Smalka un plaša leļļu pasaule

Aldis Linē: “Apstākļos, kad ar mežonīgu presingu nāk virsū masu kultūras vilnis, Leļļu teātris saglabā uzticību vecmeistaru ieliktiem ētiskiem un estētiskiem principiem. Tas ir šī teātra spēks.” Foto: Arnis Blumbergs

Pagājušonedēļ klajā nākusi dramaturga Alda Linē grāmata “Īsa pamācība leļļu mīlēšanā” – daudzu gadu darbs, pirmais tik apjomīgais par šo visai nepopularizēto tēmu latviešu kultūrā.

– Tā kā “Īsa pamācība leļļu mīlēšanā” ir pionieris aplūkotajā tematikā, lasītājam varētu būt pagrūti orientēties, rast kādus atskaites punktus. Kā tu vēlētos uzrunāt savu darbu auditoriju?
– To jau apzinājos, ka par leļļu tēmu tiek rakstīts pirmo reizi, un nav šādu atskaites punktu. Tāpēc domāju – ar ko īsti sākt? Vai teikt, ka Latvijā pagājušā gadsimta 20. gados bija leļļinieks Ivans Rudenkovs, vai vēl senāk – šis tas šajā jomā notika Livonijas laikos, bet pasaules mērogā – jau senajā Ēģiptē un vēl senāk? Mēģināju darbu ievirzīt populārzinātniskā gultnē, lai cilvēkam, kas šādu grāmatu paņemtu pirmo reizi, rastos minētais atskaites punkts. Tādēļ grāmatai ir īss ievads, tāds galopa skrējiens cauri pasaules leļļu teātru vēsturei ar populāriem skaidrojumiem: kas ir kustīgās leļļu teātra sistēmas, leļļu veidi, populāri šī teātra personāži, sākot no Pulčinellas, Karagēza un beidzot ar Petrušku. Mēģināju izveidot tādu kā šo personāžu ģenealoģisko koku. Tikai tad ķēros klāt tam, kas attiecas uz mūsu kultūrtelpu. Es tomēr stipri ticu kultūras semiotiķa Jurija Lotmana izteikumam, ka daudzās kultūras sistēmās lelle ir viens no pamatvārdiem, līdzīgi kā māja, ceļš.
Kaut gan leļļinieki ir teātru lielo procesu maliņā kā tādi sav-rupnieki, sava republika, tomēr Latvijā viņiem ir sava vieta. Galu galā šogad ir mūsu profesionālās leļļu teātra mākslas jubilejas gads, 4. oktobrī tai būs 60 gadu. Šī grāmata tad nu ir gan atskata punkts uz teātra saknēm, gan rosinājums tālākajai darbībai. Šodien populāri ir katra vārda galā atsaukties uz Eiropu, uz ieiešanu tajā. Mūsu leļļiniekiem nekur nav jāieiet, viņi Eiropā ir jau sen. Labu brītiņu pirms tam, kad citus mūsu teātra virzienus iepazina Eiropa, leļļinieki tur kļuva pazīstami ar augstākās raudzes sasniegumiem jau 50. gadu beigās.

– Grāmatā ir plašs faktu materiāls. No kādiem avotiem tie ņemti?

– Attiecībā uz Livonijas laiku sāku ar to, ko zinu par pasaules leļļu teātru attīstības tendencēm, notikumiem, un meklēju galvenokārt ar izslēgšanas metodi. 17. gadsimta notikumi Vācijā, beidzoties Trīsdesmitgadu karam, ir robežšķirtne, pēc kuras var sākt runāt par leļļu teātra norisēm arī Latvijā. Ne velti Rīga ir viduspunkts ceļā no Eiropas uz Krieviju. Pēc šī kara patvērumu un iztikas avotus te meklēja daudzi Vācijas mākslinieki, arī leļļu spēlmaņi. Viņu vidū – arī itāļi, holandieši, citi, kas bija ielauzījušies vācu valodā un atrada šeit daudzmaz vācisku vidi. Daudz kas atrodams Misiņa bibliotēkas Reto rokrakstu nodaļā, liels paldies man jāsaka vēsturniecei Zanei Gailītei. Viņa ir ļoti nopietni pētījusi senās Rīgas kultūrnotikumus un palīdzēja man orientēties Livonijas gadsimtu notikumos. Kopš pagājušā gadsimta sākuma labi materiāli ir mūsu presē, īpaši sākot no 1920. gada. Visi Latvijas leļļinieki, kuri ir vēlējušies ar mani runāt, dalījušies savās atmiņās un zināšanās, daudz devuši šai grāmatai.

– Kādas pozīcijas mūsu Leļļu teātris patlaban ieņem Latvijas un pasaules skatuves mākslas procesos?

– Leļļinieki visā pasaulē ir it kā malā no šiem procesiem. Dažādās zemēs tas dažādi izjūtams. Taču mūsu leļļiniekus zināja un atkal zinās pasaulē. Tas apmulsuma brīdis, kas nāca pēc neatkarības atgūšanas 90. gadu sākumā, kad pārtrūka kontakti ar teātriem Padomju Savienībā, ir garām. Taču reizēm ir tāda dīvaina sajūta: mēs vienoti aplaudējam mūsu sportistiem par katru iesisto ripu un pat visai otršķirīgiem panākumiem sportā, bet nozīmīgi kultūras notikumi paiet gandrīz nepamanīti, lai gan arī tie ir likuši un liks Latvijas vārdam skanēt. Leļļu teātris parasti ir cilvēka pirmais teātris un zināmā mērā ieliek pamatu tam, kāds būs mūsu rītdienas skatītājs, vai viņš vispār mīlēs teātri.

– Leļļu teātris vienmēr ir bijis gan zemtekstu, gan satīras, gan dramatisku vēstījumu paudējs. Kā to ietekmē laiks, kad dominē izklaides kultūra?

– Apstākļos, kad ar mežonīgu presingu nāk virsū masu kultūras vilnis, Leļļu teātris saglabā uzticību vecmeistaru ieliktiem ētiskiem un estētiskiem principiem. Tas ir šī teātra spēks. Vienīgais virziens, kur lelles var būt neinteresantas, ir tas, ja tām liek spēlēt sadzīvi. Romantiskā vai groteskā izpau-smē lelle var kļūt ļoti spēcīga, spēcīgāka par dramatisku aktieri. Šai sakarā gribu pieminēt lieliskā mākslinieka Andra Mangaļa teikto par šī teātra sūtību un par nākotni – ka bālas, shematiskas multenes un datorspēles cilvēku noplicina. Kas tajās nogrimis, tas vairs nebūs radītājs, domātājs. Leļļu teātra spēks ir vizualitātē, daudzstāvībā, spējā rosināt fantāziju.

– Kā ir šodien rakstīt grāmatu par tik marginālu, pat elitāru tēmu?

– Protams, grūti. Man palīdzēja tas, ka šī cilvēka paša radītā miniatūrā pasaule mani vienmēr ir spēcīgi vilinājusi. Interesējies par to esmu kādus divdesmit gadus. Leļļu pasaule ir daudz plašāka, teātris ir tikai viens tās mākslinieciskais atzars. Ir vēl lelle rotaļlieta, suvenīrs, lelle, ko izmanto maģijā,– un vēl lelle, ko izmanto intīmajā dzīves jomā. Kādēļ cilvēks izvēlas lelli, nevis otru cilvēku? Cik plaša ir cilvēku pasaule, tikpat plaša ir šī miniatūrā pasaule. Tāda grāmata var tapt tikai tad, ja rakstītājam ir sava iekšējā motivācija; bagāts ar šādu darbu neviens nevar kļūt. Paldies Kultūrkapitāla fondam, kas saprata grāmatas nepieciešamību un to finansiāli atbalstīja no tapšanas sākuma līdz brīdim, kad tā iznāca. Pateicos arī izdevniecībai “Zinātne” par fantastiski jauko galarezultātu – “Īsu pamācību leļļu mīlēšanā”.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv

Aldis Linē

* Dzimis 1966. gadā Rīgā
* 1988. gadā beidzis Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu režijas specialitātē, 1994. gadā – Krievijas Valsts kinemato-grāfijas institūta Scenāristu fakultāti.
* 1995. gadā uzrakstījis scenāriju televīzijas seriālam “Emīls Dārziņš”.
Rakstījis scenārijus animācijas filmām “Fantadroms”, “Balāde par Kurbadu”, “Slazdā”. Lugu un dramatizējumu autors.
Kultūras akadēmijā lasījis lekciju ciklu par pasaules un Latvijas leļļu teātra vēsturi.