Vakar bija sešdesmit, šodien jau astoņdesmit

No Saulcerītes Vieses dienasgrāmatas

10.04.74.

Uz Sprundām pie Jāņa Sudrabkalna. Rīts ir dzestrs un krāsains, bet ziemeļaustrumu pusē, šaipus no jūras aug un nāk pretī saspiesti mākoņi. Jūra tos nepatur, un viņi visu laiku slīd nost no krasta un šosejas.

Maza meža upe ir izmetusi likteņa lokus ar trim lieliem un neskaitāmiem maziem līkumiem. Visās malās dzied cīruļi. Iemaujas briedis.
Visvairāk ir kārklu ar plaukstošiem, ziedošiem pūpoliem. Citam tie mazi kā kniepadatu galviņas, citam plati un spīdīgi kā pupu graudi. Balti, dzelteni, zaļi. Tāpat kā kārklu un vītolu zari – pārsteidzoši savās niansēs – sākot no viegli dzeltenas mizas līdz ugunssarkanai agrās saules staros. Visa pasaule ir pūpolu pilna. Zeme iziet pretī pavasarim ar pūpoliem. Pie katras zvejniekciema mājas zied pūpols un jūras krasts ir pūpolu pilns, un meža liekņas un upju krasti un lāmas tīrummalās atspoguļo lokanus, baltām vālītēm pilnus zarus.
Sudrabkalns rosās pa pagalmu ar nenoskūtu bārdu un salāpītiem dūraiņiem rokās.
– Vai, kam tad jūs nezvanījāt, ka būsiet? Nu man jāsapošas un jādzen bārda...
Ap māju aug balti bērzi, un lielākā pītā grozā paslēpta zila sulu pudele. No mājas liepu aleja ved uz Svētupi. Saimniece stāsta, ka kādreiz mājas esot bijušas tur, Svētupes pašā krastā. Tās ir vecas mājas, iepirktas pirms vairāk nekā simts gadiem, un māju jaunais saimnieks mērnieku ruļļos parakstījies ar trim krustiem.
1940.gadā māja nacionalizēta, saimnieki labu laiku dzīvojuši citur, pēc tam atkal atpirkuši atpakaļ no sovhoza.
Saimnieci labi pazinis Jaunsudrabiņš, un viņa gleznots portrets un kāds dārza skats ir viesistabā pie sienas.
Sākam atkal sarunu par Raini un Aspaziju. 1912.gadā Sudrabkalns aizrakstījis Rainim garu vēstuli – tā ir muzejā – sakarā ar kādu antoloģijas projektu.
– Toreiz jau es biju gluži jauns un tādam jau more po koļenam. Domāju, ka visu var. Izlasīju Plūdoņa dzejas antoloģiju – tulkojumu no vācu valodas, tūlīt rakstīju recenziju. Bet vācu valodu es vēl šodien kārtīgi nemāku. Tagad ir pavisam savādāk. Vakar uzrakstīju “Karogam” trīs dzejoļus un pats jūtu – neiznāk, kā vajaga. Ja varētu kādu mēnesi paturēt pie sevis, tad varbūt vēl izgudrotu, ko es pats saviem spēkiem varu izdarīt labāk. Tagad tikai tā sliktā apziņa, ka nav, kā vajaga. Bet jubilejai jādod. Bail no tās jubilejas, kā tur viss būs. Nevajadzēja nekā. Un cik tas dīvaini – vakar bija sešdesmit, šodien jau astoņdesmit. Tieši pēdējie divdesmit gadi skrējuši visātrāk.
Sola uzrakstīt Raiņa gadagrāmatai atmiņas vai vispār kādu rakstu par Raini.
– Tas būs tāds skaists goda parādījums. Un kas attiecas uz Aspaziju, tad es esmu pievienojies jūsu uzskatiem.
Jaunības gados bijis samērā labi pazīstams ar Jāni Akurateru. Kopā braukuši līdzi Reitera korim – ārzemju turnejā pa Skandināvijas valstīm. Kad koris atgriezies mājās, abi vēl uzkavējušies Parīzē. Komiskajā operā klausījušies “Tristanu un Izoldi”. Akuraters gan drīz piecēlies un aizgājis – viņu Vāgners garlaikojis.
– Un tomēr Akuraters nerakstīja tā, kā Plūdonis mūža beigās. Plūdonis pat darīja tā: sasauca savas meitas, katrai no rīta uzdeva uzrakstīt dzejoli, vakarā izlaboja uzrakstīto, pierakstīja savu vārdu un saņēma par katru rindu vienu latu.
Saimniece mūs istabā silda ar kafiju, un Sudrabkalns ielej glāzītēs konjaku. Par saimnieci un par Raini.
– Saimniecei es esmu daudz pāri darījis, tikai vēlāk es to esmu sapratis un centies labot. Bet kāpēc nevarētu jau laikus izdarīt kaut kādu profilaksi pret kļūdām, lai nemaz nekļūdītos?
Ejam ārā fotografēties. Ap māju pie strazdu būriem un veca, veca pūpolvītola. Pie ozoliņiem, ko iestādījis Arvīds Skalbe un kuriem apkārt aplikta sētiņa, lai nenomin. Tad braucam uz Svētupi meklēt lībiešu upura alas. Pa ceļam atkal – pārplūdušas urgas, bērzu atspulgi ūdenī, pamestas mājas ar aizvazātiem logiem un durvīm. Sudrabkalns atceras Melngaili, kas reiz, šķendēdamies par Endzelīna un Mīlenbaha vārdnīcu tramvajā, panācis to, ka dzejnieks nākošā pieturā meties no vagona laukā. Tad Zaļkalnu, kas bijis liels futbola mīļotājs. Viņš gan teicis, ka sacīkstēs viņu interesē pozas – kādas tur atraisītas, brīvas, negaidītas ķermeņu kustības.
Kad esam pie Svētupes krāsainajām akmens sienām, Sudrabkalns piepeši ierunājas par Klodiju.
– Jā, tā bija mana vienīgā, visbrīnišķīgākā mīlestība, kas palikusi uz visu mūžu. Vēl tikai vienu reizi es esmu tā uz to pusi iemīlējies, bet ne tik stipri. Un kā māksliniekam ir nepieciešama mīlestība! Nebūtu tik visiem iebildumi pret to manu mīlestības objektu, kas nāk no pilsoniskām aprindām.
– Bet kas tad ir Klodija?
– Biruta Skujeniece. Eglem es kādreiz atdevu tās vēstules. Ja iznāk, izlasiet. Tad jūs redzēsiet, ko es tur visu neesmu sarakstījis. Es taču varēju caurām naktīm stāvēt zem viņas logiem. Bet, kad kādreiz dienā viesībās vajadzēja būt kopā ar viņas vīru, es pat nezināju ko iesākt, cik drausmīgi un nereāli tas bija.
– Bet vai tomēr nebija labi?
– Jā, labi gan. Bezgala labi, to es varu sacīt un sacīšu. Tas bija visai dzīvei.
Svētalas mēs tomēr nevaram atrast. Varbūt applūdušas. Jāgriežas uz māju pusi, bet Juris tikai fotografē un fotografē.
– Tas nu gan ir fotogrāfs! Gluži traks. Viņš ir iededzies ar vienu lietu un viņam nav un nav gana.
Sudrabkalns Sprundās atbraucot strādāt kādreiz arī ziemu. Viņa augšistabiņa silta un klusa. Pie sienas tur kāda vācu humoristiska gleznotāja darba reprodukcija vienkāršā koka rāmītī: vecs vīrs sēd pie rakstāmgalda ar zosu spalvu rokā un micīti galvā.
– Tas esmu es. Spalva arī. Un jumta istabiņa gluži tāda pati.

Turpmāk – vēl

Lappusi sagatavojusi
Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv