“Cilvēks ir tik sarežģīta būtne. Viss tur kopā sajaukts.”

Vakar bija sešdesmit, šodien jau astoņdesmit

Nobeigums.
Sākums “LV” 3.06.2004.

Jānis Sudrabkalns un Saulcerīte Viese 1974.gada aprīlī Foto: Juris Krieviņš

No Saulcerītes Vieses dienasgrāmatas

24.04.74.

Atkal ar Jāni Sudrabkalnu. Vakar bija koncerts, dzejnieks diezgan apmierināts – “Likās, ka esmu jau no dzejas izsvītrots, tagad liekas, ka ne tomēr.” Pašam jaunības dienu dzeja likusies kā pārsteigums, daži dzejoļi šķituši gluži nepazīstami. Pats gan tagad neko labu nevarot uzrakstīt. Ilgi nekas neesot sacerēts, tagad vairs nevarot novērtēt, labi vai slikti. “Vajaga rakstīt katru dienu, tāpat kā pianists spēlē katru dienu, citādi tur nekas labs nevar iznākt.”
Sākam runāt par mākslu kontaktiem, par mijiedarbību.
– Bez tā jau nevar. Tagad pat – zinātne vien – cik dažādās kategorijās tā nav sadalījusies, nav kā vecos laikos, kad ģeniāli cilvēki aptvēra visu zinātņu sasniegumus. Tagad vienīgā iespēja kontaktēties ar atsevišķiem speciālistiem, iegūt informāciju. Tāpat arī ar fotogrāfiju. Cik sīki visu aprakstījis Balzaks! Visu apkārtni, katru tēla rokas pakustējienu. Tāpat arī Andrejs Upīts. Tas ir fotogrāfa vēriens. Rakstniekam mūsu dienās ļoti daudz te var palīdzēt fotomateriāls. Kaut vai palīdz saskatīt sejas vaibstus. Uz to pašu mērķi visi iet – izteikt cilvēku būtību, dvēseli.
Atceras Raini. Reiz tikušies kopā ar citiem jaunajiem kādas Raiņa lugas pirmizrādē. Sēdējuši visi vienā rindā, Rainis nācis klāt katram, spiedis roku un jautājis Sudrabkalnam: “Vai jūs būsiet mans mantinieks?”
– Īstā mantiniece ir Mirdza Ķempe. Viņa visdziļāk izprata Raiņa dzejas dvēseli. Bet tādi kā Rainis katrai tautai ir tikai viens. Katrai tautai vajaga būt savam tribūnam. Tādi nāk pa gadu simtiem reizi. Vai tagad būs cits? Ķempe ļoti labi saprata Raiņa garu. Ģēnijam jānobriest pakāpeniski, ļoti daudz jāuzkrāj no iepriekšējām paaudzēm, un tad piepeši tu skaties – priekšā dvēsele. Protams, šāda ģēnija parādīšanās ļoti cieši saistīta arī ar laikmetu.
– Nacionālās mākslas kopā veido internacionālo kultūru. Ko mēs zinājām par Kirgīziju? Aitmatovs tik dziļi izpratis tautu, tās dvēseli, ka tās atklāšana paceļas līdz internacionālajam. Kādreiz arī Rainis teica, ka visas tautas saplūdīs kopā. Bet pirms tam tautām jāattīstās līdz pilnībai. Kara laikā biju Baškīrijā. Vēlāk ilgi dzīvoju Maskavā. Visi pret mani bija ļoti sirsnīgi. Un tomēr pietrūka kaut kā. Kad satiku krievu rakstniekus, Tvardovskis man prasīja (2.kongresa laikā):
– Kā gāja pa Maskavu?
– Brīnišķīgi. Bet Rīgā daudz labāk.
– Citādi nemaz nevar būt.
Maskavā S. daudz esot dzēris. Bet mīl arī tagad ko stiprāku. Nobraucam pie Vāravas pusdienot.
– Man gan tā kā bail iet iekšā. Es te reiz biju ar vienu mašīnu, kurai bija vai četras nulles uz numura, iegāju uz 20 minūtēm, bet aizgāju pēc pusotras stundas, diez ko es te būšu sadarījis.
Oficiante saņem kā senu paziņu.
– Ar viņu jau mēs arī kopā tajā bāriņā sēdējām. Nekādu ēdamo nebija, bāriņš vien vaļā. Bet tagad gan ēdīsim, es vakar aiz tiem uztraukumiem nemaz ēst nespēju.
Dzeram balzamu. Tas visveselīgākais. Lejā aiz loga jūra, priedes.
– Jūra gan ir kaut kas varens. Jūrā viss satek kopā.
Sāk drusku snigt, pūš auksts vējš. Pagrozāmies uz Vāravas balkona un tad dodamies projām.
– Kādreiz tie sniegi un lieti ir ilgi cilvēka dzīvē. Atspīd jau saule ar, tikai stipri pavēlu.
Aiz Duntes piebraucam jūrmalā. Pretī brauc zvejnieks ar mēslu vezumu. Ļoti runātīgs.
– Mēsli – tā jau ir zemes dvēsele. Bez mēsliem jau nekas nav.
Izrādās, ka bijis strēlnieks 1919.gadā, pie Pleskavas cīnījies. Viņa mājās ilgāku laiku uzturējies komponists Ādolfs Skulte.
Vēl arvien zied pūpoli. Jūrmalā vecā, asā zāle, kaijas. Pieskrien suņuks, nofotografējam to arī. Un tad tālāk uz Sprundām.
– Cilvēks ir tik sarežģīta būtne. Viss kas tur kopā sajaukts. Galvenais – nepalikt vienam pašam.