenas augstas. Tie, kas nespēj vai negrib konkurēt legālajā tirgū, izmanto nelegālas metodes koksnes resursu ieguvei. Uzņēmēji rīkojas, lai ar jebkuriem līdzekļiem nodrošinātu koksnes plūsmu. Un tad nepietiek ar nejaušām gadījuma kravām.
Šādai situācijai par labu nāk tas, ka valstī nav sakārtota nodokļu iekasēšanas sistēma. Ir salīdzinoši viegli nodot kokmateriālus bez dokumentiem vai atrast kādu, kurš gatavs tādu pirkt. Un tas gadiem veicina patvaļīgu koku ciršanu svešā mežā. Tas ir stimuls darboties nelikumīgi. Veids, kā cīnīties pret šo parādību, jāmeklē ārpus meža. Tur, kur koksni iepērk un pārstrādā.
Ne velti nozare to identificējusi kā problēmu. Meža konsultatīvā padome ir atbalstījusi normatīvo dokumentu, kas vērsts uz koksnes uzskaites sakārtošanu. Šo likumprojektu atbalstīja Ministru kabinets. Saeima pirmajā lasījumā akceptēja likumu par koku un apaļo kokmateriālu uzskaiti. Mani neapmierina tas, cik ātri, precīzāk – lēni, virzās šā normatīvā dokumenta pieņemšana, un tas, kas ar to notiek. Es, no vienas puses, saskatu to institūciju neizdarību, kam šis likums jāvirza, bet, no otras, to cilvēku ietekme, kas ieinteresēti esošo situāciju saglabāt maksimāli ilgi. Tikmēr nekārtību turpināšanās apdraud legālo uzņēmējdarbību, kas nespēj konkurēt ar biznesu, kur produkcijas pašizmaksā nav iekļauti nodokļi, darba aizsardzības prasību izpilde un tā tālāk. Turklāt līdz ar to valsts budžetā iekasēto nodokļu apjoms nav adekvāts reālajai situācijai. Koki nav lieta, ko zog, lai paēstu, tos zog, lai gūtu peļņu. Kāpēc šāda iespēja tiek saglabāta?

Kā trillerī.
Likumpārkāpējs zirgā,
likumsargs kājām

Iepriekšminētie dati par patvaļīgo koku ciršanu liecina, ka tas, kas izdarīts, ir objektīvi iespējamais mežā ar mūsu rīcībā esošajiem resursiem. Bet neesmu optimistisks par iespēju saglabāt pozitīvo tendenci tikpat strauju. Lūk, šā gada dati par pirmo ceturksni. Patvaļīgi izcirstais apjoms un gadījumu skaita dinamika saglabā tendenci samazināties. Taču, tās izvērtējot, redzams, ka mainās pārkāpumu struktūra. Rūpes raisa patvaļīga koku ciršana valsts mežos. Atļaušos apgalvot, ka tas notiek organizēti. Pērn un aizpērn šādi nocirstie apjomi bija puse no tā, kas 2001.gadā, bet šogad ir noticis lēciens atpakaļ. Un to izraisījuši atsevišķi liela apmēra labi organizēti patvaļīgas koku ciršanas gadījumi, kas tikai apliecina noteiktas uzņēmēju daļas arvien pieaugošo vēlmi iegūt koksni ar jebkuriem līdzekļiem.
Atbilde uz jautājumu, kā šādi gadījumi var notikt, ir tā, ka VMD hroniski pietiekamā apmērā netiek piešķirti līdzekļi teritorijas uzraudzībai. Mežsargam jāapseko 77 kvadrātkilometru liela platība. Degviela, ar ko viņu spējam nodrošināt, labākajā gadījumā ir sešdesmit litru mēnesī. Tas nozīmē, ka katru darba dienu, rēķinot uz vienu kvadrātkilometru uzraugāmās platības, viņš var nobraukt četrsimt metrus. Tā ir problēma, kas valstij jāatrisina, pretējā gadījumā būsim bezspēcīgi. Aizvadītā gada otrajā pusē situācija uz īsu brīdi uzlabojās, jo, grozot budžetu, tika piešķirts papildu finansējums. Taču tagad stāvoklis atkal pasliktinājies, ja ne kļuvis vēl sliktāks. To pastiprina arī degvielas cenu kāpums.
Ir jāatrod iespēja palielināt degvielas daudzumu, lai ļautu mežsargiem pilnvērtīgi strādāt. Jo cik reižu darbinieks var aizbraukt līdz klusākam meža stūrim, kur nenotiek legāla saimnieciskā darbība, lai pārliecinātos, vai tur nenotiek nelegālā? Viņam taču jau gana darba un nepieciešama degviela pārbraucieniem, lai kontrolētu legālo saimniecisko darbību. Jāatrisina arī pati pārvietošanās problēma. VMD darbinieku neapmierinātība ar katru brīdi pieaug. Problēmas būtība? Valsts nespēj un es arī neredzu reālu iespēju nodrošināt katru VMD darbinieku ar valsts transportu. Valsts patapina privāto transportu. Mežsargi brauc ar privāto auto un saņem degvielu. Protams, neviens nekompensē to, ka viņi valsts darīšanās brauc ar savu mašīnu. Mežsargam, kuram alga labākajā gadījumā ir 160 latu uz papīra, daļa naudas jāatdod, lai uzturētu transportu, ko izmanto darbam, un sarūpētu degvielu. Nepieciešamas kompensācijas par privātā transporta izmantošanu. Ja tas netiks atrisināts, arvien mazāk mežsargu būs motivēti strādāt ar pilnu atdevi.

Īpašums kā glezna.
Skatīties drīkst,
aiztikt ne

Ir vēl kāda vērā ņemama nesakārtotība, kas kaut kādā mērā var rosināt pašu meža īpašnieku vēlmi cirst. Tas ir kompensāciju sistēmas trūkums par saimnieciskās darbības ierobežošanu. Saeimas kuluāros par to tiek runāts, bet nav nekādu prognožu, kad šāds likums varētu ieraudzīt dienas gaismu. Jo tas valstij prasītu lielus līdzekļus.
Proti, sabiedrība, vēloties savās interesēs aizsargāt, teiksim, kādu dzīvnieku sugu vai vērtīgu vietu, mudina noteikt ierobežojumus konkrēto mežu īpašniekiem. Tas labi. Bet šiem īpašniekiem pretī netiek sniegtas nekādas alternatīvas. Nodokļu samazinājums ir smieklīgs, tas ir, lietot īpašumu un gūt no tā peļņu nedrīkst, vienīgais atspaids ir tas, ka nav jāmaksā īpašuma nodoklis. Situācija nobriedusi līdz tam, ka šādos gadījumos, kad tiek noteikti vēl lielāki ierobežojumi nekā pārējiem meža īpašniekiem, ir nepieciešama atlīdzība. Tās apmērs būtu līdzvērtīgs neiegūtajam labumam. Un tad saimniekam vairs nebūtu vēlēšanās cirst. Cilvēks taču savā būtībā ir slinks radījums – ja viņš nepulēdamies iegūtu to pašu labumu, ko ar patvaļīgu koku ciršanu, tas noteikti izvēlētos pirmo. Pagaidām ne viens vien īpašnieks iedzīts izmisumā. Iespējams, daļa audžu paliktu nenocirstas patvaļīgā koku cirtē, ja būtu godīgi spēles noteikumi.
Rezumējot dati par to, kādu postu mežam nodara patvaļīgā koku ciršana. Pērn šādu pārkāpumu dēļ 432 hektāri mežaudzes atzīta par iznīcinātu un 440 hektāri atzīta par bojātu. Salīdzinājumam – legāli katru gadu kailcirtē tiek nocirsti apmēram 40 600 hektāru – 10 600 valsts mežos un 30 000 pārējos mežos. Tātad nevar apgalvot, ka tieši patvaļīgās koku ciršanas dēļ ļoti lielās platībās mežs iet bojā. Nekādi nevēlos problēmas mērogu mazināt, tikai piedāvāju atskaites sistēmu, ar ko šos nodarījumus samērot. Es vēlētos, lai mežu cērt tikai likumīgi. Un tas arī ir VMD mērķis.

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv