Genocīds, kuram nav noilguma
Valsts augstākās amatpersonas, Saeimas deputāti un daudzi iedzīvotāji dodas nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltītajā pasākumā Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I. |
Represijas bija staļinisma politikas būtiska sastāvdaļa. Mūs tādējādi centās iebaidīt, centās salauzt, padarīt par padomju režīmam paklausīgām skrūvītēm. Starptautiskajā likumdošanā šādi noziegumi tiek kvalificēti kā genocīds, t.i., noziegums pret cilvēci, kuram nav noilguma.
Tie ir vārdi no Valsts prezidentes
Vairas Vīķes-Freibergas uzrunas, ko Komunistiskā genocīda upuru
piemiņas dienā pie piemiņas vietas Torņakalna stacijā nolasīja
valsts vadītājas padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda.
Lidmašīnas aizkavēšanās dēļ prezidente atceres pasākumā
nepiedalījās.
Jaunākie pētījumi liecina, ka vardarbīgā un prettiesiskā akcija
pirms 63 gadiem skāra vairāk nekā piecpadsmit tūkstošus Latvijas
iedzīvotāju. Un cik vēl tūkstošus represiju tieši neskarto
likteņu tā ietekmēja, cik palicēju bija spiesti sadzīvot ar
zaudējuma sajūtu, jo nebūtībā tika aizrauti to tuvinieki vai
draugi.
Valsts prezidente uzrunā akcentēja to, ka par “padomju režīma
deportāciju jārunā skaļi, par to ir jāstāsta un jāatgādina
Eiropai un visai pasaulei, lai šādas traģēdijas neatkārtotos
nākotnē. Tas jādara arī tāpēc, ka Krievijas Federācija, kas ir
bijušās Padomju Savienības tiesību pārmantotāja, joprojām
neatzīst 1940.gada okupācijas faktu un tā radītās sekas”. (Pilns
uzrunas teksts A blokā.)
Arī aizsardzības ministrs Atis Slakteris, atklājot atceres
pasākumu Gulbenē, uzsvēra: “Šodien ir piemiņas diena. Tomēr ar
piemiņu vien nepietiek. Mums arī nākamajām paaudzēm ir jāmāca
vēstures drūmākie brīži, jārāda tie pasaulei.”
Vakar Latvija nolieca galvu, sērojot par piecpadsmit tūkstošiem
salauztu likteņu. Par pārestību, kuras cirstās brūces tā arī nav
un nebūs sadziedināmas. Neskaitāmās vietās notika atceres
pasākumi. Latvijas Televīzijā rādīja konferenci deportācijās
cietušo piemiņai “Ceļš uz mājām”, kurā piedalījās vēsturnieki,
zinātnieki un deportētie. Arī ārvalstīs latviešu kopienas
pieminēja šo vienu no melnākajām mūsu vēstures lappusēm.
Piemēram, Latvijas vēstnieks Dānijā Indulis Bērziņš kopā ar
Dānijas latviešu kopienas pārstāvjiem nolika ziedus Vestres
kapsētā Kopenhāgenā pie pieminekļa Dānijā mirušajiem klaida
latviešiem.
Latvijā vakar plīvoja karogi ar melnām sēru lentēm. Tie plīvos
atkal pēc gada šajā dienā. Tie plīvos tik ilgi, kamēr
atcerēsimies tos, kurus skāra komunistiskā totalitārisma
represijas un naids pret citādo, naids pret brīvību un
neatkarību.
“LV” informācija