Zirgu pases – ne vairs tikai muzejos

– Vai tev zirga pase? – tā dažkārt dzird uzsaucam nevērīgam gājējam, kas iet pa ceļa vidu.
Par to, ka zirgiem tiešām var būt pase, gan jau aizmirsts. Tagad nu brīnās un pukst, ka valdība prasa gādāt zirgam pasi. Sak, kas un kāpēc tādu lietu izgudrojis, vai es kāds zirgaudzētājs vai jāšanas sporta dalībnieks...
Vecākās paaudzes laucinieki gan vēl atceras: divdesmitajos un trīsdesmitajos gados ikvienam kleperim, katram kumeļa gadus pārdzīvojušam zirgam bija sava pase, tātad arī savas zirga tiesības un pienākumi.
Toreiz zirgam bija liela vērtība, tāda pati kā zemei. Vai zemnieks varēja dzīvot bez savas zemes un zirga?
Kamēr tagad jaunās zirgu pases tiek ieviestas, ar vecajām iepazīties jādodas uz muzejiem. Var iet arī uz Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeju, jo, piemēram, Annai Brigaderei “Sprīdīšos” bija savs zirgs, vārdā Lauris. Tam bija pase, un rakstniece to rūpīgi sargāja, tagad to tikpat rūpīgi glabā muzejs (inv. Nr.37473).
1922.gada 15.martā Kalnamuižas (tag. Tērvetes) pagasta valdes izdotā zirga pase Nr.555 ir vienkārša papīra veidlapa ar nedaudziem

nepieciešamiem datiem, ko ar parakstiem un apaļo zīmogu apliecinājusi pagasta valde. Tātad: sešus gadus vecais zirgs ir 2 aršinas un 2 veršokus augsts (1 aršina – 71,12 cm, 1 veršoks – 4,44 cm), sevišķas pazīmes – labās pakaļkājas vēzītis balts, uz labo cisku burti “LV.”.
Pirmie noteikumi – “Pagaidu noteikumi par zirgu pasēm un tirgošanos ar zirgiem” pieņemti jau 1921.gadā, tos parakstījis J.Čakste, tolaik vēl ne Valsts prezidents, bet Satversmes sapulces prezidents.
Laika gaitā noteikumi par zirgu pasēm un zirgu reģistrēšanu papildināti un pilnveidoti. Trīsdesmito gadu otrajā pusē zirga pase bija īpaša grāmatiņa ar numuru, dažādiem datiem un instrukciju izrakstiem. Ja īpašnieks vēlējās, varēja ievietot zirga fotogrāfiju.
Muzeja fondos var atrast arī pasi, ko 1940.gada 16.maijā Jaunauces pagasta valde izsniegusi Vecvagaru saimniekam Alfrēdam Robertam Tomsonam piederošai ķēvei.
Pases grāmatiņa dod iespēju izsekot ķēves biogrāfijai vairāku gadu laikā, arī šīs ziņas apstiprinātas ar pagasta valdes zīmogu un amatpersonu parakstiem. A.Tomsons 1941.gadā par tūkstoš rubļiem ķēvi pārdevis tā paša pagasta “Briņķos” dzīvojošai Paulīnei Dumpei, savukārt 1942.gadā tā pārgājusi Jāņa Dombrovska īpašumā Jaunauces “Irbēs”. Latvijā notikušās vēsturiskās pārmaiņas atspoguļojušās arī zirga dokumentā – nu ķēve pārdota par 700 Vācijas markām.

Zirga pase no ārpuses un iekšpuses

Uz pases pēdējā vāka iekšējās lapas vēl atrodamas dažas interesantas atzīmes. Tā 1942.gadā pārdoti 2 pakavi, vēl ir divi ieraksti par 0,3 un 0,5 kg smēri (acīmredzot, ratusmēri). Zirgu īpašniekiem viņu pasēs kara laikā bija līdzīgas atzīmes – par zābaku pāri, petrolejas litriem vai ko citu.
Trīsdesmito gadu otrajā pusē izdoto zirgu pasu iekšējās lapās publicēti būtiskākie fragmenti no attiecīgām instrukcijām, ko svarīgi zināt katram zirga īpašniekam. Viņš nu nevarēja aizbildināties ar likuma nezināšanu vai nespēju atrast “Valdības Vēstnesī” publicēto norādījumu. Veselas divas (!) lappuses atvēlētas oficiāli apstiprinātajiem zirgu spalvas krāsas apzīmējumiem. Šīs pases īpašniece bijusi pāta. Par šo krāsu teikts: “Līdzīga brieža vai vilka spalvai, krēpes un aste tumšas vai melnas.” Ar melnajiem, dūkajiem, losajiem, palsajiem un pelēkajiem bijis vienkārši. Bet kā ar sirmajiem? “Valdības Vēstnesī” izsludinātajā instrukcijas pielikumā smalki precizēts, vai tas ir baltsirms, melnsirms, zilsirms, ābolaini, mušaini, teteraini vai salnsirms. Varianti minēti arī bērajiem, rudajiem, salnajiem, lūsainajiem un dārkajiem zirgiem. Šajos variantos droši vien gluži labi orientējās arī pasu izdevēji, jo instrukcijās nav pieprasīta nez kādu īpašu speciālistu līdzdalība.
Vēl kāds interesants jautājums – kāpēc Jaunauces pagasta pātās ķēves pase glabājas Rakstniecības muzejā (inv. Nr.633553)? Tāpēc, ka šis šķietami necilais dokuments, kurā pēdējais ieraksts datēts ar 1944.gada 16.martu, izceļojies pa visu pasauli un pēc daudziem gadu desmitiem atgriezies Latvijā.
Otrā pasaules kara beigās, dodoties svešumā, zirga pasi līdzi bija paņēmis vai nu pēdējais ķēves īpašnieks, vai kāds cits tās puses bēglis. Latviešu gaitas svešumā bija ilgas un sarežģītas. Daudzi nokļuva arī tālajā Austrālijā. Un tur tad Adelaides Latviešu muzejā Irēne Minkēviča bija nodevusi šo zirga pasi.
Līdz ar latviešu mūzikas un mākslas materiāliem visdažādākās vēstures liecības Austrālijā vāca un glabāja Ēriks un Margarita Biezaiši. Viņu bagātīgais krājums nu glabājas Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā.

Velta Knospea