"Padomju valdīšanā"

"The Washington Times"

— 2000.06.15.

Ar teicienu "balansēšana uz naža asmens" kāda no laimīgajām izdzīvojušajām apraksta savas un vēl 500 000 agrāko Baltijas valstu iedzīvotāju izjūtas, kad viņi pirms pusgadsimta bija spiesti atstāt savu tēvzemi.

Daudzi no šiem drosminiekiem emigrēja uz Ameriku. Tā kā šogad aprit 60 gadu kopš padomju invāzijas Baltijas valstī, mūsuprāt, būtu derīgi atgādināt Austrumeiropas vēsturi aukstā kara beigu posmā, kā arī neatkarīgas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas atdzimšanu. Jauniešiem, kas studē cilvēktiesības, būtu noderīgi apgūt Baltijas tautu ciešanu pilno vēsturi. Baltijas jūras austrumu piekrastes zemes, kuru etniskie iedzīvotāji ir latvieši, lietuvieši un igauņi, pēc gadsimtiem ilgas atrašanās ārzemju saimnieku pakļautībā Pirmā pasaules kara beigās ieguva modernu pašpārvaldi un pilnīgu neatkarību. Pirmais zelta laikmets Baltijas valstīm iestājās pēc Vācijas karadarbības beigšanās Rietumu frontē 1918. gadā un ilga tikai 20 gadu. Tomēr Baltijas valstis neokupēja savus kaimiņus, neapdraudēja nevienas valsts militārās bāzes, neradīja nevienam nekādas problēmas, vienkārši trīs mazas brīvas valstis mierīgi pastāvēja Baltijas jūras krastā. Taču 1939. gadā šo valstu suverenitāte tika upurēta ar bēdīgi slaveno Molotova — Ribentropa paktu — Adolfs Hitlers atdeva Latviju, Lietuvu un Igauniju Josifam Staļinam apmaiņā pret Polijas rietumu teritoriju. 1940. gadā Padomju savienības karaspēks okupēja Baltijas valstis, sākās komunistu šķebinošā valdīšana. 1909. gadā Nebraskas lauksaimniecības koledžu absolvējušais Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis, tāpat kā visi citi Baltijas valstu militārie un civilie līderi, tika arestēts. Kad Hitlers, piekrāpjot Staļinu, 1941. gada jūnijā iebruka Krievijā, komunistu varasvīri pirms vācu armijas ierašanās norīkoja speciālus vilcienus, kuros tūkstošiem mierīgo Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju deportēja uz nāves nometnēm. Pretuzbrukums Padomju savienībai izgāzās, un 1944. gadā Baltija bija smagas dilemmas priekšā. Jā, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautām bija izvēle. Šie cilvēki varēja palikt savā dzimtajā zemē un būt par lieciniekiem atkārtotai padomju okupācijai vai arī, visu atstājot aiz sevis, doties uz Rietumiem nezināmā nākotnē, cerot izglābties no briesmīgā krievu lāča. Daudzi izgāja īstu elli, pirms atrada kāroto brīvību Rietumos. Šos cilvēkus bija mocījuši komunisti, dažus sabombardēja viņu mājās, dažus uz kuģa klāja.

Runāsim atklāti. Cilvēces vēsturē ir pienācis laiks, kad tiem, kas sevi sauc par amerikāņiem, ir jābūt gataviem piecelties un teikt : "Nē, jūs neiesiet ne soli tālāk!" Mēs jau esam to panākuši, aizstāvot Izraēlu. Ja kāda valsts jebkurā mūsu zemeslodes vietā atkal mēģinās īstenot holokaustu pret Izraēlas tautu, mēs visi kā viens sacelsimies, lai apspiestu šādus mēģinājumus. Pašas pirmās cilvēka tiesības uz šīs planētas ir tiesības dzīvot. Tāpat arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības atgūšana 1991. gadā nedrīkst aizēnot to ļoti skumjo faktu, ka bijusī Padomju savienība bija ļoti tuvu tam, lai iznīcinātu cilvēkus, kuri sevi sauc par latviešiem, lietuviešiem un igauņiem. Es nezinu, kas bija to Baltijas bēgļu sirdīs, kad viņi devās nezināmajā nākotnē, atstājuši aiz sevis visu, ko labi zināja un mīlēja dzimtajās Baltijas valstīs. Taču es ticu, ka viņu sirds dziļumos mājoja izdzīvošanas instinkts.

Tagad mēs esam iegājuši jau 21. gadsimtā, un baltu tautas vēl joprojām ir dzīvas. Mums ir jāuzklausa baltiešu vēlme pievienoties NATO, cenu par šo uzņemšanu viņi ir samaksājuši jau pirms daudziem gadiem.

Lorenss I.Mērfijs