Vecvecāku, vecāku un arī mūsu laiks

Padomju okupantu noslepkavoto cilvēku bēres 1941. gada jūlijā. Kinofilma “Sarkanā migla”. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Brīvības piemineklis Rīgā pēc vācu armijas ienākšanas 1941. gada 1. jūlijā. Kadrs no kinofilmas “Sarkanā migla”. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Profesora Antonija Zundas pētījuma pirmā publikācija sasaucās ar dramatisku notikumu Nacionālajos bruņotajos spēkos: Irākā gāja bojā virsleitnants Olafs Baumanis. Viņš zaudēja dzīvību kopā ar diviem Polijas un diviem Slovākijas karavīriem, pildot laikam gan pašu cildenāko karavīra pienākumu – uzveikt nesprāgušajos lādiņos paslēpto nāvi. Glābt civiliedzīvotāju – sieviešu un bērnu – dzīvību.
Šajās dienās, paužot visdziļāko cieņu mūsu karavīra piemiņai un visdziļāko līdzjūtību viņa tuviniekiem, nācās arī kaunā sarkt par daudzu tepat mums līdzās dzīvojošo cinismu interneta portālos, izplūstot infantilos spriedelējumos par latviešu karavīru misiju Irākā. Protams, demokrātiskā sabiedrībā ir vieta arī pacifisma idejām, un iebilst varētu vienīgi pret cieņas trūkumu izdzēstās dzīvības priekšā. Ikviena cilvēka nāve ir traģēdija. Taču kāpēc tie paši interneta prātuļotāji klusē, kad desmitiem latviešu puišu zaudē dzīvību pavisam bezjēdzīgi – dzērumā pie stūres?!
Neizpratne par Latvijas karavīru misiju Irākā un Nacionālo bruņoto spēku nepieciešamību kopumā liecina arī par biedējošu savas zemes vēstures nezināšanu.
Vēl nekad mūsu valstiskums nav bijis tik drošs kā tagad, kad Latvija ir pilntiesīga NATO dalībvalsts. Vēl nekad mums nav bijuši tik stipri sabiedrotie. Un vēl nekad Latvijas vēsturē mūsu karavīru misija nav bijusi tik izsvērta – dot savu artavu (nelielu militāru profesionālu kontingentu) kopīgajā aizsardzības savienībā, pretī saņemot pārliecību, ka mūsu zeme nekad vairs netiks iztirgota kādu politisko lielvaru paktos.
Otrajā pasaules karā tūkstošiem latviešu krita svešo okupantu armiju mundieros, un šā kara fakti ir arī latviešu karavīru traģēdijas vēsture. Varbūt tā vairos izpratni par skarbo suverenitātes un drošības cenu, kāda jāmaksā ikvienai tautai, kas vēlas būt brīva pati savā valstī.