Kā dzimsim, mirsim, laulāsimies ES

“Domāju, ka visos līmeņos par adopciju Latvijā, mūsu pašu ģimenēs, runā pārāk maz. To vajadzētu veicināt visiem iespējamiem līdzekļiem. Nevis izvēlēties audzināšanai suni,” uzskata Ārija Iklāva Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Dzimtsarakstu lietas allaž bijušas saistītas gan ar valsts politiskās varas faktoru, gan pieņēmumiem sabiedrībā, gan nestandarta situācijām. Kas šajā jomā notiek, Latvijai ieejot Eiropas Savienībā, skaidro Dzimtsarakstu departamenta direktore ĀRIJA IKLĀVA.

– Kādas pārmaiņas dzimtsarakstu jomā nesusi valsts iestāšanās ES?
– Dzimtsarakstu departaments ir birokrātiska iestāde, reģistrējam dzimšanu, miršanu, laulības. Pirmsatmodas laikā mums bija septiņi reģistri, tagad ir tikai trīs. Atkrīt laulības šķiršana, to no 1994. gada veic tiesa, atkrīt arī adopcija, paternitātes lietas, jo paternitāte ir ietverta dzimšanas reģistrā. Atkrīt arī uzvārda un vārda maiņa, jo tas nav civilstāvokļa akts: tā ir brīva griba, cilvēks savu vārdu var mainīt vai nemainīt, un ir likums, kas reglamentē šo maiņu un tautības ierakstu. Šai likumā ir noteikts, kādos gadījumos var mainīt uzvārdu un vārdu, un cilvēkam ir attiecīgi jāpamato šīs maiņas iemesli. Mūsu saistība ar ārvalstīm – visās valstīs cilvēki dzimst, mirst un arī laulājas. Piemēram, Lietuvas un Igaunijas vēstniecības, to konsulārie darbinieki citās zemēs nereģistrē civilstāvokļa aktus. Visvairāk darba sagādā miršanas gadījumi. Ja pie mums mirst Lietuvas pilsonis, to reģistrējam mēs, nevis Lietuvas konsulārie darbinieki, kas strādā Latvijā. Lielākoties visās ārvalstīs, kur ir Latvijas konsulārais dienests, reģistrē visus minētos gadījumus, un tas zināmā mērā atvieglo mūsu darbu. Konsuls reģistrē arī visus mūsu cilvēku civilstāvokļa aktus. Tātad Latvijai iekšēji tas nesagādā īpašas grūtības. Piemēram, gadījumā ar Liepājas jūrniekiem, kuri gāja bojā pie Zviedrijas krasta, mūsu konsuls bija gatavs visu nokārtot Zviedrijā. Mūsu pašu cilvēki pilda šīs funkcijas ārzemēs.

– Kāda situācija ir saistībā ar laulības slēgšanu ar ārzemniekiem?

– Protams, tagad diezgan daudzi šeit iebraukuši ārzemnieki vēlēsies laulību noslēgt Latvijā. Ir likums, ko ievēro daudzās valstīs, – jāpārliecinās, ka nav šķēršļu laulības slēgšanai. Vēl šiem cilvēkiem būs jāuzrāda pase, dzimšanas apliecība, izziņa par veselības stāvokli. Pret šo izziņu gan daudzi iebilst, un mēs ierosinājām to atcelt, bet Latvijas mediķi iebilda. Tā pie mums ir tradīcija ar 20 gadu stāžu un bieži vien vienīgā reize, kad cilvēki pirms laulībām noskaidro savu veselības stāvokli.
Laulību skaits kļuvis ļoti neliels, pagājušajā gadā tikai 9989 oficiāli reģistrētas laulības, tai skaitā 2223 reģistrētas baznīcās. Tie garīdznieki, kam konfesijas vadība to ir atļāvusi, atbilstoši Civillikuma 51. pantam izdod laulības dokumentu, kam ir juridisks spēks, pārējo slēgtās laulības ir izdarītas ar baznīcas svētību, bet bez juridiska spēka.
Ja atceramies 1987.gadu, toreiz tika noslēgts 25 550 laulību un reģistrēti 42 365 bērni. Tagad pieaug to cilvēku skaits, kas dzīvo nereģistrētā laulībā. Neņemos spriest, vai tas ir labi vai slikti. Latvijā pērn reģistrēti 21 192 jaunpiedzimuši bērni, no tiem 3268 reģistrēti sievietēm, kuras nav laulājušās. 6824 gadījumos bērna tēvs ir atzinis paternitāti vai tā ir noteikta tiesā. Tiem cilvēkiem, kuri laulību nereģistrē, vēlāk rodas dažādas problēmas gan pašiem, gan viņu bērniem. Skaitļi, kas raksturo dzimstības samazināšanos kopš 1987. gada, ir graujoši.

– Kā jaunā situācija ietekmē adopcijas lietas?

– Pagājušajā gadā uz ārvalstīm adoptēti 79 bērni. Pavisam bijuši 229 adopcijas gadījumi. Nereti cilvēki spriež tā: tas jau ir pašu ģimenes bērns, nevis no bērnunama. Ja ģimenē ienāk audžutēvs vai audžumāte, kas piekrīt adopcijai, arī tā ir īsta, likumīga adopcija. Ja bērnu no bojāgājušiem vecākiem pieņem vecmāmiņa, arī tā ir adopcija. Skumji ir tas, ka adoptēto bērnu skaits krītas. 2002. gadā uz ārvalstīm adoptēja 130 bērnus, un man tas šķiet labāk, nekā turēt bērnu līdz pilngadībai bērnunamā.
Domāju, ka visos līmeņos par adopciju Latvijā, mūsu pašu ģimenēs, runā pārāk maz. To vajadzētu veicināt visiem iespējamiem līdzekļiem. Nevis izvēlēties audzināšanai suni. Likvidēt bērnunamus – pagaidām tā ir tikai filozofija. Varbūt tas būs iespējams pēc gadiem divdesmit.

– Kā šo problēmu varētu iespaidot valsts iestāšanās ES?

– Pagājušajā gadā izveidoja Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātu. Līdz tam ārvalstu adopcija bija Tieslietu ministrijas ziņā. Agrāk visvairāk bērnu adoptēja uz Franciju, mazāk uz Zviedriju un Vāciju, arī ASV. Francijā potenciālos vecākus pārbauda tiesa un prokuratūra, un ārkārtīgi aktīvi šai ziņā darbojas Francijas vēstniecība Latvijā. Viņi pret to izturas ar lielu atbildību. Civillikuma 169. pantā ir noteikts, ka valsts vārdā atļauju adopcijai uz ārzemēm dod tieslietu ministrs, tad arī šobrīd šī ministrija ir iesaistīta, bet sīku izpēti par apstākļiem katrā gadījumā izdara Īpašu uzdevumu ministra sekretariāts – vai bērns ir juridiski brīvs, vai viss atbilst likumam.

– Līdz šim bieži izskanējuši pārmetumi, ka adopcijas procedūra Latvijā ir sarežģīta un apgrūtina labu gribošiem ārzemniekiem iegūt pilntiesīgu vecāku tiesības.

– Negribu būt nekorekta un teikt: jā. Jau pirms jaunajiem adopcijas noteikumiem ANO Latvijai pārmeta šo sarežģītību. Arī šodien pēc jaunajiem noteikumiem ir jāpieņem četri vai pieci lēmumi. Tai pašā laikā ļoti daudz ārzemnieku ņem iesniegumus atpakaļ, jo laiks iet, noveco ģimene, kas grib bērnu. Uzskatu, ka tagad adopcijas noteikumi ir vēl grūtāki, lai gan man bija tas gods būt darba grupā, kas izstrādāja šos noteikumus, bet mana viena balss neko daudz nenozīmēja.
Ja neko nemainīs, mēs atkal saņemsim aizrādījumus par procesa sarežģītību. Tāds adoptētājs no Amerikas nevar atbraukt uz Latviju un gaidīt tik ilgi, kamēr jautājumu izlems bāriņtiesa un citi. Vienam no potenciālajiem vecākiem jābūt arī tiesā klāt. Tas viss iet ilgi. Francijā redzēju jauku sievieti, notāri, kurai pieder lieliska māja, ir laba karjera, un viņa grib paņemt bērniņu, bet viņa saka: tik daudz reižu es uz Latviju nespēju izbraukāt. Tāpēc mazinās ārzemnieku pieteikumu skaits uz adopciju. Bērnu un ģimenes lietu ministrijai, kas savu jauno statusu ieguva tikai pagājušā nedēļā, šai jomā būtu daudz jāstrādā.

– Vai adopcijas praksē nevajadzētu vadīties no citu attīstīto valstu pieredzes?

– Pieredze dažādās valstīs ir atšķirīga. Pie šā jautājuma vienkārši jāstrādā.

– Vai vārdu un uzvārdu reģistrācija paliek bez izmaiņām?

– Tā ir dzimšanas reģistrācija. Cilvēks atnāk pie mums ar dokumentu, kad un kur ir piedzimis kāda noteikta dzimuma bērns. Atnākt mātes slimības gadījumā var arī radinieks, un mēs visu burtiski pārrakstām no papīra uz papīru. Ja ir kādas domstarpības, nosūtām uz bāriņtiesu. Ir atļauts bērnam reģistrēt divus vārdus.

– Vārdus drīkst mainīt, ja tie ir ar nievājošu pieskaņu, neatbilst tautībai un ir grūti izrunājami. Ja nu bērns pieaug un tomēr ir neapmierināts ar savu vārdu, ko tad?

– Agrāk uzskatīja, ka ar vecāku doto vārdu jānodzīvo viss mūžs. Pēc neatkarības atgūšanas tika pieņemti gan vārda, gan uzvārda maiņas noteikumi, un pērn, 2003. gada 3. jūnijā, pieņēma vēl papildinājumu – ja cilvēks, kuram ir divi vārdi, nav apmierināts ar vienu no tiem, no šā vārda viņš var atteikties; vispār no 18 gadiem, bet ar vecāku piekrišanu – jau no 16. Neļaujam mainīt arī uz amorāliem vai slavenu cilvēku vārdiem. Viens tēvs bija ielicis savām divām meitām – laulībā un ārlaulībā dzimušām – vienādus vārdus, tos mēs ļāvām mainīt. Pagājušā gadā ir nomainīti 884 uzvārdi un 141 vārds. No tiem 80 neatbilda tautībai, nelabskanīgie bija trīs, piemēram, Veidols, Spēja, Sērone.

Ir arī pilnī-gi anekdotiski gadījumi. Savulaik Vecsaules mācītājs nav labi zinājis latviešu valodu un laimīgajam tēvam ieteicis kādu garu Bībeles personāža vārdu. Tēvs atbildējis: vajag īsāk – Ilze. Mācītājs tad arī ierakstījis: Vajagīsākilze. Mainīti uzvārdi – Ērglissauktsputns, Afantija. Toties kāds puisis, kam ielikts vārds Vabole, to līdz šim nav mainījis. Vidzemē kādam vīram uzvārds ir Sūdiņš. Mēs jau zinām, kā tos uzvārdus deva, – klibam cilvēkam Klibiķis un tamlīdzīgi. Centrāltirgū strādāja tāds Vepris, bet viņam uzvārds patika. Es tikai domāju par šo cilvēku bērniem, kas viņiem ir jāpacieš skolā… Ar uzvārdu Muļķis ir diezgan daudz latgaliešu. Es domāju, ka bērnu dēļ vajadzētu tos mainīt. Cilvēki bieži vien vēlas atgūt senču vai pirmslaulību uzvārdu, grib divus uzvārdus vai arī pretēji – atteikties no otra uzvārda.

– Kā atrisinājies savulaik karsti diskutētais, līdz pat tiesvedībai nonākušais jautājums par ārvalstnieku uzvārdu pareizrakstību personas dokumentos?

– Dokumentos raksta abus variantus, iekavās ir vārds orģinālformā. Valsts valodas likums neatļauj rakstīt uzvārdus un vārdus bez galotnes. Ja vīram ir uzvārds Vilks, sievai nevar rakstīt Vilks, likums prasa sieviešu dzimtes galotni.

– Kā tiks rakstīts sievietes uzvārds, ja vīram tas ir, piemēram, Kucs?

– Latviski šāds uzvārds tiešām skanētu slikti, varbūt to varētu rakstīt – Kuca. Šādos gadījumos mēs vēršamies pie Valsts valodas aģentūras, ziņojam, kādas tautības cilvēks tas ir, un tad vadāmies no ieteikuma un no likuma. Galu galā šādus divdomīgus uzvārdus var mainīt. Par uzvārda vai vārda maiņu jāmaksā 20 latu nodeva, ja maina abus, tad 40 latu.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv