Uzrunā Aleksandra Čaka 34. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

Laiks ir sēkla, laiks ir stirna, liesma, sāls un asa dzirna...

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Tik ietilpīgi un dažādi, trāpīgi un dzejiski uzburt cilvēka mūža raibo ritumu ne katram pa spēkam. Turklāt divās dzejas rindās autors it kā iezīmējis savas dzīves devumu. Un arī nākotni, kur vairs gaida vien sāls pazemojuma brūcēs un asas varas dzirnavas, kas samals ne tikai gatavas grāmatas, bet beigu beigās arī to rakstītāju.

Ir 1944. gada 18. novembris. Protams, padomju karaspēka okupētajā Rīgā par kaut kādiem svētkiem šajā datumā nedrīkst pat ieminēties. Taču dīvaina sakritība: vienlaikus abos latviešu valodā iznākošajos dienas laikrakstos iespiests pa Aleksandra Čaka dzejolim — "Autobuss" un "Tramvajs". Pirmais "Padomju Jaunatnē", otrais "Cīņā", kur dzejnieks sācis strādāt par kultūras un mākslas nodaļas vadītāju. Šajos darbos autora izdoma vēl spilgti tēlaina un nesamocīta, bez kropli bezgaumīgām nodevām staļiniskajam režīmam. Lūk, rindas no "Autobusa":

Viz tev zilgmes dzīles lakots

Tā kā zīds tavs spārnu akots.

Nāc un laikam kāju sakod,

Lai uz asfalta tas pakrīt,

Sasizdams sev lepno smakri:

Laiks ir sēkla, laiks ir stirna,

Liesma, sāls un asa dzirna.

Kopš 1944. gada rudens "Cīņas" redakcijā vienā istabā ar Aleksandru Čaku strādājis tolaik jaunais avīzes līdzstrādnieks Juris Pabērzs. Nesen "Latvijas Vēstnesis", kā arī dzejnieka muzeja darbinieces Andra Konste un Vita Mekša tikās ar sirmo teātra kritiķi Juri Pabērzu un viņa meitu literatūrzinātnieci Ilonu Salceviču, lai gūtu papildu ziņas par dzejnieka mūža pēdējo posmu.

Stāsta Juris Pabērzs:

— Ar Aleksandru Čaku iepazinos vēl pirms Otrā pasaules kara, kad strādāju "Jaunāko Ziņu " redakcijā, tā bija mana pirmā darbavieta. Vēlāk dzejnieks atgādināja, ka arī es biju starp tiem, kas palīdzēja autoram tērēt prāvo honorāru par grāmatu "Mūžības skartie". Bet tā īsti sastrādājāmies un sadraudzējāmies "Cīņas" redakcijā. Sākumā nokļuvu informācijas nodaļā, tieši Čaks mani uzaicināja pie sevis, biju viņam vienīgais padotais. Tā es pakāpos vienu stāvu augstāk.

Tolaik karš tuvojās beigām, likās — visas šausmas ir cauri, sākas jauna dzīve. Par to savos dzejoļos centās rakstīt arī Aleksandrs Čaks. Par krānu, no kura sāk tecēt ūdens, par vienkāršām, ikdienišķām lietām.

Ilona Salceviča:

— Atceros, reiz pie mums dzīvoklī ieradās trīs, kā es viņus savā prātā dēvēju, veči, — tēvs, Aleksandrs Čaks un Jānis Sudrabkalns. Kaut tolaik manam tēvam nebija pat 30 gadu, bet abiem pārējiem vēl pietrūka līdz 50. Tātad trīs vīri uzlika galdā pusstopu un paziņoja: pulksten piecos būšot gāze. Man nebija ne jausmas, kas tā gāze tāda ir. Tomēr varēja just, ka visi mājās ir ļoti pacilāti un kaut ko gaida. Piecos nenotika nekas, bet ap sešiem tiešām atskanēja šņākoņa. Mamma sameklēja mazu melnu kastrolīti, uzlika to uz dīvainā daikta, kas šņāca, un diezgan ilgi vārīja kafiju. Pēc tam visi pieaugušie sajūsmināti dzēra gan kafiju, gan degvīnu. Un nākamajā dienā "Cīņā" bija dzejolis par gāzi.

Šī publikācija tad arī ir pieturas punkts, lai noskaidrotu, kad divu dzejnieku viesošanās Pabērzu dzīvoklī notikusi. Dzejolis "Gāze" avīzē iespiests 1944. gada 5. novembrī:

Un atkal vados irdnē blīvā

Plūst elpa nāvīgā un dzīvā.

Jau viņas vaivaraino tvanu

No tēraudlūpām kāpjam manu.

Jūs, sievas, nāciet, ņemiet gāzi,

Kas niķīgāka vēl par āzi.

Ar sērkociņa zelta spāri

No vada nāss to tveriet kāri.

Kā zila magone tā ziedēs.

Kā izkapts dzels, kā saule dziedēs.

Vien nelieciet to plaukstā ātri:

Tai blakus velns ar uguns nātri.

Virs viņas zieda celiet katlus.

Lai vaigs tiem sarkst un spīd kā

atlass.

Jo atkal vados irdnē blīvā

Plūst elpa nāvīgā un dzīvā.

Juris Pabērzs:

— Aleksandram Čakam iedvesmu sniedza tas, ko viņš redzēja. Reizēm par viņa dzejoļiem arī strīdējāmies. Es teicu, ka nekur neder virsraksts "Zem cēlās zvaigznes" — kāpēc grāmatai dot tik banālu nosaukumu? Tomēr autors palika pie sava — tas atklājot viņa noskaņojumu. Jāteic, diezgan bieži Čakam dzejoļus nācās rakstīt arī uz pasūtījumu: mums "Cīņā" ir savs meistars, tas viņam pāris stundu darbs... Un tā arī notika. Čakam uz garām papīra strēmelēm jau bija sarakstītas atskaņas, tām tikai atlika pielikt klāt gatavus teikumus. Viņš tolaik ar savu dzejas tehniku spēlējās. Tā jau visi mākslinieki dara. Šķita, ka viņam sacerēšana vedas ļoti viegli.

Par pasūtījumdarbu tapšanu savulaik Valdim Rūjam stāstījusi Čadaraiņu ģimenes saimniece Emīlija Briežkalne, atceroties, kā Čaks reiz pāris stundās sacerējis apmēram simt rindu garu poēmu par arodskolas audzēkni, topošu atslēdznieku. Dzejdarbs bijis paredzēts arodskolām veltītai grāmatai, pirmiespiedumu piedzīvojis laikrakstā "Padomju Jaunatne 1947. gada 18. decembrī, vēlāk iekļauts arī grāmatā "Cīņai un darbam", kas iznāca jau pēc dzejnieka nāves — 1951. gadā.Vērtējot ar mūsdienu mērauklu, dzejojums "FRA skolnieks Jānis Kļava" ir visai vājš un izplūdis sacerējums. Citā gadījumā, atceras Valdis Rūja, Čaks tik ilgi uzkavējies vietā, kur pat ķeizars kājām iet, ka mājas saimniece sākusi uztraukties un pie attiecīgajām durvīm bikli pieklauvējusi. Dzejnieks aiz durtiņām atteicis, lai māsīca nebažījas — esot rakstījis svētku rīmi kārtējam laikraksta numuram, nu tā esot gatava...

Juris Pabērzs:

— Iespējams, arī "Mūžības skartie" tika viegli uzrakstīti. Gadījās, ka mūsu valodas ievirzījās par dzejnieka jaunību Krievijā. Strēlniekos esot bijis kāds komandieris, kas savus padotos briesmīgi dresējis, arī Čaku. Tomēr reiz šim armijniekam nelaimējies — saķēris nelabu slimību un meklējis feldšera palīdzību. Tad nu Čakam bijusi iespēja atspēlēties — iedūris ar šļirces adatu tā, ka pacients vai līdz griestiem uzlēcis...

Aleksandrs Čaks mani pamudināja pievērsties teātra izrāžu vērtēšanai. Bet tieši par teātra recenzijām dzejnieku pašu vēlāk apvainoja kosmopolītismā. Nupat lasīju Ievas Zoles grāmatu "Pēteris Pētersons". Tur viņš atmiņās stāsta, ka 1949. gada 28. februārī Drāmas teātrī notiek sapulce, kur Aleksandram Čakam un citiem teātra recenzentiem pārmet kosmopolītismu, formālismu, dekadentismu. Čaks esot sēdējis kaut kur zāles vidū, un tad, kad viņš pieminēts, dzejnieka kailais pakausis pārklājies sviedriem un palicis sarkans... Nu, nebija tā! Pēteris Pētersons kaut ko ir sajaucis. Mēs abi ar Aleksandru Čaku sēdējām blakus, teātra 1. balkonā. Tiesa, Čaks nepelnīto kritiku ļoti pārdzīvoja, tā viņu arī nobeidza.

Tomēr mani visvairāk pārsteidz tas, ko Ievas Zoles grāmatā par Čaku saka Lilija Dzene, tas ir vienkārši riebīgi.

Lai lasītājam būtu skaidrs, par ko ir runa, jācitē rindkopa no minētās grāmatas. Tie ir Lilijas Dzenes pārspriedumi sakarā ar Pētera Pētersona iestudēto izrādi "Spēlē, Spēlmani!" Jaunatnes teātrī:

"Manī ar šo izrādi apgriezās viss, jo mani iespaidi par Čaku līdz tam saistās, pirmkārt, ar vizuāli novēroto — piedzērušu cilvēku, kurš vienmēr pļeknēja uz Dailes teātra soliņa, kad es tur gāju garām. Otrkārt, lai gan es pati tikai mācījos rakstīt, viņa teātra recenzijas man likās ārkārtīgi prastas. Čaks—dzejnieks un Čaks—teātra kritiķis bija divas dažādas lietas. Vecākās un vidējās paaudzes aktieri tomēr bija saskārušies ar Paulas Jēgeres–Freimanes un Kārļa Strauta (kurš tikko bija atgriezies no Sibīrijas ar sabeigtām kājām) recenzijām. Kritikai jau bija zināma autoritāte, bet Čaks tak burtiski "klabināja". Un, treškārt, es piederu pie tās paaudzes, kas visos svētkos skaitīja — "Mēs tevi gaidījām, kā gaida dienu, kad apkārt nakts un tumsa bezgalīga, mēs tevi gaidījām kā nevienu, kā tikai dzīvību vēl gaidīt drīkst." (A. Čaks "Latviešu Sarkanai armijai" — I. Z.). Vēl tagad atceros. Tas man bija "iezāģēts". Un Čaks tikai nomināli saistījās ar "Mūžības skartajiem". Es Čaku uztvēru daudz šaurāk, tā kā šī izrāde izdarīja veselu apvērsumu, un es nedomāju, ka tikai manī. Un tas ir ļoti smags kultūras jautājums, kuru mēs nerisinām tikai tālab, ka tas ir zem mirušo plāksnītes, — varbūt, ka Čaks aizgāja laikā? Kā viņš, uz šī ceļa nostājies, būtu beidzis — ar savām vēl lielākām bailēm nekā Sudrabkalnam?.."

Jāteic, minētais dzejolis Lilijai Dzenei atmiņā "iezāgēts" visai aptuveni — citētā panta oriģinālā ir gan citi vārdi, gan nevainojams ritms, turklāt nosaukums — "Latvieši Sarkanai armijai". Kaut tas, protams, nemaina būtību. Un var jau atrast krājumā "Zem cēlās zvaigznes" vēl liekulīgākas lietas. Kaut vai dzejoli "Latvietis biedram Staļinam":

Brauc selgā latvietis un laivā dzied

tev dziesmu,

Iet druvā latvietis un tavu vārdu min

Kā lielo palīgu. Viņš savas tautas

briesmu

Kā sakni pārkodis un tavu zvaigzni zin.

Un tādā un līdzīgā garā par revolūcijas eksportu uz Rietumeiropu vēl desmit panti.

Juris Pabērzs:

— Lilija Dzene ir ļoti gudra un labi raksta. Bet nevajag pieprasīt, lai visi raksta tā, kā viņa, teiksim, daiļliteratūras stilā. Čaks raksta lietišķi un ļoti pareizi. Viņa teātra recenzijas nebūt nav sliktas. Par dzeršanu — Čaks nekad nepiedzērās. Bet tā publiskā lamāšana gan viņu nobendēja. Viņš to uzņēma traģiski. Jo viņu nosauca par tēvijas nodevēju, apvainoja kosmopolītismā.

Atceros, pēdējo reizi 1950. gada janvārī atvadījāmies uz Lāčplēša ielas. Es gāju uz mājām, bet viņš — pie Mildas Grīnfeldes. Nomirt. Viņš paredzēja to. Pēc kādas nedēļas Aleksandra Čaka vairs nebija.

Ilona Salceviča:

— Tas varēja būt 1948. vai 1949. gadā. Atnāca parastie ciemiņi — Aleksandrs Čaks ar Jāni Sudrabkalnu — un atnesa man un mazajai māsiņai vienu apelsīnu. To apēdām. Mamma ieteica saglabāt augļa sēkliņas un iestādīt puķpodā. Viena uzdīga, izauga skaists, paprāvs kociņš. Un tad Čaks nomira. Tā atkal bija mammas ideja, ka no šī apelsīnkoka jānogriež lielāks zars un jāaiznes uz bērēm. Ļoti labi atceros (tolaik man bija gandrīz desmit gadu) "Cīņas" zāli. Man lika pakāpties pa kāpnītēm līdz paaugstinājumam, uz kura atradās šķirsts, un ielikt zaļo zaru zārkā. Biju lielos draugos ar Sudrabkalnu un mēģināju turpat zālē kaut ko viņam sacīt, bet aprāvos. Arī vēlāk dzīvē esmu redzējusi izmisušus cilvēkus, bet tik satriektu, kāds tobrīd bija Sudrabkalns, man vairs nav gadījies ieraudzīt. Viņš neredzēja un nesaprata nekā no tā, kas apkārt notiek, viņš tikai stāvēja. Bet puķu podā augošais apelsīnkociņš pēc zara nogriešanas drīz vien nonīka.

Juris Pabērzs:

— Dzejnieka izvadīšana bija ļoti sirsnīga. Visas cūcības ar kosmopolītismu jau bija tā kā aizmirstas. Par mani gan ne, jo es vēl biju dzīvs. Bet mirušie vairs neskaitās. Stāsta par pūci, kas dzejnieka bēru laikā tupējusi Raiņa kapos tuvējā priedē. Liekas, es viņu redzēju.

Tas ir labi, ka dzejniekam tagad ir muzejs, kur mēs agrāk esam kopā sēdējuši, baudījuši arī Emīlijas Briežkalnes viesmīlību. Viņa bija īsts sirds cilvēks. Ar viņu varēja runāt par visu.

Lai Aleksandra Čaka piemiņa saglabājas ilgi. Es nesaku mūžīgi, jo pat saule nav mūžīga, bet ilgi, ilgi...

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors