Varoņi atnāk paši

Broņislava Martuževa ar māsu Magdalēnu Foto: Zigurds Vidiņš

Zigurda Vidiņa filmas uzrunā un paliek prātā ne ar sižetu vai kādu kinematogrāfisku modernismu, bet gan ar filmēto cilvēku acuskatienu, domu, intonāciju. “Es filmas netaisu,” viņš saka. “Režisori ir tie cilvēki, ko filmēju.” Topošās filmas galvenā persona atkal ir Broņislava Martuževa – viena no telefilmas “Daži stāsti bez epiloga” četriem varoņiem. Pārējie bija tādi paši padomju varas upuri un disidenti kā viņa – Elza Rūķīte, Lidija Lasmane–Doroņina un Jānis Rožkalns. Viņi ar saviem dzīvesstāstiem sauca uz Atmodu, kas tikko ausa.

Bija vēl dziļi padomju laiki, 1987.gads. Filma tika purināta cekā un čekā. Zigurdam kā Zinātņu akadēmijas darbiniekam mazgāja galvu arī akadēmiķi. “Tajā sēdē es piedzīvoju pirmo lielo gandarījumu: pirms teikt savu skarbo vārdu, visi tie partijnieki, visi lielie vīri bija spiesti filmu noskatīties. Pareizāk – noklausīties, jo nekāda sižeta jau tur nav. Četri cilvēki runā – un runā tik nepareizi! Četras stundas! Aleksandrs Drīzulis nespēja mierīgi nosēdēt, skraidīja no zāles ārā un atkal iekšā. Pirmajam bija jārunā Bruno Puriņam, toreizējam prezidentam. “Avtor vragov naroda podņal na uroveņ gerojev,” (autors tautas ienaidniekus ir pacēlis varoņu līmenī) – viņš teica, jo kaut kas prezidentam bija jāsaka. Būdams godavīrs, turklāt no padomju laikā represētas ģimenes, viņš man vēlāk par šo sēdi atvainojās. Dzīvs jau paliku, tikai uz stingrāko tika noteikts, ka filma nekādā ziņā nedrīkst nonākt ārzemēs. Nākamajā pavasarī 25.martā filmas fragmentus pārraidīja “Mikrofons”, tad gan radioļaudis dabūja rājienus. Tiklīdz sākās Tautas frontes laiki, filmu rādījām pa visu Latviju. Toreiz jau nebija televizoriem tik lieli ekrāni kā tagad. Ienesa zālē kādus četrus piecus aparātus, un cilvēki klausījās. Reiz pēc seansa cilvēki piecēlās kājās, brīdi pastāvēja un tad klusu aizgāja. Kā baznīcā!”

Zigurds Vidiņš Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

– Varoņu līmenī. Tas nemaz nav slikti teikts. Kāda šoreiz būs filmas ievirze?

– Nesen vēlreiz noskatījos to filmu. Kā Broņislava runā! Kāda dvēseles enerģija! Tā uzrunāja toreiz un uzrunā tagad. Milzīgs emocionāls lādiņš. Vairākkārt esmu bijis pie dzejnieces mājās. Cik brīnišķīgi viņas ar māsu viena otru papildina, kāds veselīgs skatījums uz dzīvi! Magdalēna jau kuro gadu guļ paralizēta – bet vai viņa ir zaudējusi humoru? Biju pie māsām Lubānā, kad tikko bija iznākusi jaunā grāmata “Kā putni dzied”. Runājāmies. Un Broņislava tā domīgi teica: “Kas no mums, Martuževiem, paliks? Bērnu mums nav, dzimtai nav turpinājuma. Varbūt tās grāmatiņas paliks...” Bet Madaļa: “Nekas nepaliks! Kur tu ņemsi kādas grieķu amforas, kur pēc gadsimtiem tās atrastu.”
Madaļa ir kā enciklopēdija, kas visu atceras. Un kā tāds poļitruks, kam vienmēr izšķirošais vārds. Toreiz, kad savu filmu biju samontējis, es visiem četriem stāstītājiem izprasīju atļauju to rādīt. Aizbraucu arī pie māsām. Kopā noskatījāmies filmu, un tad iestājās klusums. Gaidīju ar drebošu sirdi, jo sapratu, ka dzejniecei tā ir liela izšķiršanās. Viņa varēja baidīties no nepatikšanām, jo situācija tai laikā bija tāda, ka svaru kausi varēja svērties tiklab uz vienu, kā uz otru pusi. Broņislava prasīja māsai, kādu atbildi dot. Un tad Madaļa teica: “Ja tu esi tā runājusi, ja filma ir uztaisīta, tad lai rāda vien.” Vēlāk dzejniece man sacīja: “Bija jau bail arī, domāju – ja mani atkal apcietinās, es to vairs nepārdzīvošu.”

– Vai nav grūti vēlreiz atgriezties pie personības, par kuru jau tik daudz pateikts?

– Ir grūti. Sākumā domāju – materiālu tik daudz, vajadzēs vēl tikai mazliet kaut ko piefilmēt, un filma gatava. Bet dzejniece man atļāva ieskatīties savās dienasgrāmatās, ko viņa rūpīgi rakstījusi daudzu gadu garumā. Piecdesmit biezas klades, katrā pāri par simt lappušu. Tā ir lieliska proza. Sarunas, vietējais kolorīts, dziļš laikmeta vērtējums. Un pašas rakstītājas personība. Lielums, kura priekšā jūties niecīgs. Atceros, cik grūti bija tuvoties Andrejam Eglītim. Man tas šķita kā tāds leģendārs tēls jau no tiem laikiem, kad viņa dzeja vēl bija aizliegtā literatūra. Pirmoreiz dzejnieku iepazinu, kad taisīju filmu par Kurzemes cietoksni. Apbrīnoju viņa nelokāmo patriotismu, nesatricināmo latviskumu. Otra tāda dzejnieka mums nav. Vai to var ielikt filmā! Daudzi ir mēģinājuši, un arī es mēģināju, jo likās, ka dzejnieka kinoportrets vēl nav pilnīgs. Filmēju un baidījos – vai dzejnieks pats to pieņems. Biju jau iepazinis viņa ironiju, sarkasmu pret lietām. Kāda neizsakāma sajūta man bija, kad Andrejs Eglītis pēc pirmizrādes saņēma manu roku un teica: “Man liekas, mēs tagad varētu viens otru uzrunāt ar tu.”
Jā, taisīt filmu par Andreju Eglīti bija grūti, bet tagad par Broņislavu Martuževu – vēl grūtāk. Visu mūžu cīnījusies ar nelaimēm, ar slimībām. Un vienmēr pratusi savākties, tikt galā. Kāda aura valdīja nupat viņas jubilejā! Tā ir tautas mīlestība, pateicība par to, ko mēs visi no viņas esam saņēmuši un saņemam. Pašlaik es filmai esmu iedomājies nosau-kumu “Gaismas lāse”. Tur jābūt arī epizodei ar tautā tik populāro dziesmu “Jaunība”, kas ilgus gadus likās Rozenštrauha sacerēta. Dabūju kopiju no draudzenei Dzidrai Sirmajai adresētas vēstules, kur Broņislava uzrakstījusi savas jaunās dziesmas vārdus un arī notis.

– Kā jūs atrodat savu filmu varoņus?

– Viņi atnāk paši. Kad ir laiks. Dokumentālajā kino jāparāda īstie cilvēki īstajā vietā. Starp elites cilvēkiem es varoņus nemeklēju. Savulaik Modris Plāte aizgāja no Saeimas. Viņš teica: “Es tur redzēju daudz gudru cilvēku. Bet neredzēju nevienu, kam interesētu Latvijas labklājība – gan ētiskā, gan materiālā.” Un es domāju, ka mēs savā mūžā neko labāku nepiedzīvosim. Mēs kaut ko varam panākt tikai savā profesijā. Sevi pilnveidot un mēģināt izdarīt pēc iespējas labāk. Tam tad arī viss jāziedo. Pašlaik mūsu sabiedrība diemžēl ir tā pasaka par vērdiņu. Varu pateikties Dievam, ka viņš mani nolicis šai vietā un ka esmu tāds, kā esmu. Nu negribu es to vērdiņu spodrināt! Es varu atstāt nākamām paaudzēm liecību par savu laiku, par cilvēkiem, kurus saprotu un izjūtu. Režisori ir tie cilvēki, par kuriem es taisu savas filmas. Daru visu, cik atļauj mana saprašana un varēšana, lai viņi atklātos tādi, kādi viņi ir.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv