Bēgšana no nebrīves

1.

Atskatoties vairāk nekā pusgadsimtu tālos notikumos, ne vienmēr viegli tos izvērtēt. Jo aiz katras attieksmes un rīcības bija cilvēki. Un nepavisam viņu toreizējo veikumu nedrīkst mālēt tikai melnā vai baltā krāsā.
To apliecina arī šis dokuments, ko 1947. gada septembrī toreizējam čekas vadītājam adresēja režisors Eduards Smiļģis un aktrise Lilita Bērziņa. No vienas puses, rakstītāji nav aizmirsuši pieminēt visus savus padomju varas apbalvojumus, goda nosaukumus un amatus. No otras puses, lūguma autori iestājas par bēgli, kas atgriezusies Latvijā no izsūtījuma, turklāt nav nekādu šaubu, ka abiem Dailes teātra māksliniekiem ir labi zināms, ko viņi ņēmuši savā paspārnē.
Aizstāvēt oficiālās varas vajāto arvien ir apgrūtinoši, jo pret aizstāvjiem var tikt liktas lietā represijas. 1947. gadā, kad Staļina režīms kārtējo reizi piegrieza skrūves, šāda aizstāvība varēja maksāt ne tikai karjeru, bet pat brīvību un dzīvību.
Protams, var jau šo dokumentāro Staļina prēmijas divu laureātu drosmes izpaudumu uzskatīt par mākslinieku pasaules cilvēku, kas stāv tālu no politikas, vienkāršu naivumu. Domājams, ka tieši tā to uztvēra šā lūguma vīzētāji, krievu valodā rakstot “Atteikts”.

Par 1941.gada 14.jūnijā deportēto
mēģinājumiem atgriezties dzimtenē

2001.gadā klajā nāca Latvijas Valsts arhīvā sagatavotā grāmata “Aizvestie. 1941.gada 14.jūnijs”. Tajā minēti visi patlaban apzinātie 1941.gada 14.jūnijā arestētie un izsūtītie, publicēti pētījumi, kā arī daudzi dokumenti. Grāmatas sagatavošanā tika iepazītas izsūtīto personu lietas, kuras stāsta par nometinājuma režīmu, izsūtīto dzīves apstākļiem, kā arī daudzu mēģinājumiem atgriezties dzimtenē, t.i., bēgšanu no obligātā nometinājuma vietām.
Lai arī specnometinātie atradās pastāvīgā PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā, pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara beigām daudziem izsūtītajiem izdevās nometinājuma vietas Sibīrijas sādžās atstāt un nokļūt Latvijā. Viņu tvarstīšanai tika izsludināta gan vietējās nozīmes, gan Vissavienības meklēšana, bet notveršanas gadījumā bēgļi pēc KPFSR Kriminālkodeksa 82.panta 2.daļas tika notiesāti uz trim gadiem labošanas darbu nometnē.
1948.gada 26.novembrī PSRS Augstākās Padomes Prezidijs izdeva dekrētu, ar kuru noteica, ka par bēgšanu no obligātā nometinājuma vietas bēglim ir jāpiespriež 20 gadi katorgas darbos. Tika pastiprināta arī speckomandantūru uzraudzība, veikti daudzi citi pasākumi, lai izsūtītajiem neļautu atstāt nometinājuma vietas. Taču, kā liecina dokumenti, arī daudzi 1949.gada 25.martā deportētie bez varas iestāžu atļaujas mēģināja atgriezties dzimtenē.

Izvilkums no PSRS Iekšlietu ministrijas
specnometinājumu daļas priekšnieka
pulkveža V.Šijana izziņas par specnometināto

bēgšanu un aizturēšanu

Līdz 1947.g. aizbēga 24 514 izsūtītie, aizturēti 9917, saukti pie kriminālatbildības 2502.
1947.gadā aizbēga 10 897 izsūtītie, aizturēti 13 585, saukti pie kriminālatbildības 2062.
1948.gadā (pēc stāvokļa uz 1948.gada 1.decembri) aizbēga un tika noskaidrots, ka agrāk aizbēguši 15 424 izsūtītie, t.sk. noskaidroti agrāk bēgušie izsūtītie – 13 761 cilvēks, aizturēti un saukti pie kriminālatbildības 5403 cilvēki, pēc stāvokļa uz 1948.gada 1.novembri atradās bēguļošanā – 12 496 cilvēki, pēc stāvokļa uz 1949.gada 1.janvāri atradās bēguļošanā – 11 205 cilvēki, 1948.gada novembrī aizturēti – 1162 cilvēki, 1948.gada decembrī – 496 cilvēki (..).

PSRS IeM specnometinājumu daļas
priekšnieks pulkvedis V.Šijans

Иосиф Сталин – Лаврентию Берии: “Их надо депортировать”. М., 1992, 246, 247

Apsūdzības slēdziens Regīnas Pumpures lietā

“Apstiprinu” “Apstiprinu”
LPSR iekšlietu ministrs LPSR prokurora
ģenerālmajors Eglītis vietnieks V.Ļipins
1948.gada 18.decembrī 1948.gada 20.decembrī

Apsūdzības slēdziens

Lietā Nr.4466 par Regīnas Reinholda
meitas Pumpures apsūdzību noziegumos,
kuri paredzēti KPFSR KK 82.panta 2.daļā

1948.gada oktobrī Latv. PSR IeM (Iekšlietu ministrija) saņēma materiālus par noziegumu, kuru R.R.Pumpure izdarījusi 1946.gada novembrī.

Izdarītajā iepriekšējā izmeklēšanā ir noskaidrots, ka R.R.Pumpure, būdama tvaikoņa “Rāmava” bijušā līdzīpašnieka un namīpašnieka Rīgā, Maskavas ielā 16, Reinholda Pumpura meita, kā arī viņas māte, būdama nama īpašniece Rīgā, Kirova ielā Nr.14, 1941.gada jūnijā kā sociāli bīstami elementi tika izsūtīti no Latvijas PSR uz Novosibirskas apgabala Parabeļas rajonu.
1942.gada augustā R.R.Pumpure tika pārvietota uz Tomskas apgabala Tomskas pilsētu, no kurienes viņa 1946.gada novembrī aizbēga un paslēpās Latv. PSR, Rīgas pilsētā.
Kā apsūdzētā nopratināta, R.R.Pumpure sevi par vainīgu bēgšanā no nometinājuma vietas atzina.
Pamatojoties uz izklāstīto, tiek apsūdzēta: Regīna Reinholda meita Pumpure – dzimusi 1919.gadā Latv. PSR, Rīgā, bez noteiktas dzīves vietas, bezpartijiska, latviete, PSRS pilsone, ar vidējo izglītību, pianiste, no zemnieku ģimenes, pēc pašas vārdiem – nesodīta, – par to, ka 1946.gada novembrī aizbēgusi no nometinājuma vietas Tomskas apgabala Tomskas pilsētā, t.i., izdarījusi noziegumu, kurš paredzēts KPFSR KK 82.p. 2.daļā.
Pamatojoties uz PSR Savienības iekšlietu ministra 1947.gada 18.februāra pavēli Nr.00159, izmeklēšanas lietu Nr.4466 par Regīnas Reinholda meitas Pumpures apsūdzību nosūtīt izskatīšanai PSRS IeM Sevišķajā apspriedē.
Apsūdzības slēdziens sastādīts 1948.gada 18.decembrī.

LPSR IeM Milicijas pārvaldes izmeklēšanas daļas izmeklētājs milicijas jaunākais leitnants Jansons

Piekrītu: LPSR IeM Milicijas pārvaldes izmeklēšanas daļas priekšnieks kapteinis Gricmans

LVA, 1987.f., 1.apr., 13302.l., 109.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

Pumpurs Reinholds, arestēts 1941.gada 14.jūnijā. Ieslodzīts Molotovas apgabala Usoļlagā. Miris 1943.gada 26.aprīlī

PSRS Iekšlietu ministrijas Sevišķās apspriedes
lēmums R.Pumpures lietā

Izraksts no Sevišķās apspriedes pie PSRS iekšlietu ministra 1949.gada 7.janvāra protokola Nr.1

Klausījās
74. Latvijas PSR IeM lietu Nr.4466 par Regīnas Reinholda meitas Pumpures (..) apsūdzību.
1941.gada jūnijā viņa ar Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta lēmumu kā sociāli bīstams elements tika izsūtīta uz obligātā nometinājuma vietu Novosibirskas apgabalā, bez termiņa. Līdz bēgšanai viņa dzīvoja Tomskā, kur strādāja par pianisti apgabala drāmas teātrī. Apsūdzēta pēc KPFSR KK 82.panta 2.daļas.
PSRS Prokuratūra apsūdzību pārkvalificēja pēc KPFSR KK 16.–82.p. 1.daļas.
Nolēma
Regīnu Reinholda meitu par bēgšanu no obligātā nometinājuma vietas ieslodzīt labošanas darbu nometnē ar termiņu uz trijiem gadiem, termiņu skaitot no 1948.gada 4.decembra, pēc tam nosūtot uz obligātā nometinājuma vietu.

Sevišķās apspriedes pie PSRS iekšlietu ministra
Sekretariāta priekšnieks

LVA, 1987.f., 1.apr., 13302.l., 110.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

R.Pumpure no specnometinājuma atbrīvota 1956.gada 16.aprīlī

Apsūdzības slēdziens Ellas Pumpures lietā

“Apstiprinu” “Apstiprinu”
LPSR iekšlietu ministrs LPSR prokurora
ģenerālmajors Eglītis vietnieks Sokolovs
1949.gada 15.oktobrī 1949.gada 15.oktobrī

Apsūdzības slēdziens
(izmeklēšanas lietā Nr.4988)
Par Ellas Bernharda meitas Pumpures apsūdzību pēc KPFSR KK 82.panta 2.daļas

Latv. PSR IeM saņēma materiālu par pilsones E.B.Pumpures bēgšanu no obligātā nometinājuma vietas.
Lietā izdarītajā izmeklēšanā ir noskaidrots: Ella Bernharda meita Pumpure kā liela namīpašnieka sieva 1941.gadā tika izsūtīta no Latv. PSR uz Tomskas apgabalu, no kurienes 1946.gadā aizbēga, un bez padomju varas orgānu atļaujas atgriezās Latv. PSR, Rīgas pilsētā.
Pamatojoties uz izklāstīto, tiek apsūdzēta: Ella Bernharda meita Pumpure, dzimusi 1888.gadā Rīgā, bezpartijiska, latviete, PSRS pilsone, ar 4 klašu izglītību, no strādniekiem, vientuļa, agrāk netiesāta, par to, ka 1946.gada oktobrī viņa aizbēga no obligātā nometinājuma vietas, t.i., noziegumos, kuri paredzēti KPFSR KK 82.panta 2.daļā.
Pamatojoties uz PSR Savienības iekšlietu ministra 1947.gada 18.februāra pavēli Nr.00159, izmeklēšanas lietu Nr.4988 par E.B.Pumpures apsūdzību nosūtīt izskatīšanai Sevišķajā apspriedē pie PSR Savienības iekšlietu ministra.
Apsūdzības slēdziens sastādīts 1949.gada 12.oktobrī.

Latv. PSR IeM noziedznieku meklēšanas daļas izmeklētājs leitnants Evels
Piekrītu: Latv. PSR IeM noziedznieku meklēšanas daļas priekšnieks majors Gricmans

LVA, 1987.f., 1.apr., 13302.l., 125.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

Sevišķā apspriede pie PSRS iekšlietu ministra E.Pumpures lietu izskatīja 1949.gada 25.novembrī un nolēma: “(..) par bēgšanu no obligātā nometinājuma vietas ieslodzīt labošanas darbu nometnē ar termiņu uz trijiem gadiem nosacīti, skaitot termiņu no šā lēmuma pieņemšanas, nosūtot uz obligāto nometinājuma vietu.”
E.Pumpure no specnometinājuma atbrīvota 1956.gada 16.aprīlī

Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajona
tautas tiesas spriedums par bēgšanu
no obligātā nometinājuma vietas

Kopija

Spriedums
Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās
Republikas vārdā

1949.gada 14.jūlijā Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajona 1.iecirkņa tautas tiesa šādā sastāvā: priekšsēdētājs Karbans, tautas piesēdētāji Kašnors un Lokžisova, ar sekretāru Čerņičenko atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu par Zinaidas Nikolaja meitas Zaicevas, dzimušas 1910.gadā Latvijas PSR Dvinskā (Daugavpilī – J.R.), krievietes, izglītotas, bezpartijiskas, netiesātas, no strādniekiem, vientuļas, izsūtītās, dzīvoja Krasnojarskas novada Dzeržinskas ciemā.
Ksenijas Ivana meitas Timermanes, dzimušas 1907.gadā Latvijas PSR Ludzas pilsētā, krievietes, netiesātas, vientuļas, izglītotas, izsūtītās, dzīvoja Krasnojarskas novada Dzeržinskas ciemā, Broņislavas Antona meitas Šnepas, dzimušas Latvijas PSR Rēzeknes apriņķa Dricēnu pagasta Rabiņiku sādžā, izglītotas, bezpartijiskas, netiesātas, vientuļas, izsūtītās, dzīvoja Krasnojarskas novada Dzeržinskas ciemā apsūdzību. Viņas visas apsūdzētas pēc Kriminālkodeksa 82.panta II daļas. Tiesa
konstatēja:
Izsūtījumā nometinātās Zaiceva, Timermane un Šnepa, kuras ar Latvijas PSR VDM (Valsts drošības ministrijas) sevišķās daļas 1941.gada 10.VI lēmumu izsūtītas 1941.gadā uz pastāvīgu nometinājumu Dzeržinskas rajonā, 1948.gada 1.jūnijā no nometinājuma vietas aizbēga, ceļā tika aizturētas, ar ko apsūdzētās izdarīja noziegumu, kurš paredzēts KK 82.panta 2.daļā. Kā apsūdzētās sauktas pie atbildības, viņas sevi par vainīgām atzina un par savu attaisnojumu paskaidroja, ka viņas braukušas pie saviem bērniem, kamdēļ tiesa, vadoties no Kriminālprocesa 319.–320.pantam:
nosprieda:
Zinaidu Nikolaja meitu Zaicevu, Kseniju Ivana meitu Timermani, Broņislavu Antona meitu Šnepu, pamatojoties uz KK 82.panta 2.daļu, pakļaut brīvības atņemšanai labošanas darbu nometnē ar termiņu uz 2 gadiem, bez tiesību zaudēšanas. Drošības līdzekli atstāt – turēšanu ieslodzījumā, nosūtot uz Kanskas cietumu. Neizciesto soda termiņu – izsūtīšanu – izciest Krasnojarskas novadā. Soda termiņā ieskaitīt iepriekšējo ieslodzījumu no 1948.gada 4.jūnija. No šā datuma skaitīt soda termiņu. Spriedums var tikt pārsūdzēts 5 dienu laikā novada tiesā Krasnojarskā (..).

LVA, 1987.f., 1.apr., 424 R lieta, 27.lp. Kopija. Tulkojums no krievu valodas

Z.Zaiceva no specnometinājuma atbrīvota 1957.gada 5.martā, B.Šnepa – 1956.gada 4.decembrī, K.Timermane – 1957.gada 22.martā.
Nikolajs Zaicevs miris Vjatlagā 1943.gada 27.februārī, Aleksandrs Šneps miris Vjatlagā 1942.gada 16.janvārī, Augusts Timermanis pēc atbrīvošanas no Vjatlaga nosūtīts nometinājumā. Atbrīvots 1956.gada 13.oktobrī.
Ija Zaiceva, Jevgenijs Timermanis, Aleksandrs Timermanis, Biruta Šnepa 1946.gadā pārvesti uz Latviju.

Jānis Riekstiņš,

Latvijas Valsts arhīva vecākais referents

Turpmāk – nobeigums