Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Jēkabpils devums Latvijai un pasaulei

Konferencei "Jēkabpils no pagātnes līdz šodienai" sagatavotais referāts Jēkabpilī 2000. gada 14. jūlijā

Līdzīgi Budapeštai vai Saratovai/Engelsai, dažām Amerikas "bordertaunām", savulaik arī Berlīnei, Jēkabpils ir dubultpilsēta, kas ir veidojusies Daugavas krastos no divām atšķirīgām pilsētām, ar diviem atšķirīgiem novadiem. Varētu sacīt, ka Jēkabpils pieder gan Zemgalei (vai Sēlijai — Zemgales "augšgalam"), gan Latgalei, bet savā ziņā šī pilsēta īsti nepieder nevienai no tām, jo ir ar visai savdabīgu biogrāfiju. Jēkabpils ir pārāk cieši saistīta ar Daugavu, mūsdienās — leģendāro plūdu ziņā, vēsturiski — Daugavas tirdzniecības ceļa un lielo krāču kontekstā. Zināmā mērā tā ir artefakts, svešķermenis, kādi šajā kultūru robežjomā veidojušies diezgan lielā skaitā. Jo ģenētiski Jēkabpils pamatā ir senu imigrantu, reliģisku disidentu vai, pareizāk sakot, reliģisku konservatoru — Krievijas vecticībnieku un Baltkrievijas/Melnkrievijas uniātu ieceļošana Kurzemes hercogvalstī; pamatā te bija krievi, baltkrievi, poļi, pēc Kurzemes hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā, arī ebreji, un tikai vēlāk Jēkabpilī lielā skaitā ienāca apkārtnes latvieši.

1670. gadā slavenais hercogs Jēkabs deva apmetnei pie Salaskroga Magdeburgas pilsētas tiesības, liekot pamatus Jēkabmiestam. Pretī baronu Korfu pils aizvējā bija izveidojusies Krustpils apmetne. Jēkabpils vai Jakobštate ir cieši saistāma ar Frīdrihštati, tagadējo Jaunjelgavu, kurai pamatus 1646. gadā sava nelaiķa vīra hercoga Frīdriha piemiņai lika hercoga Jēkaba audžumāte — Elizabete Magdalēna, dzim. Radzivila. Pie Jēkabpils sākās Daugavas krāču posms, pie Jaunjelgavas — Frīdrihštates tas beidzas, un tranzīttirdzniecība šajā krāču posmā — gan loču — korņiku dienests, gan vezumu pārvadājumi šajā posmā būtībā toreiz noteica abu pilsētu iemītnieku nodarbošanos, viņu koncentrēšanos uz saimnieciskām lietām, nevis uz kultūru un izglītību. Papildu faktors bija tas, ka pēc Kurzemes hercogvalsts sabrukuma Jēkabpils tika nozīmēta par noziedznieku nometinājuma vietu. Pamazām Jēkabpils šajā reģionā nomāca gan Sēlpili, gan Frīdrihštati (atgādināšu, ka līdz 1925. gadam pastāvēja Jaunjelgavas, nevis Jēkabpils apriņķis, kaut arī apriņķa iestādes pamazām pārvietoja no Jaunjelgavas uz Jēkabpili).

Tādā kārtā vēsturiski Jēkabpils bija vairāk saistīta ar Daugavas ūdensceļu, tā izmantošanu, ar migrācijas procesiem, nekā ar to reģionu, ko mēs saucam par Augšzemi vai Sēliju. Zīmīgi, ka veco ievērojamo Sēlijas literātu, kultūras darbinieku biogrāfijās, pie brāļiem Aleksandra un Jāņa Grīniem, Jāņa Akurātera, Jāņa Veseļa, Jāņa Jaunsudrabiņa maz pavīd Jēkabpils. Jēkabpili un Jaunjelgavu apiet arī Stenderi, kuri mita tepat tuvumā, — Sunākstē un Sēlpilī. Vienīgi Biržu mācītājs Jakobs Florentīns Lundbergs 50 gadus (no tiem labu tiesu kopā ar savu ķesteri un dzejnieku Ansi Līventālu) no Biržiem būs braucis uz Jēkabpils luterāņu baznīcu noturēt dievkalpojumus, jo Jēkabpils baznīca ilgus gadus skaitījās Biržu filiālbaznīca. Atzīmējama Lundberga tulkotā H. Čšokes grāmata "Ciems, kur zeltu taisa"(1830), pirmā kapitālisma apoloģija latviešu valodā, kur viņš mēģina rādīt latviešiem ceļu, kā tikt pie turības un izglītības (grāmata izdota "caur to gādāšanu G. Merķeļa, augstākās gudrības Daktera").

Šie momenti var likties piederīgi dziļai vēsturei un neaktuāli šodien, taču tie lielā mērā ir noteikuši Jēkabpils lomu arī 20. gadsimtā un šodien, zināmā mērā — tās šķietamo identitātes trūkumu vai, pareizāk būtu sacīt, tās visai īpatnējo, Latvijas pilsētām netipisko identitāti. Kad 1962. gadā pēc Daugavas tilta atjaunošanas Krustpili apvienoja ar Jēkabpili, domāja, kā jauno veidojumu nosaukt. Arvīds Grigulis toreiz ieteica nosaukumu "Raiņi", par godu Rainim, kura bērnība bija pagājusi tiešā tuvumā — Tadenavā, Jasmuižā — un kura simtgadi gatavojās atzīmēt 1965. gadā. Krustpils vārds nebija pieņemams tādēļ, ka tieši tajā laikā Ņikita Hruščovs izvērsa asu cīņu pret reliģiju. Hercogs Jēkabs nebija pieņemams kā "vācu kolonizators". Atceros, toreiz biju sacerējis kompilatīvu rakstiņu par hercoga Jēkaba laikmeta ķīmiskajiem rūpaliem un iesniedzu publicēšanai zinātniskā rakstu krājumā. Krājuma redaktors akadēmiķis Aleksandrs Mālmeisters to atsvieda man atpakaļ, sacīdams, ka es tur slavinot mūsu tautas apspiedēju un vēsturisko ienaidnieku hercogu Jēkabu. Kad sacīju, ka rakstā ir arī daudz kritiska par hercogu un viņa laiku, Mālmeisters atbildēja: "Ar to vien, ka jūs viņu pieminat, jūs viņu cildināt." Gribas šodien izsacīt gandarījumu par to, ka šāda domāšana tomēr neņēma virsroku arī toreiz, un tika saglabāts Jēkabpils vēsturiskais nosaukums. Rainim, protams, nebija tiešu sakaru ar Jēkabpili, hercogam (neatkarīgi no tā, vai viņš te nošāvis to lūsi zem egles, vai tā ir tikai leģenda) tādi bija vistiešākie. Domāju, ka hercoga Jēkaba mentalitāte, viņa saimnieciskums, merkantīlisms un liberālisms lielā mērā ir ietekmējuši Jēkabpils turpmāko veidošanos un arī šīs pilsētas mentalitāti un saimnieciskās tradīcijas, līdz pat Luda Skostas lielajai saimniecībai un pat vēl šodien.

Taču, no otras puses, mums ir jāatzīst arī Jēkabpils kultūras un izglītības tradīcijas un jāmeklē šīs vietas saistība ar daudzu ievērojamu zinātnes un kultūras darbinieku mūžiem, jāmeklē Jēkabpils devums Latvijai un pasaulei. Bez apriņķa skolas — kreisšūles, kuru te dibināja 1820. gadā, pirms Latvijas valsts izveidošanās, Jēkabpilī vēl pastāvēja (īpatnējā kārtā) jūrskola un arī tirdzniecības skola. Jēkabpils tuvākajā apkaimē dzimis ievērojams 18. gs. dabaszinātnieks un ceļotājs Gerhards Kēnigs (1728–1785), kurš vēlāk studēja Upsalā pie Linneja un strādāja Dānijas karaļa dienestā. Viņš izpētīja Islandes floru, pētīja Indiju, Malaku, Taizemi un neilgi pirms iecerētās ekspedīcijas uz Tibetu gāja bojā Indijā no tropu dizentērijas 1785. gadā; viņa vārdā nosaukta augu suga " Koenigia ". Krustpils tuvumā, Trepes muižā, Šmitu — Ērgļu ģimenes apspriedē izšķīrās vēlāk slavenā zinātnieka Otto Šmita (1891–1956) liktenis — vectēvs, muižas rentnieks Fricis Ērgle deva savu svētību un naudu apdāvinātā mazdēla izglītošanai. Otto Šmits gan nav darbojies Latvijā, bet viņa darbi algebras teorijā, Ziemeļu jūras ceļa pētniecībā, īpatnējas Zemes izcelšanās teorijas pamatošanā kļuvuši pasaulslaveni un pat leģendāri, kaut arī Otto Šmits ir devis lielus, varbūt pat pārāk lielus meslus komunistiskajam režīmam. Friča Ērgles kaps ir rodams Krustpils vecajā kapsētā, savulaik man to parādīja Otto Šmita māsīcas, un Otto Šmitam par godu Neretiņas krastā tika uzstādīts piemiņas akmens.

Jēkabpils kontekstā parasti tiek minēts arī slavenais astronoms Vilhelms Strūve, kurš 1826. gadā te noslēdza savu grāda mērījumu (ciešā sadarbībā ar Jelgavas cildenās ģimnāzijas profesoru Georgu Magnusu Paukeru), arī viņam ir piemiņas akmens. Kādu laiku Jēkabpilī ir strādājis arī mediķis, vēlākais Tērbatas universitātes profesors un rektors Daniels Balks.

Jēkabpilī varbūt nav pietiekami pamanīti tie pieci gadi (1904-1909), ko te pavadīja izcilais latviešu pedagogs, literatūrzinātnieks un folklorists Ludis Bērziņš, dibinot un izveidojot te tirdzniecības skolu. Uz Jēkabpili Ludis Bērziņš pārnāca no bagātās Kijevas, atstājot tur izdevīgos Kijevas 1. ģimnāzijas skolotāja un Ukrainas luterāņu baznīcas mācītāja amatus. Lūk, kā Ludis Bērziņš atcerējās savu pārnākšanu uz Jēkabpili 1904. gadā:

"Tā nu no skaistās un bagātās Kijevas, kur 6 gadu laikā biju krietni iesakņojies, pārgāju uz Jēkabpili, kas gan no dabas ir apveltīta ar skaistu Daugavas krastu un brīnišķām salām ne pārāk lielā atstatumā, bet kas ar savām celtnēm un iedzīvotājiem nevarēja lepoties kā ievērojams kultūras centrs. Totiesu Jēkabpils iedzīvotāji sargāja paši savas mītnes reputāciju, neļaudami to dēvēt par Jēkabmiestu, kā toreiz mēdza sacīt, bet Jēkabštati, jo "miests ir miests, bet štate ir pilsēta", kā man sacīja viens no pilsētas tēviem, kad skolu atklājot biju izrunājies savā vientiesībā par Jēkabmiestu. Runa bija patikusi, kad tik nebūtu pieminēts nelaimīgais miests!

No citām Kurzemes mazpilsētām Jēkabpils atšķīrās tikai tai ziņā, ka te bez obligatoriskajiem ebrejiem bija arī daudz slāvu, īpaši vecticībnieku. Viņu reputācija nebija toreiz nekāda augstā. Tā atminos, ka, būdams par locekli sātības kūrātorijā, dabūju iepazīties ar projektu, kas paredzēja vecticībniekiem ierīkot svētdienas skolu jeb kaut ko līdzīgu. Bet iesnieguma parakstus nolasot, kūrātorijas priekšsēdis, Vārenbrokas barons Bērs, kas kā goda miertiesnesis bija ar apstākļiem pazīstams, pie viena un otra parakstītāju vārda piezīmēja: "zaglis", vai arī "krietns zaglis" utt. Tā lūgums palika guļam. <...> Taisnības labā tomēr jāpiezīmē, ka man personīgi par vecticībnieku dzīvi nekas negatīvs nav sakāms; <…>Viņiem skolu lietās nebija tādu stipru tradīciju kā latviešiem un ka tālab arī mūsu jaunajā tirdzniecības skolā šis elements gandrīz nebija pamanāms. Citādi bija ar ebrejiem. Jēkabpilī viņu bija diezgan daudz, un visi viņi dzinās pēc izglītības. Ar viņiem nu man bija tāds novērojums. Kijevā tais skolās, kur man gadījās strādāt, ebrejus turēja par sevišķi apdāvinātiem, un parastās godalgas saņēma viņi. Jēkabpilī tas bija citādi; te ebreju skolnieki visumā nesasniedza latviešu līmeni. Bet tas arī izskaidrojams tīri dabiskā kārtā, proti, krievu ģimnāzijās ebrejus uzņēma stipri aprobežotā skaitā, tā tad ar lielu izlasi, kurpretim krievus uzņēma kā pagadījās. Jēkabpilī ebreji pie mums nāca gandrīz neaprobežotā skaitā, jo te kaut arī procents viņiem bija normēts, ebreju ģimeņu nebija tik daudz, ka ebreju aspirantiem būtu radies ass konkurss. Tātad trūka izlases. Totiesu jo lielāka izlase bija latviešiem, jo mums latviešu skolnieki nāca galvenā kārtā no laukiem; bet zemnieks bērnus negribēja tālākās skolās sūtīt, ja bērns pats pagastskolā nebija izrādījies apdāvināts un centīgs. Tātad izlase notiek jau vecāku mājās. Tā latviešu sastāvs mūsu skolā bija sevišķi teicams, un man vēl tagad, pēc 30 gadiem uz toreizējo skolu atpakaļ skatoties, jāsaka, ka tā bija ziedu dārzs, kurā plauka labākie stādi no Biržiem, Dignājas, Saukas un Vidzemes austrumiem. Daži skolnieki mēroja pat īsti garus ceļus, braukdami garām Rīgai, Jelgavai. Tā varējām ar savu darba lauku būt mierā. Un nevien mēs, bet arī Viskrievijas mērogā mūsu skola bija pamanīta visai labvēlīgi. — tā tirdzniecības skolas virsinspektors Maļiņins, kas mūsu skolu apmeklēja vairākkārt, nopriecājās par skolnieku brašumu un glīto turēšanos. Bija arī mums pašiem to nedzirdot, mūsu skolu nostādījis vienā no pirmajām vietām starp Krievijas tirdzniecības skolām."

Luda Bērziņa atmiņās "Mūža rīts un darba diena" (1935) ir daža laba interesanta kultūrvēsturiska aina no tālaika Jēkabpils, no skolu dzīves, arī ironiski vārdi par to, ka Jēkabpilī esot pastāvējusi lāču akadēmija un jūrskola: "Ir arī man gadījies pie plostniekiem viesoties un piemēram priecāties par maziem lācēniem, ko krievu plostnieki Smoļenskas mežos sagūstījuši ved uz Rīgu pārdošanai. Iet jau arī tāda veca tenka, ka Jēkabpilī esot bijusi lāču akadēmija, par ko man noteiktu ziņu trūkst. Drošākā vēstures gaismā gan stāv cits fakts, ka Jēkabpilī reiz dibināta jūras skola. Tas esot noticis tādā kārtā, ka Jakobstadi Somijā, kas tiešām ir jūras krastā, esot sajaukuši ar Jēkabštati Kurzemē. Ej, nu sazini! Bet par Jēkaba pili kā lāču kultūras centru, man gadās nupat uztvert kādu ziņu, proti, prof. Stīda kādā 1874. gadā nolasītā referātā atzīmē, ka vecā ceļa vadonī (" Reisehandbuch ") Jēkabpils raksturota kā Piedaugavas miests, no kurienes daudz iedzīvotāju tāli un plaši klejo apkārt ar saviem dīdāmiem lāčiem."

Diemžēl Ludim Bērziņam neizdevās Jēkabpils tirdzniecības skolu pārveidot ne par reālģimnāziju, ne par augstāka līmeņa komercskolu (kam pretojās vāciskais Jēkabpils pilsētas galva), bet te gūtā pieredze viņam lieti noderēja, organizējot vēlāk izslavēto Dubultu privātģimnāziju un Rīgas skolotāju institūtu. Šīs Luda Bērziņa tradīcijas tagad tiek apzinātas viņa mazdēla, slavenā ķirurga Kristapa Keggi vadībā, un šajā Latvijas pedagoģijas attīstības hronikā nedrīkstētu izpalikt arī Jēkabpils posms.

No savas puses gribu piebilst, ka Jēkabpils tirdzniecības skolā savu izglītošanos sāka arī mans tēvs, profesors Pauls Stradiņš, kurš te mācījās no 1906. līdz 1909. gadam un šo posmu un Ludi Bērziņu atcerējās ar lielu patiku. Skolā viņam bija labas sekmes, un Jēkabpils pilsētas galva aptiekārs Osterhofs viņu uzteicis ar vārdiem: "Mācies, mācies, puis, dienās būsi pagasta vecākais." Paula Stradiņa skolas biedrs tirdzniecības skolā un vēlāk Dubultu privātģimnāzijā bija arī gleznotājs Uga Skulme — savulaik (1960.g.) doktore Ksenija Skulme mudināja mani aicināt viņas vīru Ugu uzrakstīt atmiņas par kopējiem skolas gadiem ar Paulu Stradiņu, noslinkoju toreiz, un, domāju, tagad pietrūkst dažu dzīvu kultūrvēsturisku ainiņu, kuras neapšaubāmi būtu uzbūris Uga Skulme.

Atgādināšu, ka nupat Rīgā atklāta ļoti nozīmīga mākslas izstāde "Skulmju dzimta. XX gadsimts. Latvija.", kura pirms tam bija bijusi Tretjakova galerijā Maskavā un sakarā ar kuru sastādīta vērtīga grāmata — katalogs. Manuprāt, šī izstāde ir pieminama arī Jēkabpils jubilejas sakarā, jo Skulmju — Otto un Ugas — dzimtas šūpulis ir tieši Jēkabpilī, viņu tēvs te ir bijis kaļķu cepļa meistars. Vēl vairāk, izstādē ir skatāmas ļoti izteiksmīgas Ugas Skulmes gleznas par Jēkabpili (1921./22), pilsētas atainojums kubistiskā manierē, bet gleznots dabā. Vai Jēkabpils mentalitāte, ekspresionistiskā gaisotne nav ietekmējusi Skulmju dzimtas ceļa sākumu glezniecībā, līdzīgi kā Marku Šagālu ietekmējusi cita pilsēta Daugavas krastā — Vitebska? Šo gleznošanas tradīciju turpina mūsu LZA goda locekle Džemma Skulme, kura rūpējusies arī par Skulmju dzimtas muzeja iekārtošanu dzimtajā pilsētā.

Un otrs. Manuprāt, latviešu literatūrā ir vēl pietiekami neievērots, bet ārkārtīgi spēcīgs Gunāra Janovska romāns "Pilsēta pie upes"(1989, izdota grāmata 1992) par Jēkabpils dzīvi 30. gadu beigās, 40. gadu sākumā, kas vēsta par ebreju iznīcināšanu pilsētā, ko autors dēvē par Katrīnpili. Ļoti patiesa, godīga, atziņām bagāta, psiholoģiski niansēta grāmata par holokaustu, tā saknēm, kurai līdzīgas nav latviešu rakstniecībā, dod dramatisku Jēkabpils skatījumu likteņgriežos. Romānā daudz autobiogrāfiska, jo Janovskis strādājis vācu laikā Jēkabpilī par tulku. Domāju, ka arī šī grāmata ir tipiski "jēkabpiliska" vārda tiešajā nozīmē. Kad uzzināju, ka tiks rīkota šī Jēkabpils jubilejas konference, gribēju rakstīt vēstuli Gunāram Janovskim uz Angliju ar lūgumu kaut vai atsūtīt dažas rindas par savu mūža posmu Jēkabpilī, par šo grāmatu, tās konkrētajiem prototipiem. Kā bieži dzīvē gadās, ar to rakstīšanu aizkavējos, līdz pienāca liktenīgā ziņa par izcilā latviešu rakstnieka, LZA goda locekļa Gunāra Janovska aiziešanu mūžībā (rudenī viņa pelni atgriezīsies Latvijā, un, domāju, šis cilvēks būtu jāatceras arī Jēkabpilī).

Atvainojos, ka nevaru sīkāk kavēties pie tiem cilvēkiem, kuri iegājuši tieši Jēkabpils kultūrvēsturē — kā skolotājs Arnolds Štokmanis, selekcionārs Viktors Orehovs, literāte Lūcija Ķuzāne, pie cilvēkiem, kuri dzimuši vai mācījušies Jēkabpilī, resp., Krustpilī — to skaitā ir lidmašīnu konstruktors O.Skaubītis, botāniķis, traģiski bojā gājušais profesors Nikolajs Malta, mūsu akadēmiķi Tālis Millers un Ivars Biļinskis, dzejniece Ārija Elksne, Dabas muzeja direktors Vilis Krūmiņš, literatūrzinātniece un rakstniece Saulcerīte Viese, profesors Juris Aivars un daudzi citi, arī literāts Puriņu Klāvs, kuram Jēkabpilī dzimusi ideja par Selonijas vārdu. Viņi visi, katrs savā jomā, ir arī veidojuši "Jēkabpils tēlu" Latvijā un pasaulē.

Varbūt vienīgi daži secinājumi kopsavilkumam. Savas vēsturiskās attīstības īpatnības dēļ Jēkabpils nav bijusi "sēliskās" kultūras un identitātes galvenais centrs, tā gandrīz mistiski tiekusies ap Daugavu. Taču nākotnē situācija varētu mainīties, ja Jēkabpils patiešām kļūtu, piemēram, par Vidusdaugavas reģiona reālu saimniecisku un kultūras centru. Taču Jēkabpils kā kultūras centra nākotne lielā mērā atkarīga no administratīvi teritoriālās reformas rezultātiem. Pozitīvi vērtējamas pēdējo gadu kultūras iniciatīvas Jēkabpilī un tās reģionā, īpaši Krustpils Pils muzeja iekārtošana, "Sēļu sētas" paplašināšana Brīvdabas muzejā. Tās var būtiski palielināt Jēkabpils kultūras centra funkcijas un arī Jēkabpils lomu tūrisma attīstībā. Arī kultūru un tūrismu bremzējoši faktori joprojām ir infrastruktūras, ceļu stāvoklis novadā, bet vēl lielākā mērā nenokārtotā un ne gluži skaidrā nākotnes saimnieciskā vīzija. Zināmā mērā arī neskaidrā reģionālā piederība — vai novads piesliesies Zemgalei vai Latgalei, vai pilsēta pati kļūs par nelielāka reģiona centru. Šī neskaidrība var pat izraisīt pilsētas šķelšanos Krustpilī un Jēkabpilī, kas pašreizējā attīstības stadijā arī kultūrvēsturiski diez vai būtu vēlama un motivēta, ņemot vērā arī Krustpils Korfu novada samērā kraso atšķirību no tradicionālās, katoliskās Latgales.

Svarīgi būtu pasvītrot hercoga Jēkaba lomu Jēkabpils dibināšanā, jo tā ir ne tikai vienīgā vieta, kuras nosaukumā iemūžināts ievērojamais hercogs, bet arī liecina par Kurzemes hercogistes multikonfesionālo un multikultūru raksturu. Tādēļ hercoga Jēkaba pieminekļa uzcelšana tieši Jēkabpilī būtu visai vēlama. Pirms pusotra mēneša Ventspilī notika Kurzemes hercogistes vēsturei veltīta starptautiska konference, kurā tika atzīmēts, ka līdz Kurzemes hercogistes dibināšanas 450 gadu jubilejai un hercoga Jēkaba dzimšanas 400 gadu jubilejai palikuši 10 gadi, un šis laiks jāizmanto, lai modernā līmenī izpētītu Kurzemes hercogistes vēsturi un par to sacerētu fundamentālu grāmatu. Domāju, ka kultūrvēsturiskā ziņā Jēkabpils problēmas un tradīcijas vismaz būtu daļēji saistāmas ar šo aspektu, kaut gan smaguma punkts te tomēr centrējas citos laikos un aspektos. Arī Sēlijas kultūrvēstures vērienīgāki pētījumi, kas pašreiz iecerēti Letonikas programmas ietvaros, nedrīkstētu apiet Jēkabpili. Gluži otrādi, te varētu rasties ja ne Selonikas pētījumu centrs, tad vismaz spēcīgs to atbalsta punkts. Jēkabpils ir vieta, kur nacionālais moments varētu īpatnēji vienoties ar kosmopolītisko, tīri ģeogrāfiski nosacīto, tā ir vieta, kas Latvijas ietvaros varētu pacelties augstā vispārinājuma līmenī. Jo vairāk īpatnēja, nenonivelēta sameklējam mūsu kultūrvēsturē, jo darām to bagātu. Laika gaitā Jēkabpilī zudušas daudzas īpatnējas kultūras un etnogrāfijas — vācu, ebreju, poļu kopienas, bet to izstarojumi vēl joprojām ir dzīvi pilsētā, tie veido šo konglomerātu. Novēlēsim šajā kultūru sintēzē un jaunā laikmeta novatorismā atrast Jēkabpilij savu īpatnēju seju, saglabāt un veidot to. Tas ir un varētu palikt Jēkabpils savdabīgais devums Latvijai un arī pasaulei.