Arī zemniekam jābūt modernam

Voldemārs Strīķis, Dr.oec., Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors

Foto: Gvido Kajons

Nodaļa no grāmatas "Millennium. Skats uz Latviju" otrās daļas

Pagājušā gadsimta beigās Latvijā it kā bija pārapdzīvotība. Divi mana vectēva brāļi aizceļoja uz Paragvaju, daudzi kurzemnieki aizbrauca uz Latīņameriku, uz Sibīriju, uz Baškīriju, uz Ameriku. Arī Norvēģijā un citās Ziemeļvalstīs bija tāpat, taču tām nenācās piedzīvot piektā un septiņpadsmitā gada notikumus, kad tauta sašķēlās, cits citu izkāva, un arī citi mūs izkāva. Ja tā nebūtu noticis, tad tagad katrā latviešu zemnieku ģimenē būtu viens dēls, kas strādā laukos, jo tur vairāk par vienu nav vajadzīgs, un citi dēli būtu informātiķi un inženieri. Mana mamma izaudzināja sešus bērnus.

"Esmu trīspadsmitais," saka Voldemārs Strīķis, Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Goda zālē rādīdams Jāņa Oša gleznotos rektoru portretus. Rektora amatā V.Strīķis ir jau astoņus gadus, kopš 1992.gada 9.janvāra.

— Sāksim ar nākotni. Kādu redzat jūsu augstskolu Eiropas Savienībā?

— Mums ir stratēģiskais plāns apmēram līdz 2015.gadam. Turpināsim reformas, arvien vairāk kļūsim par pētniecības iestādi. Pašlaik mums jau ir tūkstotis maģistrantu, pirms desmit gadiem neko tādu necerējām. Arī doktorantu mums jau ir ap divi simti. Pašlaik šiem cilvēkiem vēl pietrūkst sociālā nodrošinājuma, viņi nevar sevi veltīt tikai pētnieciskajam darbam. Doktora grādu vajadzētu aizstāvēt 30 gadu vecumā, nevis pirms pensijas — kā nesen viens mūsu mācībspēks man puspajokam teica: piešķiriet man to doktoru, lai uz kapakmeņa varu uzrakstīt...

Taču mēs attīstāmies ātri. Nesen biju Štutgartē, Hoenheimas universitātē, viņi bija saaicinājuši Viduseiropas un Austrumeiropas lauksaimniecības augstskolu vadītājus. 29 valstu 100 augstskolu pārstāvju pulkā varējām salīdzināt, cik ātri katrs attīstījies. Kad referēja maskavieši, mēs, baltieši, ar gandarījumu varējām secināt: cik labi, ka esam ieguvuši neatkarību. Tikai šādos salīdzinājumos redzams, cik straujas ir bijušas izmaiņas Baltijas valstīs. Ikdienā mums bieži šķiet, ka nekas īpašs nemainās, bet, kad maskavietis pajautā, vai mums ir internets...

Mēs sadarbojamies ar Hoenheimas universitāti, tāpēc viņi vēlējās runāt ar mums par mūsu augstskolu sistēmu — programmu un diplomu — salīdzināmību. Mūsu varēšana augs, un mūsu doktoranti un maģistranti arvien ciešāk sadarbosies ar Rietumvalstu speciālistiem. Jau tagad mūsu augstskolas tā sauktajai Norvēģijas grupai, 20 cilvēkiem, kuriem angļu valodā nodarbības vada norvēģu profesori, tiek mācīta nevis vienkārši Latvijas lauksaimniecība, bet Latvijas lauksaimniecība saistībā ar Eiropas valstīm. Mums ir cieša sadarbība arī ar dāņiem, zviedriem.

— Kāpēc jūsu universitātē tik daudzi grib mācīties, ja laukos cilvēku skaits samazinās?

— Mēs paplašinām spektru. Pašlaik lauksaimniecībā strādā 16 — 18 procenti Latvijas iedzīvotāju, laukos dzīvo 31 procents. Tas ir valsts interesēs, lai šie 30 procenti paliktu laukos, bet spētu atrast citu nodarbošanos, piemēram, pievērstos ainavu kopšanai.

— Cik liela ir LLU saimniecība?

— Simt ēku un 20 hektāri grīdas platības. Šai pilī grīdas platība ir divi hektāri. Tas nozīmē, ka pēc lieluma mums ir desmit tādas pilis. Pili, kā zināms, atjaunoja krievu laikā, darbi veikti sliktā kvalitātē. Tagad gan ar valsts, gan ar sponsoru, gan ar pašu pelnīto naudu to restaurējam vēlreiz.

— Kādi institūti strādā Lauksaimniecības universitātes ietvaros?

— Divi pastāvīgie — Humanitārais un Informātikas institūts. Humanitārajā māca socioloģiju, filozofiju, politoloģiju, valodas, tur konkurss 1999.gadā bija 13 cilvēku uz vienu vietu. 1999.gadā atvērām jaunu novirzienu — pašpārvaldes vadīšana un socioloģija, tātad būs speciālisti lauku pagastiem.

— Vai jūsu universitātē mācīsies arī ārvalstu studenti?

— Cerējām, ka jau 1999.gadā būs kāds lietuvietis un igaunis. Tirgus mums ir kopīgs, arī Eiropā pastāvēsim kopā. Esmu runājis ar kaimiņvalstu lauksaimniecības augstskolu rektoriem, kurās jomās kooperēsimies, jo vieni visās disciplīnās nespēsim nodrošināt pietiekamu skaitu profesoru un iekārtot laboratorijas. Pirmā tāda joma būs veterinārija.

— Pašlaik Latvijas laukos mīt daudz lielāks procents iedzīvotāju nekā Rietumeiropā. Vai viņiem ir nākotne?

— Jābūt! Vai tad visa Latvija saies Rīgā? Latvija bez saviem novadiem, bez pagastiem nebūs Latvija. Līdz ar to mūsu sūtība ir, lai lauki varētu attīstīties. Mūsdienīgi lauki nav tikai lauksaimniecība. 44 procenti teritorijas ir meži. Tā ir liela bagātība. Tāpēc LLU ir fakultāte, kas sagatavo speciālistus šajā nozarē. Protams, mācām lauksaimniekus: agronomus, selekcionārus, saimniekus uzņēmējdarbībā, pārtikas tehnologus un veterinārārstus. Vēl mums ir humanitārais bloks. 2000.gadā uzņēmām studentus informātikā, informācijas tehnoloģijās, bez tām arī laukos neiztikt, un mūsu institūts ir spēcīgs šajā jomā. Gatavojam ekonomistus, visu profilu inženierus, kas laukos ir vajadzīgi.

— Bet kur viņi dabūs darbu?

— 1999.gadā uz katru inženieri bija četri, pieci darba piedāvājumi. Tātad inženieri ir pieprasīti. Agrāk viņi gāja par kolhozu priekšsēdētājiem. Andris Šķēle un "Latvenergo" prezidents Kārlis Miķelsons ir beiguši Inženierzinātņu fakultāti. Ir tehnikas laikmets, inženieri ir vajadzīgi.

— Īstā lauksaimniecība, mūsu izpratnē, tomēr saistīta ar zemi.

— Visā pasaulē ir tā — ja viens strādā lauku darbus, audzē labību, desmit cilvēkiem viņš dod darbu. Pašlaik katrs otrais lauku iedzīvotājs strādā mežsaimniecībā, izglītībā, lauku vidē. Nākotnē mums laukos pietiks ar 5 procentiem strādājošo pašreizējo 15 — 16 procentu vietā. Bet lauki ir mūsu sociālais glābiņš, jo tie "liekie" 10 procenti, kas strādā, paši sev saražo maizi, tur vienu vai divas gotiņas, izaudzē sev kartupeļus un nav spiesti rakņāties pa atkritumu kastēm vai stāvēt bezdarbnieku rindā.

— Tātad pašlaik Latvijā ir daudz naturālo saimniecību?

— Puse ir naturālās saimniecības. Bet no tiem 16 procentiem viena trešdaļa jau cenšas strādāt moderni. Tie arī ir tie pieci procenti.

— Vai naturālā saimniecība būs spējīga pastāvēt?

— Tai ir jāpārveidojas. Ja cilvēks nespēj pārkvalificēties, viņš ir spiests strādāt savam vēderam. Varbūt tas lauku cilvēks ir tāds, kas to vienu govi tur, lai nebūtu bezdarbnieks. Daļai laucinieku nav pieņemami skaitīties bezdarbniekam un saņemt pabalstu, viņš tur vienu vai divas gotiņas, pārdod pienu, varbūt vēl kartupeļus, un kaut kā iztiek. Bet kopumā laukos ir uz pusi mazāks atalgojums nekā pilsētās. Tas ir bēdīgi, bet tas ir tāpēc, ka darbs laukos ir mazražīgs. Kolhozu laikos ar vienu govi varēja normāli iztikt — ja izslauca 5000 litrus piena gadā, pašiem palika 500 litru, 4500 pārdeva un par saņemto naudu varēja normāli dzīvot. Tagad vajadzīgas jau 10 govis, lai viens cilvēks varētu normāli dzīvot.

— Kāpēc tas tā ir?

— Dzīves standarts aug. Visā sabiedrībā aug darba ražīgums. Agrāk pamatā strādāja ražošanā, turpretī tagad apkalpošanā. Un ražošanas laukā ar tehnikas palīdzību ir iespējams iegūt daudz. Pirms kara pārtika bija deficīts, līdz ar to par pārtiku labi maksāja, bet tagad zinātniski tehniskā progresa rezultātā ir pārtikas pārpalikums. Tas ir izdevīgi patērētājam. Agrāk cilvēks divas trešdaļas naudas izdeva pārtikai, tagad Rietumvalstīs tai tērē nepilnu piektdaļu. Rietumvalstis pārtiku dotē, lai tā būtu lēta.

— Latvija arī dotē?

— Maz. Tāpēc šie procesi ir tādi, ka lauki spaidu kārtā risina sociālos jautājumus. Bet par lauku cilvēku ir jādomā — jācenšas viņam piedāvāt citu darbu, piemēram, izgatavot mēbeles vai veikt pakalpojumus, vai attīstīt lauku tūrismu, lai turīgajam pilsētniekam var piedāvāt makšķerēšanas, atpūtas un citus izklaides veidus. Kādam lauku vide jāsakopj, līdz ar to mums ir jāgatavo menedžeri, kas to spēj. Un jāpanāk, lai lauku cilvēks līdzvērtīgi pelnītu.

— Jūs kā Augstākās padomes deputāts, lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas vadītājs, esat piedalījies lēmuma par zemes reformu izstrādāšanā. Ko no tā, kas ir noticis šajos desmit gados, jūs nevarējāt paredzēt?

— Vienmēr jau revolucionārs ir tāds drusciņ apsēsts ar ideju. Esmu zemnieka dēls, dzimis 1936.gadā. Redzēju, kā kolhozu laiks pārvērta manus vecākus. Pirms tam tēvs vienmēr gādāja, lai uz lauka ūdens nestāvētu un lai zirgs būtu paēdis. Kad bija nodibinājies kolhozs, tēvs pat lietus laikā kaimiņam teica: iedzersim vienu šņabi, ko mums kreņķēties, tas vairs nav mūsējais, lai kolhoza priekšsēdētājs domā, vai tur uz lauka kas pūst.

Man nostalģiski gribējās atjaunot zemnieku. Taču izrādījās, ka arī Rietumos ir notikusi agrārā reforma. Tur modernā saimniecībā pirms kara bija piecas govis, pēc kara viņi ātri vien no piecām pārgāja uz desmit govīm un nu jau bija pārgājuši uz piecdesmit govīm.

Toreiz, uzsākot agrāro reformu, mēs Augstākajā padomē cerējām, ka visi būsim godprātīgi, strādāsim, vīzēs atjaunosim pirmskara darba tikumu un tad modernizēsim lauksaimniecību. Vispirms vajadzēja atjaunot taisnīgumu. Bet izrādījās, ka pēc tam pie reformas īstenošanas ķērās pragmatiķi, kuri visu smalki aprēķināja un vairs ar tādām nostalģiskām emocijām nerēķinājās. Esmu redzējis deviņdesmito gadu sākumā Ivara Selecka filmu, tapušo par to, kā viens zemnieks cīnījās, lai atjaunotu tēva māju. Bet nosacījumi ekonomikā bija nežēlīgi, jo bijām zaudējuši 50 gadus. Rietumu zemnieks viens pats varēja izdarīt piecreiz vairāk nekā kolhozu cilvēks, jo tur bija privātīpašums, citas tehnoloģijas, bet mums īpašuma maiņas laikā vēl pasliktinājās apstākļi. Rietumvalstīs viens zemnieks dod maizi simt cilvēkiem, bet pie mums — knapi desmit. Tātad neesam konkurētspējīgi. Sagadījās tā, ka viņiem bija produkcijas pārpalikums, noliktavas pilnas, un viņi savu slikto produkciju grūda uz mūsu valsti. Tirgotāji, protams, tur palīdzēja, jo tā bija lēta manta.

— Slikta produkcija?

— Ēdama tā bija, bet protams, sliktāka nekā pašu ražojumi. Taču mūsu pirktspēja bija tik zema, ka cilvēkiem nebija īpaši svarīga kvalitāte, viņi skatījās, kas ir lētāks. Kādreiz mēs saražojām gaļu sev, 80 kg uz cilvēku, un vēl kādus 30 kg pārdevām Maskavā un Ļeņingradā. Tagad saražojam vairs tikai 30 kilogramu un 30 kg gaļas iepērkam. Ražojam trešdaļu no tā daudzuma gaļas, ko varētu saražot, bet ar importu, nekontrolēto kontrabandu savu ražotāju esam iedzinuši stūrī. Līdz ar to mums darba apjoms samazinājās, bet daļa cilvēku tādējādi guva peļņu.

— Tātad jums tolaik likās, ka aina būs drusciņ labāka?

— Jā.

— Kurš vēl bez jums bija romantiķis? Jānis Kinna?

Jā, arī Jānis Kinna cīnījās par ideju, un mēs jau redzam tagad, ka viņš nekādus "īpašumus" nav ieguvis. Ieguvuši ir tie, kuri izmantoja šīs reformas mērķtiecīgi vai pat drusciņ "piestrādāja" pie kāda likuma, lai iegūtu īpašumus.

— Vai kolhozu likvidācija bija jāveic tik ātri?

— Domāju, ka tā tika veikta pareizi. Tajā laikā mani izvirzīja par lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas priekšsēdētāju. Kad pieņēma agrāro likumu, iesniedzu priekšlikumu, ka jāizstrādā agrārās reformas nodrošinājuma programma. Tā kā pasniedzu agrāro ekonomiku, sapratu, ka viens zemnieks nebūs cīnītājs, ka ir vajadzīgs valsts un visāds citāds atbalsts. Bet nāca puči un visādi citādi laiki, notika cīņa, vai Latvijai būt vai nebūt, un rezultātā tam visam bija krusts pāri.

—Vai bija kādas būtiskas kļūdas lauksaimniecības privatizācijas procesā?

— Rupjas kļūdas nevaru nosaukt. Privātīpšums tika atdots.

— Ne tikai atdots. Daudziem tas nokrita kā no debesīm.

— Tie, kas gribēja, dabūja atpakaļ zemi. Vai tālāk bija jānodrošina, lai privātīpašumu mēs varētu apsaimniekot? Protams, varbūt vajadzēja stingrāk sekot, lai nerastos pārkāpumi. Faktiski nebija nekādas prokuratūras uzraudzības, tā bija tikai teorētiska. Tāpēc bija daudz pārkāpumu, un, ja kāds pārkāpums paliek nesodīts, tad pārkāpēju skaits aug. Piemēram, Puzē bija stiprs kolhozs, to sadalīja daļās, bet Popē saglabāja paju sabiedrību. Bija dažādi varianti, Popē teica: mēs noliekam sargus, lai traktorus neapzog. Gribam saglabāt kopīgo mantu, kuru pēc tam sadalīsim un privatizēsim. Paši traktoristi dežurēja un sargāja. Tātad bija dažādi. Citur mantu negodīgi un steigšus izvazāja, citur godprātīgi dalīja. Citur kolhozi sabruka, bet ir arī tādi kā Saldus rajona "Pampāļi", kur kolhoza teritorija palielinājās. Bija kādi 2000 hektāru, tagad ir 4000.

— Kā to tagad sauc?

— Paju sabiedrība. Viņi izlēma, ka turpinās strādāt. Tagad Latvijā ir kādas 300 paju sabiedrības. Bet tām iet ļoti grūti, jo produkcijas cena samazinājusies, bet benzīna cena briesmīgi aug. "Pampāļi" turas, "Tērvete" turas, Jūlijs Beļavnieks vēl cīnās.

— Kas notiek kādreiz tik slavenājā "Lāčplēsī"?

— "Lāčplēsi" faktiski sadalīja darbīgās daļās. "Ādažus" tāpat.

— Kādas saimniecības laukos dominē?

— 80 procentu produkcijas dod zemnieku saimniecības. Tās ir dažāda lieluma privātās ģimenes saimniecības, no 1 līdz 1000 hektāriem. Arī desmit hektāros var ražot produkciju, piemēram, dārzeņus. Manam draugam pietiek ar pieciem hektāriem, viņš apgādā dažas ēdnīcas ar dārzeņiem — svaigiem, pārstrādātiem, uzglabātiem, un normāli dzīvo. 100 hektāros var audzēt graudus, ja nokuļ piecas tonnas no hektāra, bet, ja nokuļ divas tonnas no hektāra, tad ar 100 ha nepietiek. No kopskaitā simt tūkstošiem saimniecību, ir kādi divi tūkstoši modernu saimniecību, kas, varētu teikt, konkurē ar Rietumiem un tos pārspēj. Šiem diviem tūkstošiem jau ir moderna tehnoloģija. Viņi izmantoja iespēju, ka zeme bija lēta, nu viņiem jau ir 500 hektāru, ko apstrādāt. Tie, kuri ieguva zemi un kuriem bija laba izglītība, sākumā tika pie neliela kapitāla, attīstījās un ir turīgi. Bet tie ir divi procenti. Kādi 20 procenti saimniecību ir tādas, kas strādā un spēj konkurēt. Arī Eiropā ne visi zemnieki ir dikti turīgi. Vēl kādi 20 procenti Latvijā cīnās par to, lai kļūtu konkurētspējīgi. Un 60 līdz 70 procenti saimniecību ir tādas, kurām vajadzētu meklēt citu pamatnodarbi. Varbūt viena daļa būs tādas, kas maizi pelnīs ar citu darbu, bet attīstīs kādu palīgražošanu. Manas sievas māsīca strādā Melburnā, saņem labu atalgojumu, bet viņiem, no vīra puses, ir kādi pieci hektāri zemes. Viņiem skaitās lauku māja, un ģimene tur brauc tikai atpūsties. Taču, lai to lauku māju uzturētu, lai zināma rūpe tur būtu, viņiem ir 50 gaļas liellopu. Viņi aizbrauc sestdienā, nopļauj ap māju zālīti, paskatās, vai tie 50 liellopi nav tur ko sadarījuši. Tas ir kā vaļasprieks. Bet rudenī tos lopus realizē. Mēs varbūt te lopus tā nevarētu atstāt, mums uzrastos vilki vai kas, viņiem plēsīgu zvēru un zagļu nav.

Man ir draugs agronoms, viņš nevar iztikt bez ābeles vai dārziņa. Viņš pēc darba nedēļas nebrauc vis uz jūrmalu sauļoties, bet dodas uz savu dārzu.

— Eiropā ir pārtikas pārprodukcija. Kā Latvija ar to varēs konkurēt?

— Mums ir jāveido mūsdienīgi zemnieki.

— Kuras ir iespējamās nišas?

— Visas, kur mēs paši varam saražot produkciju, — pienu, gaļu, dārzeņus, augļus, kartupeļus, cukuru, linus.

— Cukurbietes jau ieara zemē.

— Cukurbiešu audzēšana pašlaik ir ienesīgākā nozare. Zemgale faktiski uz cukurbietēm turas. Mūsu cukurbiešu audzētāji jau ir pārspējuši Rietumus. Mums turējās laba cena, līdz ar to tie, kas moderni strādāja, iegādājās ļoti modernu tehniku. Protams, ir arī zaudētāji. Dažādu apstākļu dēļ Jēkabpils cukurfabriku slēdza. Bet moderni attīstījās Jelgavas cukurfabrika, un būtībā konkurences cīņā Jelgava un Liepāja palielināja ražošanu, un Jēkabpils tika izkonkurēta. Tāpēc atsevišķiem Jēkabpils zemniekiem nācās ieart bietes zemē.

— Vai gribat teikt, ka lauksaimniecībai ir cerības izdzīvot cenu karā.

— Piena ražošanā — noteikti.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka mums ir ļoti labi apstākļi zāles produkcijai. Ganībās varam iegūt ļoti lētu lopbarību pienam. Un varam saražot ziemai lētu lopbarību, jo zāles augšanai ir pietiekami daudz nokrišņu, pietiekami saules. Norvēģu profesori, kas bija atbraukuši pie mums, teica: jūs varat izkonkurēt dāņus, jums Zemgalē ir tik līdzeni un lieli lauki.

— Vai lopkopībā varam konkurēt?

— Jā, arī cūkkopībā, bet nevar tikai kādas desmit cūkas audzēt.

— Bet ar dotētu produkciju vienalga grūti konkurēt.

— Piekrītu. Es piekrītu Atim Slakterim, kurš teica, ka vislielākais šķērslis mums ir tas, ka Rietumi savu produkciju dotē. Ja nedotētu, mums būtu vieglāk. Tad tā varbūt dārgāk izmaksātu patērētājam, un vienai daļai cilvēku vajadzētu sniegt cita veida palīdzību. Bet būtu taisnīgāk, ja Eiropas Savienība pieņemtu, ka nedotē nevienu produkciju. Acīmredzot pakāpeniski tiks pārtraukta dotēšana. Ja tiksim uzņemti Eiropas Savienībā, tad mums pašiem vai no Eiropas fondiem vajadzēs dotēt.

Kāpēc Īrija attīstījās? Tāpēc, ka iestājās Eiropas Savienībā un ļoti gudri to izmantoja. Viņi jau gan bija apguvuši tirgus ekonomiku. Mums ir jābūt gudriem, lai spētu izmantot fondus.

— Būs taču nozares, kuras nespēs konkurēt?

— Mēs nevarēsim konkurēt ar agrajiem augļiem, agrajiem dārzeņiem, nemaz nerunājot par subtropu augļiem.

— Teorētiski tas skan labi, bet praksē konkurence ir redzama Rīgas tirgū, un tā nav tik rožaina.

— Kāpēc mūsu pašu ražotā gaļa ir tikai 50 procentu? To nosaka, pirmkārt, pirktspēja, otrkārt, kontrabanda, ar kuru mēs nepratām vai negribējām tikt galā valsts līmenī.

— Kad jūs Augstākajā padomē spriedāt par zemes reformu, vai par kontrabandu arī domājāt?

— Par to vismazāk domājām.

— Bet tas izrādījās viens no būtiskākajiem faktoriem.

— Latvietis nekad nav bijis spekulants. Krievu laikos vienmēr bija lietuvietis lielāks spekulants.

Aizbraucām uz Panevežu, tur tādi lepni kvartāli, skaidrs, tas neradās no nekā. Mums nebija tādu lepnu kvartālu. Domāju, ka tad, kad īpašnieks Latvijā atgūs zemi, viņa darba tikums un godaprāts atgriezīsies. Bet izrādījās... Domāju, daudz ko sabojāja 5.Saeima. Tiklīdz ievēlēja šos deputātus, viņi tūlīt noteica sev augstus atalgojumus, privilēģijas, izmantojot to, ka tikuši pie pīrāga. Varbūt tas tāpēc, ka latvietis ir bijis atstumts no varas, no mantas, un daudzi cilvēki kļuva par tādiem kā grūtdieņiem. Kad nu tagad tika mantai klāt, viņiem nepietika godaprāta ziedoties tautas labā, vispirms gādāja par labāku dzīvi sev— 5.Saeimā liela loma bija Zemnieku savienībai.

Tik liela loma tai nebija. Jānis Kinna kašķējās ar Ojāru Kehri, nemeklēja kompromisu vai nespēja to rast. Es jau viņam teicu: brauciet pie manis, izvārīšu kafiju, aprunājieties, atrodiet kopēju valodu. Es viņus abus labi pazinu.

Viena daļa mums bija tādi stipri tehnokratizējušies. Tajā laikā likās, ka pārtika pati nāk klāt, un mums nav jāpiegriež tam vērība. Domāju, ka lētāk ir iepirkt pārtiku.

— Kas lauku attīstībā jūs uztrauc visvairāk?

— Tas, ka lēni pieaug darba ražīgums. Viens lauksaimniecībā strādājošais nodrošina ar pārtiku tikai deviņus līdz desmit Latvijas iedzīvotājus, bet ekonomiski attīstītajās valstīs — simt cilvēkus. Tāpēc arī laukos nodarbināto atalgojums ir daudz mazāks nekā pilsētās. Protams, mani sarūgtina arī tas, ka Latvija no lauksaimniecības produktu eksportētājvalsts kļuvusi par importētājvalsti, turklāt imports vairāk nekā uz pusi pārsniedz eksportu.

— Kas noteiks lauksaimniecības attīstību?

— Jelgavā studē ap 7000 jaunu cilvēku, 70 procenti viņu nāk no laukiem. Vairākums ne tikai uzkrāj zināšanas un apgūst pieredzi ārzemēs, bet arī attīsta uzņēmēja spējas. Ja valsts radīs priekšnoteikumus, lai viņi savas spējas varētu likt lietā vairāk nekā līdz šim, tas arī noteiks lauku reģionu attīstību.

— Kuri ir Latvijā lielākie saimnieki?

—Lielākais bija Rihards Circenis Trikātā. Varbūt kāds apsaimnieko arī vairāk — ar nomāšanu. Statistikā mums tas neparādās. Ap 1000 hektāriem ir varbūt katrā rajonā pa vienai, tātad kopā Latvijā kādas 25 saimniecības. Bet nedomāju, ka tā ir perspektīva. Perspektīva tomēr ir ne vairāk par 500 hektāriem, un optimālā mums būs 100 hektāru saimniecība.

— Vai zemniekam ir izdevīgi pašam nodarboties ar pārstādi?

— Nē, jo tad ar 100 govīm nepietiks, vajadzīgi 10 000 govju, lai būtu rentabla piena rūpnīca. Amerikā redzēju, ka tādā teritorijā kā Latvija ir vienas siera šķirnes fabrika, un tā apgādā visu Ameriku ar šo sieru. Tas paraugs varbūt nav piemērots mūsu apstākļiem, bet ir skaidrs, ka nebūs tā, kā tagad, ka piena kombināti konkurē savā starpā, ražo visu iespējamo produkciju. Tas sadārdzina produkciju.

— Vai Eiropa ielaidīs mūs savā tirgū?

— Ir produkcijas veidi, ko neierobežos. Ja būsim Eiropas Savienībā, tur nebūs kvotēšanas, bet izkonkurēs ar to, ko pirks. Turklāt cilvēki pieprasīs aizvien kvalitatīvāku produkciju. Ārvalstīs intensīvās saimniekošanas rezultātā ir samaitāta pat augsne, gruntsūdeņi.

— Ko jūsu rīcībā esošā informācija rāda — mežu izciršana ir bīstama Latvijai vai nav?

— Pašreiz mēs pārcērtam tikai labākos mežus. Bet nelaime ir tā, ka arī tur politika nav tāda, kā vajadzētu. No mežiem iegūto naudu vajadzētu ieguldīt kapitālā. Bet bieži vien zemnieks par iegūto naudu nevis ceļ modernu kūti, bet nopelnīto noēd.

— Vai valsts meži tiks privatizēti?

— Pusei mežu ir jāpaliek valsts īpašumā. Lietuvā valsts mežu īpatsvars ir lielāks. Politiskās cīņas varbūt uzvirmos, tomēr ir jāpaliek. Bet kāre jau parādīsies.

— Vai šī kāre var uzvarēt?

— Ar meža problēmām nodarbojas mūsu Mežsaimniecības fakultātes absolventi. Viņi ir īpaša tauta, neļaus. Uzskatu, ka mūsu absolventi ir tam garants.

— Kāda ir jūsu attieksme pret pārtiku? Vai skatāties, ko ēdat?

— Piemēram, augļus pērku diezgan daudz. Nepīpēju, tagad šņabi arī nedzeru, bet atļaujos pāris reizes nedēļā pa kilogramam vīnogu. Kādreiz padomāju, velns zina, kāda tā vīnoga ir?

— Un tad nesat saviem pārtikas tehnologiem uz pārbaudi?

— Viņi arī nevar noteikt. Es paļaujos uz to, ka Eiropā ir atbilstoša kontrole.

— Kā jūsu ģimene nonāca Lietuvā?

— Esam kāda trešā paaudze Lietuvā, bet mani senči ir no Liepājas rajona. 1818.gadā Kurzemē bija brīvlaišana. Tur, kur tagad ir Lietuvas un Latvijas valsts pierobežas apvidus, bija purvi, meži, krūmi. Tie bija sadalīti cara zaldātiem, kas bija dienējuši 25 gadus. Bet krievu zaldāti to zemi neapstrādāja, viņi iznomāja latviešiem, kas nāca no muižām. Mans vectēvs sāka nomāt zemi no cara zaldāta, un tad, kad valstis dalīja, izrādījās, ka esam palikuši Lietuvas pusē. Man daži radinieki dzīvo tur, daži ir kļuvuši par lietuviešiem. Viņi dzīvo netālu no Ezeres, gandrīz pretim naftas rūpnīcai.

Mans tēvs zemnieks, nekādās augstās skolās nebija gājis, taču viņam bija Latvijas muižu skola, piemita kaut kāda Kurzemes zemnieku pārmantotība. Mums bija 17 hektāru zemes (pirms tam vectēvam bija 34 hektāri, bet divi brāļi — mans tēvs un viņa brālis — bija sadalījuši pa 17 ha), bet viņi rādīja priekšzīmi Lietuvas zemniekiem. Bijām liela ģimene, seši bērni. Tagad ar 17 hektāriem zemes zemnieks vairs nevar sešus bērnus izskolot un uzturēt. Protams, paši strādājām.

Padomju laikos daudzus Kurzemes zemniekus izveda, citi emigrēja uz ārzemēm, nāca vietā dažādi ļaudis. Varbūt latviešu zemnieks kolhoza tikumiem nebija tik piemērots, taču Lietuvas lauksaimniecība atrtīstījās. Viņi mācēja ‘’izsist’’ no Maskavas valsts investīcijas. Veica meliorāciju, uzcēla ciematus, būvēja ceļus, radīja infrastruktūru, līdz ar to lauki it kā attīstījās. Bet tagad Lietuvā ir ļoti liela problēma, jo ir likvidētas viensētas. Latvijā tomēr viensētas saglabājās, kaut gan ar daudzstāvu ciematiem arī daudz ko samaitājām. Lietuvā tagad katram ir individuālā māja, bet zemīte maza, pa trīs hektāri katram, un tā nav nekāda perspektīva.

Tomēr Lietuvā ir lauksaimniecībai labvēlīgākas zemes. Tāpēc viņiem varbūt kolhozi šur tur saglabājas ilgāk. Arī igauņi kolhozus paturēja ilgāk. Taču grūti pateikt, kurš variants būs labāks. Mums jau Zemgalē tagad lielākoties ir imigranti, jo zemgalieši ir izklīduši pasaulē, izsūtīti...

Lielākā nelaime, salīdzinot ar Lietuvu, ir tā, ka šajos 50 gados mums izzudusi tieksme pēc ģimenes, pēc bērniem. Pagājušā gadsimta beigās Latvijā it kā bija pārapdzīvotība. Divi mana vectēva brāļi aizceļoja uz Paragvaju, daudzi kurzemnieki aizbrauca uz Latīņameriku, uz Sibīriju, uz Baškīriju, uz Ameriku. Arī Norvēģijā un citās ziemeļvalstīs bija tāpat, taču tām nenācās piedzīvot piektā un septiņpadsmitā gada notikumus, kad tauta sašķēlās, cits citu izkāva, un arī citi mūs izkāva. Ja tā nebūtu noticis, tad tagad, iespējams, katrā latviešu zemnieku ģimenē būtu viens dēls, kas strādā laukos, jo tur vairāk par vienu nav vajadzīgs, un divi dēli būtu informātiķi un inženieri. Mana mamma izaudzināja sešus bērnus.

Helēna Grīnberga