Kamēr iešūpojamies, kaimiņi jau lec

Latviešu un lietuviešu mēlēm trešdaļa sakņuvārdu esot kopīga. Tomēr pietiek arī atšķirību. Kāda no tām likta lietā parunā: “Latviai dejuoja, bet lietuviai šoka”. Tulkojumā: “Latvieši vaimanā, bet lietuvieši dejo.” Mums ne visai tīkamā leišu joka pamatā ir vienādi skanoša vārda dejot dažāda nozīme brāļu tautu valodās. Papētot dziļāk, izrādās, ka diet, no kā atvasināts dejot, nācis no indoeiropiešu kopcelma ar nozīmi šūpoties. Savukārt lietuviešu valodas vārdnīcā kā šokti pirmā nozīme ir uzrādīta lēkt, bet pēc tam tikai dejot. Tomēr šāds salīdzinājums vedina domāt arī par asinsrites straujumu katrā tautā: mēs vēl iešūpojamies, tikmēr dienvidnieki jau lec. Bet nu gana valodniecisku atkāpju – pievērsīsimies tautsaimniecībai.

Tepat Latvijā ir pilsēta, kas pilnvērtīgi spēj dzīvot tikai sazobē ar kaimiņieni. Bet arī 1930. gadā Valku un Valgu šķīra valstu robeža Foto no Māra Loca kolekcijas

Lai ciemiņu netrūktu
augu gadu

Kādas viesu mājas īpašnieks Jūrkalnē pirms dažām dienām sarunā atzinās: “Man vairs nav ideju. Izmēģināts ir daudz kas, tomēr pērn tūrisma pļaujas laiks mūsu ciemā ilga tikai vienu mēnesi, kad bija karsts laiks un silta jūra. Ar to nevar iztikt, lai uzturētu telpas, nemaz nerunājot par peļņu.”

Viesnīcā “Le Meridien Villon”, kas izvietojusies Rīgas – Viļņas šosejas malā 19 kilometru no Lietuvas galvaspilsētas, neviens nesūrojas, ka trūktu klientu. Vēl vairāk – jau gandrīz stundu žurnālisti no Latvijas tiek iepazīstināti ar visdažādākajām nodarbēm, ko piedāvā lietuvieši saviem viesiem.
“Le Meridien Villon” šobrīd ir lielākais konferenču centrs Baltijas valstīs – dažādās zālēs vienlaikus var strādāt līdz 3000 cilvēku. Vēl viesnīca klientiem savā 134 hektāru teritorijā piedāvā bagātīgas atpūtas un izklaides iespējas. Var līdzdarboties dažādās sporta spēlēs uz sauszemes un ūdens, izveidot šķēršļu joslu priežu galotņu augstumā un rīkot sacensības tās pārvarēšanā, cīkstēties virves vilkšanā, kad sacensoņi izvietoti katrs savā ezera krastā, iet medībās, doties uz Eiropas centru un veikt daudz ko citu.
Viesu rīcībā arvien ir arī viesnīcas 20 metrus garais peldbaseins, pirtis, skaistumkopšanas saloni. Kaut gan “Le Meridien Villon” atklāta pirms 11 gadiem, otro elpu uzņēmums ieguva pēc tam, kad iekļāvās starptautiskajā viesnīcu ķēdē, kur ietilpst 145 viesnīcas 57 valstīs.
Savulaik viesnīcā nakšņojusi Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, ciemiņu pulkā ir bijis Dalailama, Ukrainas prezidents, vēl citas slavenības.
Šo informāciju skaidrā latviešu valodā sniedz viesnīcas uzņēmējdarbības attīstības vadītāja Sandra Bukelskiene. Dzimusi Ventspilī, studējusi svešvalodas Rīgā, iepazinusies ar topošo inženieri no Lietuvas un pirms 19 gadiem uzvārdu Strazda nomainījusi pret tagadējo. Izdzirdējusi, ka Jūrkalnē trūkst ideju attīstībai, Sandra atteic: “Idejas, turklāt oriģinālas idejas, visā pasaulē maksā milzu naudu. Varbūt var noderēt kāda lietuvieša paša konstruēts pārvietošanās līdzeklis uz gaisa spilvena pa purviem, tam esot liela piekrišana...”
Ko vajadzētu pasākt Jūrkalnē, lai viesu netrūktu augu gadu?
Var jau turpināt kārpīties katrs savā nodabā. Tomēr cerīgāk būtu likt spēkus kopā. Un mēģināt izveidot tūrisma ceļu, kas papildinātu jau tagad zināmo Dzintara taku no pat Nidas un Papes ezera, kur pļavās ganās savvaļas zirgi un govis, cauri Liepājai, Pāvilostai līdz Jūrkalnei un tālāk līdz Ventspilij, Irbenes kosmosa ausij un pat Kolkai, kur arī esot Eiropas centrs pēc Krišjāņa Valdemāra zīmējumiem.
Ja nu jūrkalnieki atvēlētu savu bagātību – stāvkrastu – ne tikai dažiem deltaplāna dīdītājiem, bet piedāvātu iespēju apgūt lidināšanos ar šiem spārniem plašākam interesentu un ceļotāju lokam? Ja atrastos censonis, kas izdibinātu un iezīmētu bēgļu apmešanās vietas Otrā pasaules kara laikā Jūrkalnē, pēc tam par tām stāstot un rādot ciemiņiem? Varētu izveidot muzeju vai muzejus. Un iespējams, ka arī no šīs mūsu tautas skarbās vēstures lappuses var tapt teatralizēts uzvedums, kādreizējo bēgļu pēcteču ikgadējs salidojums, aizraujoša apvidus spēle vai vēl kas cits.
Tiesa, tas viss prasa rīcību, nevis apdomīgu malā stāvēšanu un kautru iešūpošanos, kamēr naskākie jau sen danco.

Kad pilsētas
sadodas rokās

Gada laikā Viļņas pašvaldība tikusi pie savas pārvaldes ēkas. Salīdzinot ar Rīgas Rātsnama klonējumu, lietuvieši gājuši citu ceļu – būvējuši no jauna 20 stāvu namu. Esot pašā augšā, kur iekārtota mājīga sanāksmju telpa, Lietuvas galvaspilsēta atklājas uz visām debesu pusēm līdz pat apvārsnim un savām robežām.

Viļņas mērs Artūrs Zoks viesus no Latvijas iepazīstina ar būtiskāko savā plašajā saimniecībā.
Tikt pie jaunas mītnes Viļņā nav lēts prieks: par dzīvokļa, kas atrodas labā vietā, kvadrātmetru jāmaksā apmēram seši tūkstoši litu jeb apmēram 1000 latu. Pašvaldība savukārt atbalsta tos, kam pienākas atlaides. Lai saņemtu šādus dzīvokļus, rindā gaida vairāk nekā 2000 ģimeņu.
Galvenā rūpe pilsētas saimniekiem gan Lietuvā, gan Latvijā ir viena – uzlabot iedzīvotāju dzīves apstākļus. Bet kā to izdarīt?
Viens no risinājumiem – ik gadu uzbūvēt vairākus jaunus namus. Bet tas ir dārgi. Cita iespēja: nodrošināt, lai daļu kredīta, kas paņemts mājas atjaunināšanai, segtu pašvaldība. Un Viļņa iet pa šo ceļu. Tiek sniegta palīdzība tiem, kas saviem spēkiem grib renovēt namu, kurā paši dzīvo. Izstrādātas vairākas programmas. Tajās paredzēta gan siltummezglu un santehnikas atjaunināšana, gan namu siltināšana. Ir arī iespēja uzstādīt tādu siltumtehniku, lai katra dzīvokļa saimnieks pats var regulēt temperatūru savā miteklī un ir neatkarīgs no kaimiņu vēlmēm.
Viens no pirmajiem namu modernizēšanas projektiem tiek īstenots Žirmūnos. Ir paredzēta namu siltināšana, visu logu nomaiņa, jauni tehniskie mezgli nolietoto vietā. Citiem vārdiem, tiek darīts viss, lai nams kalpotu otru mūžu. Pusi visu remonta izmaksu segs pašvaldība, piesai-stot arī dažādu fondu līdzekļus, pārējais kredīts būs jāatmaksā dzīvokļu saimniekiem. Iecerēts, ka turpmāk dotācijas lielums pieaugs un iedzīvotāji segs ne vairāk kā 30 līdz 35 procentus no renovācijas izdevumiem.
Par Žirmūniem kāds vārds ko teikt ir arī šo rindu autoram.
1968. gadā šā Viļņas dzīvojamo namu rajona arhitekte Birute Kasperāvičiene izpelnījās augstu atzinību – PSRS Valsts prēmiju. Autore daudzstāvu paneļu ēkas bija izvietojusi dažādos līmeņos, izmantojot apbūves gabala pau-guraino reljefu un iespējami saglabājot apkārtnē augošos kokus. Paneļi bija lieti no baltā cementa, līdz ar to mājas izskatījās gaišas un tīras kā lietus ūdenī mazgāta un velēta baltveļa.
Pajautāju arhitektei, vai viņai pašai patīk, kā iztēlē iecerētais īstenots dabā. Autore atbildēja tieši: “Tikai no attāluma. Tuvumā traucē nevīžība, ko savā darbā dažviet atļāvušies celtnieki.”
Rīgā šī atklātība līdz laikraksta slejām nenonāca, jo to nosvītroja redaktora zīmulis.

Divu ūdenskrātuvju ieskauta, kā uz salas izvietojusies viesnīca “Le Meridien Villon”

Bet Latvijas žurnālistus 2004. gadā Lietuvā interesē viens no vērienīgākajiem pēdējā laika investīciju projektiem – Viļņas un Kauņas dvīņupilsēta.
Dokumentos tas viss formulēts īsi: abu Lietuvas lielāko pilsētu pašvaldības ir vienojušās kopīgi veidot Eiropas nozīmes urbānisku centru, apvienojot Viļņas un Kauņas iespējas. Paredzēts veicināt uzņēmējdarbību, augstākās izglītības iestāžu un pašvaldību sadarbību, pilnveidot pašreizējo un radīt kopēju jaunu pilsētas infrastruktūru, attīstīt efektivitāti un uzlabot atdevi citās jomās.
Tie ir vārdi un jēdzieni, kādus savirknēt sakarīgos teikumos mūsdienās spēj vairums amatpersonu. Bet kāda ir projekta būtība? Vai tikai ambīcijas izveidot Baltijā lielāko un plašāko pilsētu, jo Viļņu un Kauņu šķir 100 kilometru, vai arī kas nopietnāks?
Skaidru atbildi izlobīt neizdodas ne no Artūra Zoka, ne no Viļņas pašvaldības Ekonomikas departamenta direktora Vīginta Jaka teiktā. Iespējams, arī paši dubultpilsētas ieceres autori pagaidām spēj ieraudzīt tikai daļu no rītdienas aprisēm. Jo tas nav projekts vienam vai dažiem gadiem, bet ietiecas krietni tālākā nākotnē.
Skaidrs, ka abu pilsētu iedzīvotājiem būs vieglāk tikt pie savas ģimenes mājas, jo arī to paredz attīstības projekts. Un arī attālums tikai pašlaik šķiet šķērslis. Piemēram, Toronto dažos virzienos jau pašlaik stiepjas kā nebeidzama pilsēta simt kilometru garumā. Tiesa, Kanādā robežas iezīmē pilsētiņu kā atsevišķu administratīvu vienību nosaukumi, bet tas jau ir pārvaldes jautājums.
Vaicājam Artūram Zokam, vai divu pilsētu spēku apvienošana raksturīga arī citviet pasaulē.
– Ir gan. Tā Polijā sadarbojas Gdiņa un Gdaņska. Varu minēt pat starptautiskus piemērus: Kopenhāgena Dānijā un Malme Zviedrijā. Ir arī plāns par kopdarbību starp Tallinnu Igaunijā un Helsinkiem Somijā.
Un tad uzreiz prātā nāk arī Valka Latvijā un Valga Igaunijā, kas abas ieguvušas otro elpu pēc valstu iestājas Eiropas Savienībā. Kaut gan šis piemērs varbūt nav īsti vietā, jo savulaik taču Valka un Valga jau bija viena pilsēta.

Andris Sproģis, “LV”
andris.sprogis@vestnesis.lv