Vienas bezdelīgas lidojums

Nobeigums.
Sākums “LV” 3.06.2004.

Bauskā Jānis Sudrabkalns pabija vairākkārt, priecājās, ka Bauskas 1.vidusskolā skolotājas Niedras vadībā rosīgi strādāja viņa vārdā nosauktais pulciņš. Man adresētā vēstulē viņš rakstīja: “Bauska man paliks visjaukākā atmiņā. Daudz pārdomu radās gan Pilskalnā, gan īsajos mirkļos Zālītēs, gan pie Plūdoņa kapa, gan Jūsu viesmīlīgajā mājā un, protams, rajona bibliotēkā satiekoties.”

Plūdoņa Lejeniekos viņš stāstīja, ka Plūdoņa kundze (tieši tā viņš teica – kundze) te cienājusi ar ērkšķogu vīnu. “Ak, ja es spētu Latvijas dabu tik daiļu notēlot,” viņš teica, kad runājām par Plūdoņa “Fantāziju par puķēm”.
Dažreiz, pie dzejnieka pa dienu atnācis, aizsēdējos līdz krēslas stundai. Viņš stāstīja par saviem draugiem, par izlasītām grāmatām, pacēlām pa konjaka glāzītei, tad saruna turpinājās, un varu tikai nožēlot, ka tomēr paklausīju viņam un savu magnetofonu neieslēdzu. Tagad nu nākas uz atmiņu vien paļauties...
Viņa kabinets pārsteidza ne ar milzīgo grāmatu daudzumu un daudzveidību vien, bet arī ar pedantisko kārtību. Pedantiskā kārtībā vienmēr bija arī viņa apģērbs, kaklasaite moderna un pat nedaudz ar šiku, apkakle sniegbalta, sārtie vaigi rūpīgi noskūti, nedaudzie sirmie mati sasukāti. Tomēr reiz viņš atvēra durvis un bija neskuvies, adītu jaku mugurā... Iesāka ar lielu atvainošanos par to, ka esot spiests sagaidīt mani, lūk, tādā izskatā. Visu nakti neesot varējis aizmigt, tagad liels nogurums. Saimniece atnesa kafiju.
– Labi gan, ka atbraucāt. Jau zvanīju uz radio, bet teica, ka esot jau ceļā... Es nevaru saprast, kāpēc tik daudzi cilvēki pret mani ir tik labi. Ja jūs zinātu, cik slikts cilvēks esmu...
Un sākās paškritiska sevis vērtēšana, kurā viss bija stipri pārspīlēts. Visu savu daiļradi viņš bija gatavs ar vienu strīpu nosvītrot, tik pāris dzejoļu esot labi, un tie paši radušies Verharna ietekmē. Vairākkārt lūdzu Sudrabkalnu pastāstīt atmiņas. Dažreiz viņš aprobežojās tikai ar kādu frāzi:
– Lāča laikā rakstniekiem klājās labi. Varēja iet uz Ministru Padomi ar vissarežģītākajiem jautājumiem, un Lācis palīdzēja.
Bet citreiz atmiņu stāstījums bija tēlains un krāsains. Kādā reizē iejautājos, vai viņš zina studentu ziņģi, kurā ir apmēram šādi vārdi:
“Dievs vien zin to krogu traku,
Kur dzer Sudrabkalns ar Čaku.”
Dzejnieks pasmaidīja un atteica: “Studenti jau visu pārspīlē.”
Un pastāstīja, kā Sašam patikusi “nīkšana” – tā viņš pats nosaucis dzīves vērošanu krogā un interesantas sarunas pie vīna glāzes. Laikam pēc “Iedomu spoguļiem” tas bijis, kad gadījusies prāvāka naudas summa. Paņēmuši ormani un braukuši pa toreizējo Marijas ielu no pašas augšas līdz Daugavmalai. Iegriezušies pa ceļam katrā krodziņā, lai iedzertu pāris glāzītes.
– Un ormanis?
– Ā, ormanis mūs gaidīja. Viņam no kroga iznesa brokastis, pusdienas, vakariņas...
– Cik tad ilgi jūs braucāt pa Marijas ielu?
– Kādu nedēļu...
Brīžos, kad Jānis Sudrabkalns bija možā garastāvoklī, viņš sauca sevi par Piķamici un vēlējās, lai arī es tā viņu saucot, lasīja jaunības dienu vārsmas, citēja dzejoļus un lika atminēt, kas uzrakstījis: “Sajūt, sajūt mana nāss, kaut kur smaržo ananass.” Dāvināja savas grāmatas ar autogrāfiem, un bija jāapsola, ka jau pēc dažām dienām vai nu atnākšu, vai piezvanīšu un pateikšu savu vērtējumu.
Franču dzeju viņš vērtēja kā visaugstāko pasaules literatūrā, teica, ka daudz no tās mācījies, vairākus autorus citēja franču valodā, domādams, ka es protu šo valodu. Ar kaunu bija jāatzīstas, ka neprotu. Viņš nopūtās un teica, ka esot aizmirsis, vēl vakar mēģinājis lasīt, bet prātā nav palikuši pat paši vienkāršākie vārdi. Intensīvu domu brīžos Sudrabkalns mēdza pieskarties ar plaukstu pierei, it īpaši, kad stosteklis kādu vārdu neļāva raiti izrunāt. Reiz runājām par Danti (“Vita nova” esot viņa lieliskākais darbs!), citreiz par Šekspīru (“Esmu mēģinājis viņu atdzejot... Teātra recenzijas labprāt rakstīju par Šekspīra lugu iestudējumiem... Smalks putns!”), vēl citreiz, pajautāts par mūsdienu dramaturģiju, pateica vienu vārdu – “Priede!” – un apklusa, lai pēc pāris dienām precīzi noformulētu savas domas par to vai citu literāru darbu.
Jāņa Sudrabkalna sarunu maģija bija ieslēpta patiesā asprātībā, vārdu kalambūros un paradoksos. Visbiežāk viņš pats sevi pazoboja, un manā iztēlē veidojās jaunības un spēka gadu dzejnieka tēls, kam viss bija pa spēkam un spalva lidot lidoja pa balto papīru... Kas tad dzejnieku salauza? Daļēju atbildi gūsim, viņa vēstuļu sējumus tagad lasot. Salkanā laipnībā viņš rakstīja varas vīriem, baidīdamies no viņiem un no vajāšanas. Ar gadiem pastāvīgās bailes mainīja viņa raksturu, noslāpēja daiļrades liesmu un patiesais Sudrabkalns pazuda ne vien viņa draugiem, bet arī pats sev. Ja viņš būtu rakstījis intīmu, vaļsirdīgu dienasgrāmatu... Vienā otrā vēstulē pavīd Sudrabkalna patiesā attieksme, bet rodas iespaids, ka viņš patiess baidījās būt.
* * *
Pēdējo reizi ar Jāni Sudrabkalnu sastapos viņa dzimšanas dienas rītā. Kopā ar Raimondu Kazbuķi no Bauskas izbraucām reizē ar saules lēktu un jau ap astoņiem bijām Rīgā.
– Vai nav par agru? Dzejnieks vēl nebūs pamodies? – abi šaubījāmies, bet tad, kafiju iedzēruši, devāmies uz Mežaparku. Durvis atvēra dzejnieks, tērpies elegantā uzvalkā, rūpīgi saposies. Lielā vāzē smaržoja rozes.
– Pirmie gan neesat. Kaimiņi jau pasteigušies, – dzejnieks smaidīdams teica.
Tad viņš mūs aicināja vies-istabā, kur bija klāts mielasta galds. Izmeklēti dzērieni un ēdieni... Viņš mudināja mūs to visu nobaudīt, ielēja konjaku glāzītēs, bet pats nedzēra.
– Kāpēc tad jubilārs atsakās? – pajautājām. O, esot jau sava mūža normu izlietojis, viņš pasmējās.
– Man patīk skatīties, kā jūs iedzerat. Jūs tik skaisti to darāt.
Trīs vai četras reizes cēlāmies, lai atvadītos un dotos prom, un katru reizi, dzejnieka lūgti, atkal apsēdāmies. Apsveicēju, kurus viņš gaidīja, tā arī nebija... Un palikt vienam viņam ļoti negribējās. Otrā rītā uzzināju, ka vēlu vakarā viņu apciemojis kāds augsts partijas ierēdnis, bet cienastam tik vien bija atradies kā marinēts gurķis.
Jā, tā saucamajās apaļajās jubilejās apsveicēju un uzmanības apliecinājumu netrūkst, bet ikdienā viņš laikam juta vienas mūsu sabiedrības daļas nihilistisko attieksmi pret sevi. Atceros, kad iznācām no literāra sarīkojuma Bauskas bibliotēkā, viņš teica:
– Jaunatne mani ienīst, jo viņiem liek no galvas mācīties dzejoli “Dzimtene”. Tas ir tik pārmērīgi garš un garlaicīgs.

***

Sudrabkalna daiļrade, manuprāt, vēl ir jāpēta, jāatsijā graudi no pelavām, dzeja jāatbrīvo no padomju laika uzspiestā zīmoga un vērīgi jāieklausās arī, ko par viņa personību stāstījuši laikabiedri.

Reinis Ādmīdiņš