Izglāb bērnu, esi paraugs!

Pagājušonedēļ Iekšlietu ministrijā kārtējo reizi pulcējās Sabiedrības konsultatīvā padome, lai pārrunātu pasākumus, kas veicami, lai efektīvi gādātu par bērnu drošību. It sevišķi ņemot vērā, ka sākas vasara un līdz ar to arī skolēnu brīvdienas. Kāpēc ceļu satiksmes negadījumu skaits neiet mazumā un ko darīt, lai pasargātu vismaz bērnus no iekļūšanas tajos, skaidro autožurnālists, televīzijas radījuma “Zebra” vadītājs, arī minētās konsultatīvās padomes pārstāvis PAULS TIMROTS – cilvēks, kurš šajā jomā ne reizi vien pratis identificēt problēmu, saprotami formulēt to un ieteikt risinājumu.

Žurnālists Pauls Timrots: “Kopumā problēmas risināšana attiecas uz Izglītības un zinātnes, Satiksmes, Iekšlietu, Veselības ministrijām, bet nepieciešama struktūra, kas koordinētu sadarbību.” Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

– Kopš neatkarības atgūšanas pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, dzīve daudzējādā ziņā kļuvusi sakārtotāka, bet situācija autosatiksmes drošībā joprojām mūs ierindo pasaules mēroga melnajā sarakstā. Kāpēc?
– Ir daudzi mīti, ka latvietis ir strādīgs, foršs un vispār – labākais. Tādā pārliecībā arī dzīvojām. Un nu izrādās, ka dzīvojam trūcīgā valstiņā. Tai pašā Polijā ceļi ir labāki, ceļazīmes ir, atstarotāji ir. Iebraucot Latvijā no Polijas vai Lietuvas puses, Latvijā pirmais iespaids nav mums labvēlīgs.
Pirmsneatkarības gados esam sabojājušies. Nu kaut vai tā pati kukuļdošana: “Gan jau sarunāsim”, “Būs kaut kādi mēsli, piezvanīšu savam draugam policistam” un tamlīdzīgi. Tātad runa ir par izmaiņām vērtību sistēmā, un satiksmes negadījumu statistika arī par to liecina. Stāvoklis šajā jomā ir sliktāks nekā Ēģiptē vai Argentīnā, Eiropā sacenšamies ar krieviem par sliktākajiem rezultātiem. Bēdīgākais, ka neticam mūsu likumiem un mūsu valstij, jo iedomājamies, ka vienmēr varēs kaut ko sarunāt un nokārtot, nav modē ievērot likumu, vai tie būtu satiksmes noteikumi, nodokļu maksāšana, mājas celšana pie ezera.

– Tomēr pašu autovadītāju interesē, lai satiksmes drošība uzlabotos. Braukdami agresīvi, viņi kaitē paši sev.

– Latviešiem ir vārdi – satiksme, satikšana, satikšanās, tās ir tās pašas attiecības starp cilvēkiem – kā mēs satiekam savā starpā, kā komunicējam. Tādas pašas attiecības parādās darbā un uz ceļa. Nikns par mazo algu vai veselības apdrošināšanu, tu izbrauc uz ielas, un pirmās trīs mašīnas, kas tevi apdzen, galīgi izsit no līdzsvara. Tātad stāvokli uz ceļa mainīs tikai cilvēcisko attiecību sakārtošana, un tas notiks lēnām, solīti pa solītim, reizē ar visas dzīves sakārtošanu.

– Šajās nebūšanās vismazāk vainojami bērni, bet satiksmes negadījumos viņi cieš bieži. Kādās situācijās un kā tas galvenokārt notiek?

– Ir skaidrs, ka galvenokārt cieš gājēji, nevis automašīnās sēdošie. Tomēr tas notiek arī ar bērniem transportlīdzekļos, jo viņi reti tiek piesprādzēti. Taisni brīnums, kā mēs izturamies pret saviem bērniem,– it kā viņi mums ķekariem dzimtu. Maisiņu ar pienu un kartupeļiem cilvēki mašīnā noliek rūpīgāk, limonādes pudeli novieto tai paredzētā turētājā, bet bērni stāv starp priekšējiem sēdekļiem un, tiklīdz tēvs vai māmiņa piebremzē, izlido pa vidu.
Bīstamas situācijas veidojas arī uz gājēju pārejām. Vienu laiku bija akcija par policistu klātbūtni šais vietās. Radās mīts, ka gājēju pāreja – tā ir tava vieta, kur tu vari pierādīt savas tiesības. Bet kājāmgājējs pret mašīnu nevar pierādīt neko, un neviens bērniem nepastāsta, ka braucējs, pat ieraudzījis gājēju, spēj nobremzēt tikai pēc noteikta attāluma, nevis acumirklī. Braucot ar ātrumu 50 km stundā, apstāties var tikai pēc 20 metriem, to nosaka fizikas likumi. Un neviens nepaskaidro, ka pirms iziešanas uz pārejas jānovērtē, vai mašīna ir tālāk par 20 – 30 metriem, bet bērns mierīgi iet uz priekšu, apzinādamies, ka viņam ir tiesības tā darīt.

Rīkojam bērniem mācības, un tur es redzu šaušalīgas lietas. Piemēram, novelkam līniju uz asfalta un sakām: te brauks mašīna ar ātrumu 50 kilometru stundā. Iedodam bērnam pilonu ar viņa vārdu – tādu zīmīti – un lūdzam, lai viņš noliek to uz asfalta vietā, kur mašīna, viņaprāt, apstāsies, ja sāks bremzēt pie minētās līnijas. Daži bērni to lika pat tieši uz līnijas, viņi domā, ka mašīna apstāsies momentā, tā, kā izslēdz gaismu. Citi pilonu nolika četrus piecus metrus aiz līnijas, skolotāja – sešus septiņus metrus aiz tās, reti kurš tālāk. Tad nu ir skaidrs, ka šie bērni spēj izskriet tieši mašīnas priekšā, un varam tikai iedomāties, ko pēc tam pārdzīvo nelaimīgais šoferis, bērna vecāki un citi. Diemžēl no braucošām mašīnām parasti gūst komplicētas traumas, kuru ātra konstatēšana reizēm pat ārstiem sagādā grūtības.

– Tas nozīmē, ka satiksmes problēmsituācijas būtu jāskaidro praktiķiem?

– Protams. Kādā lauku skolā mēs lūdzām bērniem skriet līdz zemē novilktai līnijai visā sparā un tad pēkšņi apstāties, nobremzēt. Mēģinot tā izdarīt, viņi aiz līnijas aiztenterēja vēl vairākus metrus. Skolotāja teica: “Ja es to būtu iedomājusies…” Diemžēl skolās nav programmu, kas par to informētu. Taču tam pat nevajadzētu ilgu laiku. Metodika ir vienkārša, nepieciešams tikai politisks lēmums, ka izglītības iestādēs jāapmāca arī drošībai un ne tikai ceļu satiksmes drošībai, bet arī citās jomās. Varētu ieteikt, lai televīzijas padome atvēl raidlaiku sociālajai reklāmai attiecīgām vecuma grupām, bezmaksas raidījumiem. Citādi iznāk tā, ka cilvēki pat ir iegādājušies kasetes par drošību uz dzelzceļa, paši izvadā tās pa skolām, bet, vai tās parāda un kur tās paliek, neviens nezina.
Lai arī Sabiedrības konsultatīvā padome, kas izveidota bērnu drošības uzlabošanai, darbojas jau labu laiku un problemātiskie jautājumi tiek cilāti, kopīgas koncepcijas par bērnu drošības pasākumiem joprojām nav, jo kopumā problēmas risināšana attiecas uz Izglītības un zinātnes, Satiksmes, Iekšlietu, Veselības ministrijām, un nepieciešama struktūra, kas koordinētu sadarbību.

– Ir arī ļoti vienkāršas lietas, kas atkarīgas tikai no pašiem braucējiem: bērnu piesprādzēšana sēdeklīšos, atstarotāju lietošana pie apģērba. Kāpēc tik pašsaprotami drošības pasākumi tik bieži netiek īstenoti?

– Droši vien tas ir vecāku slinkums. Taču bērns ir jāpieradina, ka mašīna nekustēsies, kamēr viņš nebūs piesprādzēts, un bērns to drīz saprot. Bieži vien vecāki saka, ka ir briesmīgi ar sēdeklītī čīkstošu bērnu doties garā ceļā. Bet ik pa divām stundām mašīna ir jāaptur un jāļauj bērnam paskraidīt kaut desmit minūtes. Turklāt bērns no augstā sēdekļa labāk redz apkārtni. Var viņu pārliecināt, ka ar drošības siksnām viņš izskatās labi, kā sacīkšu braucējs.
Savukārt atstarotājus citās valstīs dala akcijās, jo bērni tos pazaudē, iemaina utt. Pie mums atstarotājus reizēm grūti atrast, tos arī nereklamē. Bet varētu taču, piemēram, Lauris Reiniks vai kāds ministrs pagrozīties kameras priekšā ar atstarotāju! Mēs paši jau arī varētu to pielikt pie savām ceļa drēbēm. Ja to nedarām, ko tad varam no bērniem prasīt? LMT šobrīd rāda reklāmu: brauc jefiņš ar moci bez ķiveres, ved omīti un pēc tam vēl meitenes – atkal bez ķiverēm. Skaidrs, ka režisors grib rādīt sejas, grimases, bet kā to var darīt, tik ļoti ignorējot satiksmes noteikumus? Tāds reklāmas tēls nav pozitīvs, tas ir stulbs.

– Kā vērtējamas dažādās akcijas, kas tiek veiktas satiksmes drošības uzlabošanai?

– Folklorizējies ir sauklis “Izglāb draugu, neļauj braukt dzērumā!”, par tā efektu liecina pēdējo Jāņu labā statistika. Vērtīgs ir viss, kas liek cilvēkam padomāt par drošību. Jau tas vien būtu lieliski, ja pieaugušie ar savu piemēru rādītu bērniem, kā jāuzvedas uz ielas un mašīnās.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv