Ar dievbijīgu un atvērtu skatu

Broņislava Martuževa savā 80.dzimumdienā Foto: Zigurds Vidiņš

Kaut Virza ir īstens zemgalietis, Jēkabs Janševskis – kurzemnieks, bet par Blaumaņa izcelsmes vietu grūti iedomāties bez Vidzemes vidienes kādu citu, pret viņu darbiem vienlīdz siltu tuvību var izjust lasītāji no visām Latvijas malām. Ar Latgales rakstniekiem pagātnē bijis citādi: viņu vairums palicis pazīstams un mīļš tikai viņu pašu puses ļaudīm, un arī tie visaugstākās raudzes latgaliešu rakstnieki, kas “pieder” visai latviešu tautai – tādi kā Klīdzējs vai Rupainis – pirmām kārtām identificējami kā latgaliskas mentalitātes paudēji vai kā Latgales pagātnes apcerētāji.
Jaunākajā laikā plaisu starp Latgali un pārējiem Latvijas apgabaliem gan turpina uzturēt Latgales ekonomiskā atpalicība un attālums no Rīgas, bet starp-apgabalu migrācijas dēļ atšķirības cilvēku dvēselēs un pasaules uztverē liekas mazinājušās. Nav vairs pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem raksturīgās garīgās robežas starp katolisko Latgali un protestantiskajiem pārējiem apgabaliem.
Laba ilustrācija nupat teiktajam ir Broņislavas Martuževas astotais dzejoļu krājums “Kā putni dzied”, kas iznāca uz dzejnieces 80 mūža gadiem. Augstas mākslinieciskas kvalitātes dzejā līdzās katoliski intensīvai ticībai un dievbijībai parādās Martuževas atvērtais skats uz laicīgo pasauli un tās aktualitātēm, un mūžīgām vērtībām. Savu laicīgo dzejas namu viņa ceļ uz dievišķiem pamatiem.
Ja Andrejs Eglītis, kuŗu Martuževa uzskata par “dzejnieku dzejnieku pāri visiem”, aicināja tautu aust viņu karogā sarkanbaltisarkanā, Martuževa tikpat ciešu saplūšanu vēlas ar savu Dievu. Viņa lūdzas, lai tad, kad “tas mirklis pienāks”, Dievs viņai ļautu kā gaišam diegam Viņa spolē ievērpties. Dieva visvarenību un cilvēka niecību viņa izsaka ar viegli prātā paturamu metaforu:

Nekas nav tavā pārziņā,
Tu – gurķis Dieva dārziņā.

Astoņdesmit mūža gadu piepildījumam tuvojoties, dzejniece sūrojas:

Es palieku salīkusi,
Ne atvasi nedzinusi,
Griežas vētra uz šo pusi,
Nāks ir mani cirst.

Krājums izskan ar atziņu, ka

... mūžiņš veidojams – kā māls,
Un norisē ir visa sāls.

Māls, protams, ir Latgales daudzināto keramiķu darba materiāls, bet sāls – tikai pārnovados gūstams produkts. Lokālais māls jeb Martuževas dzejas dvēseliskais pamats ar sāli jeb no pārējās Latvijas vai pat ārzemēm gūtajiem dzejas impulsiem skaisti un saderīgi savienojas. Astoņi dzejoļu krājumi ir viņas dzītās atvases: mūža norise galu galā bijusi auglīga.

Eduards Silkalns

* No laikraksta “Austrālijas Latvietis” 2004.gada 9.jūnija numura. Saīsināti.