Valodniecības nodaļas simtgadē

Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Nacionālās identitātes centrs šīs sezonas pēdējo tradicionālo priekšlasījumu veltīja Valodniecības nodaļas simtgadei. Sarīkojumā piedalījās mūsu valodas lietotāji un pētītāji, akadēmiķi un studenti, Valodniecības nodaļas biedru bērni un mazbērni. Ar ziediem un sirsnīgiem vārdiem tika sumināta Valodniecības nodaļas 30. gadu sēžu dalībniece Nellija Eglīte, kura atzinās, ka viņas lielākais guvums no šīm sēdēm ir prasme skaisti runāt latviski. Ar vēstules starpniecību klātesošos uzrunāja Valdemārs Ancītis, kurš Valodniecības nodaļā darbojies jau ģimnāzista gados.

Stendā avoti – Valodniecības nodaļas darbības liecinieki, arī fotogrāfija, kurā no 49 attēlā redzamajām personām daudzas vēl nav atpazītas Foto: I.Volkova

Tieši pirms 100 gadiem 1904. gada 22. aprīlī (5. maijā) “Baltijas Vēstnesis” ziņoja: “Rīgas Latviešu Biedrības Zinību Komisija noturēs rīt, 23. aprīlī š.g. pulksten 9 vakarā sapulci, uz kuru Komisijas biedrus un viesus daram uzmanīgus sevišķi tai ziņā, ka viņā nāksies apspriežami un izšķirami divi visai svarīgi jautājumi. Pirmais no tiem ir “Valodniecības nodaļas dibināšana”.” Iniciators bija Āronu Matīss, tobrīd žurnāla “Austrums” otrais redaktors, vēlāk “Dzimtenes Vēstneša” un “Valdības Vēstneša” (“Latvijas Vēstneša” priekšteča) redaktors, kurš kļuva par jaundibināmās nodaļas rakstvedi. Par priekšsēdētāju ievēlēja virsskolotāju K.Mīlenbahu, par viņa vietnieku – F.Brīvzem-nieku. Tā pirms 100 gadiem dzima pirmā dzimtās valodas kopēju un pētītāju kopa Latvijā.
Latviešu valoda tolaik bija viena no cariskās Krievijas tautu valodām, kuras stāvokli labi raksturo Rīgas Latviešu biedrības runasvīru komisijas lūguma raksts Krievijas iekšlietu ministram Buliginam. Kāda latviešu pagasta iedzīvotāji, rūpēdamies par savas tautas un dzimtenes labklājību, vispadevīgi lūdza piešķirt preses, priekšlasījumu un sapulču brīvību, dzīvokļa un personas neaizskaramību, kopumā minot 16 prasības. Piecas no tām bija saistītas ar latviešu valodas tiesībām. Tādos apstākļos dzima Valodniecības nodaļa, kas darbojās 28 gadus – līdz pat 1940. gada 9. maijam (ar pārtraukumu Pirmā pasaules kara laikā).
No dibināšanas līdz Pirmajam pasaules karam, K.Mīlenbaha vadības laikā, uzmanības lokā bija latviešu valodas rakstības nokārtošana, terminu apspriešana, izlokšņu aprakstīšana, valodas kopšana un citi jautājumi. J.Endzelīna vadības laika sākumposmā no 1922. līdz 1932. gadam bija viens liels mērķis – K.Mīlenbaha vārdnīcas sagatavošana. Valodnieki savās sēdēs apsprieda vārdnīcas manuskripta vārdus. Par nodaļas darbu un devumu liecina arhīvu materiāli un rokraksti, un par to studijām sarīkojumā stāstīja Dr. philol. Sarma Kļaviņa.
Par laiku no 1933. līdz 1940. gadam, kad Valodniecības nodaļa pievērsās latviešu valodas prakses jautājumiem un vārdnīcas papildinājumiem, runāja baltu valodnieks Pēteris Kļaviņš. Kādu nodaļas sēdi Jānis Endzelīns ne tikai vadījis, bet arī protokolējis, un protokola kopiju sarīkojuma dalībnieki saņēma kā suvenīru.
Kopš 1911. gada Valodniecības nodaļas sēdes notikušas katru ceturtdienu. Tajās piedalījušies dažādu profesiju ļaudis – inženieris M.Tamužs no Dunikas, ierēdnis I.Līdaka no Lielsalacas, ārsts P.Perlbahs no Drustiem, veteri-nārārsts P.Dreimanis no Krustpils, teoloģijas doktors mācītājs Kārlis Freidenfelds un teologs Fricis Mīlenbahs, K.Mīlenbaha brālis. Sēžu darbā aktīvi bijuši arī skolotāji: Indriķis Cīrulis no Drustiem, Bebru Juris no Cesvaines, Auguste Auniņa-Vīgante no Bauskas, rakstnieki un dzejnieki: Apsīšu Jēkabs, Jēkabs Janševskis, Jānis Grīns, Antons Austriņš, valodnieki Anna Ābele, Ernests Blese, Jānis Kauliņš, Pēteris Ķiķauka, Pēteris Šmits un Jēkabs Velme, kā arī jaunie baltu filologi – Alvils Augstkalns, Krišjānis Ancītis, Kārlis Draviņš, Rūdolfs Grabis un citi. Āronu Matīss atceras: “Mūsu valodas vārdnīcas vārdu iztirzāšanā katrs sapulces dalībnieks aizstāvēja savu novadu, kurā dzimis un audzis, un tātad šā novada valodu, vārdu izrunu un to nozīmi vislabāk pārzināja.”
Valodniecības nodaļas sēdēs piedalījušies arī ārzemju valodnieki: Leipcigas universitātes profesors Georgs Ģerulis (1888–1945), jaunais čehu valodnieks Vāclavs Čiharžs (1900–1981), vācu valodnieks Ķīles universitātes profesors Ernsts Frenkelis (1881–1957).
K.Mīlenbaha vārdnīcas vārdu apspriešana svinīgi tika pabeigta 1932. gada 24. novembrī. Kārlis Draviņš šo sēdi nosaucis par apvārdībām (pēc apkūlību parauga). Gada beigās nāca klajā vārdnīcas pēdējās burtnīcas, un līdz ar to Valodniecības nodaļa prof. J.Endzelīna vadībā bija pabeigusi monumentālās “Latviešu valodas vārdnīcas” izdošanu, kas ir piemineklis gan tās veidotājiem, gan Valodniecības nodaļai, gan mūsu valodai.

Ināra Volkova