Valoda pulcina kopā Latgali un pārnovadus
Līvānu folkloras ansamblis “Ceiruleits” Foto: Ligita Ieviņa |
Latīņu rakstu aizlieguma atcelšanas 100. gadskārta šogad tiek atzīmēta visā Latvijā, bet jo sevišķi Latgalē, ko šis drakoniskais aizliegums skāra vissāpīgāk. Padomju laikā, kad Krievijas vardarbīgie soļi pret mazākumtautām tika rūpīgi noklusēti, latgaliešu valodas un grāmatniecības tradīciju centās uzturēt tikai daži savrupi entuziasti. Tādi kā grāmatu krājējs un pētnieks Stepons Seiļs, kas 1974.gadā centās iekustināt rakstu aizlieguma atcelšanas septiņdesmitgades atceri. Tagad Latgales kultūras darbinieki sajutuši pienākam īsto laiku, lai celtu gaismā Latgales grāmatniecības un līdz ar to valodas un kultūras vēstures savrupo gaitu. Iemeslu tam gana – jāpadziļina pētījumi, jāpārrunā reģionālo kultūru identitātes problēmas, jāanalizē latgaliešu rakstu valoda mūsdienu situācijā.
Akadēmiskas sanāksmes un konferences
Jubilejas pasākumi sākās ar 14.
aprīļa sarīkojumu Rīgas Latviešu biedrībā, kur tautās tika laists
pir-mās latgaliešu grāmatas “Evangelia toto anno” faksimils ar
valodnieces Annas Stafeckas komentāriem un latgaliešu leksikas
vārdnīcu. Tas ir arī veltījums grāmatas 250 gadu jubilejai. Šis
pasākums ar kardināla Jāņa Pujata un vairāku citu ievērojamu
personību piedalīšanos pulcināja no dažādiem apvidiem nākušos un
Rīgā saplūdušos “brāļus un māsas”.
23. aprīlī Latvijas Universitātē notika konference, kurā
valodnieki un literāti iztirzāja drukas aizlieguma sekas un
Latgales kultūras vēstures jautājumus.
Daugavpils Universitātē 21.maijā akadēmiskā saime pulcējās uz
zinātniskiem lasījumiem par Latgales sabiedrību un kultūru.
Rēzeknē no 20. līdz 23.maijam notika vērienīga starptautiska
zinātniskā konference “Reģionālās valodas mūsdienu Eiropā”. Tika
iztirzāti visdažādākie ar Latgales vēsturi un mūsdienām saistīti
temati, arī par mazākumtautu un reģionālo valodu situāciju
dažādās pasaules vietās. Konferencē piedalījās 15 tuvāku
(Lietuva, Polija, Zviedrija, Vācija) un tālāku (Spānija,
Francija) valstu zinātnieki.
Grāmatizdevējs Jānis
Elksnis; Rēzeknes Augstskolas pasniedzēja filoloģijas
doktore Ilga Šuplinska |
Saviesīgi pasākumi
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 7.maijā tika svinēta Latgales diena. Tas bija atraktīvs pasākums latgaliešu mēlē. Dienu ievadīja zinātniskie lasījumi ar J.Elkšņa, L.Leikumas, V.Muktupāvela un R.Kaminskas referātiem. Runātājiem, kas pieraduši no tribīnes izteikties literārajā valodā, nācās pārliecināties, ka nav nemaz tik viegli latgaliski nolasīt referātu, jo zinātniskā terminoloģija dialektā nav ne lietota, ne izstrādāta. Pēcpusdienas sarīkojumā “Dzeive i redzīni” uzstājās dzejnieki, Rēzeknes Augstskolas studenti rādīja improvizāciju “Kod redzei kopusvātki” pēc V.Lukaševiča un J.Seiksta darba motīviem, muzicēja Līvānu folkloras ansamblis “Ceiruleits”. Ar kultūras un sabiedriskiem darbiniekiem tika diskutēts par “Latgales redzējumu”. Varēja apskatīt Ludzas mākslas skolas audzēkņu izstādi un Latgales grāmatniecības pieminekļu ekspozīciju. Vaboles amatierteātris ar azartiski spēlēto P.Apšinīka lugu “Nagaidama prīca” publiku gan uzjautrināja, gan ļāva baudīt dzīvu un bagātu latgaliešu valodu.
Pārdomas un secinājumi
Pasākumi apliecināja, ka viena
novada ļaudīm nepieciešams satikties, lai labāk iepazītos un
pārrunātu kopīgi darāmo. Cilvēkiem gribas parunāties mātes
valodā, atjaunot sarautās saites ar dzimto novadu, sevišķi tad,
ja viņi vairs nedzīvo savā etniskajā teritorijā. Patīk demonstrēt
izloksnes katra “kokta” īpatnības, lai pašam prieks un citiem
interesanti. Runāt izloksnēs vajag arī tādēļ, ka dialektu
īpatnības līdz ar tendenci izteikties literāri skolā un mājās
arvien vairāk nivelējas, pat Latgales pilsētās dzīvojošā jaunā
paaudze nereti vairs neprot runāt izloksnēs, un tās sāk kļūt par
aizsargājamu un saudzējamu vērtību.
Daudzās aktivitātes jubilejas sakarā liecina, ka Rīgas latgalieši
vairs necenšas kautrīgi un pieticīgi noklusēt savu izcelsmi.
Mostas lepnums par piederību savam novadam. Tas liecina, ka
latgalieši pārvarējuši drukas aizlieguma izraisīto kultūras
atpalicību un ieguvuši pašapziņu.
Dialektu un mazākumtautību valodu aizsardzība pašlaik ir Eiropas
tautu uzmanības lokā. 1992.gadā pieņemtā Eiropas Padomes harta ir
pirmais oficiālais dokuments, kas nosaka reģionālās un
mazākumtautību valodas kā juridiski aizsargājamus subjektus visā
Eiropā. Latvijā valsts valodas likumā ietverts punkts, ka valsts
nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska rakstu valodas
paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Latgalē cilvēkos
vēl saglabājies sociālisma laikā iegūts sindroms, ka viņu savrupo
kultūru kāds noniecina, liedz tai attīstību. Taču nekādi
aizliegumi nepastāv, un tikai pašu latgaliešu ziņā ir tas, cik
plaši viņi pētīs, saglabās, attīstīs savu valodu – dzīvo un
rakstīto.
Kaut arī latgaliešu un latviešu literārās valodas mijiedarbes
teorētiķis F.Kemps neticēja, ka iespējama “latgalīšu i tai
sauktūs baltīšu sakušona vīnā tautā”, tagad tas ir noticis fakts.
Lai savu īpatno saglabātu, pašiem Latgales ļaudīm būtu jādomā par
speciālu mācību kursu ieviešanu reģiona skolās, jo vienotajā
Latvijas skolu mācību programmā nav iekļauta latgliešu valodas un
literatūras viela. Ja grib attīstīt latgaliešu rakstu valodu,
daudz darāmā vienotas ortogrāfijas izstrādē. Valodniece L.
Leikuma jau nopietni strādājusi pie jaunās ortogrāfijas, taču
daudzas lietas vēl joprojām ir diskutablas, arī jautājums par to,
ciktāl latgaliešu literārajā valodā ietveramas katra novada
īpatnības. Vairums speciālistu ir vienisprātis, ka tieši tās
bagātina valodu un tādēļ saudzējamas, tomēr skaidrs arī tas, ka
rakstu valodā jāietver vienotas normas un likumi.
Konferenču referātu klāsts liecināja, ka Rēzeknes Augstskolā un
citās zinātniskajās iestādēs tiek pētīta Latgales kultūras
vēsture, tomēr netrūkst balto plankumu. Piemēram, diezgan daudz
neskaidrību ir par latgaliešu grāmatniecību drukas aizlieguma
laikā. Šīs grāmatas vajadzētu apzināt, izpētīt un apkopot
mūsdienīgā bibliogrāfiskā izdevumā. Problēmas ir arī ar mūsdienu
latgaliešu grāmatu izdošanu. Kultūras mantojumam veltīti
izdevumi, senākie teksti nevar tikt publicēti citādi kā vien
latgaliešu rakstu valodā. Bet kādu ceļu ies mūsdienu jaunie
literāti? Vai viņi par savas radošās pašizpausmes valodu
izvēlēsies latgaliešu valodu? Dažu jauno autoru grāmatas
(J.Seiksts un V. Lukaševičs, L. Rundāne u.c.) liecina, ka viņi
spēj rakstīt labā latgaliešu valodā atbilstīgi moderna cilvēka
dzīves izjūtai. Vai šis process ies plašumā un vai latgaliešu
literatūrai būs lasītāji, rādīs laiks.
Rudenī gaidāma vērienīga konference Daugavpilī. Starptautiska
grāmatzinātnes konference notiks Viļņā, jo arī lietuviešus skāra
šis pats drukas aizliegums. Drukas aizlieguma atcelšanas simtgade
latgaliešus ļoti aktivizējusi. Ja viņu rosība neapsīks,
bagātināsies visas valsts kultūras dzīves aina.
Lilija Limane,
Latvijas Nacionālās bibliotēkas speciāliste