Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā No grāmatas "Latvijas vēsture. XX gadsimts". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.06.2004., Nr. 96 (3044) https://vestnesis.lv/ta/id/89998

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Vecvecāku, vecāku un arī mūsu laiks

Vēl šajā numurā

16.06.2004., Nr. 96 (3044)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks:

Turpinājums. Sākums 09.06.2004.

2.

Daži vēsturnieki aizstāv viedokli, ka 1941.gada jūnija beigās un jūlija sākumā starp aizejošo padomju režīmu un ienākušajiem vācu spēkiem Latvijā pastāvējis diezgan ilgs t. s. bezvaras (interregnum) periods (vairākas dienas un pat nedēļas), kura laikā latviešu nacionālisti izrēķinājušies ar padomju režīma aktīvistiem un ebrejiem. Jaunākie pētījumi apgāž šādus apgalvojumus. Dokumentāli avoti liecina, ka vācu lauka un pilsētu komandantūras stingri kontrolēja situāciju savās teritorijās un nekas Latvijā nenotika bez viņu ziņas. Latviešu pašaizsardzības spēki uz vietām darbojās saskaņā ar vācu iestāžu rīkojumiem. Vācu komandanti risināja saimnieciska rakstura jautājumus, iedzīvotāju apgādi, drošību, sūtīja pilnvarotos pārstāvjus uz viņu pakļautībā nodotajiem pagastiem, iecēla pašvaldību amatpersonas, liekot skaidri saprast, kas tagad ir šīs zemes saimnieki. Vācu amatpersonas izdeva arī rīkojumu par ebreju reģistrācijas uzsākšanu. Varas vakuuma periods atsevišķās pilsētās un pagastos nebija ilgāks par vienu dienu, citviet mazliet vairāk, citviet mazāk.
Represijas pret Latvijas iedzīvotājiem varas maiņas posmā vēl veica paši brūkošā padomju režīma pārstāvji. Notika agrāk apcietināto “tautas ienaidnieku” apšaušana, cilvēku aresti, mantas konfiskācija, laupīšanas, rekvizīcijas, iekšlietu iestāžu darbinieku un strādnieku gvardes patvaļa. Tā, piemēram, Latgalē no 23. līdz 25.jūnijam dokumentāli fiksēti 104 civiliedzīvotāju aresti.

Nacionālo spēku plāni

Pēc staļinisma režīmā pavadītā Baigā gada daudzi latvieši cerēja, ka, ienākot vāciešiem, drīz vien tiks atjaunota Latvijas valsts. Pēc dažu bijušās Latvijas Republikas valdības ministru, virsnieku un politiķu iniciatīvas 1941. gada jūlija sākumā Rīgā Latviešu biedrības namā tika izveidots Latviešu organizāciju centrs, kas sāka attīstīt aktivitātes šajā virzienā. Centrā darbojās bijušais finanšu ministrs Alfrēds Valdmanis, satiksmes ministrs Bernhards Einbergs, pulkvedis Ernests Kreišmanis, Vilis Olavs un citi. B. Einbergs uzņēmās centra vadīšanu un uzskatīja, ka tas būs nākamās nacionālās valdības pamats. Latviešu organizāciju centrs mēģināja dibināt kontaktus ar vācu militārajām iestādēm, pārņemt varu savās rokās uz vietām, izdot laikrakstu “Tēvija”. Visi šie pūliņi beidzās bez rezultātiem.
Latvijas likteņa tālākā izlemšanā pēc komunistu padzīšanas mēģināja iesaistīties arī tie latvieši, kuri savulaik bija repatriējušies vai aizbēguši uz Vāciju. Tagad kopā ar vācu armiju viņi bija atgriezušies Latvijā un sāka darboties. Redzamākie bija ar abvēru saistītie pulkvežleitnants Viktors Deglavs un pulkvedis Aleksandrs Plensners u. c. Viņi, dzīvojot Vācijā, bija sapulcinājuši vairāk nekā 200 vīru lielu grupu, kas piekrita palīdzēt vācu spēkiem kaujās par Latviju. Pēc Latvijas ieņemšanas A. Plensneram bija paredzēts iesaistīties pārvaldes organizēšanā un pašaizsardzības spēku veidošanā. Vācieši savus vispārīgos solījumus par nacionālo centienu atbalstīšanu aizmirsa. 1941.gada 18.jūlijā nacionālāk noskaņoto V. Deglavu Rīgā nošāva nezināms uzbrucējs. Arī bijušie “Pērkoņkrusta” organizācijas vadītāji Gustavs Celmiņš, Ēvalds Andersons centās sadarboties ar vāciešiem.
Nacistiskā režīma plāniem neatbilda latviešu nacionālo spēku aktivitātes. Vācu varas iestādes steidzās paziņot, ka nekāda Latvijas valdība netiks veidota un ka Latvijas statuss tiks izlemts pēc kara jaunajā Eiropā. Latviešu cerības pašiem pārvaldīt savu valsti bija sagrautas. Rīgas komandants vērmahta pulkvedis L. Petersens 1941. gada 9. jūlijā izdeva rīkojumu, kurā bija teikts: “Pēdējā laikā atsevišķas personas patvaļīgi ieņem dažādus amatus, patvarīgi tiek pat atjaunotas centrālās iestādes, kas pastāvējušas pirms boļševiku laikiem. Tāda rīcība nav pielaižama un ir sodāma.”

Okupācijas režīms

Saskaņā ar nacistu mērķiem Latvijā tika radīts atbilstošs okupācijas režīms. Sākumā visa vara koncentrējās vācu karaspēka virspavēlniecības rokās, bet, armijai virzoties uz austrumiem, to nomainīja vācu civilpārvalde. Tika izveidota speciāla Okupēto austrumu apgabalu ministrija (Reichsministerium für die besetzten Ostgebiete), ko vadīja Alfrēds Rozenbergs. Tai savukārt bija pakļauts Austrumzemes (Ostlandes) reihskomisariāts, kura vadītājs bija Hinrihs Loze. Ādolfs Hitlers rīkojumu par Ostlandes reihskomisariāta izveidi un civilpārvaldes ieviešanu okupētajos austrumu apgabalos izdeva 1941. gada 17. jūlijā. Latvijas ģenerālapgabals kopā ar Lietuvu, Igauniju un daļu Baltkrievijas tika iekļauts Ostlandē. Latvijas ģenerālapgabala vadītājs bija ģenerālkomisārs Oto Heinrihs Drekslers.
Latvijas ģenerālapgabals tika sadalīts piecos novada komisariātos: Liepājas, Jelgavas, Valmieras, Daugavpils un Rīgas lauku novads.

Rīgas pilsēta veidoja īpašu pārvaldes vienību. Par Rīgas lielvecāko (oberbirģermeistaru) iecēla Dr. Hugo Vitroku. Katru novadu pārzināja savs komisārs (gebītskomisārs). Par Rīgas lauku novada komisāru iecēla SA pulkvedi Joahimu Fustu, Liepājas – zemes padomnieku Dr. Valteru Alnoru, Jelgavas – SA pulkvedi brīvkungu Valteru Eberhardu fon Mēdemu, Valmieras – Hermani Hanzenu, Daugavpils – Rikenu (vēlāk Švungu). Latvijas novadi tika sadalīti apriņķos, tie savukārt – pagastos. Apriņķu un pagastu skaits saglabājās tāds pats kā pirms vācu okupācijas – 19 apriņķi un 516 pagasti. Pilsētu pašvaldības vadīja pilsētu vecākie, bet pagastu pašvaldības – pagastu vecākie. Lielo pilsētu vecākos iecēla ģenerālkomisārs. Pagastu vecākos iecēla apriņķa vecākais ar apgabala komisāra piekrišanu.
Lai gan bija izdots rīkojums par civilpārvaldes izveidi, 1941. gada jūlijā un augustā Latvijā vēl saglabājās arī militārā pārvalde. Vācu spēki Latvijā okupācijas sākumposmā bija pakļauti ģenerālim Francim fon Rokam, bet no 25. augusta bruņoto spēku augstākais pavēlnieks Ostlandē bija kavalērijas ģenerālleitnants Valters Brēmers. Viņš bija neatkarīgs no vietējiem varasvīriem un pakļāvās tieši augstākajai vērmahta pavēlniecībai Berlīnē. V. Brēmera rīcībā bija plašs pārvaldes un izlūkošanas dienests, komandantūru tīkls, kā arī tās karaspēka daļas, kas bija dislocētas Ostlandē. Vērmahta uzdevums bija nodrošināt stabilu okupācijas režīma funkcionēšanu.
Ļoti liela ietekme okupētajos apgabalos bija arī policijas spēkiem, kuri pakļāvās tieši SS reihsfīreram Heinriham Himleram. Par SS un policijas augstāko vadītāju Ostlandē 1941. gada rudenī tika iecelts ģenerālis Frīdrihs Jekelns, bet Latvijas ģenerālapgabalā augstākais SS un policijas vadītājs bija SS oberfīrers Valters Šrēders. Vācijas Valsts drošības galvenās pārvaldes operatīvās grupas A (Einsatzgruppe A) vadītājs Latvijā bija SS brigādenfīrers Valters Štālekers. SS oberšturmbanfīrers Rūdolfs Lange bija Latvijas Drošības policijas un SD komandieris. Bija arī vācu Kārtības policija, kuras vadītājs Latvijā bija V. Šrēders, bet komandieris – pulkvedis Makss Knehts.

Turpinājums sekos

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!