Ministru prezidents Andris Šķēle 1999.gada 31.decembrī:

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Uzruna Latvijas televīzijā 1999.gada 31.decembrī pl. 23.45

Labvakar jūsmājās!

Jau trešo reizi ar televīzijas starpniecību man ir iespēja uzrunāt jūs brīdī, kad esat prieka un cerību pilni.

Sagaidot 1996.gadu, es atzinos, ka diemžēl nevaru jums solīt neko labu. Toreiz Latvija tik tikko bija pārcietusi "Bankas Baltija" krahu. Valsts atradās viszemākajā finansu attīstības punktā.

Un arī pēc gada es izpelnījos daža laba klausītāja sašutumu, aicinot noticēt budžetam bez deficīta.

Katru reizi manu spriedumu pamatā bija mūsu valsts ekonomiskā situācija. Un katrreiz man ir iznācis runāt par skaitļiem.

Šogad es par to nerunāšu. Ne tāpēc, ka finansu vai ekonomiskie rādītāji būtu zaudējuši savu nozīmi. Es vēl aizvien uzskatu, ka cēlonis mūsu problēmu lielākajai daļai ir naudas trūkums. Naudas trūkums pensionāriem, skolotājiem, mediķiem, policistiem, bērnu pabalstiem un vēl daudz kam.

Es nerunāšu par to visu tāpēc, ka šo četru gadu laikā daudz kas ir mainījies. Bet varbūt mainījies esmu es un sapratis to, ko nesapratu agrāk. To, ka pirmā un smagākā mūsu valsts problēma ir meklējama ne jau finansu skaitļos un procentos. Tā meklējama cilvēcisko attiecību līmenī.

Mēs taču redzam, kādas ir attiecības starp politiķiem, starp politiķiem un uzņēmējiem, starp uzņēmējiem un ierēdņiem, starp ierēdņiem un noziedzniekiem, starp sabiedrību un valsti.

Mēs redzam, kādas ir attiecības starp dažādu tautību cilvēkiem, starp bagātiem un ne tik turīgiem, starp tiem, kam pienāktos pensija, un tiem, kam pienāktos maksāt nodokļus...

Šo uzskaitījumu varētu turpināt, un gandrīz vai katrai no problēmām, kuras mēs cenšamies risināt, saknes meklējamas cilvēcisko attiecību kultūrā.

Jā, mēs esam aizvadījuši smagu un notikumiem piesātinātu gadu. Mēs esam spējuši izrauties no ekonomiskās krīzes žņaugiem. Esam sākuši atveseļot tautsaimniecību un mazināt bezdarbu. Esam atguvuši valsts prestižu starptautisko finansu organizāciju acīs. Esam ievēlējuši tautas mīlētu un gudru Valsts prezidenti.

Taču daudz kas ir palicis pa vecam. Arī šogad Latvija piedzīvoja vairākas valdības. Tas jau ir kļuvis par ieradumu, no kura būtu jāmēģina atteikties. Joprojām stabili un neaizskarami savās vietās jūtas valsts ierēdņi. Arī šogad ir pirktas greznas mašīnas, piešķirtas kārtējās prēmijas un būvētas dienesta dušas. Ierēdņi tik ļoti pieraduši pie savām ikdienišķajām privilēģijām, ka nespēj saprast, kāpēc kāds par tām vēl uztraucas.

Un tā ir mūsu kopīga problēma — cilvēcisko attiecību kultūra un izpratne par tiesiskas, demokrātiskas valsts ideāliem. Tā ir problēma, kurai nav nekāda sakara ar naudu.

Un es kļūdījos toreiz, kad apgalvoju — jā, mums ir dažas problēmas, sociālā spriedze, korupcija, bet tas jau viss dēļ nabadzības — nopelnīsim naudu, panāksim bezdeficīta budžetu, pēc tam budžetu ar pārpalikumu, pacelsim algas, pensijas, un pārējais viss nokārtosies.

Es kļūdījos — mums nekad nebūs budžeta ar pārpalikumu, mēs nekad nepacelsim algas un pensijas, ja nesāksim cienīt viens otru, ja nesāksim cienīt viens otra darbu, ja nebeigsim visas šīs dubļu un samazgu straumes, tukšos strīdus. Ja mēs nebeigsim darīt pāri savai valstij un sēt naidu sev apkārt.

Un tāpēc man ir dubults prieks par iespēju runāt ar jums svētku brīdī, kad esat kopā ar tiem, kurus mīlat. Un, ja vēl kāda māmiņa rosās pa virtuvi ar salātu bļodām un cepešiem, aiciniet viņu pie sevis, nosieniet priekšautu un nosēdiniet goda vietā.

Pēc piecām minūtēm visā Latvijā — gan Daugavpilī, gan Rīgā, gan Liepājā — sāksies jaunais, divi tūkstošais gads. Diemžēl arī šajā reizē raķetes vēl tiks šautas dažādos laikos. Vēl aizvien daži sagaida jauno gadu pēc Maskavas laika, citi ievieš savu lokālo laiku, taču es ceru un ticu, ka ar katru gadu aizvien vairāk būs to Latvijas iedzīvotāju, kas saprot — Latvija ir maza valsts un kaut ko lielu mēs varam izdarīt tikai tad, ja darām vienlaicīgi. Visi kopā.

Es ceru un ticu, ka ar katru gadu būs vairāk cilvēku, kas sapratīs, ka mēs esam viena valsts, viena sabiedrība un šī valsts ir mūsu kopēja lieta.

Mēs visi dzīvojam tik piesātinātā laikā, ka neviļus rodas sajūta — ikkatrs gads beidzas arvien ātrāk un ātrāk. Mēs varam strīdēties par to, vai tas ir vai nav pēdējais šajā gadsimtā, taču uz plaši izreklamētās tūkstošgades fona tas vairs nešķiet tik svarīgi.

Ir pagājuši divi tūkstoši gadu, kopš Rietumu civilizācija dzīvo kristietības zīmē. Ir aizvadīti divi tūkstoši gadu, kuru laikā bijuši gan nežēlīgi kari, gan izcili atklājumi, daudz bijis naida un vilšanās, mīlestības un gaišu cerību.

Cilvēce šajā laikā gan nav kļuvusi ne par mata tiesu gudrāka vai labāka, taču mēs — cilvēki — noteikti esam ieguvuši lielāku drosmi un brīvību.

Vēsts, ko pirms diviem tūkstošiem gadu saņēma cilvēce, bija ziņa par iespēju kļūt brīvam — cilvēks nav tikai būtne, kas piedzimst, dzīvo un nomirst. Nē, cilvēks ir būtne, kas dzīves laikā spēj sasniegt ko vairāk. Cilvēka tiesības un viņa pienākums ir kļūt brīvam un sargāt savu brīvību vairāk par sevi pašu.

Brīvība ir spēka izpausme — pierādījums tam, ka tev ir spēks realizēt savu personisko pārliecību. Darīt to, ko tu uzskati par labāku, pareizāku, godīgāku. Cik tas ir grūti, par to mēs esam pārliecinājušies paši, būdami saimnieki savā zemē. Brīvība nozīmē arī tiesības nepiekrist.

Mēs veidojam Latviju brīvu un demokrātisku, taču brīvības pieredze mūsu zemē vēl ir bīstami maza. Bieži vien nolamāt kādu ir arī vienīgais mūsu brīvības aspekts. Salīdzinot valsti ar zemnieka arklu, var teikt, ka tērauda asmenim jābūt ar pietiekamu izturības rezervi, tam jābūt gatavam ne tikai griezt velēnu, bet arī sastapt savā ceļā akmeņus un saknes.

Arī mūsu valstij jābūt gatavai dažādiem pārbaudījumiem, un tas, cik liela ir sabiedrības demokrātijas rezerve, kādas ir attiecības starp šīs sabiedrības grupām un atsevišķiem cilvēkiem, vistiešākajā veidā ir atkarīgs no tā, cik brīvi ir tās locekļi. Katrs no mums.

Kāds tad būs nākamais gads?

Vienu es zinu droši — tas būs labāks par jebkuru no iepriekšējiem. Latvija vēl ir pārāk jauna, lai mēs varētu teikt, ka tās labākie gadi ir aiz muguras. Nē, viss vēl ir priekšā. Un divi tūkstošais gads mums sola jaunas, agrāk nebijušas iespējas.

Mēs esam sākuši sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Mums priekšā ir vairāk spraiga un auglīga darba nekā jebkad agrāk. Latvijai ir visas iespējas šajā darbā atrast jaunu nacionālās vienotības motīvu, kas pieklusinās iekšpolitiskos ķīviņus. Mums tiek dots jauns, plašāks darbalauks, vēl nepārredzams un neuzarts, taču tas pieder vienīgi mums. Tikai mūsu varā ir pierādīt, ka Latvija ir kas vairāk nekā tikai vieta uz kartes. Mūsu varā ir tas, kāda būs Eiropa pēc desmit gadiem. Un es esmu pārliecināts, ka tā būs latviskāka Eiropa.

Lai varbūt tas skan nedaudz pašpārliecināti, bet tam ir jākļūst par visu mūsu kopīgo mērķi.

Pēc nepilnas minūtes sāksies jaunais, divi tūkstošais gads. Par to ir tik daudz runāts, domāts un pareģots, ka šajā brīdī ir mazliet satraucoši. Gluži kā stāvot pie durvīm un nezinot, kas notiks, ja tās tiks atvērtas.

Vērsim durvis vaļā!

Sāksim jaunu gadu!

Iesim uz priekšu!

Jā, strīdieties, pierādiet, pieprasiet, aizstāviet savu pārliecību!

Bet arī dariet vairāk, būvējiet vairāk, pelniet vairāk, dodiet un mīliet vairāk!

Un sargājiet tos, kurus jūs mīlat!

Lai jums viss izdodas!

Laimīgu Jauno gadu!