Zinātne, Baznīca, Cilvēks

Prof. Jānis Stradiņš

Tradīciju spēks un arī ticības spēks dod pamatu dzīvei Eiropā un cerību uz atveseļošanos daudziem cilvēkiem. Lai kādai konfesijai mēs piederētu, lai varbūt būtu neagresīva sekulārisma atzinēji, tomēr ir jāatzīst ne tikai reliģiskās ticības, bet arī kristīgās Baznīcas izcilā loma sabiedrībā Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Vasarsvētku priekšvakarā, 28. un 29. maijā, Rīgā notika plaša un autoritatīva starptautiska zinātniskā konference teoloģijā “Baznīca 21.gadsimtā”, ko rīkoja Laterāna Pontifikālā universitāte un kur bez katoļu teologiem piedalījās arī citu konfesiju pārstāvji, filozofi un daudz sabiedrības pārstāvju. To atklāja pāvesta Jāņa Pāvila II un Vatikāna kardinālu kolēģijas priekšsēdētāja J.Racingera speciālie vēstījumi konferencei, kardināla J.Pujata lūgšana. Sekoja Vatikāna apustuliskā nuncija Baltijas valstīs bīskapa P. Zubrigena nolasītā kardināla (pāvesta personiskā teologa) Ž.Kotjē speciāllekcija par Šarla Žurnē mācību “Grēcinieku Baznīca – svēta Baznīca”, kā arī Laterāna Pontifikālās universitātes rektora bīskapa R.Fizikellas saistošā lekcija par teoloģijas nepieciešamību mainīgajā mūsdienu pasaulē. Trešo lekciju, kas arī izraisīja auditorijas lielu interesi, nolasīja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš, nododot LZA sveicienu konferencei, sniedzot zinātnieka skatījumu uz Baznīcas un zinātnes attiecībām pagātnē un mūsdienās.
Otrajā konferences dienā uzstājās reliģiju pētnieki un teologi no ASV, Francijas, Vācijas, Šveices, Latvijas.

1.

*Lekcija Starptautiskajā teoloģijas zinātniskajā konferencē Rīgā 2004.gada 28.maijā
Zinātnes un Baznīcas, zinātnes un reliģijas attiecības pagātnē un mūsdienās nav bijušas manu akadēmisko studiju objekts, mans tiešais darba lauks mūža garumā ir ķīmijas zinātne un zinātņu vēsture. Taču gan darbošanās zinātnē, gan arī Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta amats man ir likuši šad tad domāt arī par universālāka rakstura kopsakarībām, par zinātnes vietu sabiedrībā, cilvēka vērtību sistēmā gan pagātnē, gan šodien, gan plašāk – pasau-lē, Eiropā, gan šaurāk – Latvijā. Šīs dažbrīd visai komplicētās attiecības starp zinātni un Baznīcu, kas dažos vēstures posmos izpaudušās kā konfrontācija, citos – kā savstarpēja iecietība, tolerance, sadarbība kopēju cilvēces mērķu sasniegšanā, ir daļa no plašākas problēmas – par cilvēka, nācijas, civilizācijas pamatvērtībām, par ceļiem, kurus mēs izvēlamies – indivīds, tauta, valsts, par kauzalitāti un finalitāti, par esības jēgu, arī par sabiedrības un Baznīcas attiecībām. Cilvēks tos centies risināt dažādiem līdzekļiem, dažādiem paņēmieniem, ar lielākām vai mazākām sekmēm. Aptvert vai pat iezīmēt pamatmetus, to, par ko domājuši, par ko strīdējušies izcilākie filozofi, teologi, zinātnieki gadusimtos un ko tie nav viennozīmīgi atrisinājuši, ir neiespējami, taču šo to pārdomām epizodiski ieskicēt vēlētos.
Latvija 1.maijā tika uzņemta Eiropas Savienībā. Mēs pārsvarā daudzinām ekonomisku savienību, kas nodrošinās ceļu uz pārticību, runājam, ka Latvijai jāiekļaujas globālajos procesos, kas veicinās Eiropas konkurētspēju, radot jaunas tehnoloģijas, jaunus derīgus produktus, lai saimnieciskā ziņā vecā Eiropa, nu jau vienota, sasniegtu Amerikas Savienoto Valstu, Japānas līmeni, lai to neapsteigtu Ķīna, kur tehnoloģijas, zinātne, ekonomika pašreiz attīstās dinamiskāk. Runā par informācijas sabiedrības veidošanu, par zināšanu sabiedrību, par zināšanu ekonomiku. Taču Eiropas zinātņu akadēmiju ALLEA forumā Briselē, kur nesen piedalījos, izskanēja arī cits jautājums: vai tiešām Eiropā gribam dzīvot tikai kā patērētājsabiedrība?
Zināšanu sabiedrība ir sabiedrība ar pietiekamām zināšanām fizikā, ķīmijā, tehnikā, ģenētikā, ar spējām redzēt kopsakarības. Bet vai šādā sabiedrībā ir kādas augstākas vērtības, augstāki mērķi, vai tā balstās uz kaut ko kopēju, uz dziļākas jēgas meklējumiem?
Un tad nu tiek virzīta doma arī jaunajā Eiropas Savienības konstitūcijā, par kuru rit tik spraigas diskusijas, iekļaut Eiropas nāciju kopīgās vērtības. Kā tādas tiek minētas četras: seno grieķu filozofija, romiešu tiesības, kristīgā ētika (vai, plašāk ņemot, kristīgās vērtības) un apgaismības laikmeta idejas, kurās dominē idejas par pasaules izzināšanu, par cilvēces progresu un par zinātni kā šī progresa pamatu. Ja nealojos, tad pašreizējās diskusijās Konstitucionālā līguma preambulā ir akceptētas trīs tēzes, taču turpinās strīds par to, vai tur būtu tieši un īpaši izceļamas kristīgās vērtības, jo tas varētu aizvainot gan Mozus ticīgos, gan musulmaņus, kuru jau tagad Eiropā ir daudz, un uzņemšanai ES vēl kandidē Turcija. Tas varētu arī raisīt asociācijas ar viduslaiku Eiropu, kur kristietiskā kultūra dominēja vistīrākā veidā.
Viedoklis par viduslaikiem kā regresa laikmetu, stagnācijas laikmetu pēc Romas impērijas un barbaru iebrukuma, manu-prāt, ir vienpusīgs. Viduslaikus var traktēt arī kā dižo katedrāļu celtniecības un varbūt dziļākas cilvēka iekšējās harmonijas laikmetu, Sv. Augustīna, Akvīnas Toma, Asīzes Franciska laikmetu, arī kā pirmo Eiropas universitāšu tapšanas laikmetu, – Boloņā, Padujā, Parīzē, Oksfordā, Prāgā, Krakovā (bet vēl ne šajā Eiropas reģionā – Baltijā).
Viduslaiku skolas bez teoloģijas piedāvāja septiņas “cēlās zinātnes” – gramatiku, retoriku, dialektiku (filozofiju), aritmētiku, ģeometriju, astronomiju un mūziku.
Toreizējā zinātne par savu pamatuzdevumu uzskatīja kristīgajai ticībai un Svētajiem rakstiem atbilstošu pamatdogmu formulēšanu. Dogma neprasa racionālu pierādījumu, taču ticības principi jāsakārto saskanīgā sistēmā – tiem jābūt argumentētiem, balstoties uz pamatdogmām, jābūt saskaņotiem ar Baznīcas garu, jākalpo tai. Sholastika būvē šādu atziņu un principu sistēmu, izkopj formālo loģiku. Viduslaikos, kad pastāv cilvēka vienotība ar pasauli, izziņas tēma nav noteicošā. Lai zinātu, vajag ticēt Dievam un saprast viņa radīto pasauli. Ja ir ticība, tad izziņa nav vajadzīga, – tā domāja toreiz. Zinātne un Baznīca bija vienotas. Tikai tā nebija zinātne mūsdienu izpratnē, bet gan sholastiskā zinātne.
Pēc renesanses, reformācijas un lielo ticības karu vētrās, pienākot jauniem laikiem, zūd tā pasaules aina, ko deva nesatricināmā ticība Dievam. Atklājas sašķelta pasaule. Nāk ķeceru, brīvdomātāju laikmets. Dieva garantētā izziņa zūd. Pasaule nostājas cilvēkam pretī mulsinoša, pat sveša. Veidojas klasiskā zinātne jaunlaiku izpratnē, vispirms jau astronomija, fizika, mehānika, vēlāk arī bioloģija, ķīmija. Šīs zinātnes mērķis ir padarīt šo atsvešināto pasauli cilvēkam atkal saprotamu, taču balstoties nevis uz ticību, bet uz saprātu. Zinātne savā kompetencē pamazām pārņem ne tikai dabas pasaules skaidrošanu, bet arī garīgās dzīves izpratni – veidojas humanitārās zinātnes, kultūrzinātnes, socioloģija. Sabiedrības domāšanā notiek revolūcija, tiek atzīts, ka par pasaules būtību, jēgu spēj spriest ne vien priesteris, mācītājs (pat drīzāk – viņš spriest par to nespēj), bet spriest spēj zinātnieks.
Zināšanu renesanse viduslaiku norieta posmā izrietēja gan no pārdomām par lietu dabu kā antīkajā senatnē, gan ne mazākā mērā arī no tīri praktiskiem mērķiem. Lielie ģeogrāfiskie atklājumi prasīja zvaigžņu stāvokļa precizēšanu navigācijas kartēm. Baznīcas liturģiskās darbības precizēšanai vajadzēja labāku kalendāru, un šo kalendāra reformu vadīja neviens cits kā dižais pāvests Gregors XIII. Pieminot Kopernika heliocentriskās sistēmas veidošanos, atcerēsimies, ka tās autors ieņēma arī augstu stāvokli Baznīcas hierarhijā Varmijas bīskapijā Prūsijā un, starp citu, kanoniskā ziņā viņš bija pakļauts Rīgas arhibīskapam. Baznīca topošo dabaszinātņu attīstību un tās radīto jauno pasaules uztveri sākotnēji neuztvēra asā, uzbrūkošā

formā – renesanses pāvesti Romā bija augsti izglītoti intelektuāļi. Jāatzīst, ka pret Koperniku un vēlāk pret Servetu Ženēvā asāk vērsās Luters un Kalvins nekā katoļu baznīca. Taču dogmatiskās Baznīcas sadursme ar topošo dabaszinātni tolaik bija neizbēgama. Tā izpaudās kā sārts Ziedu laukumā Romā, kur sadega Džordano Bruno ar savu pasaules bezgalības domu. Tā manifestējās kā Galileo Galileja mācības publisks nosodījums un piespiedu grēku nožēlošana.
Būtībā tā bija sadursme starp ticību un kritisko prātu. Reliģija ir orientēta uz noslēpumu, uz ticības brīnumu, uz dogmām, zinātne – uz dabas un sabiedrības likumsakarību kritisku izdibināšanu (ciktāl šādas likumsakarības pastāv un ciktāl tās ir izdibināmas).
Šodien, 400 gadus pēc Galileja, redzam, ka zinātne ir attīstījusies ļoti sekmīgi, uz tās sasniegumiem balstās mūsdienu civilizācija, ekonomika, lielā mērā arī kultūra, tā devusi impulsu daudzu filozofisku sistēmu tapšanai. Uz zinātnes sasniegumu bāzes ir bijuši mēģinājumi izveidot t.s. zinātnisko pasaules uzskatu, kas balstītos vienīgi uz materiālismu un akceptētām zinātnes atziņām. Zinātne nereti sāka funkcionēt “pseidoreliģijas” statusā, centās aizstāt reliģiju. Arī ievērojamākais Rīgas zinātnieks, vienīgais Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds mēģināja veidot no reliģijas brīvu pasaules uzskatu – enerģētismu, monismu, viņš pat formāli izstājās no Baznīcas. Pievienojot šādai vienpusējai uztverei vēl dažas utopiskas idejas par sabiedrību (kuras gan tieši neizriet no zinātnes un ir pat pretrunā ar to), tika konstruēts zinātniskais komunisms un zinātniskais ateisms. Šīs utopijas samērā ilgi bija uztieptas arī Latvijai, atstājot visumā negatīvu ietekmi un nogulas cilvēku dvēselēs.
20.gs. beigās, vismaz Eiropā, šīs radikālās idejas tikušas sagrautas, bet vienlaikus – kā tas bieži notiek – nepelnīti lielā mērā tikusi iedragāta arī zinātnes reputācija sabiedrībā. Ir radušās un sabiedrībā spēcīgi izplatās antizinātniskas tendences. Negatīvisms pret zinātni izriet no zinātnes radīto kodolieroču apdraudējuma pasaules tālākpastāvēšanai (paldies Dievam, ar aukstā kara izbeigšanos šis drauds pagaidām ir noņemts, kaut arī nav paredzamas starptautiskā, islāma terorisma turpmākās iespējas). Negatīvisms izriet arī no tehnikas radīto produktu apdraudējuma videi, no šī piesārņojuma. Negatīvisms izriet no pārlieku tehnokrātiskas pieejas, no sabiedrības un pasaules prāvas daļas vilšanās – zinātne taču bija solījusi (vismaz populārzinātniskos sacerējumos!) atrisināt visas problēmas, pabarot, apģērbt, izmitināt miljonus, taču to izdarīt nav spējusi. Arī zinātne ir darbojusies totalitāro režīmu kalpībā. Zinātne ir radījusi gandrīz vairāk problēmu nekā atrisinājusi. Un tomēr joprojām tā paliek varens spēks, liels, pat neizsmeļams cerību avots cilvēcei. Bet jāapzinās zinātnes robežas, un, es domāju, zinātnieku vairums to apzinās.

Turpmāk – nobeigums