“Cilvēks ir tik sarežģīta būtne. Viss tur kopā sajaukts.”

Par Jāni Sudrabkalnu 110. dzimšanas dienā

Pārdomās par Jāņa Sudrabkalna sarežģīto personību dalās literatūrkritiķis un publicists Reinis Ādmīdiņš, kas ar dzejnieku tuvāk iepazinies savās radiožurnālista gaitās. Atskatu uz vairāku gadu laikā bijušajām tikšanās reizēm viņš beidz ar atziņu: “Manuprāt, Sudrabkalna daiļrade vēl ir jāpēta, jāatsijā graudi no pelavām, dzeja jāatbrīvo no padomju laika uzspiestā zīmoga un vērīgi jāieklausās arī, ko par viņa personību stāstījuši laikabiedri.” Lai atmiņu zīmētais dzejnieka veidols būtu pilnīgāks, lūdzām kopīgās gaitas atcerēties arī literatūrzinātnieci un esejisti Saulcerīti Viesi. Viņa piedāvāja dažas lappusītes no savas dienasgrāmatas. Tas ir 1974.gada pavasaris, kad rakstniece kopā ar fotogrāfu Juri Krieviņu īsi pirms dzejnieka 80.dzimšanas dienas viesojas pie viņa Salacas pagasta Sprundās.

Vienas bezdelīgas lidojums

Man laimējās Jāni Sudrabkalnu iepazīt viņa mūža pēdējos gados, kad traģiskie pēckara gadi bija viņu samaluši. Tas bija vecs, inteliģents večuks, kas ik sarunā teica, ka viņš sen vairs neesot dzejnieks, ka viņam pēckara dzejā neesot nekādu nopelnu, ka skolu jaunatne viņu patiesi ienīst, jo garus gabalus no “Brāļu saime” skolotāji liekot iekalt...

***

Kad tad sākās Jāņa Sudrabkalna daiļrade? Laikraksta ‘Dienas Lapa” literārais pielikums, 1912.gads. Ar pseidonīmu Jānis Sudrabkalns te publicēts dzejolis “Zemes bērni”. Tai laikā latviešu dzejas spožākā virsotne ir Rainis, Vilis Plūdons, Aspazija, Kārlis Skalbe. Piesakās daudz jaunu censoņu, bet daudzi ātri pagaist un pazūd. Jānis Sudrabkalns, meklēdams atbildi uz mokošo jautājumu – vai es esmu dzejnieks? – griežas pie Andreja Upīša, žurnāla “Domas” dzejas un kritikas redaktora.
“Vairākus no jūsu dzejoļiem lietosim,” atbildē raksta Andrejs Upīts, “Jums ir ievērojamas dzejnieka spējas. No labiem paraugiem Jūs arī, kā liekas, mācāties. Strādājiet tik tālāk.”
Tātad – darbs. Ilgs, pacietīgs. Sudrabkalna iemīļoto dzejnieku loks paplašinās – blakus Rainim nostājas Šellijs, Bloks, Verhārens, Vitmens… 1913. gada vasaru un rudeni Jānis Sudrabkalns pavada Bērzaunē.
Šo laiku atcerējās Herberts Dorbe: “Pirms dažiem gadiem man gadījās ielūkoties toreizējā Ventspils laikraksta “Jaunā Avīze” literāro pielikumu 1913.gada komplektā, kur sastapu arī dažus Sudrabkalna dzejoļus, vienu no tiem aizsūtīju dzejniekam un saņēmu atbildi, kurā starp citu šādas rindas: “Nepavisam vairs nezināju, ka man tāds dzejolis bijis un turklāt iespiests Ventspilī. Dzejolis radies Bērzaunē 1913.gadā, tātad laikam ministrijas skolā pie Augusta Ģiezēna. Aizritējis vairāk nekā pusgadsmits… Laiks iet savu gaitu, velti noskumt, gribas atkārtot veco Bērzaunes rindu: “Man jaunā ceļā dvēsle spārnus pleš.” Cik tāls un ilgs vēl būs ceļš, par to nav nemaz jādomā, jāizdzīvo mūžs līdz pēdējai laika kripatai.”
Jāni Sudrabkalnu 20. un 30. gados iepazīstam Aleksandra Čaka atmiņās:

Jānis Sudrabkalns 1974.gada aprīlī Foto: Juris Krieviņš

“Uz dzejnieka Jāņa Sudrabkalna dzīvokļa durvīm vajadzētu uzrakstīt: “Šeit mājo vientulība.” Jo tiešām Jānis Sudrabkalns šai pasaulē jūtas ārkārtīgi vientuļi. Viņam daudz draugu, kas viņu mīl, viņam daudz grāmatu, kuras viņš mīl un bez kurām dažbrīd nevar iztikt kā klibs bez kruķiem, un tomēr dzejnieks jūtas vientulis.
“Viena bezdelīga lido”, tāds virsraksts viņa jaunākajai grāmatai, un šis nosaukums ir zelta vērts. Dzejnieks, protams, nelido, bet klīst ielās stundām bez miera, pilns alku. Viņa dvēsele saskaras ar visām lietām, sāpēm un parādībām un tad klusi skan tā kā neviena cita.
Sudrabkalns ir īsts pilsētnieks: trauksmains, ātrs un reizē lēns, pat gluži mierīgs kā tramvaja depo.”

***

Ar Jāni Sudrabkalnu personīgi iepazinos 70.gadu sākumā, kad strādāju Latvijas radio Literāro raidījumu nodaļā. Viņš biedriski atsaucās arī maniem piedāvājumiem lasīt dzejoļus, stāstīt ceļojuma iespaidus, vērtēt jauniznākušos dzejoļu krājumus. Dažādi ir bijis: dažreiz ar magnetofonu rokā esmu devies uz viņa dzīvokli Mežaparkā, citreiz atkal, ja atļāva veselība, viņš pats ieradās Radiomājā. Katru reizi viņš bija rūpīgi gatavojies, nedaudz uztraucies par to, vai varēs labi un tekoši norunāt, un vienmēr lūdza piedošanu, ka neesot savu runājamo no galvas iemācījies, tāpēc lai atļaujot lasīt no papīra. Pirms ieraksta viņš apvaicājās, kā veicas darbā, kādi jaunumi Radiomājā, un tā nebija tikai pieklājība vien, bet arī patiesa interese, īpaši par tiem cilvēkiem, kurus pazina jau ilgākus gadus.
Esmu saglabājis divas lappusītes ar Jāņa Sudrabkalna runas pierakstu: sīks, skaists rokraksts, tikai daži labojumi. Pārliecinoši viņš runāja par Raiņa daiļrades nozīmi tautas kultūrā, par savu personīgo attieksmi pret mūsu pirmo Tautas dzejnieku.
Neaizmirstama ir diena, kad pirmo reizi ierados pie Jāņa Sudrabkalna mājās. Dzejnieku ieraudzīju pie loga.
– Jūs pirmo reizi nākat, varējāt arī paiet mājai garām, tāpēc gaidīju,– dzejnieks vēlāk teica. Aizkustinoša bija viņa gādība un uzmanība, ko izjutu. Iepriekš biju visādi iztēlojies, bet to, ka Sudrabkalns būs tik vienkāršs un laipns, nekādi nevarēju iedomāt.
Viņš kāri interesējās, kas Rīgā notiek, atcerējās tos laikus, kad viņam bijis personīgais auto un varējis Latviju apbraukāt. “Kad bija auto un nauda, tad draugu netrūka,” viņš skumīgi teica. Piedāvāju viņam iepazīties ar manu draugu, toreizējo Bauskas rajona Zālītes padomju saimniecības direktoru Raimondu Kazbuķi un paciemoties pie viņa Bauskā. Jānis Sudrabkalns labprāt tam piekrita, jo sen neesot nekur izbraucis.

Reinis Ādmīdiņš
Turpmāk – vēl