Rokrokā – sociālās problēmas un bezdarbs

“Mūsu lielākā problēma ir tā, ka puse pilsētas saņem sociālo palīdzību,” atzīst Alūksnes Sociālās palīdzības centra direktore Lolita Krūmiņa.

Te visas Latvijas mazpilsētai raksturīgās sociālās negācijas ir kā uz delnas, turklāt – atšķirībā no lielajām pilsētām – ārkārtīgi koncentrētā veidā. Taču centra sociālās darbinieces, lai gan brīžiem atzīstas zināmā bezcerībā, tomēr strādā aktīvi un ir pārliecinātas, ka viņu darbs nav velts. Arī Sociālās palīdzības centrs atrodas labiekārtotā, skaisti izremontētā divstāvu mājā, kas celta pagājušā gadsimta sākumā. Tā atjaunota, pateicoties Alūksnes domes, Nīderlandes karalienes Juliānas fonda un vairāku ārvalstu vēstniecību atbalstam. L. Krūmiņa stāsta, ka sākotnēji vietējie iedzīvotāji nav varējuši saprast, kādēļ centram jāatrodas, viņuprāt, “tik šikās telpās”. Taču daudziem klientiem tās kalpo kā stimuls, kā pierādījums, ka arī Alūksnē var ko sasniegt. Sociālās palīdzības centrā atrodas arī birojs “Aprūpē mājās”, kurā sešas darbinieces aprūpē vecos un vientuļos cilvēkus mājās. L. Krūmiņa atzīst, ka šāda ambulatora aprūpe pašvaldībai noteikti izmaksā lētāk nekā šo cilvēku ievietošana pansionātos.
Daudzas pašvaldības ar zināmām bažām gaida 2008. gadu, kad visiem sociālajiem darbiniekiem vajadzēs būt ar augstāko speciālo izglītību. Alūksnes sociālās darbinieces tam gatavojas, nevis vaimanājot, bet gan studējot augstskolā “Attīstība”. Viņas kā strādājošas praktiķes atzīst, ka ne visas sociālā darba teorijas darbojas praksē. Jā, teorētiski pašvaldībā, kur rit veiksmīgs sociālais darbs, samazinās nepieciešamība pēc pabalstiem. Taču, ja Eiropā uz 1000 iedzīvotājiem ir viens sociālais darbinieks, tad Alūksnē uz 9,4 tūkstošiem iedzīvotāju ir četras, kas, protams, ietekmē darba kvalitāti. Alūksnē bieži ir diezgan bezjēdzīgi cilvēkus motivēt iet strādāt, jo vienkārši nav kur. Bezdarbnieki iztiek no algotajiem pagaidu sabiedriskajiem darbiem, kurus, kā atzīst centra darbinieces, veic ar apziņu, ka to dara viņu dēļ. Protams, bezdarbs iet roku rokā ar alkohola radītajām problēmām un otrādi, tādējādi radot zināmu apātiju. Kā stāsta L. Krūmiņa, centra darbinieces ar nelabvēlīgajām ģimenēm kopā dodas gan ogot, gan sēņot, protams, ja izdodas iestāstīt, ka tādējādi var sagatavot krājumus ziemai. Kopā tiek stādīti arī burkāni un kartupeļi piemājas dārziņos.
Uz jautājumu, vai ir cerības, ka jaunieši nepametīs Alūksni un nedosies uz lielajām pilsētām, L. Krūmiņa atbild noliedzoši. Ja nebūs investīciju un jaunu darba vietu, nav ne mazāko cerību, ka studējošie jaunieši atgriezīsies dzimtajā pilsētā.
Par vienu no lielākajām problēmām, kurai minēto sociāli ekonomisko apstākļu dēļ īstu risinājumu neredz, sociālās darbinieces atzīst nabadzības pārmantojamību. Tāpat kā Rīgas kolēģi, arī L. Krūmiņa uzsver, ka pabalstu palielināšana neko neatrisinās, jau šobrīd cilvēki ir no tiem atkarīgi. Alūksnietes arī nepauž sajūsmu par bērnu kopšanas pabalstu palielināšanu, jo tā ir īsta medusmaize nelabvēlīgajām ģimenēm, kuras pabalstu izmaksas laiku bērnu piecietīs, bet pēc tam atdos pašvaldībai. “Latvijas Vēstnesim” bija iespēja klātienē vērot, kā centrā ierodas sociālās palīdzības lūdzējs, kurš sola, ka šodien dzers pēdējo dienu. Viņam, protams, palīdzība tika atteikta, taču darbinieces atzīst, ka reizēm tas nav viegli, jo gadījies saņemt arī draudus fiziski izrēķināties.
Taču L. Krūmiņa, neraugoties uz gaišas perspektīvas trūkumu, atzīst, ka ne viņa, ne centra darbinieces nedomā padoties. Gan par PHARE, gan Labklājības ministrijas naudu tiek īstenoti vairāki vajadzīgi projekti, piemēram, darba un atpūtas nometnes mazturīgo un nelabvēlīgo ģimeņu bērniem vasaras mēnešos. L. Krūmiņa arī domā pieteikt projektus Eiropas Sociālā fonda apguvei, lai gan tā līdzekļus dēvē par “ūdensnaudu”, jo to nevar izmantot ne algu paaugstināšanai, ne dienas centru izveidei, ne sociālo māju celtniecībai.
Jautāta, ko pašvaldību sociālie darbinieki gaida no valsts, L.Krūmiņa atbild īsi: atbalstu mazpilsētām un laukiem, jaunas darba vietas.

Lappusi sagatavoja
Zaida Kalniņa, “LV”
zaida.kalnina@vestnesis.lv

un Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv