Zinātne, Baznīca, Cilvēks

Prof. Jānis Stradiņš

2.

Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka, kas tika iesvētīta 1993.gadā Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Nobeigums.

Sākums “LV” 2.06.2004.

Četrsimt gados kopš Galileja ir evolucionējusi arī Baznīca. Tāpat kā zinātne, tā ir pieredzējusi daļēju sabiedrības uzticības krīzi un pēc tam atkal pievēršanos ticības sludinātajām vērtībām. Ir bijuši postošie ticības kari, ir bijuši posmi, arī Latvijas vēsturē, kad Baznīcu, reliģiju vispār centās izdeldēt, atsvešināt, nozaimot. Pēc Franču revolūcijas Eiropā spēcīgi sazēlis sekulārisms, 20.gs. totalitārās iekārtas ir centušās veidot savus elku dievus, pacelt valsti un tās vadoņus dievu kārtā, pacelt laikmetīgo pāri mūžīgajam, pāri Dievam. Taču, neraugoties uz visu, Baznīca pastāv un pastāvēs. Pasaules lielās reliģijas ir uzskatāmas par ceļiem, pa kuriem ejot cilvēks cer sasniegt savam mūžam piepildījumu, apmierinājumu un dziļāku jēgu. Reliģiskais pārdzīvojums, apskaidrība, kontemplācija, mistiska pieredze, apziņas apgaisme, ticība Augstākajam dod cilvēkam īpašu pieredzi, paver cita veida skatu uz esenciālām pasaules problēmām un risinājumiem nekā to skatu, ko spēj sniegt zinātne, zināšanas, praktiskas izmaņas. Īpaši svarīgi tas ir mūža kritiskajos momentos, kad mūs piemeklē slimība, nelaime, katastrofa, tuvinieku ciešanas, dvēseles krīze. Taču cilvēka pievēršanās Dievam nav tikai individuāls akts, tā pamatā ir arī kolektīvais, tradicionālais mantojums, kuru cilvēks gūst kristīgās draudzes, kopienas ietvaros, veidojot ne tikai savas personības attiecības ar Dievu, bet arī izkopjot tradīcijās saglabātas, sistematizētas, tālākām paaudzēm nododamas atziņas. Reliģija, Baznīca ir konservatīva, taču stabilitāte un zināms veselīgs konservatīvisms sabiedrībai ir vajadzīgs.
Domāju, ka kristīgās teoloģijas un arī Baznīcas attīstību pēc renesanses laikmeta ir ietekmējusi zinātnes attīstība un mūsdienu zinātniekiem gandarījumu ir sniegusi pāvesta Jāņa Pāvila II izteiktā nožēla par toreizējās Baznīcas pāridarījumu Galilejam (tāpat kā Latvijas vēstures gadījumā simbolisks bijis tas, ka atzīti krustnešu pāridarījumi vietējām ciltīm mūsu reģiona kristianizācijas gaitā 13. gadsimtā). Atziņa, ka Dievs devis sākumu pasaulei, bet pēc tam pasaule attīstās pēc saviem likumiem, kuri jāizdibina cilvēkam pašam, ir daudzu filozofisku sistēmu pamatā.
Mūsdienu kosmogonisko teoriju, Visuma izplešanās teoriju pamatā ir hipotēzes par “pirmo grūdienu”, kas savā ziņā būtu līdzīgs radīšanas aktam. Konkrētās zinātniskās teorijās ir rodami teisma vai teleoloģijas elementi, kaut arī arvien lielāku lomu zinātnē gūst ne tikai likumsakarības, bet arī nejaušības, un mūsdienu zinātne lielā mērā ir statistisku likumsakarību iezīmēta zinātne.
Nebūt jau nav tā, ka arī šodien Baznīca un zinātne būtu atkal vienotas kā viduslaikos. Tās joprojām ir separātas jomas ar dažādiem principiem un dažādu skatījumu uz pasauli. Reliģija, ticība ir katra indivīda, arī zinātnieka personiskas pārliecības, individuāla pārdzīvojuma lieta, bet ne zinātnes elements. Nesen Maskavas televīzijā uzstājās jaunais (2003) Krievijas Nobela prēmijas laureāts akadēmiķis Vitālijs Ginsburgs, tuvs Andreja Saharova līdzgaitnieks, ievērojams fiziķis teorētiķis. Viņa pamattēze bija tā, ka ateists nav bezdievis, bezprincipu cilvēks, kas atbalsta Dostojevska diskutēto domu, ka, ja Dieva nav, viss esot atļauts. Arī sekulārā sabiedrībā jābūt saviem baušļiem, morāles kritērijiem. Ginsburgs apgalvoja, ka Krievijas ZA locekļu vairums esot neticīgi. Veicot aptauju elitārās inteliģences pārstāvju starpā, esot atklājies, ka viņu skaitā ateistu esot 60%, agnostiķu – 10%, Dievam ticīgo – 20%, bet 10% neesot noteiktas nostājas. Bībeli varam uzskatīt kā brīnišķīgu vēstures dokumentu, taču skolās būtu jāmāca zinātnes, nevis tumsonība. Protams, šis uzskats ir vienpusīgs, turklāt to nevar attiecināt uz Latviju, kaut gan, jāatzīstas, 1993. gadā, kad biju ierosinājis iesvētīt Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltni un Akadēmijas karogu, vairāki (tomēr nebūt ne vairums!) akadēmiķi tā kā iebilda. Taču pēc iesvētīšanas, ko ļoti taktiski un toleranti darīja vecais teologs prof. Roberts Akmentiņš, mūsu ZA goda loceklis, kāds no īpaši dedzīgiem oponentiem, man sacīja: “Nu, eto bylo sovsem priļično.” Bet šādi uzskati zinātnieku vidē jau ir novecojuši. Vairums zinātnieku šodien atzīst reliģiju, Baznīcu kā vērtību, kaut gan viņu vidū praktizējošu ticīgo nav daudz.
Galvenais reliģijas, Baznīcas rūpju subjekts šodien nav pasau-le, tās izdibināšana un izskaidrošana (to atstāj zinātnes kompetencē un ziņā), bet gan cilvēks. Taču izzināt cilvēku, pārveidot to mēģina arī zinātne.
Lielos vilcienos Baznīca un zinātne šodien ir sabiedrotās – cilvēkam, tautai, cilvēcei būtisku problēmu risinājumos, pozitīvos risinājumos tām būtu jāuztur savstarpējs dialogs. Nemitīgi. Konstruktīvi. Saskares punktus meklējot. Laicīgo un mūžīgo vienojot.
Ja runājam par konkrētākām saskares problēmām, tad tā ir sabiedrības audzināšana tolerances, iecietības, kultūras garā, palēnām pārveidojot mūsu Latvijas sabiedrību. Gadu desmitiem tā bija atradusies ateistiska, komunistiska, pirms tam nacistiska totalitāra režīma varā un gribēti vai negribēti pieņēmusi daudzas šī režīma audzināšanas iezīmes – pārāk rupju materiālismu, pragmatismu, vienkāršotu pasau-les uztveri, neiecietību pret citu viedokli, kas nesakrīt ar tavējo. Galvenais jau nav režīms, bet cilvēki. Ja cilvēki paliek tie paši, tad dzīvē maz kas mainās, vai vismaz mainās lēni. Kas prata pielāgoties iepriekšējā režīmā, to prot arī nākamajā. Laiku, režīmu nomaiņa rada un radīs jaunas iespējas savtībai, mantrausībai, atriebībai. Daudzi nesenie veco vērtību daudzinātāji mūsdienu Latvijas apstākļos guvuši jaunas iespējas mantas raušanai, dažāda veida demagoģijai. Augstas amatpersonas piedalās baznīcu ceremonijās, un tas ir apsveicami, bet cilvēki domā – cik daudz tur ir liekulības, cik daudz patiesa reliģiska pārdzīvojuma?
Sabiedrības mantiskā noslāņošanās, etniskā noslāņošanās, reģionu noslāņošanās Latvijā pieaug. Manuprāt, ļoti audzinoša bija pāvesta Jāņa Pāvila II lekcija Latvijas Universitātē 1993.gadā, kurā viņš pievērsās šīm sociālajām un ētiskajām problēmām un atklāti runāja par tām, laikā, kad mūsu varas elite vienpusīgi un liekulīgi daudzināja mežonīgā tirgus likuma priekšrocības. Pāvests kritizēja “cita veida materiālismu” pēc komunisma sabrukuma. Un, kad toreiz mēs, latviešu zinātnieki, iesniedzām Svētajam tēvam vēstuli “Latvieši – pasaulei”, kuru sacerēju kopā ar toreizējo Dabas muzeja direktoru Vili Krūmiņu, pāvests, liekas, brīdināja mūs no mums nodarīto pagātnes pārestību pārliecīgas izcelšanas un it īpaši no atriebšanas. “Mēs zinām, ka jūs esat apspiesti un mocīti, bet mocītie piedod saviem mocītājiem,” sacīja pāvests savā Mežaparka runā.
Tas viss mudina mūs kopīgi izvērtēt Latvijas vēsturi, parādot tajā dažādu reliģiju, kultūru, tautu mijiedarbību, jo Latvija ir bijusi multikonfesionāla, multikulturāla, multietniska. Sava veida ekumēnisms mums nepieciešams ne tikai Baznīcas dzīvē, konfesiju saskarē, bet arī mūsdienu sašķeltās Latvijas sabiedrības saliedēšanā vispār. Protams, katram un īpaši latviešu tautai saglabājot savu individualitāti, savu izcīnīto neatkarību, savu valodu. Šo vienotību var veicināt gan Baznīca ar saviem līdzekļiem, gan arī zinātne ar objektīvu, izsvērtu sabiedrisko un vēsturisko procesu izvērtēšanu.
Savos pētījumos par zinātņu vēsturi Rīgā esmu centies parādīt ne tikai to nozīmīgo, ko mūsu izglītībai devusi luteriskā reformācija un labie “zviedru laiki” 16.–17.gs., bet arī to, ko toreiz kultūrā paveikusi katoliskā kontrreformācija. Esmu mēģinājis celt gaismā pirmo mēģinājumu dibināt Rīgā universitāti jau 1583. gadā ar pāvesta Gregora XIII un pāvesta legāta Antonio Posevīno ierosmi, daudzās Rīgas humānistu aktivitātes, arī jezuītu darbību Latgales zemnieku izglītošanā. Līdzās Bībeles tulkotājam Glikam, līdzās luterāņu mācītājiem Mancelim, Fīrekeram un Stenderiem mums jāpiemin arī Latgales apgaismotāji no katoļu klēriķiem – Elgers, Rots, vēlāk Rancāns, Trasuns, Pēteris Smelters, folkloras vācējs Latgalē. Līdzās latviešu nācijas un valodas evolūcijai mums jāceļ arī ar Latgales kultūrvēsturi saistītās norises. Ar cieņu vēlos atzīmēt bīskapa Jāņa Cakula daudzu gadu studijās balstīto devumu Latvijas reliģijas vēstures izpētē, par ko Latvijas Zinātņu akadēmija nenogurstošajam darītājam piešķīrusi vēstures Dr. h. c. zinātnisko grādu.
Ar gandarījumu pieminēšu dialogu, kas jau kopš 1990. gada veidojies Latvijas filozofu un teologu starpā un kurā kā viens no iniciatoriem uzstājies toreizējais Zinātņu akadēmijas Filozofijas institūts, tā enerģiskā direktrise profesore Maija Kūle. Šis dialogs ir turpinājies Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas ietvaros, kura kopā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju 1995. gadā Rīgā organizējusi zinātnisku konferenci “Kristietības un sekulārisma dialogs”. (Gribēja par ateismu, bet Latvijā neatradās vairs neviena zinātnieka, kas to publiski aizstāvētu!)
Taču galvenā joma, kurā zinātnei būtu jāsadarbojas ar Baznīcu, ir ētikas problēma, sabiedrības, jaunatnes audzināšana. Vai mēs kopā būvējam katedrāli vai pseidokatedrāli? Domāju, ka mums kopā kritiski jāizvērtē morālais juceklis, vardarbības pārliecīga demonstrēšana masu saziņas līdzekļos un – plašāk ņemot – jāizvērtē postmodernisms, kas ultimatīvi iespiežas Eiropas un Latvijas tautu apziņā (vai tiek tām uzspiests). Viena no spilgtākajām Rietumeiropas pārliecībām, ko veidojusi zinātne un, manuprāt, vismaz daļēji atbalstījusi arī Baznīca, ir bijusi ideja par cilvēka pilnveidošanu, še, uz zemes, dzīves laikā, ne vien tikai pēc nāves pestīšanā, par materiālo un morālo progresu. Taču, pēc tām šausmām, ko Eiropa pieredzējusi 20. gadsimtā – masu terors, deportācijas, rasisms, totalitārisms, holokausts, iznīcinoši kari un starptautiskais terorisms –, patiešām var likties, ka vēsture neiet vairs progresa virzienā, ka Eiropā pieaug nevis prāts, bet neprāts. Kā protests ir izveidojusies postmodernisma strāva, kas vēršas pret tradicionālajām Eiropas pārliecībām pēc apgaismības laikmeta: pret cilvēka īpašā stāvokļa atzīšanu, pret uzticību saprātam, pret skaistumu dzīvē, darbos, dabā. Sludina, ka neesot patiesības un vienotības, neesot vēstures, nav mērķa, nav skaistuma. Cilvēku dzīvē tiek akcentēta nenoteiktība, fragmentācija, tiek zaudētas autoritātes, normas, kanoni, daiļums, un to vietā nāk absurds, šķietamība, dzīves ilūzija, simulēšana. Uz televīzijas ekrāna mirgo Maikls Džeksons un tamlīdzīgi pūļa elki, vērojamas perversijas, iluzori tēli. Dzīve zaudē jēgu, zūd robeža starp patiesību un meliem. “Dievs ir miris!” – kā kādreiz rakstīja Nīče. Daudzos sacerējumos, arī latviešu valodā akadēmiķes Maijas Kūles grāmatā “Filosofija” (1996), labi analizēts šis domāšanas veids, kas iespiežas pie mums līdz ar Eiropu un globalizāciju un kas varbūt ienāks mūsu apziņā vēl vairāk. Šī protesta strāva, diemžēl, pati ir vēl vairāk graujoša nekā skaidrojoša un mērķi dodoša. Piekrītu pāvestam, ka pasauli daļēji pārņem mentalitāte, kas atsvešina no jebkuras metafizisko un morālo vērtību sistēmas.
Gan reliģija, gan klasiskā filozofija savulaik prata atšķirt skaisto no neglītā, patieso no nepatiesā, labo un ļauno, – tie tomēr bija pretstati. Postmodernajā pasaulē tas itin kā vairs nav spēkā. Mūsdienu mode daiļajam piejauc neglīto un surogātu nodēvē par mākslas šedevru. Politikā jūk kopā labie un kreisie virzieni. Bet televīzijā, laikrakstos jau nu nepavisam nevar atšķirt patiesību no meliem, – tik ļoti tie savijušies. Valstis itin kā plaukst, bet valdībā, izrādās, ir noziedznieki. Kas šodien vairs spēj pateikt, kas ir labs, kas – ļauns? Nenoliedzu postmodernisma strāvas mākslā, literatūrā, kino, man tās pašam pat patīk, liekas interesantas. Taču tās diez vai liekamas sabiedrības vērtību pamatā. Latvija pagaidām nav postmoderna, tāda visumā nav arī Eiropa.
Šos paradoksus itin kā balsta uz zinātni, piemēram, uz relativitātes teoriju, uz Bora principiem: nevar vienlaikus fiksēt elementārdaļiņas stāvokli un tās ātrumu. Pa daļai tā tas arī ir, taču šis princips darbojas kvantu, atomu pasaulē, – bet to nevajadzētu attiecināt uz sabiedrību kā tās normu. Ir sajūta, ka ar mums manipulē, un ne jau nu dievišķie spēki. Negribu visu vainu novelt uz postmodernismu, pamatā ir dziļākas sociālas un pasaules uzskata parādības, taču šis relatīvisms veicina jaunatnes nenoturību, narkotiku atkarību, datoratkarību, internetatkarību, mērķu trūkumu, rada arī noziedzību.
Atcerēsimies, ka morāles krīze, vērtību krīze, jēgas krīze, labā un ļaunā sajukums, deģenerācija sagrāva kādreiz vareno Romas impēriju. No vēstures mēs zinām, ka toreiz izdzīvoja – pagrīdē, zemdegās – kristīgā ticība, uz kuras pamatiem vēlāk uzcēla varenu un pietiekami harmonisku kultūras ēku Eiropā.
Es neaicinu atpakaļ uz viduslaikiem un atzīstos, ka nezinu, vai Eiropas, Latvijas vienīgais glābiņš arī šobrīd var būt kristīgā ticība, ticība mūžīgām vērtībām un Augstākajam, lai izvestu mūs no vērtību krīzes. Cilvēki ir skeptiski, cilvēki ir neaizsargāti, cilvēki ir trūcīgi un arī grēcīgi. Latvijā joprojām ir spēcīgas sekulāras, patriarhālas tradīcijas, latviskās dzīvesziņas meklējumi folklorā, etnogrāfijā, vēsturē, arī “pagāniskajā” senvēsturē un “pagāniskajās” vērtībās. Un tomēr Baznīca, kristīgās vērtības, kristīgā ētika un arī definēta Baznīca, definētas konfesijas (nevis bieži vien postmoderniskais sektantisms!) varbūt ir tas stabilākais. Lai kādai konfesijai mēs piederētu, lai varbūt būtu neagresīva sekulārisma atzinēji, tomēr ir jāatzīst ne tikai reliģiskās ticības, bet arī kristīgās Baznīcas izcilā loma sabiedrībā un jādod šī ievirze tālāk nākamajām paaudzēm Latvijā, arī ģimenē un skolās, lai nebūtu bezjēgas tukšuma dvēselēs dzīves kritiskajos brīžos un sabiedriskajā gaisotnē vispār.
Ne tikai Baznīcas, bet arī zinātnes galvenais rūpju objekts galu galā ir Cilvēks.