Skatītāju mīlestībai nolemtajam — 60

Nobeigums. Sākums — "LV"   nr.255/256, 11.07.2000.;  nr.257/258, 12.07.2000.

10. jūlijā skatuves mākslinieka Ģirta Jakovļeva 60 gadu jubilejā tika atvērta Gunas Zeltiņas grāmata "Vienā karuselī ar Ģirtu Jakovļevu"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Ģirtu Jakovļevu sveic kolēģe, LZA goda locekle aktrise Elza Radziņa

Ar izdevēja un autores piekrišanu: fragmenti no 10.jūlijā atvērtās Gunas Zeltiņas grāmatas "Vienā karuselī ar Ģirtu Jakovļevu"

Esmu iespaidojies no tēva precizitātes: nekad neesmu kavējis ne skolu, ne darbu. Tēva pedantisms mūsos ir palicis kā norma saprātīgākās robežās. Viņš visu gribēja izdarīt ārkārtīgi pareizi un glīti: avīzēm bija jābūt uz galda kārtīgās čupiņās, saimniecības lietās visam bija jābūt septiņreiz nomērītam, lai nekur nebūtu nekādu šķībumiņu, dvieli nedrīkstēja pavirši salocīt. Maizi un jebko citu tēvs sagrieza perfektās šķēlītēs, drupačas saslaucīja kaudzītēs. Nekārtību mājās nekad netiku redzējis, nekur nemētājās drēbju kalni, neraugoties uz to, ka mums nebija vannasistabas. Tiklīdz tēvs redzēja, ka pūkas lido pa gaisu, ņēma rokās slotu un slaucīja, lai cik maz laika viņam bija." Vai tā mūžīgā klātbūšana vienmēr ir tik būtiska? Kad Ģirts bija kopā ar savējiem, viņa klātbūtne tūlīt pārpludināja visu dzīvokli, visu māju. "Es nekad neesmu jutusies kā nabaga nelaimīgs bērniņš, kam tēva bieži nav mājās, ne raudājusi gaužas asaras, lai gan viņš mūžīgi bija izbraukumos un netika ne uz manu skolas izlaidumu, jo Druvienā spēlēja "Skroderdienas", ne uz Konservatorijas izlaidumu," saka Liene. "No teātra mēs apzināti tikām turēti pa gabalu, neesam tur uzauguši, maisījušies un grimu saelpojušies kā citu aktieru bērni, lai gan man tur ļoti patika. Bet tēvs nekad neņēma bērnus līdzi tur, kur notika kādas pieaugušo lietas, un vēlāk tikai skatījās, kā es koķetēju ar aktieriem.

Sāmsalā mēs viņu iesaucām par Mikiju, tad par Vāveri un Sērkociņu, bet vislabāk tēvam piedien tā Vāvere — viņa ziņkārības dēļ. Man ir iesauka Ezis, Reinim — Rūķis, bet mammai — Žurciņa — no kaut kā maza un mīļa. Mamma tēvam mēdza teikt: "Tu jau esi teātra slota!" — jo viņš visādās saiešanās allaž palika pēdējais un gribēja visu nokārtot. Tā tas bija arī mājās, kur dažkārt putekļi tika sūkti nakts vidū, viss glīti novākts, norindots. Mēs tikām audzināti katru darbiņu padarīt kārtīgi, un to vajadzēja ievērot gan pie malkas kraušanas, gan visām nokopšanām, gan ogu lasīšanas Piebalgā.

Varbūt, tāpat kā tēvs, es esmu ļāvusies plūdumam: no septiņu gadu vecuma man ir bijusi mūzika, pēc tam — kori, nekad neesmu cīnījusies ne par darbiem, ne par vietām. Tāpat kā viņš, es nelaužos slēgtās durvīs, viss manā dzīvē ir dabiski noticis, un es paļaujos, ka tā arī būs."

Jakovļevu ģimenē ir vēl viens ģimenes loceklis — Čiepa. 1980. gadā Ģirts un Dace Jauno gadu sagaida Teātra biedrībā kopā ar Sanfrancisko Mazā teātra aktieriem. Visi ir sanesuši dāvaniņas loterijai, un Ģirts laimē mīlīgu, piepūšamu gumijas vardīti. Visu nakti par to priecājas, nonēsā sev līdzi uz pleca, bet nākamajā rītā smaidīgā Čiepa tiek pieņemta ģimenē. Viņa iet gulēt reizē ar bērniem, tiek ņemta brokastīs, brauc līdzi uz Piebalgu, Vecāķiem, iemanto čiepstošu balsi. Nereti, kad visi jau sēž mašīnā, lai kaut kur brauktu, pēkšņi kāds iebrēcas: "Čiepu aizmirsām!" — un mašīna žigli tiek griezta riņķī un jozts mīlulītei pakaļ.

Viens no Ģirta pirmajiem krekliņiem, kas pēc tam vilkti mugurā bērniem, tiek arī Čiepai. Viņai ir arī glīts mētelītis, kleita un sava iedzīve. Un, protams, pašai savi izteici, kā: "Saturi mani, saturi, es ģībstu!" Sākumā Čiepas balsī runāja Reinis, pēc tam Dace. Bet ģimenes mīlule ir arī visai nešpetna: bieži pasaka to, ko cilvēki noklusē.

Reiz Čiepai izplīst kārtīgs robs, un kopš tā laika viņa ir plakana. Lienes krustmāte, labu gribēdama, uzdāvina jaunu vardīti, tieši tādu pašu. Bet Reinis ir briesmīgi apvainojies — it kā nomiruša cilvēka vietā kāds viņam gribētu iedot jaunu. Samurdzītā Čiepa joprojām "dzīvo" Torņakalnā, ir omulīga un smaidīga un uzklausa lielus un mazus noslēpumus.

Čiepa varētu pastāstīt par to, kā tika sarullēta un ņemta līdzi uz teātri. Viņa pastāstītu arī par īpaši gardo skābu kāpostu zupu, ko vārīja pēc Ģirta vecāsmātes receptes — ar daudzām saknītēm un garšaugiem — milzīgā katlā un ēda veselu nedēļu. Arī par to, kā tur marinēti un cepti smagā čuguna pannā tabakcāļi un kā tētiņš stiepis bērniem no teātra kafejnīcas kūciņas "Vecrīga".

Čiepai būtu jāstāsta arī tas, kā Ģirts reiz no teātra aizbaidījis zivju sievu, kas tur nesusi pārdot nēģus. Zvanījis Dacei uz mājām, ko īsti lai ņem, citādi atkal teiks, ka viņš bezjēgā visu ko pērk. Neviens neatbildējis, bet Ģirts, nenoliekot klausuli, sadomā pajokot: "Hallo, vai Iekšlietu daļa? Te jūs traucē no Drāmas teātra. Mums te teātrī notiek tirdzniecība, acīmredzot ar nelikumīgi iegūtām zivīm. Jā, jā, domāju, ka varēšu viņus aizturēt, kamēr ieradīsieties." Protams, tante ar visu nēģu grozu pa durvīm ārā, un kolēģi uz Ģirtu makten ellīgi.

Čiepa varētu vēl pastāstīt, kā Latvijas un Amerikas ciemiņiem vārīts plovs austrumnieku gaumē — pēc mājastēva atgriešanās no Buhāras — un kā Ģirta mamma, nevarēdama izturēt, ka visi ciemiņi turpat pa virtuvi ap garojošo katlu maisās, aizbēgusi pie kaimiņiem. Kā turpat uz virtuves galda Antra Liedskalniņa dejojusi, un kā ārā zem ozola, dziedot un no ciemiņiem vadoties, mājinieki ne vienu vien rīta gaismu sagaidījuši.

Čiepa varētu būt pārplīsusi arī smiedamās, jo ciemošanās reizēs, kad Ģirts improvizē kopā ar Uldi Dumpi, visi ir izsmējušies, kliegdami un gar zemi krizdami. Dace saka: "Es bērniem biju tas strādātājs, bet tēvs — prieks. Nekad neesmu bērnus redzējusi tā smejamies kā par Ģirta jokiem. Visur viņš bērnus veda, gāja, brauca... Es biju tā, kas izcīnīja Jūrmalu, tāpat dīcu par atsevišķu dzīvokli, jo ļoti gribējās kaut ko savu.

Jā, mēs esam skaisti dzīvojuši, skaisti ballējušies. Ir brīži, kad esmu domājusi: "Cik es esmu laimīga!" Tad, kad mums piešķīra Valdemāra ielas dzīvokli, kad bērni beidza skolas, kad viņiem parādījās nopietni draugi. Laikam jau nedrīkst tā domāt... Bet es patiesi esmu bijusi laimīga, kad Doma baznīcā Liene dziedāja kopā ar "Ave Sol", un es domāju: "Ak, Dievs! Un tur, starp tām baltajām kleitām, ir mans bērns!"

Visiem ir tāds priekšstats, ka mūsu dzīvi ir vadījusi Ģirta mamma un ka es to neesmu novērtējusi. Bet es dzīvi vienmēr kārtoju tā, kā pati izdomāju." Ģirts par savu dzīvi gan nevar apgalvot to pašu, un tajā sagriežas virpulis, kurā viņš tiek ierauts kā cilvēks, kurš neprot pateikt "nē".

Harmonijas apliecinājums aktiera lomās vedina domāt, ka vētru un trauksmes laiks viņa dzīvē ir pagājis. Ģirts ir pieņēmis savu jauno situāciju gan mākslā, gan privātajā dzīvē un mēģina to apdzīvot, harmonizēt.

Aktiera jaunā sieva Inga pēc profesijas ir arhitekte, patlaban vada Talsu tipogrāfijas informācijas un dizaina centru Rīgā, veicot administratīvos un dizaina darbus. Ingas tēvs, Talsu tipogrāfijas īpašnieks Harijs Poļevskis savulaik strādājis žurnālistikā, tad uz gaužām žēlīgas tipogrāfijas tehniskās bāzes radījis mūsdienīgu uzņēmumu un privatizējis to, bet māte bijusi pedagoģe un mākslinieciskā noformētāja Talsu pilsētā un rajonā. Tā ir Ģirta jaunā ģimene, un Talsos itin bieži dzīvojas viņa un Ingas puikas — četrgadīgais Jorens un 1999.gada rudenī Jaunavas zīmē (5.septembrī) dzimušais Justs.

90.gadu sākumā, strādādama tipogrāfijā "Jāņa sēta", Inga iepazinusies ar izdevniecības "Likteņstāsti" redaktori Anitu Mellupi. Reiz Anita lūgusi aizvest Nacionālā teātra aktierus uz tikšanos ar lasītājiem Talsos, un tā sākusies Ingas pazīšanās ar Lāsmu Kugrēnu un Ģirtu. Nejaušība? Likumsakarība?

Lāsma Kugrēna atceras: "Tas brauciens bijis mierīgs un labs. Inga ir ļoti īpatnēja, uz iekšu vērsta, un arī toreiz viņa maz runāja, bet visu laiku tikai smaidīja. Varbūt tādēļ Ģirts viņu noturēja par ārzemju latvieti? Pa ceļam kādā krodziņā mūs gaidīja Ingas tēvs, un arī tas saslēdzās ar tā vakara jauko noskaņu. Talsos mūsu spēlēto "Acālijas" fragmentu Inga nemaz neredzēja, jo aizskrēja kārtot savas lietas. Arī atpakaļceļš bija mierīgs, skanēja skaista mūzika, un tā mēs visi labā noskaņā šķīrāmies.

Ingas birojs ir Skolas ielā, kur tolaik dzīvoju, un es mēdzu pie viņas šad tad iegriezties. Tur jutos ļoti labi, mierīgi, varēju atslābināties, nerunāt, ja man negribējās to darīt. Arī mans Jancis tur gāja skatīties, kā strādā ar kompjūteriem, pats iemēģināt roku. Inga sāka nākt uz mūsu teātra izrādēm, īpaši uz "Acāliju", vest savus kolēģus. Nekad viņa mani neizprašņāja par Ģirtu, kaut gan varēja to darīt. Tikai "Acālijas" 250.izrādē es viņus ieraudzīju kopā un uzzināju, ka Ingai un Ģirtam ir bērniņš."

Inga aktiera dzīvē ienāca brīdī, kad krīze tajā bija sasniegusi gandrīz kritisku masu. Ģirtā it kā plosījās kāds svešinieks — strēmains, agresīvs, nespēdams atrast harmonisku piesaisti ne darbā, ne ģimenē. Tomēr pilnīga izšķiršanās par ierasto apstākļu maiņu no viņa prasīja vēl pāris gadu. Inga: "Ģirts gribēja, lai visiem būtu labi, bet nevar visās situācijās būt labs visiem. Ar šo attiecību stiepšanu garumā bija kā ar sāpošu zobu, kam uzliek kompresi: sāpes uz brīdi pāriet, var staigāt tālāk, bet tas neveselums jau tur iekšā pulsē... Es biju tas iemeslsn kura dēļ šis zobs tika izrauts."

Inga neuzskata sevi par eņģeli, taču domā, ka ar Ģirtu varēja izveidoties pilnīgi neprognozējama situācija, ja viņi nebūtu satikušies un nodibinājuši ģimeni. Leas un Dāvida attiecību modelī uzvedumā "Acālija" Inga redz līdzību ar savām un Ģirta attiecībām. Viņasprāt, daļa Ģirta būtības ir Dāvidā, un cilvēki aktieri arī uztver kā sapņotāju Dāvidu; Lea turpretī ir reāliste.

Inga: "Mēs katrs esam atšķirīgi, bet respektējām šo atšķirību, cienām viens otru. Viņš ir ļoti ekspansīvs, emocionāls, bet arī ļoti precīzs, izdarīgs, es esmu mierīgāka. Mūsu situācija nav vienkārša, zinu, ka Ģirtam ir grūti pieņemt manu lielo aizņemtību darbā. Ģirts man palīdz manos darbos, un viņš praktiski arī vada mūsu sadzīvi, lai gan ļoti uzticas manai izvēlei.

Mans raksturs tomēr ir daudz kategoriskāks, un mēs savā ģimenē nečubināmies, bet esam ļoti atklāti viens pret otru. Izrunājam darba problēmas, jebkuru lietu, un man tas liekas ļoti būtiski, ka nav šo slēgto durvju, tādas melnās istabas, kas otram paliek aizvērta.

Ģirtā ir iekšējs nemiers, ko rada situācija teātrī. Viņš strādā ar cerību, nevar citādi spēlēt kā ar atvērtu sirdi, sevi visu izliekot un plosot, — bet tas nerealizējas, un Ģirts sadeg. Man tas atgādina lidmašīnu, kurai iedod degvielu, lai tā paceļas (lugu), bet lejā aktieris vairs netiek: viņš kaut kā nolaižas ar izpletni, nobrāzies, pussakropļots. Vēl atnāk kritiķis, uzbliež, un tā nu tur tie guļ... Nav režisoru atbildības par aktieru likteņiem, jebkuru talantu var padarīt nevajadzīgu. Viss tiek iedots mēģinājumiem, bet režisors vienā brīdī liek akcentu uz kaut ko vienu, tad — uz kaut ko citu, seko dažas izrādes, bet pēc tam skatītāji vairs nenāk — un tas viss kopumā nesniedz gandarīumu.

Pašreizējā situācijā ģimene un bērni Ģirtam nozīmē ļoti daudz. Brīvdienās gribas būt kopā, mēs nedodam iemeslu žurnālistiem plaši izrakstīties par mūsu privāto dzīvi. Ir cilvēki, kas ar to taisa sev reklāmu, bet mums gribas, lai bērniem būtu sava dzīve, — lai gan ir bijuši piedāvājumi reklāmfilmām un citiem pasākumiem. Man nepatīk intervijas, publiskums, es negrozos sabiedrībā, un tagad arī Ģirts to dara retāk nekā agrāk. Mums ir draugi, bet bieži nečupojamies, ne arī visu laiku sazvanāmies. Stabili draugi ir Dumpji, arhitekts Pēteris Blūms ar sievu — tie ir cilvēki, ar kuriem patīkami būt kopā.

Agrāk to vien dzirdēja: "Ģirtiņ! Ģirtiņ!" Bet viņš nav nekāds Ģirtiņš, ir ļoti labestīgs, izdarīgs, bet ar savu iekšēju sāpi, aizlauztību. Cilvēki ir gribējuši par daudz viņu izdomāt, bet nav vēlējušies saskatīt, kāds Ģirts ir patiesībā. Skatītāji viņu ir mīlējuši, lutinājuši, ļoti ilgs ir bijis šis saudzēšanas posms — arī tāpēc tagad ir grūtāk. Ģirts ir ļoti jūtīgs, viegli ievainojams, bet nu jau vairāk analizē un izvērtē situācijas, nevis skrien ar pieri sienā kā agrāk.

Ko es vēlētu mūsu ģimenei? — Garīgu saprašanos, mieru — iekšējās pašsajūtas ziņā, iespēju atpūsties visiem kopā. Kā pagājušogad, kad bijām slēpot Somijā, kad vasarās braucam uz jūru Talsu pusē, Pitragā... Ģirts dūšīgi darbojas ar dēliem, lasa Jorenam pasakas. Pret Jorenu ir ļoti prasīgs, pat stingrs, lai gan nav pedagogs, vairāk vadās no impulsiem un šo to sasteidz, pieņemdams, ka Jorens jau ir liels."

Neapšaubāmi, ģimenes un māju izjūta Ģirtam patlaban ir būtiska. Tagad viņam beidzot ir laiks izbaudīt, kas tas ir — mazs bērns, un aktieris pedantiski pārzin bērnu barošanu, aprūpi un citas lietas. Viņš ir noskrējies, noņēmies, bet gandarīts un atrod laiku arī veselības kūrēm sev, un piepildījumu un harmoniju meklē vispirms savā mazajā lokā, ģimenē, nevis kliedējoties uz ārpusi, sabiedrībā, kā agrāk. Nu jau sabiedrībā iet viņi visi trīs: Ģirts, Inga un Jorens, un šķiet, ka sabiedrības un ģimenes cilvēks aktierī patlaban ir saskaņā.

"Tikai tagad pamazām esmu atbrīvojies no iekšējā sasprindzinājuma un vainas apziņas," saka Ģirts. "Pagājušogad, 8. jūnijā apprecējāmies. Dēliem jau parādās katram savs raksturs, bet starp viņiem ir tāda jauka sadzīvošana. Justs — kā acis vaļā, tā pļāpā un smaida. Jorens pieskrien, slepus sabučo, sarausta aiz kājas. Justiņam šausmīgi patīk brālis, un, kad viņš sāk ņurkstēt, pietiek tikai abus salikt kopā, lai būtu miers. Jorens iet bērnudārziņā, viņam esmu izlasījis un lasu bērnu grāmatiņas krustām šķērsām."

Aktierī joprojām mutuļo tikai viņam raksturīgā, neparastā enerģija, taču tagad tā šķiet izlīdzinātāka, ne vairs zili melnus zibšņus raidoša — kā šad tad agrāk. "Kā Ģirts tagad skrien ar tiem abiem mazuļiem, mīļajiem "šneciņiem", ar Ingu! Puikas tiek vesti uz teātri, Jorens — pat uz izrādēm. Teātris un ģimene principā nav savienojami, bet Ģirts tomēr mēģina to savienot. Un pagūst," domā Ints Burāns.

Draugi, ģimene, bērni — tās ir vērtības, uz kurām aktieris patlaban paļaujas visvairāk. Nu jau Ģirts ir arī laimīgs vectētiņš: 1999. gada 2. janvārī ir piedzimusi Lienes un kordiriģenta Guntara Felsberga meita Katrīna Paula, bet šogad 18. janvārī — Reiņa un Diānas meita Estere Karlīna.

Aktieris stāsta par savu vedeklu Diānu, kura izstudējusi bibliotēku zinības, strādā Uzņēmumu reģistrā, bet šobrīd "oficiāli" audzina meitiņu. Par tumšmati Katrīnu, kuras dēļ ķircinājis Lieni par "bērna samainīšanu" un kura ripinās pa tamborētu sedziņu, kas savulaik sildījusi viņu pašu, Lieni un Reini. Par to, kā viņi ar Jorenu braukuši uz Vienības gatvi, uz Katrīnas gada jubileju…

Un Ģirtā nejūt to egocentrisko distancīti, kas aktierus nereti šķir pat no viņu tuvākajiem un mīļākajiem. Acis mirdz, enerģija plūst, un jūtams, ka viņš ir dziļdziļi iekšā savos bērnos un mazbērnos. Ģirts ir laimīgs par lielajiem bērniem, kuri ir tur, kur viņi ir, — abi labā darbā, abiem savas ģimenes. Liene ar koriem izbraukājusi vai puspasaules — un, protams, noraizējies par mazajiem, kuriem viss vēl priekšā. Bet vai tad astotās dienas bērna veiksme viņus nesargās?

Ko teic kolēģi

"Radoši Ģirts pašlaik pārdzīvo ļoti sarežģītu periodu. Būtiskākais — vai viņš gribēs riskēt, atsakoties no jau ierastajiem spēles paņēmieniem un meklēs ceļu uz pavisam citu savas aktieriskās eksistences veidu. Ka Ģirts to spēj, liecina viņa Čārlijs uzvedumā "Ceļojošā komija gals": aktierdarbs — tīrradnis, patiesi jūtīgs un cilvēciski atvērts."

Astrīda Kairiša atzīst, ka Ģirts ir ļoti labestīgs, iejūtīgs kā partneris: "Es esmu lēna strādātāja, viņš — ļoti ātrs, bet vienmēr ir pacietīgi gaidījis, kamēr es nonākšu pie rezultāta. Dod priekšroku partnerim, nevis centrējas uz sevi, — par to es viņam esmu pateicīga.

Ģirts par maz uzticas sev, bet dažkārt pārāk paļāvīgi atdod sevi režisora rokās, noniecinādams savu galvu, savu domu. Viņš ir meistars ne tikai varoņu un mīlētāju, bet arī raksturu lomās. Varbūt dažreiz, raksturus veidojot, forma dominē pār tēla iekšējo saturu, bet ne varoņus vai mīlētājus spēlējot. Domāju, ka pāreja uz raksturiem Ģirtam nebija problēma vai krīze, raksturus viņš spēlē profesionāli interesanti.

Dzīvi nevar nodzīvot viegli. Arī aktieris ir tikai cilvēks, kam ir sava personīgā likteņa nolemtība. Jāpiedzīvo dažādi grūti brīži, kas ieilgst pat gadu garumā. Arī Ģirts no tā nav ticis pasargāts — no sevis pazaudēšanas, iekšējas disharmonijas. Viņš tika galā — un pats, jo draugi var palīdzēt tikai līdz zināmai robežai.

Tagad viņš vismaz ir brīvs no tā ārprāta — sabiedriskās darbības, kas bija! Citiem Ģirtam vienmēr bija laiks, sev — nekad . Liekas, ka dažkārt viņš taisni meklē, kur te kādam ir jāpalīdz. Nevar jau sevi arī tā sataupīt, taču Ģirtam, kas allaž dzinies un skrējis bez izvēles un apstājas, bija jāatpūšas, jāatrod arī sava vieta cilvēkos un attiecībās ar tiem.

Ģirts savā paaudzē ir ļoti nozīmīgs. Ne jau tikai talants nosaka mākslinieka likteni, katram ir arī sava laimes zvaigznīte. Žerāram Filipam viņa laimes zvaigznīte bija lēmusi būt pasaulē, Ģirta zvaigznīte nav tik liela. Lomas viņam ir nākušas viegli, bet viegli strādājis viņš nav. Ģirta māžeklības un jokus dažkārt var pārprast, bet pēc savas būtības viņš nav ārišķīgs. Daba šo aktieri apveltījusi ar to īstumu un šarmu, kas paglābj pat neveiksmē uz skatuves dēļiem.

Ģirts spēj uzreiz paņemt cilvēkus savā varā, un viņam vienmēr ir bijusi laime vai varbūt nelaime patikt visu vecumu sievietēm. Es domāju, ka Ģirtam nav jābaidās no tā, ka tuvojas vecums, ka teātrī ienāk jaunas paaudzes, mainās vērtējuma kritēriji, ja ir īsts mākslinieks, viņš nevar būt vecmodīgs vai jaunmodīgs."

Ints Burāns: "Ģirts bija, ir un būs dinamīts, un citādāks viņš nekad nav bijis. Viņš visu uzspridzina — jebkurā situācijā, jebkurā vietā un laika posmā. Mēs katrs esam pārvērtušies, bet Ģirts citāds nevar būt.

Vecāki viņu ir ļoti godīgi audzinājuši. Ģirts nevar paciest nekādu netaisnību — tas viņu padara gluži traku. Strikti ievēro nerakstītos likumus teātrī, tos nekad nepārkāpj. Allaž bijis tīrības un sakoptības piemērs, un arī viņa vienkāršā māja Vienības gatvē izskatījās tik tīra un spodra, bez neviena puteklīša. Esmu ārkārtīgi daudz no Ģirta mācījies kārtīgumu, precizitātes un godīguma ziņā.

Ne viss viņam ir izdevies, bet savam darbam viņš ir piegājis ar visliekālo precizitāti, arī ar mokām. Tajā pašā laikā vienmēr bijis humora pilns; ja arī ir atnācis sašļucis, prot tūlīt sapurināties. Viņa enerģija ir tikusi iztērēta arī nevērtīgiem darbiem. Ja nebūtu izcūkots padomju laikos, kad bieži iestudēja viduvēju materiālu, bet teātrim bija vajadzīga viņa skatuviskā pievilcība un elegance, — būtu mūsu Smoktunovskis.

Teātrī sākumā viņš visus paņēma ar savu šarmu — bet to jau nevar tikai ar izskatu, viņam ir "iekšas". Visas tās lomas teātrī, kino, visas tās sēdes, dziesmu svētki, pasākumu vadīšanas — tas taču ir vājprāts, ko viņš pārdzīvojis! Bet Ģirtā ir volumens — kā režisori to sauc.

Jā, Ģirts ir skatītāju mīlēts kā neviens. Bet vai tad viņam tas viegli nāca? Gan uz skatuves, gan dzenoties pa visu Latviju? Vai tad viņam gribējās sēdēt pie tām rasola bļodām un glāzītēm? Nē, viņam gribējās mājās, lai nākamajā dienā varētu laikā tikt uz mēģinājumu, taču viņš neprata pateikt "nē".

Ģirts sevi visu ir atdevis un dod joprojām. Piezīmju grāmatiņā viņam ir pierakstītas visas vārda un dzimšanas dienas, un Ģirts visus apsveic. Kā viņš prot iesaiņot dāvaniņas! Kā ir rūpējies par mūsu ģērbtuvi!

Ģirtā joprojām ir kaut kas fascinējošs, viņš nepakļaujas. Joprojām viņš skrien amoka skrējienā, un vienīgais, ko varētu novēlēt, ir: saglabāt šo sprādziena dinamisma izjūtu."

Lāsma Kugrēna: "Ģirts ir manas dzīves neatņemama daļa. Abi esam krustvecāki mana brāļa dēlam Ģirtam, kuru savulaik lielais Ģirts ir "tiranizējis" savā ierastajā stilā, abus ar manu Janci bārdams un strostēdams, ka skan vien.

Kad es ienācu teātrī, man likās, ka ir divi cilvēki, pie kuriem es varētu iet, ja man būtu vajadzīga palīdzība: Ģirts un Ints. Ģirts ar Daci man piestājās blakus un bija atbalsts pēc Jāņa (Lāsmas Kugrēnas pirmais vīrs Jānis Mūrnieks — G.Z.) nāves.

Esmu dzīvojusi līdzi visām Ģirta peripetijām, un man ļoti gribas, lai viņam viss būtu labi. Kā partneris Ģirts nav vienkāršs: viņš ir ļoti nepacietīgs, viņam nepatīk, kad kaut ko ilgi staipa un stiepj. Man savukārt gribas izdomāties un izsapņoties, iedziļināties tajā visā, bet Ģirts tikai bukņī: "Kas tad te būs? Runās vai nerunās?"

Taču garlaicīgi ar viņu nav ne mirkli. Ģirts ir ļoti jūtīgs, ļoti precīzs — arī teksta ziņā: necieš, ja putrojas ar tekstiem. Man ļoti žēl, ka mēs jau agrāk nespēlējām kopā, jo "Kaktusa ziedā" es jutu, kā zāle aizšalc, kad mēs ar Ģirtu sākam saspēli. Tagad es varu ar viņu labāk sabalansēties, izlīdzināt viņa straujumu.

Bija viens periods, kad Ģirts ar savu neprognozējamību teātra kolektīvā bija nonācis kaut kādā izolācijā. Tagad viņš ir atradis pamatu zem kājām, un es viņam tikai un viennozīmīgi vēlu: dvēseles mieru, harmoniju."

Māra Zemdega: "Ģirts bija un joprojām ir talants, talants, kas jaunībā apvienojās ar romantisku ārieni, izcilu skatuvisko pievilcību un šarmu. Ja aktieris visā savā mūžā būtu nospēlējis kaut tikai vienu tādu lomu kā Lorencačo, jau tad viņa aktiera sūtība būtu piepildīta. Kā rakstniekam, kurš uz mūžu kļūst slavens ar vienu vienīgu aizraujoši sarakstītu grāmatu.

Kaut Ģirts ir spilgts raksturotājs, savā laikā viņš pārtrumpoja visus mīlētājus. Ne velti viņu dēvēja par latviešu Žerāru Filipu. Skaistulītis!

Atbruņojoša ir Ģirta cilvēciskā atvērtība; viņš nāk tev pretī kā bērns, neiedomādams, ka kāds viņu varētu arī nepieņemt. Cik nācās būt ar Ģirtu sabiedrībā, saviesīgā dzīvē, nekad negadījās dzirdēt aizvainojošas piezīmes vai vaļības, — viņa vīrišķīgā atbildības sajūta to vienkārši nepieļāva.

Ģirts ir apveltīts ar brīnišķīgām rakstura īpašībām — milzu viesmīlību un artistisku, azartisku humoru. Manā piecdesmitajā dzimšanas dienā viņi abi ar Uldi Dumpi sveica mani no Sarkandaugavas "īpašās iestādes", tērpušies baltos kreklos, īsās tumšās bikšelēs, sarkanos kaklautos. Viņi darbojās tik mīļi, aizkustinoši un zvērīgi nopietni, ka mēs vai ļimām aiz smiekliem.

Ģirta izpalīdzība un atsaucība ir fantastiska: šķiet, viņš vispār nespēj atteikt nevienam lūgumam. Tas dažkārt kļuvis par viņa vājo punktu, tāpat kā slavinājumi, īpaši jaunībā, un daudz ko izskaidro viņa sabiedriskajā darbībā. Ar Ģirtu varēja notikt tā, kā ar filmas "Mefisto" varoni: "Tur būs augsta sabiedrība, tev jāuzstājas. Tauta tevi mīl, jūsmo, gaida!" Un viņš ļāvās šim vilinājumam, neiedziļinādamies un neiedomādams, ka, it kā pildot tikai savu aktiera pienākumu, viņš piedalās valdības slavināšanā, turklāt sevi izdāļā un iztukšo.

Tas laiks radīja Ģirtā arī maldinošu visatļautības sajūtu. Arī iekšēju disharmoniju: viņu it kā sāka ārdīt kādi iekšēji spēki, gaišais Ģirts kļuva neiecietīgs, pat rupjš, maldīgi meklēja līdzsvaru alkoholā.

Un tomēr mākslinieka stihija Ģirtā dominē pāri visam, un savam teātrim viņš ir vajadzīgs. Pašlaik Ģirts ir nonācis uz pārdomu un pārmaiņu, uz iekšējas harmonijas ceļa. Lai viņam izdodas!"

Bet teātrī ir daudz kas mainījies. "Kad mēs beidzām studijas, spožām actiņām himnas dziedājām. Pa celiņu gar pašu mūsu teātra ēku tu nedrīkstēji iet, ja vēl nebiji īsts aktieris, bija jāstaigā pa ietvi. Tagad? Jaunajiem — nekā tamlīdzīga!" stāsta aktieris.

Tagad, Ģirtaprāt, aktieru garderobes ir kā atsevišķas mikropasaules, un nepieciešamība skraidīt apkārt, naudu pelnot, kopā turēšanos griež kā ar nazi. Viņš joprojām ir divpadsmitajā garderobē kopā ar Uldi Dumpi, Intu Burānu, Robertu Ceplīti, Rolandu Zagorski, Arno Upenieku, Uldi Norenbergu, Juri Lisneru un Uldi Anži. Ģirtam ir piedāvāts iet uz premjeru ģērbtuvēm, bet viņš ir palicis turpat, demokrātiskā bariņā. "Mūsu garderobe kļuva slavena tad, kad bija grūti un dārgi laiki ar šņabja dabūšanu," Ģirts stāsta. "Mēs pasūtījām pie galdnieka īpašu skapīti, nopirkām kasti šņabja, iekārtojām burtnīcu, atslēgu. Varēja pierakstīties un to mantu dabūt, kad vajag. Ja 48 stundu laikā ņēmējs neatlika atpakaļ, bija jāliek vietā divas pudeles. Vai, kā mēs ņēmāmies arī ar svēršanos un zolīšu turnīriem, ar soda naudas iekasēšanu par lamuvārdiem! Par pasprukušu latviešu lamuvārdu maksājām divdesmit kapeikas, par krievu — piecdesmit, šad tad sanāca tīri smuka naudiņa."

Arī savā garderobē Ģirts, kurš agrāk nemitīgi "burbuļoja" un "vārījās", ir pieklusis. "Kādreiz jaunībā mēs viņu sējām klāt pie krēsla, lai nomierinās. Tagad palicis klusāks par klusu," teic Uldis Dumpis. Viņiem abiem nav nekādu problēmu saprasties ar jaunajiem, taču ir jūtams, ka teātrī toni nosaka jau cita paaudze. Tomēr savus patiesos draugus ne teātrī, ne ārpus tā Ģirts nav zaudējis. Daina Dumpe, kura viņu ļoti augstu vērtē kā cilvēku, atzīst, ka Ģirts allaž ir neuzkrītoši bijis klāt gan draugu labajos, gan ļaunajos dzīves brīžos, būdams tas, uz kuru var paļauties: "Es zinu: ja man būs vajadzīga palīdzība un es piezvanīšu viņam kaut nakts vidū, Ģirts man palīdzēs."