Sēlijas asociācijas rīkotājprezidents Sigizmunds Timšāns:

Viens savai tautai un zemei dots mūžs

Vilis Stukuls, Latvijas armijas smagās artilērijas pulka instruktors, 1933.gadā

Referāts konferencē "Jēkabpils no pagātnes līdz šodienai" Jēkabpilī 2000. gada 14. jūlijā

Vilis Stukuls (22.01.1909.—10.07.1996.) — diplomēts agronoms, zinātnieks, selekcionārs zirgkopībā, talantīgs lauksaimnieks, novadpētnieks un rosīgs sabiedriskais darbinieks. Pēdējos mūža gados viņš pievērsās arī izglītības un zinātnes vēsturei, kā arī iesaistījās muzeju darbā. Viļa Stukula dzīvi īpaši ietekmēja abi šī gadsimta pasaules kari. Pirmā pasaules kara laikā 1914.gadā Stukulu ģimene devās bēgļu gaitās uz Pleskavu un Latvijā atgriezās tikai 1919.gadā. Tur Vili mācīja mājskolotāja un sagatavoja tik labi, ka viņš skolā varēja iestāties jau 4.klasē. Vecāki rūpējās par dēla izglītošanu. V.Stukuls mācījās Rīgas pilsētas 1.vidusskolā (1921—1926). Tūlīt pēc skolas beigšanas uzsāka studijas Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē. 1932.gadā saņēma agronoma diplomu. Studiju laikā V.Stukuls iestājās korporācijā "Fraternitas Lettica". Pēc studijām Universitātē Lauksaimniecības fakultātē viņu 1927.gada vasarā uz četriem mēnešiem nosūtīja papildināt zināšanas Zviedrijā. Vēlāk V.Stukuls rakstīja, ka šis komandējums devis daudz gan kā jaunam, zinātkāram speciālistam, gan kā nākamajam zirgkopim. Turklāt tā bija iespēja iepazīties ar dažu Zviedrijas universitāšu un zinātnisko iestāžu darbu un zviedru dzīvi. Atmiņās V.Stukuls raksta: "Piemēram, Albergā lauku darbus strādāju, tas ir, aru, atsperēju, ecēju, lopiem zaļbarību pievedu (..)"

Pēc brauciena uz Zviedriju viņš saņēma laikraksta "Jēkabpils Vēstnesis" redaktora Alberta Drukerta piedāvājumu uzrakstīt par redzēto un piedzīvoto. Vēlāk V.Stukuls atzinās: "Tā bija mana pirmā publikācija presē."

Vilis Stukuls dzimis Krustpils pagasta Stukulos un tur pavadījis arī savas bērnības saulainākos gadus. Viņa tēvs Indriķis Stukuls bija vispusīga personība. Viņš vadīja, pārkārtoja un izdaiļoja savu saimniecību Krustpils pusē, turklāt šīs aktivitātes viņam netraucēja darbu dažādās Rīgas iestādēs. Radošais un tālredzīgais Indriķis Stukuls bija rosīgs meklētājs un prata saskatīt nākotnes metus saimniekošanā.

Pēc kara zemes reformas īstenošana pavēra attīstības ceļus zemniecībai. Jaunsaimnieki būvējās. Bija vajadzīgi uzņēmumi, kur pārstrādāt lauksaimniecības produkciju. Divdesmito gadu vidū Indriķim Stukulam piedāvāja pirkt Zasas ūdens un tvaika dzirnavas, kā arī muižas centra saimniecību. Indriķis Stukuls šo piedāvājumu pieņēma un pirkumu nokārtoja uz dēla Viļa Stukula vārda. Šis īpašums, kurā ietilpa arī skaistais Zasas parks, līdz mūža beigām bija Viļa īstenoto, brīžiem sagrauto un atkal atjaunojamo cerību darbības lauks. Indriķis Stukuls modernizēja un uzbūvēja vērienīgu uzņēmumu Zasā. Dzirnavās bez ūdens turbīnām izmantoja arī kokgāzes motorus. Tur darbojās modernas miltu malšanas un putraimu gatavošanas iekārtas. Kāda no tām bija nopirkta Šveicē. Zasā darbojās vilnas kāršanas un vērpšanas mašīnas. Ļaudis pat no tālienes veda uz Zasu graudus, vilnu un kokus. Šī veiksme Viļa tēvu rosināja veidot tādu pašu uzņēmumu Ilūkstes apriņķa Bebrenes muižas centrā. Daudz no iecerētā arī tika īstenots. Taču, tā kā šie īpašumi juridiski piederēja Vilim Stukulam, tad tēvs uzticēja dēlam daudzus uzdevumus.

Jau sākot ar 1925.gadu, Vilim bieži bija jādodas uz Sēliju. Viņš, rakstot memuārus, atzinis, ka drīz vien kļuvis par tādu kā "puspārvaldnieku". Viļa plānus mainīja tēva nāve 1932.gada 17.martā. Enerģiskajam un zinošajam agronomam bija daudz darba piedāvājumu arī zinātnē un citur. Taču viņu gaidīja Zasā.

1933.gada 1.jūnijā profesors Voldemārs Maldonis Vili Stukulu salaulāja ar savu meitu Ilgu — tolaik vēl zobārstniecības studenti. Atkāzas notika Zasā. Te tad sākās dzīve Bērzzemniekos (tā nosauca saimniecību), kura turpinājās līdz 1940.gadam. Vilis Stukuls saimniekoja labi. Par to liecina atzinīgi raksti presē un tā laika speciālajos izdevumos. Taču minēsim kādu līdz šim nepublicētu Viļa Stukula memuāru fragmentu par profesora Jāņa Vārsberga viesošanos Zasas pagasta Bērzzemniekos: "Mana beidzamā tikšanās ar profesoru Vārsbergu notika 1939.gadā, kad viņš Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas uzdevumā atbrauca uz Jēkabpils apriņķa Zasas pagasta Bērzzemniekiem, kur man sešu darba gadu rezultātā bija izdevies izveidot diezgan labu saimniecību. Profesora braucienam iemeslu bija devis mana 1932.gadā mirušā tēva Indriķa Stukula dāvinājums Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātei — periodiski izmaksājama naudas prēmija fakultātes absolventam — agronomam, kurš pēc studiju beigšanas nestājas valsts darbā, bet saimnieko savās lauku mājās. Profesors Vārsbergs Bērzzemniekos nodzīvoja vairākas dienas, apskatīja laukus, zālājus, dārzu, kūtis un stalli, izpētīja grāmatvedību un atzina, ka esmu šo prēmiju pelnījis. Es to saņemšot kā pirmais, jo bankā noguldītā summa tagad esot tiktāl pieaugusi, ka prēmiju varot izmaksāt no uzkrātām procentēm.

Profesors vēl piebilda, ka es drīzumā saņemšot akadēmijas rektora paziņojumu.

Bet laiki mainījās. Padomju vara nepiekrita pat Jēkabpils apriņķa un Zasas pagasta pašvaldību iesniegtam priekšlikumam uz Bērzes zemniekiem neattiecināt zemes dalīšanu, tos atstāt kā paraugsaimniecību. Bērzzemniekus nacionalizēja, tur iekārtoja zirgu iznomāšanas punktu, manai ģimenei ierādīja dzīves vietu citās mājās. Labi, ka mani vēl pieņēma darbā par Dignājas iecirkņa agronomu.

Tādu "prēmiju" es saņēmu par darbu Bērzzemniekos."

Vācu okupācijas laikā no 1941.gada līdz 1943.gadam Vilis Stukuls strādāja Jēkabpilī. No 1943.gada pavasara līdz 1944.gada rudenim viņš bijis Svētciema valsts zirgaudzētavas pārzinis. Otrais pasaules karš tuvojās beigām, bet vācu okupācijas armijai bija vajadzīgi karotāji, tika mobilizēti arī tie, kuriem "kabatā apliecība par strādāšanu saimnieciski nozīmīgā darbā". Pēc pāris nedēļu paviršas apmācības Vili Stukulu un citus Latvijas Universitātes studiju biedrus 1944.gada rudenī nosūtīja uz fronti. Kara ceļus ejot, V.Stukuls nokļuva Kurzemes cietoksnī, viņš dienēja veterinārajā rotā.

Kapitulācijas diena Vilim Stukulam pienāca Vānē. Ģimene jau bija izārdīta. Sieva un māsa ar bērniem bija devusies trimdā. Savukārt Viļa dzīves ceļš veda no Tukuma caur Jelgavu, Latviju, Pitalovu, Smoļensku (..) "sākās brauciens — drūms un dvēselei sāpīgs (..) bijām pilnīgā neziņā, kurp mūs ved, kas mūs sagaida tuvākā nākotnē". Sekoja filtrācijas nometne, tad Komsomoļska pie Amūras. Paziņojumu, ka tiek atbrīvots, Vilis Stukuls saņēma 1946.gada rudenī. Novembra vidū vilciens apstājās Braslas stacijā. Iebraucis Rīgā, Vilis devās pie profesora Pētera Nomala. Tur viņš uzzināja par profesora dēla un sava jaunības drauga Magnusa bojāeju kara laikā pie Ventspils.

Vilis Stukuls atceras: "Dziļi sagrauztie, novecojušie Magnusa (Nomala) vecāki man atdāvināja daļu no Magnusa drēbēm un apaviem, jo man pašam mugurā tolaik bija tikai lēģera skrandas."

Vilis Stukuls sāka jaunu darba cēlienu, kļūstot par zirgkopi, zootehniķi. Bija vēlēšanās veikt nopietnu zinātnisko darbu. Taču sākās intrigas. Tika apšaubīts, ka zinātnē var strādāt cilvēks ar tik "sliktu pagātni". 1950.gada 9.novembrī Vili Stukulu apcietināja, 1951.gadā paziņoja "troikas" spriedumu — 10 gadi par valsts nodevību. Par pratināšanu un jaunajiem moku ceļiem var izlasīt nodaļā "Mākoņi sabiezē" grāmatā "Krustpilieša stāstījums" (1992.).

Viļa Stukula darba vieta nu bija Taišetas tuvumā uzceltā auto remontu rūpnīca, "kur strādāja kādi trīs tūkstoši ieslodzīto". Pēc Staļina nāves nometnē dzīves apstākļi nedaudz uzlabojās. Seko citi "lāģeri" — Vihsrevska, Bratska. Līdz beidzot — amnestija. 1955.gada beigās Vilis Stukuls atgriezās Latvijā. 1956.gada 14.aprīlī Vilis Stukuls reģistrēja otro laulību ar Ainu Zimuli. Atjaunojās kontakti ar zirgkopības darbiniekiem un zinātniekiem — sākās nopietns praktiskais un zinātniskais darbs zirgkopībā. Akadēmiķa Pauļa Lejiņa skolnieks zirgkopībā un Viļa Stukula domubiedrs pētnieks un augstskolu docētājs Alfrēds Seržāns 1988.gadā rakstā "Zirgu mīļotājs un selekcionārs Vilis Stukuls" saka:

"Viss mūžs kopā ar zirgu — tā īsumā var raksturot Viļa Stukula apzinīgo dzīvi. Līdzīgi daudziem citiem lauku zēniem viņam zirgs kopš bērnības bija tuvs draugs un izpalīgs. Iespējams, ka tieši zēnības iespaidi viņu uz mūžu piesaistīja zirgiem. Interese par tiem nemazinās arī studiju laikā Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē. Studijas beidzot, V.Stukuls profesora A.Bušmaņa vadībā izstrādā diplomdarbu par darba zirgu barības izmantošanas spējām. Arī pēc studijām agronoma Viļa Stukula dzīve un darbs ir saistīts ar zirgiem.

Pēckara gadiem raksturīgās lopkopības, arī zirgkopības, vadības sistēmas vairākkārtējas pārkārtošanās dēļ mainījās V.Stukula darba vietas un amata nosaukumi, taču darbs ar šķirnes zirgiem, rūpes par viņu izkopšanu palika. Visus pēckara gadus, līdz pat aiziešanai pensijā, viņš, izpildot dažāda ranga zootehniķa pienākumus, strādāja Vidzemē. Tas ir novads, kurā galvenokārt audzēja tā sauktos siltasiņu zirgus. Te bija visvairāk lauksaimniecības vajadzībām piemēroto smago siltasiņu un krietni mazāk jāšanas sportam noderīgo vieglo siltasiņu. Kopš 1952.gada abus minētos zirgu tipus sāka dēvēt par Latvijas braucamo zirgu šķirni.

Zirgkopībai visai grūtajos 60.gados visvairāk novārtā tika pamesti vieglā tipa zirgi. Kaut arī zirgkopība tolaik republikā neapšaubāmi tika ignorēta, pat nīsta, darbs ar šķirnes zirgiem, rūpes par to saglabāšanu un izkopšanu gūlās uz selekcionāru sirdsapziņas.

Jau kopš pašiem pirmajiem darba gadiem V.Stukula simpātijas galvenokārt piederēja temperamentīgajiem sporta tipa zirgiem. Šī tipa zirgu skaita straujo samazināšanos viņš sāpīgi pārdzīvoja, tāpēc centās savas darbības zonas saimniecību vadību pārliecināt par šī tipa zirgu audzēšanas nepieciešamību republikā. (..)

Padomju saimniecībā "Burtnieki" 1967.gadā sāk veidot šķirnes zirgu fermu, kurā bez smagā jeb braucamā tipa ķēvēm ir arī sporta tipa ķēves. Šajā laikā Burtniekos sāk strādāt V.Stukuls. Fermu paplašinot un iegādājoties vairākus augstvērtīgus ērzeļus, Burtnieki kļūst par šķirnes zirgu audzētavu.

Ja arī V.Stukula rūpes par augstvērtīgu sporta tipa ērzeļu ieguvi un viņu pēcnācēju izmantošanu galvenokārt attiecas uz Burtniekiem (izaudzēti rekordisti un čempioni — tajā skaitā plaši pazīstamais Fināls) un dažām citām Ziemeļvidzemes saimniecībām, tad viņa ieteikumu sekas bija jūtamas arī citos republikas novados. Pēc aiziešanas pensijā neilgu laiku darbojies Kaļiņingradas Valsts zirgaudzētavā un Tērvetes kolhoza šķirnes zirgu audzētavā, viņš atkal atgriežas Burtniekos. Līdztekus nezūdošajai interesei par saimniecības zirgkopību, ko šajā laikā jau vada jāšanas sporta entuziasts un pieredzējis speciālists Jānis Jurašs, Vilis Stukuls izveido Burtnieku zirgkopības un zirgu sporta stūrīti. Pēc eksponātu klāsta "stūrītis", kā to pieticīgi nosauc pats veidotājs, vairāk gan atgādina muzeju. Vēlāk, 80.gados, viņš agrākajā Briedes krogā sāk un joprojām turpina veidot Burtnieku novada vēstures materiālu krātuvi.

Spēka gados V.Stukuls bija aktīvs zirgkopības izstāžu dalībnieks (40.gadu otrajā pusē noorganizēja I Padomju Latvijas zirgkopības izstādi Smiltenē), bija Jātnieku sporta federācijas prezidija loceklis, piedalījās jātnieku sporta sacensību tiesāšanā, šķirnes zirgu darbaspēju pārbaudēs un citos ar zirgkopību saistītos masveida sarīkojumos.

Ar publikāciju starpniecību viņš savas zināšanas ir centies nodot plašākai interesentu saimei. 30. gados igauņu valodā pārtulkots un Tallinā izdots viņa darbs "Hanoveras zirgu šķirne un viņas ietekme uz Baltijas zirgkopību", 70.gados kopā ar R.Baltakmeni sarakstīta grāmata "Latvijas zirgu šķirnes līnijas" ("Zvaigzne", 1977), "Latvijas zirgi" ("Liesma", 1978), un tagad lasītāji saņem viņa darbu "Ieskaties un ieklausies zirgā". Un tas notiek laikā, kad viņam jau ir astoņdesmitais mūža gads!"

Nupat — 2000.gada jūnijā — a/s "Valters un Rapa" iznāca Raimonda Baltakmeņa grāmata "Latvietis un viņa zirgs". Šajā grāmatā autors ļoti īsi raksturo arī Viļa Stukula devumu zirgkopības selekcijā un zinātnē.

Lūk, rindkopas no šī izdevuma:

"Latvijā nav neviena zirgkopības darbinieka, kurš nepazītu Vili Stukulu — selekcionāru, kurš no bērna kājas aizrāvies ar zirgiem. Svētciems, Smiltene, Sigulda, Aloja, Burtnieki, Tērvete — ar šo vietu nosaukšanu vien pietiek, lai saprastu, ko vērta Stukula dzīve, jo visur tur viņš savu roku pielicis. Arī padomijas okupētajā prūšu Georgienburgas, tagadējās Kaļiņingradas, apgabala zirgaudzētavā.

V.Stukuls sastādījis Latvijas zirgu ciltsgrāmatas sešus sējumus, kas ir patiešām piņķerīgs darbs; to veikt spēj tikai tāds, kuram vismaz piecas sešas zirgu paaudzes galvā un izcilākie ciltstēvi acu priekšā kā dzīvi. Viņa spalvai pieder arī analītisks 20 sējumu pārskats.

Četru gadu desmitu kopdarbs ar Vili ļāvis mums kopīgi uzrakstīt pāris grāmatu un Latvijas zirgu šķirnes sporta tipa atjaunošanas pamatnoteikumus. Saistoši uzrakstīta viņa grāmata "Ieskaties un ieklausies zirgā", bet savu mūžu viņš apcerējis atmiņu grāmatā "Krustpilieša stāstījums". Viņš aktīvi rosījās, lai nepārtrūktu atmiņu pavediens. Caur dzīvi brāzdamies, mēs daudz ko pametam novārtā kā savu laiku pārdzīvojušu un apķeramies, kad ir jau par vēlu. Aiz cieņas pret iepriekšējām un arī savu paaudzi Vilis kļuva arī par muzejnieku. Burtnieku zirgaudzētavā nu jau 20 gadus savus krājumus briedina zirgkopības stūrītis, kā Vilis to pieticīgi nosauca, un krājums jau gāja pāri malām, tādēļ sākumam radies turpinājums: kādreizējā Briedes krogā pēc Stukula un Rakstnieku savienības iniciatīvas tapis Burtnieku novadpētniecības muzejs, kurā zirgam ir goda vieta. "Stūrītī" plaukti liecās zem grāmatu un žurnālu smaguma, kas saplūdis no vairākiem kontinentiem, tādēļ "stūrītis" pirms dažiem gadiem tika pārcelts uz zirgaudzētavas manēžas lielākajām telpām. Tāpat kā "stūrīti" veidojot, arī Briedē lieti sviedri, drazas novācot un amatnieka darbu veicot. Aicinu katru, kuram kumeliņš ir pie sirds pieaudzis un kura rīcībā ir saglabājies kaut kas eksponēšanas vērts, atcerēties Burtniekus un Vili Stukulu."

Diemžēl nav pilnīga izvērsta zinātniskās darbības pārskata par Viļa Stukula devumu zirgkopības zinātnē. Taču cerēsim, ka tāds būs.

Mūža nogalē, jau pavisam sasirdzis, Vilis Stukuls atguva savus īpašumus Jēkabpils pusē. Stukulos viņš gribēja iekārtot savu šķirnes zirgu fermu. Meklē saimnieku Zasas īpašumiem. Atkārtoti viņš piedāvāja to iegādāties Sēlijas asociācijai.

Latvijai Vilis Stukuls atstājis interesantu grāmatu "Ieskaties un ieklausies zirgā" (R., Zinātne, 1988). Interesents darbā atradīs ziņas par zirgu dzimtas vēsturi; par zirga psihi, instinktiem un dziņām, izturēšanās un sazināšanās veidiem; par zirga temperamentu un augstākās darbības tipiem un daudziem praktiskiem jautājumiem. Pusceļā palika viņa tuva domubiedra Vācijā Viļa Šteplera darba par zirgkopību tulkojums no vācu valodas.

Viļa Stukula sabiedriskā rosība, sadarbība ar zinātnes, kultūras un mākslas darbiniekiem ir tik plaša, ka tai būtu jāveltī īpašs raksts. Tādēļ tiem, kam par to ir interese, ir jālasa Viļa Stukula grāmata "Krustpilieša stāstījums". Pāris desmitus lappušu V.Stukuls uzrakstījis par savas ģimenes un personīgo sadarbību ar Jāni Jaunsudrabiņu. Šajā pašā grāmatā atradīsit vēl daudzu Sēlijas un citu novadu kultūras darbinieku vārdus. Tur minēti daudzi Latvijā pazīstami dažādu nozaru speciālisti, sabiedriskie darbinieki. Tā kā atsevišķs Viļa Stukula atmiņu krājums par augstskolu docētājiem un zinātniekiem līdz šim nekur nav publicēts, tad šo rakstu papildinām ar dažām rindkopām par izciliem Latvijas zinātniekiem.

Vilis Stukuls mūža pēdējos divdesmit gados pievērsās arī Latvijas izglītības un zinātnes vēsturei. Viņš vienmēr bija atsaucīgs zinātnes dienu līdzrīkotājs sadarbībā ar Latvijas Zinātņu vēstures asociāciju Valmieras novadā. Savu iespēju robežās viņš vienmēr piedalījās zinātniskajās konferencēs, semināros un sanāksmēs par zirgkopības jautājumiem. Pāris gadus pirms V.Stukula šķiršanās no dzīves manā rīcībā nonāca 20 lappušu atmiņu apraksti par Latvijas Universitātes un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas docentiem un profesoriem. Atsevišķus aprakstus par dažiem zinātniekiem Vilis Stukuls uzrakstīja, izpildot konkrētus manus lūgumus. Taču kā nekrologā minēts, aizejot no šīs dzīves, palika vēl daudz neizdarīta.

Tā arī nepaspējām sagatavot grāmatu "No Latvijas izglītības un zinātnes vēstures". Vilis Stukuls, rakstot par saviem docētājiem un zinātniekiem, vienmēr atzīmējis personīgo kontaktu veidošanos ar viņiem un arī savus subjektīvos iespaidus. Zinātnes un kultūras vēsturniekiem tas varētu radīt interesi. Tādēļ daži fragmenti no V.Stukula uzrakstītā. Esmu saglabājis to secību, kādā autors savas atmiņas rakstījis.

Profesors Pēteris Nomals. Draudzīgā pazīšanās ar novadniekiem, Sēlpils pagasta Priekšānos dzīvojošo Nomalu ģimeni, manam tēvam Indriķim Stukulam aizsākusies jau priekš 1905.gada revolūcijas, kad vēlākais profesors Pēteris Nomals vēl studējis Rīgas Politehniskajā institūtā un no studijām brīvajā laikā ņēmis aktīvu dalību Augšzemes sabiedriskajā dzīvē. Tā turpinājās arī 1911.—1914.gadā, kad mans tēvs, pašmācības ceļā apguvis hidrotehniķa–melioratora zināšanas, strādāja Rīgas Domeņu pārvaldē un vasarās vadīja meliorācijas darbus Jēkabpils apkaimē. Man pat šķiet, ka šās profesijas izvēlē liela nozīme bijusi Pētera Nomala ietekmei.

Pirmā pasaules kara vēsmas aizvirzīja uz Pleskavu kā Nomalu, tā Stukulu ģimenes.(..) Inženieris Nomals uzsāka darbu kādā Pleskavas laboratorijā, bet Indriķis Stukuls kļuva par Ziemeļu frontes galveno noliktavu un darbnīcu vadītāju. Ģimeņu galvām sekoja sievas ar bērniem. Mana māte ar dēlu un meitu, Nomala kundze ar dēlu Magnusu. Abas ģimenes dzīvoja netālu viena no otras. Bet, tā kā mans tēvs bija atbraucis uz Pleskavu ātrāk un dabūjis jauku četristabu dzīvoki, tad Nomali biežāk uzturējās pie mums nekā mēs pie viņiem. Tā es iepazinos ar savu vēlāko skolotāju un cieši sadraudzējos ar viņa dēlu Magnusu. (..)

Jāpiezīmē, ka šai laikā Pleskavā dzīvoja un strādāja, šķiet, vienā darbavietā ar Pēteri Nomali, arī vēlākais Latvijas Universitātes botānikas pasniedzējs— profesors Nikolajs Malta. Viņš mūsu dzīvoklī viesojās tikai retumis, tāpēc viņu pa īstam iepazinu tikai studiju laikā.

Pleskavā aizsāktā ģimeņu draudzība turpinājās arī pēc atgriešanās dzimtenē. Tas notika 1918.gada pavasarī. Manas tēva mājas, Krustpils pagasta Stukulus, no Sēlpils Priekšāniem šķir tikai divi kilometru desmiti. Tāpēc vasarās, kas sekoja Latvijas neatkarības proklamēšanas dienai, Stukulu un Nomalu ģimenes itin bieži sēdās labi paēdušu zirdziņu vilktos atsperu ratos un brauca ciemos — te vienā, te otrā virzienā. Šādās reizēs mēs ar Nomalu Magnusu bijām pastāvīgie zirgu "kučieri". Pēteris Nomals man imponēja ar savu mieru, laipnību, mūsu — skolnieku — rīcības un izteicienu izpratni.

Kā Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes mācību spēku es vēlāko profesoru, tolaik vēl docentu, iepazinu 1926.gada rudenī. (..)

Lekcijas savā specialitātē — purvu izmantošanā — profesors Nomals lasīja ļoti interesanti, visiem viegli uztveramā, mierīgā valodā. To saturu varēja konspektēt. Ja turklāt vēl palasīja profesora ieteikto literatūru, tad eksāmenu purvu tehnoloģijā nolikt nenācās grūti. Studenti Nomala lekcijas labprāt apmeklēja. Interesantas bija arī viņa vadītās ekskursijas uz kūdras izstrādes vietām Kalnciemā un Siguldā. Abās vietās kā darbaspēks tika izmantoti piespiedu darbos notiesātie kriminālnoziedznieki. Interesanti, ka tieši Nomala lekcijā uzzināju, ka pirmās latviešu valodā sarakstītās grāmatas par kūdras purvu izmantošanu autors ir mans tēvs.

Tā pagāja gadi. (..) Latviju okupēja Padomju savienības, pēc tam — Vācijas karaspēks. Tad civilā vara Ostlandē pārgāja dažādu rangu komisāru rokās. Ļaudis nespēja aizmirst padomju laikā piedzīvotās pārestības. Viņi, daudz nedomādami, par vaininiekiem sāka uzskatīt Gandrīz vai visus padomju laika desmithektārniekus, katru pagasta vai ciema izpildkomiteju locekli. Sāka viņus denuncēt. Vairāku pagastu pašvaldību vecākie sekmēja aizturēto "boļševiku" iznīcināšanu. Bija jādara gals šim teroram. Lai to varētu izdarīt, paklausīju savu Jēkabpils agronomiskā biroja kolēģu lūgumam un uzņēmumos apriņķa pašvaldību vecākā pienākumu nastu. Tad kādā dienā manā darba istabā ienāca profesors Nomals. Varēja redzēt, ka viņš par kaut ko ļoti norūpējies. Profesors bija atbraucis tieši no Sēlpils, kur, viņa vārdiem runājot, līstot nevainīgu cilvēku asinis. Lūdza, lai es iejaucoties un šo trakumu pārtraucot, — vispirmā kārtā nomainot pagasta vecāko, valdi un sekretāru. "Bet ko likt vietā?" es jautāju. Profesors izvilka no kabatas savu, Sēlpili labi pazīstoša cilvēka rūpīgi pārdomāto kandidātu sarakstu un nodeva to man. Es uzrakstīju attiecīgu ziņojumu ģenerāldirektoram Dankeram. Viņš maniem priekšlikumiem piekrita, izmaiņas tika izdarītas. Sēlpilī iestājās miers. Tikai toreiz ne profesors, ne es, nezinājām, kāds liktenis piemeklēs mūsu izvirzīto Sēlpils pagasta vadību. Visus šos godīgos, humānos cilvēkus padomju vara iznīcināja tūlīt pēc ienākšanas Augšzemē. Tie viņas acīs bija "vācu pakalpiņi". (..)

Profesors Pēteris Delle. Ne tik bieži kā uz Sēlpils Priekšāniem, bet pāris reizes skolas vasaras brīvlaikā gan zirdziņš mūsu ģimeni aizvizināja arī uz Mārcienas pagasta Ķipiem — pie tēva attāla radinieka, tolaik vēl Latvijas Universitātes docenta Pētera Delles un viņa mīļās, viesmīlīgās kundzes. Man, skolniekam, patika šā zinātnieka vienkāršība, humors. Viņš vienmēr izstāstīja kaut ko jautru, par ko varēja pasmieties.(..)

Manu studiju laikā Pēteris Delle vēl bija docents — lasīja lekcijas lauksaimniecības tehnoloģijā, vadīja paša izveidoto laboratoriju. Viņa lekcijas spēja ieinteresēt jebkuru ar zemi un dārzu saistītu cilvēku.(..)

Otra, ne mazāk bagāta laboratorija man atklājās, kad, jau students būdams, kopā ar saviem vecākiem viesojos Delles mājās Pārdaugavā. Tās pagraba stāvā degustētājus gaidīja vesela virkne dažādu šķirņu pašdarīta vīna balonu. Pati degustācija notika ēdamistabā pie klāta galda. Nogaršojamo vīnu mūsu glāzēs lēja tikai pa malkam, ieteica arī to pašu dzert pamazām, — lai izjustu ne vien garšu, bet arī smaržu.(..)

Stāstot par profesoru Pēteri Delli, kurš par tādu kļuva 1939.gadā, nevar neatzīmēt vēl vienu viņa talantu. Delle bija ļoti muzikāls, labi pārvaldīja ērģeļspēli. Tieši Pētera Delles ietekmē mans tēvs Indriķis uzdāvināja ērģeles Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātei. Manu studiju laikā ērģeles atradās fakultātes sarīkojumu zālē. Uz tām muzicēja profesors Pēteris Delle.

Liktenis bija tā lēmis, ka es nevarēju piedalīties profesora izvadīšanā uz mūža dusu, jo 1946.gadā vēl atrados tā saucamajā filtrācijas lēģerī pie Amūras — Tālajos Austrumos.

Profesors Pēteris Kulitāns. Domās atceroties šo Augšzemē, Gārsenes pagastā, dzimušo agroķīmiķi, Rīgas Politehniskā institūta absolventu, manā studiju laikā vēl docentu Pēteri Kulitānu. Manā atmiņā viņš tēlojas kā gudrs, nosvērts, ļoti godīgs un iejūtīgs, savā specialitātē pamatīgi iedziļinājies, to mīlošs, visā savā būtībā īsti lauciniecisks zinātnieks.(..)

Profesors Arnolds Bušmanis. Neliela, toties spēcīga auguma, tumšmatains, kustīgs, tomēr nosvērts, garīgas enerģijas pārpilns bija šis vācu tautības lieliskais lopkopības speciālists. Profesors Arnolds Bušmanis un viņa darbi bija plaši pazīstami kā Latvijā, tā arī ārzemēs. 20.gados, kad Latvijas lauksaimiecība meklēja savas attīstības pareizos ceļus, kad notika Latvijas lopkopju un zirgkopju kongresi, visu nozīmīgāko jautājumu risināšanā vienmēr aktīvi piedalījās arī šī autoritāte.(..)

Mēs, studenti, ļoti cienījām profesoru ne vien kā atzītu autoritāti, bet arī kā īstu cilvēku. Būdams vācietis, viņš tomēr visos gadījumos bija absolūti lojāls un latvietību cienošs. Ik gadu, uzsākot lasīt lekcijas, viņš latviešu valodā griezās pie auditorijas ar lūgumu pateikt, kādā valodā viņam lekcijas lasīt. "Latviski man būs grūti visu pareizi pateikt. Vieglāk un labāk to varēšu krievu vai vācu valodā." Tais gados studentu vairākumam labāk saprotama bija krievu valoda, tāpēc arī profesors turpmākajās stundās runāja krieviski.

Mēs ar lielu interesi klausījāmies viņa lekcijas, lopkopības saimniecību apskatēs izteiktās atziņas. Man, jau tolaik aizrautīgam zirgu draugam, sevišķi imponēja viņa lekcijās un rakstos izteiktie spriedumi par Latvijas zirgkopības turpmāko attīstību. Tāpēc 1930.gadā, kad priekš braukšanas uz praktiskajiem darbiem Latvijas Universitātes mācību saimniecībā "Vecauce’’ mums vajadzēja izvēlēties diplomdarba tematu, es bez svārstīšanās griezos pie profesora Bušmaņa un teicu, ka vēlos specializēties zirgkopībā. Viņš man lika priekšā tēmu: "Lielāku un mazāku darba zirgu ēdināšana atkarībā no darba ilguma un intensitātes’’. Es šim priekšlikumam piekritu. Tādējādi krietna daļa no Vecaucē pavadītā prakses laika man aizritēja stallī, kur atradās mana izmēģinājuma grupa. Ik dienu reģistrēju zirgu paveikto darbu, ik mēnesi mērīju un svēru savus "darba rūķus’’, vācu viņiem izēdinātās barības paraugus analizēšanai. Man šai laikā bija uzticēts arī ļoti patīkams pienākums: ik dienas zem segliem darbināt Vecauces stallī izvietoto Oldenburgas šķirnes skaistuli — ērzeli Demokrātu. To darīju ar lielu prieku.(..)

Profesora Arnolda Bušmaņa vadībā izstrādāto diplomdarbu veiksmīgi aizstāvēju 1932.gada janvārī. Jau priekš tā aizstāvēšanas profesors mani aicināja turpināt zinātnisko darbu. (..)

Profesors Pēteris Rizga. Pilnīgs pretstats profesoram Kulitānam bija trešais augšzemnieks — sēlpilietis profesors Pēteris Rizga. Kustīgs, enerģisks, jaunām idejām pārpilns.

Kā jauns, progresīvs cilvēks aktīvi piedalījies 1905.gada notikumos, emigrējis uz Amerikas Savienotajām Valstīm, absolvējis Bostonas universitāti, viņš 1922. gadā atgriezās Latvijā un, dabīgi, vispirmā kārtā uzņēma kontaktus ar novadniekiem, to skaitā arī ar manu tēvu. Atceros, viņš pie mūsu ģimenes vakariņu galda ar aizrautību stāstīja par ienākumiem, kādus Latvijai varētu dot kulturāla dzērveņkopība. Tikai pēc garākas sarunas, kurā mans tēvs pierādīja, ka patreizējo dzērveņu pieprasījumu vēl ilgus gadus varēs segt Latvijas dzērveņu purvi, Rizga nomierinājās un pārgāja uz citu tēmu — biškopību. Šo nozari Pēteris Rizga, manā studiju laikā vēl privātdocents, teicami pārzināja, labi un interesanti pasniedza un par to spēja ieinteresēt plašu klausītāju saimi. Prakses laikā Vecaucē viņš ar aizrautību centās mūs, studentus, padarīt par zinošiem biškopjiem un putnkopjiem.

Ar profesoru Pēteri Rizgu pēdējo reizi tikos pēc atgriešanās no filtrācijas lēģera Tālajos Austrumos. Tad Lauksaimniecības akadēmija vēl darbojās Rīgā, Ausekļa ielā. Profesors mani pieņēma ļoti laipni, piedāvāja savu palīdzību darba atrašanā. Man šī palīdzība vairs nebija vajadzīga — to manā specialitātē jau bija nodrošinājis toreizējais Zirgkopības pārvaldes priekšnieks Jānis Pavlovičs, sūtot mani darbā uz Valkas apriņķi.

Profesors Paulis Lejiņš. Manā studiju laikā starp Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes mācības spēkiem tautā pats populārākais bija toreiz vēl docents Paulis Lejiņš. (..) Viņš bija enerģijas pārpilns cilvēks. Tas izpaudās kā viņa kustībās, tā valodā. Pauļa Lejiņa lekcijas vienmēr bija interesantas, tās bez skubināšanas apmeklēja un uzmanīgi klausījās studentu vairākums. Sevišķi interesantas un vērtīgas bija stundas, kuras mēs aizvadījām Pauļa Lejiņa izveidotajā Latvijas Universitātes Rāmavas mācību saimniecībā. Tur mēs iepazināmies ar visu Latvijā audzējamo mājlopu sugu pārstāvjiem. Jutām Pauļa Lejiņa sevišķo mīlestību pret Latvijas sarkanraibajām govīm, pret Latvijas zemnieka darba biedriem — vispusīgi izmantojamiem, universāla tipa zirgiem.

Paulis Lejiņš laika ziņā bija precizitātes paraugs. To viņš prasīja arī no studentiem. "Ja jūs nokavējat, precīzi neierodaties norunātā laikā, jūs ar to parādāt savu necieņu pret to, kuram ir jāgaida," viņš mums teica. Paulis Lejiņš bija arī ļoti uzmanīgs un pieklājīgs. Pēc lekcijām, priekš aizbraukšanas uz Rāmavu, viņš mēdza iegriezties Rīgas Reinera kafejnīcā Vaļņu ielā un iedzert tasi kafijas. Kad arī man tur gadījās ienākt kopā ar kādu studiju biedreni vai citu dāmu un mums bija jāiet garām docenta Lejiņa galdiņam, viņš aizvien pasteidzās pirmais mūs pasveicināt.

Šķita, ka, izvēloties diplomdarba tematu, ikviens students par tā vadītāju būtu izvēlējies Pauli Lejiņu. Bet tā nebija. Studentiem bija kļuvis zināms, ka viņa vadībā aizsāktos diplomdarbus ir grūti pabeigt. Šis process ievilkās garumā. Docentam Lejiņam aizvien radās kāda jauna doma, kāds jauns variants, ko viņš gribēja redzēt studenta darbā. (..)

1940.gadā, kad bija jau jūtams, ka visā drīzumā tiks nacionalizēta mana Zasas pagasta Bērzzemnieku saimniecība, man no Jelgavas piezvanīja profesors Paulis Lejiņš un jautāja, vai es turpmāk negribētu strādāt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Es atbildēju, ka esmu ar mieru to darīt. Tad lai atsūtot viņam lūgumu un tam pievienoto dzīves aprakstu. Es to visu izdarīju — godīgi, atklāti, neko neslēpdams. Pēc pāris nedēļām man atkal piezvanīja profesors, ironiski pateica, ka es esot naivi atklāts savā autobiogrāfijā, un paziņoja, ka mans lūgums noraidīts.

1946. gadā profesors Paulis Lejiņš kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu. Es kopš 1948.gada strādāju Rīgā Vidzemes Valsts vaislas ērzeļu novietnē. Biju šīs novietnes galvenais zootehniķis. Kādā 1949.gada rudens dienā saņēmu profesora Lejiņa uzaicinājumu ierasties pie viņa Zinātņu akadēmijā. Pēc īsas sarunas viņš mani uzaicināja darbā pie sevis — pastāvot nodoms pie akadēmijas izveidot zirgkopības nodaļu. Man šī doma iepatikās un es piekritu. Profesors savukārt apņēmās klusi, ar akadēmijas partijas organizācijas palīdzību manu "pārcelšanos" dažu mēnešu laikā nokārtot. Diemžēl viss tālākais nerisinājās tā, kā mēs abi ar Lejiņu bijām ieplānojuši. (..)

Mani kontakti ar profesoru Pauli Lejiņu turpinājās arī vēlākos gados, pēc atgriešanās no Sibīrijas, kad vadīju zinātniski pētnieciskās saimniecības "Sigulda" zirgkopības fermu. Kādā reizē, kad profesors Lejiņš, pabijis Siguldā, gatavojās braukt arī uz savām dzimtajām mājām — Lopkopības un veterinārijas institūta īpašumā pārgājušajām Vecates pagasta Rimeikām, viņš uzaicināja mani braukt līdzi. Pa ceļam profesors izvilka no kabatas kādu Jēkabpils rajona laikrakstu, iedeva to man un lika izlasīt. "Tur ir kaut kas par jums," viņš noteica. Izrādījās, ka laikraksta korespondents viesojies Zasas Bērzzemniekos un savā aprakstā stāsta, ka "mājā, kuru agrāk apdzīvoja miljonārs Stukuls, tagad dzīvo astoņas Zasas vidusskolas skolotāju ģimenes". Pēc šo priecīgo, par sociālisma uzvaru vēstošo ziņu izlasīšanas abi ar profesoru klusi nosmējāmies.

Rimeikās man profesors izrādīja visu saimniecību. Sevišķi pamatīgi apskatījām zirgu staļļa iemītniekus. (..)

Naktsguļai Rimeikās profesors man ierādīja istabu, kurā, kā viņš smiedamies piezīmēja, vēl pagājušajā nedēļā pārgulējis LKP pirmais sekretārs Kalnbērziņš. (..)

Piedalījos arī skumjajā brīdī 1959.gadā, kad no Universitātes Lielās aulas uz Meža kapiem izvadījām viņsaulē aizgājušo zinātnieku, krietno latvieti profesoru Pauli Lejiņu. Viens no spēcīgajiem, skaistajiem zirgiem, kuriem bija uzticēta mirušā profesora aizvizināšana no Universitātes līdz atdusas vietai, bija viņa mīlulis — bērais Andis.

Profesors Augusts Kirhenšteins. Profesoru iepazinu tikai studiju laikā. Biju gan dzirdējis šo un to par viņu stāstam. Mūsu ģimenei tuvai profesors Pēteris Delle augstu vērtēja šā Tērbatas Veterinārā institūta absolventa zināšanas mikrobioloģijā, piena bakterioloģijā, mājlopu lipīgās slimībās, kuras Kirhenšteins bija papildinājis emigrācijā, studējot Šveicē. Vienlaikus profesors Delle atzīmēja arī viņa neapmierināto godkārību, tieksmi pēc popularitātes un ar to saistīto ekstravaganci profesora rīcībā un uzvedībā. Šīs īpašības pēc Kirhenšteina personības studentijā un Universitātei tuvās aprindās bija ieguvusi komisku nokrāsu. To vēl pastiprināja viņa balss. Izslimojis kakla tuberkulozi, Kirhenšteins runāja smalkā, čiepstošā balstiņā.

Studentu savstarpējās sarunās profesoru sauca par Ķirķi, par viņu klīda daudzas anekdotes.

Klausoties profesora lekcijas, bija jāpievienojas Pētera Delles vērtējumam — tās bija interesantas un vērtīgas. Tai pašā laikā bija jāpiekrīt arī tiem, kas par viņu smējās un viņu kritizēja. (..)

Pēc studiju un obligātā karadienesta beigām es saimniekoju Jēkabpils aprinķa Zasas pagasta Bērzzemniekos. Ar profesoru Augustu Kirhenšteinu nebiju ticies vairākus gadus. Šai laikā gan dzirdēju, ka viņš diezgan bieži viesojoties padomju sūtniecībā.

Tad kādreiz, iebraucis Rīgā, soļoju pa Aspazijas bulvāri un skatos: man pretī nāk Kirhenšteins. Uz manu sveicienu laipni atbildējis, profesors mani apstādināja un uzsāka sarunu ar tādās reizēs parastiem jautājumiem: "Kā iet, ko darāt, kur dzīvojat?" Saņēmis uz tiem atbildes, viņš jautāja tālāk: "Kādu zinātnisko literatūru lasāt?" Atbildēju, ka savas zinātkāres apmierināšanai izmantoju vācu, angļu un arī krievu autoru darbus, ka abonēju Maskavā izdoto zirgkopības mēnešrakstu. "O, tas ir lieliski! Jūs esat progresīvs cilvēks!" Profesors tūlīt pateica, ielūdza mani apmeklēt jaunizveidoto Mikrobioloģijas institūtu. Viņš pats visu izrādīšot. Vai man neesot pārdodams kāds asins paraugu noņemšanai derīgs zirgs? Tāds man Bērzzemniekos tiešām bija — savā laikā hipodroma pārbaudes izturējusī rikšotāju šķirnes ķēve. Visādi vesela, bet kājas — satriektas. Viņu tad arī atvedu uz Rīgu un nodevu institūtā. Profesors turēja vārdu, mani laipni uzņēma, cienāja ar kafiju, izrādīja visas laboratorijas, par ķēvi labi samaksāja. Tā izpaudās Kirhenšteina atmaksa par manu cieņu pret krievu zinātni.

Var dažādi skatīties uz Kirhenšteina politisko darbību 1940.gadā. Domāju, ka ir vairāki izšķiroši momenti, kāpēc viņš piekrita sēsties Ulmaņa krēslā. Viens no tiem — Kirhenšteina ievainotā godkāre. Viņš kādreiz manā klātbūtnē izteica sašutumu par to, ka Latvijas valdība viņu necienot, — esot saņēmis tikai Triju Zvaigžņu ordeni un to pašu ne augstākās pakāpes. (..)

Par Kirhenšteina nenosvērto psihi ļoti spilgti liecina profesora Pētera Delles stāstījums, kuru no viņa mutes dzirdēju 1943.gadā.

Kādā dienā, kad Kirhenšteins jau bija kļuvis par prezidentu, viņš lepnā valdības limuzīnā piebraucis pie bijušās Lauksaimniecības fakultātes ēkas — iepretī Nacionālajam teātrim. Tās otrajā stāvā atradās Delles vadītā Lauksaimniecības tehnoloģijas laboratorija. Kirhenšteins mudīgi, ātriem solīšiem ienācis laboratorijā, priecīgi apsveicinājies, pievedis Delli pie loga, parādījis viņam ielas malā stāvošo automašīnu un ar lepnumu teicis: "Redzi, Pēter, šinī mašīnā es atbraucu!"

Kirhenšteina nākamais apcienojums pie Delles, — tai pašā laboratorijā, sekojis pēc Latvijas viltus saeimas delegācijas atgriešanās no Maskavas, kad Latvija jau bija "uzņemta" Padomju savienībā. Tad Kirhenšteins pēc sasveicināsanās ar Delli tikai smagi nopūties un teicis: "Pēter, viss ir pagalam". (..)

Profesors Jānis Vārsbergs. Ar zālāju ierīkošanu, kopšanu un izmantošanu mūs iepazīstināja docents, vēlāk jau profesors Jānis Vārsbergs. Viņš, kā man šķita, teicami pārzināja savu specialitāti, bet īsta pasniedzēja talanta viņam nebija. Arī valoda ne visai skaidra, teikumi it kā steigā veidoti. Tāpēc auditorija nekāda bagātā nebija. Arī es reizēm izlaidu pa lekcijai, kaut gan mans tēvs atgādināja, ka ar Ļaudonas pagastā dzimušo Vārsbergu viņam pastāvot senas draudzīgas attiecības.(..)

Profesors Nikolajs Malta. Šo ievērojamo zinātnieku — botāniķi — pirmo reizi sastapu Pirmā pasaules kara laikā, šķiet, 1915.gadā, kad bēgļu gaitās bijām nokļuvuši Pleskavā. Tad mūsu dzīvoklī kopā ar Nomaļu ģimeni reizēm viesojās arī Nikolajs Malta — tikko kā Rīgas Politehnisko institūtu beidzis jauns, stalts cilvēks. Mūsu ģimenē viņš jutās brīvi, — kā jau krustpilietis starp krustpiliešiem.

Nākamo reizi Nikolaju Maltu satiku jau studiju laikā kā botānikas pasniedzēju — dabas zinātņu doktoru, profesoru. Viņš bija tikpat stalts un iznesīgs kā Pleskavas laikos. Profesora Maltas lekcijas varēja klausīties ar patiku. Viņš prata par stāstāmo tēmu ieinteresēt. Tāpēc studentu vidū profesors Malta baudīja nedalītu cieņu. Interesanti bija arī viņa vadītā Rīgas Botāniskā dārza apmeklējumi.

Profesors Pauls Kreišmanis–Kvelde. Ar tā laika docentu Kreišmani, vēlāko profesoru Paulu Kveldi, iepazinos 1930.gadā, kad mums, Lauksaimniecības fakultātes vecāko kursu studentiem, astoņus mēnešus nācās strādāt viņa vadītā mācību saimniecībā "Vecauce’’. Docents Kreišmanis bija kustīgs, enerģisks, tiešām labs saimnieks, kurš ne vien veiksmīgi vadīja šo vispusīgo saimniecību, bet prata atrast un uzturēt labas attiecības arī ar studentiem.

Kas gan tolaik nebija "Vecaucē’’: augstražīgs tīršķirnes Latvijas brūnaļu ganāmpulks, tīršķirnes aitas, cūkas, truši, vairākas skaistas, spēcīgas, Oldenburgas izcelsmes ķēves, liela bišu drava, neskaitāmi izmēģinājumu lauciņi, zivju dīķi. Vecaucē mēs ne tikai strādājām, veicot vairāku fakultātes mācības spēku dotos uzdevumus, bet klausījāmies arī lekcijas, kuras lasīja no Rīgas atbraukušie profesori un docenti, likām eksāmenus. Vecaucē visu vasaru dzīvoja un ar mums nodarbojās vēlākie profesori, tolaik vēl docenti Dērmanis, Rizga, Apsītis. Periodiski ieradās profesori Vārsbergs, Starcs, Bušmanis.

Mūsu saimnieks docents Kreišmanis rūpējās ne vien par darbu, bet, pats būdams ļoti muzikāls cilvēks, liels kora dziedāšanas mīļotājs, centās arī mūs iesaistīt šajā "dziesmu pasaulē’’.(..)

Profesors Alvils Buholcs. Ļoti iespaidīga personība bija mana laika ģeodēzijas pasniedzējs. (..) Pati precizitāte un akurātība kā apģērbā, tā uzvedībā un lekcijās, arī praktiskajos darbos. Augumā slaids, tumšmatains. Ģeodēzijas mācību telpas — auditorija, praktisko nodarbību zāle, tas viss tolaik atradās Latvijas Universitātes galvenajā ēkā — iepretī Vērmanes dārzam. Vācietis būdams, viņš lekcijas tomēr lasīja labā, skaidrā krievu valodā. Saruna ar viņu mums nekādas grūtības nesagādāja. Pamazām visa šī mērniecības zinātne mums kļuva itin skaidra. It sevišķi vēl pēc praktiskiem darbiem, kad dienas desmit mēs dzīvojām un strādājām Vecmīlgrāvī. Tikpat noteikts un objektīvs kā mācību stundās, profesors Buholcs bija arī eksāmenos. Katrs saņēma to, ko pelnījis. (..)

Foto: Sigizmunda Timšāna kolekcija