Amatu godi brīvā dabā

Leģendārais Silajāņu podnieks Andrejs Paulāns pie savas darbnīcas Šembeļos 1968.gada vasarā un viņa darinātās krūzes Foto: Saulvedis Cimermanis

Klāt lielie tautas mākslas svētki – 5. un 6. jūnijā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā notiek tradicionālais daiļamatniecības gadatirgus. Jau 33.reizi savu mākslu
un amata prasmi rādīs rokdarbnieces un audējas, rotkaļi, dzintarnieki, pinēji, kokapstrādes meistari, kalēji un, protams, podnieki. Tieši keramiķi bija pirmie, ar kuriem pirms pusgadsimta muzejā ienāca amatniecība un amatnieku darbu izstādes.

Kāds bija sākums

Brīvdabas muzejs, kas šogad svin 80 gadu jubileju, jau no pašiem pirmsākumiem savu darbību balsta uz stingriem zinātniskiem pamatiem. 1951. gada rudenī tā darbinieki sāka pētījumu “Podniecība Latvijā 18.–20.gadsimtā”. Viela tam bija bagātīga. Vidzemes keramiķis Jēkabs Dranda jau 1906.gadā ieguva sudraba medaļu starptautiskā izstādē Milānā, savukārt 1937.gada vispasaules izstādē Parīzē vislielāko ievērību guva Latgales podnieku darbi – Silajāņu meistarus Andreju Paulānu un Polikarpu Vilcānu apbalvoja ar zelta, Antonu un Polikarpu Riučus – ar sudraba medaļu. Latvijas Pieminekļu valdes darbinieki jau 1926.gadā sāka interesēties par Latgales podniecību un 1943.gadā izvērsa plašu materiālu vākšanu par Silajāņu podnieku dzimtām. Tika iegūtas ziņas arī par Tukuma, Rucavas, Iršu un vairākiem citiem podniecības centriem.
Tuvāk iepazīstoties ar bagātajām Latgales podniecības tradīcijām, 1952.gada pavasarī tika nolemts pārvest uz muzeju kādu Silajāņu keramiķa sētu, kurā būtu dzīvojamā māja, ceplis, podniecībai nepieciešamie darbarīki un arī gatavie darinājumi.
Sākās arī mani braucieni uz Latgali. Gadu gaitā kopā ar citiem pētniekiem centāmies apzināt visus vēl strādājošos meistarus. Andrejs Paulāns iepazīstināja ar paša un apkārtnes podnieku darbu, zināja stāstīt par krievu un latviešu keramiķiem, kas strādājuši Krāces, Pušas un Rušona apkārtnē. Minēja arī savdabi Ādamu Kāpostiņu no Andrupenes Lāčiem. Polikarps Vilcāns savukārt zināja daudzas Babru, Dūbu, Jurīšu un Leinakolna podnieku sētas, kurās varētu atrasties muzejam derīgas ēkas un lietas.

Kā klājās podniekiem

Latgales podniekiem un viņu darbības pētniekiem tolaik klājās grūti. Bija sākusies “vienlaidu kolektivizācija”, bet ar darbu kolektīvajās saimniecībās ģimeni nevarēja uzturēt. Latgalē atbalstu varēja dot vairākās paaudzēs izkoptā podniecība, bet tās individuālais raksturs nekādi nesaderējās ar padomju saimniekošanas sistēmu. Vairums vietējo varasvīru stingri vērsās pret podniekiem, kas gribēja turpināt ierasto amatu. Viņus aplika ar paaugstinātiem nodokļiem un modri raudzījās, lai darba laikā viņi nesēdētu pie podnieka virpas. Vēl tagad atceros Antonišķu kolhoza priekšsēdētāju, kas nekādi nebija pārliecināms, ka keramiķu gatavotie trauki un vāzes cilvēkiem ir vajadzīgi un ar savu darbu viņi sagādā prieku visiem. Priekšnieks stūrgalvīgi palika pie sava – viņi ir pašlabuma meklētāji, darba disciplīnas grāvēji.

Kā darbojās muzejnieki

Kolektīvā saimniekošana nodzina tautas amatniecību pagrīdē. Nevarēdami samierināties ar pazemojošo stāvokli un meklēdami drošākus iztikas avotus, jaunākās un vidējās paaudzes podnieki pameta dzimtos ciemus un atrada jaunu mājvietu. Talantīgais Silajāņu keramiķis Staņislavs Kalve jau 1945.gadā bija devies uz Rīgu un kļuvis par keramikas darbnīcas vadītāju kombinātā “Māksla”. Viņa vecākais brālis Jānis Kaļva aizgāja uz Krustpili, kur arī vadīja keramikas darbnīcu. Uz Daugavpili pārcēlās rosīgais vidējās paaudzes podnieks Staņislavs Vilcāns. Silajāņos palika lielākoties vecākās paaudzes meistari.
Sarunās ar Latgales podniekiem, kas baidījās pat pētniekiem stāstīt par savu nodarbošanos, pārliecinājāmies, ka vajadzīgs sabiedrības atbalsts un palīdzība, lai šī tautas lietišķās mākslas nozare varētu attīstīties. Ko mēs varējām darīt? Nolēmām izveidot Brīvdabas muzejā izstādi, kas plašai sabiedrībai dotu priekšstatu par podnieku darbu, sākot ar mālu mīcīšanu, virpošanu un glazēšanu un beidzot ar cepļa kurināšanu un podu izņemšanu. Polikarps Vilcāns izgatavoja podnieku cepļa maketu, sagatavoja māla traukus dažādā gatavības pakāpēs – tikko izvirpotus un apžāvētus, izrotātus ar baltmāla rakstu, apputinātus ar vāpi, pareizi un nepareizi apdedzinātus. Viņš muzejam nodeva arī savu darbarīku komplektu. Andrejs Paulāns deva pirms 20 un 30 gadiem gatavotus svečturus, vāzes un rotaļu figūriņas, ko bija atradis savas mājas bēniņos, klētī un darbnīcā. Savus darbus deva arī Polikarps Čerņavskis, Antons Ušpelis (vecākais), Onufrijs Kondrovs un vairāki citi meistari.
1954.gadā muzejā tika atklāta izstāde “Silajāņu podnieku darbarīki un darinājumi”, kas pulcināja apmeklētājus trīs gadus. Tai sekoja izstādes dažādos Latvijas novados un arī citās zemēs. Popularitātes ziņā šo pēckara gadu pirmo lielo izstādi noteikti var uzskatīt par daiļamatniecības gadatirgu priekšteci.

Saulvedis Cimermanis,

Latvijas ZA akadēmiķis