Uzrunājot tautiešus Monreālas latviešu centrā 6.jūnijā

Dārgie draugi, tautieši, monreālieši!
Man patiesi ir prieks būt atkal šajā centrā, kur ir pavadīts tik daudz jauku stundu, un atkal tikties ar cilvēkiem, ar kuriem tik daudz gadu būts kopā. Es jūtos kā pie savējiem, taču jāsaka godīgi – ne kā atgriezusies mājās, jo tajā brīdī, kad man tika izteikts piedāvājums kandidēt Latvijas Valsts prezidenta amatam, man bija jāizšķiras par to, kur es vēlos savu nākotni veidot. Tajā brīdī, kad es pateicu “jā” savai kandidatūrai, es atsacījos no Kanādas pilsonības, atdevu vēstniecībā savu pasi un līdz ar to savu turpmāko likteni esmu saistījusi tikai un vienīgi ar Latviju. Citādi tas nevar būt, prezidentam, protams, ir jāaizstāv sava valsts, savas valsts intereses un tikai savas valsts intereses un nevienas citas. Jūs, kas esat šeit, un visā pasaulē izkaisītā latviešu saime, jūs vēl arvien esat tajā situācijā, kad dzīvojat divas dzīves un piederat divām zemēm un diviem kontinentiem, dažs labs pat trim, kas jaunībā bijis vēl Brazīlijā vai kur citur. Es zinu, kā tad jūtas, es zinu, ka tas nav viegli, bet tajā pašā laikā man šķiet, ka katram liktenim, un to es esmu arī vienmēr teikusi ļaudīm Latvijā, ir sava unikālā vērtība un savs skaistums. Un tam cilvēkam, kam Laimiņa lēmusi, viņa dzīves pienākums ir pēc iespējas šo sev lemto likteni vērst par labu tādā veidā, lai viņam dzīvē klātos pēc iespējas labāk, un man šķiet, ka svētīgi būtu, lai arī viņa darbs un viņa dzīve būtu arī citiem par svētību.
Jūs, kas esat pulcējušies šeit, šajā namā, piederat pie tiem, kas visa sava mūža garumā nav atsacījušies strādāt ne tikai savu maizes darbu, būt ne tikai savas vietējās kanādiešu sabiedrības atbildīgi un godīgi pilsoņi, bet arī savā ziņā virsstundas strādāt savas latvietības saglabāšanai. Man šķiet, ka tas ir skaists liktenis, ka tā ir skaista sūtība, brīžam grūta, bet kura tad tāda nav, tamdēļ es jums visiem novēlu – lai jums nekad nepietrūkst šīs sirdsdegsmes un mīlestības pret Latviju, pret latviešu valodu un kultūru, pret visu latvisko. Tā ir jūsu bagātība, ko esat nodevuši saviem bērniem un bērnu bērniem. Es kā Latvijas Valsts prezidente, kā jūsu draugs un paziņa ļoti ceru, ka jūs spēsiet to saglabāt vēl ilgus gadus šeit, Monreālā. Latvijai tajā pašā laikā, man šķiet, ļoti vērtīgs ir katrs dēls un katra meita, kas atrod par iespējamu atgriezties un piedalīties tās tālākveidošanā.
Nupat, aprīļa sākumā un 1.maijā, piedzīvojām unikālus vēsturiskus notikumus. Vispirms Latvijas karogs septiņu citu valstu saimē tika pacelts gan NATO štābā Briselē, gan arī Vašingtonā. Mēs Rīgā pacēlām šo karogu arī pie Rīgas pils, un tā bija liela svētku diena, jo ar to mēs iezīmējām savu pievienošanos aizsardzības aliansei, kas tagad nodrošinās, ka mums nekad vairs nebūs jāraizējas par tādu likteni, kādu piedzīvojām 1940.gadā un visa kara laikā. Šī alianse ir pietiekami spēcīga, lai no tāda veida militāras invāzijas mēs būtu pasargāti. Šī alianse ir tāda, kas spēj garantēt mūsu suverenitāti, un tas ir ļoti daudz.
Protams, mūsdienu pasaulē, kā esam to redzējuši, nav vairs ne kara savā tradicionālajā nozīmē un ne vairs ieroču un uzbrukumu tādā nozīmē, kādā šodien atceras desanta ierašanos Normandijas krastos. Ir citi veidi, kā tagad notiek uzbrukumi – tas ir terorisms. Tam nav frontes līnijas, tur nav skaidra ienaidnieka, tas pēc definīcijas uzbrūk negaidīts, nesaprotami, neloģiski, nesakarīgi ar vienu mērķi – cilvēkus iebiedēt un terorizēt. Pret to ir jācīnās visiem kopā gan NATO alianses ietvaros, gan visas pasaules mērogā. Tāpat daudzās pasaules vietās arvien notiek brutāli asiņaini konflikti, notiek etniskas tīrīšanas, notiek masu slepkavības un arī tie ir izacinājumi, par kuriem mums arvien pasaulē ir jādomā, ieskaitot arī Latviju. Bet mums pašiem kā zemei nekad nav bijis tādu drošības izredžu, kādas tās ir šodien.
1.maijā man bija tā privilēģija pārstāvēt Latviju Dublinā, kur Latvijas karogs līdz ar deviņu jauno dalībvalstu karogiem pievienojās piecpadsmit Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu karogiem. Bija ļoti skaista, silta un saulaina diena, kas Īrijā ir visai reta parādība, un katram no jauno dalībvalstu pārstāvjiem – vai nu prezidentam, vai Ministru prezidentam – pienāca kāds bērns, kas dzīvo Īrijā, bet ir cēlies no šīs zemes, pasniedza valsts karogu šīs valsts pārstāvim, un tad armijas kadeti uzvilka šos karogus vienlaikus mastā. Pēc karoga pacelšanas koris nodziedāja ES himnu “Oda priekam”, un tas tiešām bija ļoti skaists brīdis. Arī Latvijā jau pēdējā aprīļa dienā, jūs varbūt redzējāt televīzijā, bija skaistas svinības Daugavas krastā ar koncertu, kur tika dziedātas visas populārās dziesmas, un pulkstenis skaitīja minūtes līdz tam brīdim, kad pienāca tā stunda un tā minūte, kad Latvija kļuva par ES dalībvalsti. Tas bija ļoti skaisti, arī pēc tam otrajā dienā ceremonijas visā Latvijā, ieskaitot Doma laukumu. Biju arī kā prezidente aicinājusi stādīt koku katrā pašvaldībā, lai tie augtu tagad jaunajos apstākļos kā mūsu izaugsmes simboli. Es pati biju Doles salā, no kurienes cēlies mans tēvs, lai iestādītu liepiņu tur topošajā ES parkā.
Mums vēsturē ir sācies jauns, pilnīgi citāds periods. Latvijai paveras tādas iespējas, kādas nekad agrāk tai nav bijušas, bet, protams, tas nenozīmē, ka viss ir sasniegts un ka mēs tagad varam mierīgi atpūsties un pārtraukt savas cenšanās un savus pūliņus, tieši otrādi – mums ļoti lieli izaicinājumi ir priekšā. Šobrīd ienākumu ziņā Latvija ir viszemākajā līmenī starp visām ES dalībvalstīm. Tā nav godpilna vieta, mēs gribētu no tās izkļūt pēc iespējas ātrāk. Man šķiet, ka mums pirmais uzdevums un mērķis ir panākt to, lai tautā caurmēra ienākums ar katru gadu mazliet pietuvotos caurmēra ienākumu līmenim, kāds valda Eiropā starp tās 25 valstīm, un mums ir jāpanāk, lai šī pietuvošanās notiktu pēc iespējas ātrāk, pēc iespējas straujāk. ES ir paredzējusi jaunajām dalībvalstīm ievērojamus līdzekļus, tajā skaitā ievērojamus līdzekļus tieši vismazāk attīstītiem reģioniem. Mums tāda ir Latgale, kur valda ne tikai nabadzība, bet arī posts.
ES piedāvā četrus dažādus fondus, kas jaunajām valstīm palīdz pilnveidot savas infrastruktūras, sniegt dažādus izglītojošus atbalstus saviem iedzīvotājiem, lauksaimniecībai un zivsaimniecībai, un kohēzijas fonds var piedalīties. Tie ir līdzekļi, kas kļūst pieejami ar ļoti stingriem noteikumiem, jo ne jau Latvija viena pati, kas cīnās ar korupciju, šo netikumu ir izgudrojusi, ir pietiekami pieredzes arī citur Eiropā ar šo netikumu, un nosacījumi, pēc kuriem valstij ir iespējams apgūt ES līdzekļus, ir krietni bargi un sarežģīti. Kā daudzi sūdzas – tā ir smaga birokrātija, daudz papīru ir jāaizpilda, bet tā ir garantija, ka nauda neizkūp vējā, ka tā netiek saņemta negodīgi un ka tā aiziet un tiek ieguldīta tiešām tādiem projektiem, kas, pirmkārt, tiks realizēti un, otrkārt, nesīs svētību nākotnei. Andris Palejs minēja pilsoni no Portugāles, kurš sūkstījās, ka Portugālē vēl arvien ir ļoti zems izglītības līmenis un ļaužu ar augstāko izglītību procents krietni atpaliek no tā, kāds mums ir Latvijā. Mēs savukārt par to varam tikai priecāties, jo, lūk, neesam jau visur mēs pēdējā vietā, paldies Dieviem, ka tā. Mums ir arī savas stiprās puses, savi droši pamati, savi ieguvumi. Man šķiet, ka mūsu izaicinājums tagad ir nākotnē veltīt visas pūles, lai turpinātu attīstīt to, ko mēs labi mākam darīt, lai turpinātu to uzlabot un, protams, lai labotu tos trūkumus, kuri šobrīd mums vēl piemīt. Viens no Latvijas trūkumiem ir tas, ka mums nav pietiekami aktīva uzņēmējdarbība. Latvijā ir mazāks skaits mazo un vidējo uzņēmumu nekā mūsu kaimiņvalstīs. Latvieši no sākta gala ir savā paštēlā, man šķiet, labi saskatījuši kā zemniekus, un tāpēc varētu teikt, ka mums zināmā mērā jau no 30.gadiem tas bija tas tēls, kas tautā tika pausts un savā ziņā propagandēts.
Latvieši trimdas zemēs ir kļuvuši par loti izciliem profesionāļiem, profesoriem, bet daudzi strādā algotā darbā, tikai mazs procents ir iesastījušies privātā uzņēmējdarbībā, un tā tas ir arī starp trimdas latviešiem. Latvijā, protams, pēc visiem šiem komunisma gadiem ļaudis baidās no privātiniciatīvas, uzņēmumiem, riska. Tie ir jēdzieni, kas jāiemācās pilnīgi no jauna. Ļaudis to arī dara. Mācīšanās procesam, man šķiet, būtu jānorit ātrāk, un Latvijā būtu jāveicina un jādara viss, lai jaunieši jau vidusskolas gados sāktu izprast iniciatīvas un privātuzņēmējdarbības principus. Mans vīrs Imants strādā kopā ar Amerikas Tirdzniecības kameru tādā programmā, kur jauniešiem prasa izstrādāt biznesa plānu, to gada laikā īstenot vai nu vienam pašam, vai kopā ar partneriem, sastādīt bilanci, izrēķināt, vai ir kas nopelnīts vai zaudēts, vai uz nullēm nonācis, un tad ir konkurss un tiek izvērtēti vērtīgākie, atjautīgākie un oriģinālākie projekti. Daudzi ir bijuši interesanti, un man šķiet, ka tas ir labs veids, kā jauniešiem jau sākt mācīt to, kas ir uzņēmējdarbība, ka tā nav spekulācija, ka tā nav citu ļaužu izmantošana, ka tā nav asinssūkšana, ka tā ir pilnīgi leģitīma un atbalstāma nodarbība, kas var nest pašam ieguvumus un arī citiem darīt labu.
Mēs Latvijā varam izcelties ar izglītību, kā portugālis ar skaudību norādīja. Izglītība mums līdz šim ir bijusi laba, bet jāsaka godīgi, ka daļēji tas ir bijušā padomju laika mantojums. Latvijai ir jāiegulda daudz vairāk līdzekļu nekā līdz šim zinātnes attīstībā, mums ir par maz doktorantu, kas katru gadu iegūst doktora grādus. Arī šeit mēs atpaliekam no saviem kaimiņiem, tā tas nedrīkstētu turpināties. Ja kādam ir vēlme ar testamentu palīdzēt Latvijai, tad viens no risinājumiem, ko es varētu ieteikt, ir nodibināt stipendiju augstākā līmeņa studijām. Man šķiet, ka tādas mums ir vajadzīgas gan eksaktajās, gan humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Latvijai ir vajadzīgi augstākā līmeņa izglītoti cilvēki, izglītība maksā dārgi, tā prasa daudzus gadus, un daudzi jaunieši, kas grib vienkārši baudīt dzīvi vai kam ir ģimenes, bieži pamet zinātnisko karjeru, redzot, cik ļoti maz viņi kā doktoranti var iegūt ar stipendiju atbalstu un cik ļoti mazas ir algas universitātes profesoriem. Tā ir problēma Latvijā, un mums būs diezgan ātri kaut kas jādara, lai to uzlabotu, jo citādi mums draud nopietna smadzeņu noplūde uz citām bagātākajām zemēm.
Latvijā, kā jūs zināt, sporta ziņā, par spīti samazinātiem resursiem, rezultāti bieži ir pārsteidzoši labi. Man šķiet, ka mēs esam lielu pateicību parādā saviem sportistiem par viņu izcilajiem sasniegumiem. Proporcionāli savam lielumam, kādi mēs esam, man šķiet, ka mūsu sasniegumi ir tiešām apbrīnojami. Tas, ka futbolā Latvija uzvarēja Turciju, kas ir 70 miljonu iedzīvotāju liela valsts, trešā labākā pasaulē futbolā, un nokļuva Eiropas čempionātā, kas tagad notiks Portugālē, ir fantastisks sasniegums, kas uzlicis Latviju uz kartes daudzu miljonu cilvēku prātos, kas agrāk par tādu Latviju neko nebija dzirdējuši. Savā ziņā sportisti spēj paveikt daudz vairāk nekā politiķi, ko viņi, kaut vai strādādami melnās miesās, nemaz tik viegli nevar paveikt.
Līdzīgi mēs varam būt priecīgi arī par to, ko paveic mūsu mākslineki. Ļoti daudz, piemēram, latviešu koru regulāri konkursos ārzemēs iegūst pirmās vietas. Ir kontakti arī rakstniekiem, gleznotājiem, fotogrāfijas meistariem un citiem dažādiem māksliniekiem. Notiek izstādes, notiek apmaiņas. Kultūras laukā notiek intensīvas aktivitātes, un, es domāju, tur Latvija sevi spēj reprezentēt pietiekami spoži, pietiekami iespaidīgi, un atkal šis iespaidīgums tamdēļ, ka mēs esam maza valsts ar mazu skaitu iedzīvotāju.
Valstij priekšā ir dažādi izaicinājumi. Notiek cīņas starp politiskiem spēkiem. Tās dažiem bieži šķiet negatīva parādība, un skaidrs, ka var likties – kamdēļ tiek izšķiesta enerģija, savā starpā karojot, cīnoties par varu, kad varētu taču visi vienoties un strādāt kopējam mērķim, bet, lūk, tas jau ir visas demokrātijas pamats. Mums jau bija Latvijā visus tos garos okupācijas gadu desmitus viena partija pie varas, un mēs ļoti labi zinām, kādu rezultātu tas deva. Izklausās jau jauki, ka būtu valstī viens saimnieks, labs saimnieks, kas tad visu vestu pie kārtības, visu sakārtotu. Demokrātijai ir trūkumi, tā noved pie viedokļu konfrontācijas, demokrātija noved pie tā, ka deputāti Saeimā patiešām strīdas un dažkārt uzvedas tā, ka ne visai patīk, bet, kā jau to kāds reiz teicis – tā varbūt nav laba metode, bet labākas par to nav, visas citas ir vēl sliktākas.
Demokrātija ir jēdziens, kas veidojies divarpus gadu tūkstošu garumā, sākot ar senajām Atēnām. Tā ir augusi, veidojusies, pārveidojusies, man šķiet, ka daudz vēl būtu uzlabojama, lai demokrātija patiešām darbotos labāk. Tas ir tas lielais izaicinājums – tagad mums ir brīvas rokas, brīva valsts, mums ir iespējas, atliek tikai pašiem meklēt jaunus, oriģinālus veidus, kā demokrātijai darboties. Mēs esam iekļāvušies ES tradīcijās, prasībās, standartos, bet šajos rāmjos un šajā ietvarā mēs daudz varam darīt, ja mums ir ģeniāli risinājumi, kā kaut ko darīt labāk, proponēt tos Briselei. ES struktūras nav cementā izlietas, tās ir veidojušās gadu garumā, un Latvijai tagad kā ES dalībvalstij būs izdevība darboties līdzi to pilnveidošanā. Latviešiem būs iespējams nākt ar saviem priekšlikumiem, ar savām idejām, protams, ne vienmēr būt uzklausītiem, bet meklēt sabiedrotos un censties viņus pārliecināt, ka tā ir brīnišķīga iespēja, kādas agrāk mums nebija un kādas noteikti mums nebūtu, ja mēs būtu izdarījuši šausmīgo kļūdu, nenobalsojot rerferendumā ar “jā” un paliekot malā, ja Eiropas vilciens būtu aizbraucis un latvieši būtu palikuši uz perona, mādami ar mutautiņiem un slaucīdami asaras. Tas, paldies Dievam, nav noticis, mēs esam tajā vilcienā iekāpuši, tas vilciens brauc uz priekšu.