"Vai no veselā saprāta brīva zona?"

"Komsomoļskaja pravda"

— 2000.07.07.

Pūliņi organizēt mierīgu dzīvi atkarotajās teritorijās brīžiem atgādina absurda teātri.

Pati galvenā izjūta Čečenijā ir redzamā un dzirdamā nerealitāte. Jūti sevi kā dīvainas un bezgaumīgas filmas personāžu, kura ir futuroloģiskās fantastikas, Lielā tēvijas kara eposa un Šveika un Čonkina rupjību sajaukums…

Jau sākot no lidostas, mūs sargā tā, it kā mēs būtu nevis seši nošņurkuši žurnālisti (kas, starp citu, ar patosu tiek saukti par "masu informācijas līdzekļu vadītājiem"), bet gan vismaz Staļins ar Rūzveltu Teherānā–43.

Pa atbrīvoto Čečenijas zemi mēs ceļojam gleznainā kolonnā. Pa priekšu ar kareivjiem pārpildīts milicijas "UAZ". Pēc tā autobuss ar līdz zobiem apbruņotiem kaujiniekiem. Pēc tam bruņutransportieris ar neganta izskata bižainu omoniešu baru, kuri apkārušies ar visādiem ieročiem — no kinžaliem un ložmetējiem līdz šķembu granātām. Tad seko mūsu autobuss ar sešiem ziņkārīgiem redaktoriem. Un atkal bruņutransportieris… "UAZ" … Sevišķi aizaugušos iecirkņos kavalkādi grezno vēl arī dubultais zenītnieks.

— Ļoti efektīvi darbojas "zaļumos", — lielgabalu cildina lietpratēji, — viena sekunde, un viss mežs vienās šķēpelēs!

Ar visu to, ja es būtu analfabētisks čečenu bandīts, būtu aptvēris, ka ir jēga bliezt tieši pa mūsu nelaimīgo autobusu vai fugasu zem tā uzspridzināt, — svarīgi putniņi, ja jau tāda apsardze, būs laba peļņa. Tomēr, visā kolonnā vienīgie cilvēki bez bruņuvestēm bijām tieši mēs — nevienam nebija ienācis prātā iedot, kaut arī tās te vāļājas visur. Turklāt no punkta uz punktu mēs pārlidojām vispār bez jebkādas apsardzes un pat bez draņķa kalašņikova (acīmredzot tieši cauri šim noplukušajam helikopteram gāja robežlīnija, kas šķīra par mums atbildīgos resorus citu no cita). Ļoti kārdinoši mēs droši vien izskatītos piespiedu nosēšanās gadījumā, tiekoties ar vietējiem cieminiekiem: debesu dāvana kādu piecu līdz septiņu miljonu vērtē. Helikopters, baidoties no apšaudes, ar maksimālo ātrumu traucās virs pašas zemes, un tas vēl ir jautājums, kurš risks bija reālāks: dabūt ar raķeti pa asti vai ietriekties upes kraujā…

Ko pavisam nesagrāva,

to arī neuzbūvēsim

Šajās dienās Čečenijā notiek ne vien parastās apšaudes un sprādzieni, bet arī varas maiņa. Militāristi kaut kādu mīklainu apsvērumu dēļ izspieduši no Putina lēmumu iecelt par čečenu administrācijas vadītāju pierastā vietvalža Košmana vietā vakarējo muftiju Ahmatu Kadirovu… Viņš tikās ar mums. Ahmatam–Hādži ir dzelošas acis un drūms azarts izcelt visus "košmanoviešus" dienasgaismā.

— Tautai viņi nepalīdzēja. Noskaidrosim, kur palikusi nauda.

Liek pierakstīt, ka viss pusmiljards rubļu līdz pēdējai kapeikai ticis izdalīts pensionāriem un atvēlēts citiem atjaunošanas darbiem. Un deviņi ešeloni ar naftu (nosūtīti uz diezgan mistiskām adresēm) savākti gluži vai no peļķēm, tādēļ izglābtas Kaspijas zivju bagātības, bet par iegūto naudu nopirkta pārtika bēgļiem. Košmana vietnieks ģenerālis Vaha Ibragimovs tikko kā izlasījis kādā Maskavas avīzē "paskvilu" par savu šefu, bet mēs tagad strebjam citu ievārītu putru, viņa vadībā pētīdami fantastiskus Čečenijas labiekārtošanas un nepieredzēti straujas kārtējās tās elektrifikācijas grafikus un tabulas.

— Mums ir vienota Krievija! Neienam neļausim to saārdīt, — iekvēlojas mūsu ģenerālis. — Bet šie raksta… Košmanam piemineklis jāuzstāda, ka nav ļāvis te savairoties visādām a/s un holdingiem–šmoldingiem…

Atmosfēra Čečenijā veicinājusi vārda brīvību — mūsu sarunu biedri nenodarbojās ar diplomātiju, bet, gluži otrādi, centās savas domas izteikt iespējami saprotamā formā.

Iekšlietu ministrijas grupas vadītāja vietnieks Čečenijā B.Luzins:

— Cik daudz Čečenijā kaujinieku? Reizēm liekas, ka gandrīz visi vīrieši. Viņš dienā bāž degunā jaunu pasi — mēs paši viņam to esam izsnieguši. Bet naktī granātmetējs pār plecu un uz priekšu Allāha vārdā!

Ģenerālleitnants Vladimirs Bokovikovs ir kara apgabala komandiera vietnieks. Sirms, kalsns, bauda milzīgu autoritāti karaspēka daļās, jo pats piedalījies kaujās Čečenijā.

— Mashadovs dienēja Ungārijā un bija mans padotais. Es biju pulka komandieris, bet viņš komandēja artilērijas divizionu. Es ar viņu šeit tikos, centos pierunāt. Aslan, saku, Alijevič, tev jau piecdesmit gadu, padomā par savu tautu. Ar viņa sievu runāju. Sievastēvam nesen kara hospitālī izārstējām plaušu karsoni. Nekas nelīdz. Nu tagad, kad sastapsim viņu — iznīcināsim!… No Čečenijas mēs neaiziesim nekad.Tā arī pierakstiet! Tā taču ir Krievija! Pie mums jau vairākumā rajonu ir mierīga dzīve! Bet kalnos galvenokārt ir ārzemju algotņi — arābi. Tagad vēl daudz nēģeru saradies… Es tam Kiseļovam ar NTV darbinieku starpniecību padevu ziņu: sapulciniet no savējiem kaut vai rotu, atbrauciet, iedosim jums visiem ieročus, un parādiet mums, kā jākaro, ja jau esat tik gudri. Un ko tu domā: nebrauc… Bet, lūk, te bija dziedātāja Ciganova. Šī sieviete personiski pārliecinājās par mūsu karavīru augsto morālo garu…

Nadterečnojes rajona FDD priekšnieks, kas atkomandēts šurp no Tveras:

— Nevajag cilvēkus biedēt ar sensacionāliem faktiem! Pie mums šeit ir klusāk un mierīgāk nekā jebkurā Piemaskavas apgabalā.

(Gandrīz vai nākamajā naktī pēc mūsu aizbraukšanas tajā pašā Znamenskas ciematā, kur drošībnieks mums skaidroja sensacionālus faktus, notikusi divas stundas ilga lielmēroga kauja.)

Sieviete, kas atjauno pareizticīgo dievnamu Groznijā (patiesībā, kas nu tas par dievnamu — nokūpējusi istabiņa drupās ar visur savāktām svētbildēm, nu gluži kā pirmo vajāto kristiešu ala):

— Tikai nefotografējiet mani un nerakstiet, kā sauc. No tā tikai sliktāk būs. Te jau daudzi musējie nogalināti.

Pasaule beidzas tūlīt aiz ierakumiem

Dabiski, ka brauciena programmā bija arī redzētais par mierīgas dzīves atjaunošanu. Katru mūsu izsēšanos pie kārtējā atdzimšanas simbola ievadīja viens un tas pats rituāls: pussimts kaujinieku izveidoja ķēdi, noslēdzot apli ap skolas vai slimnīcas tipa "jaunā asnu", notupās ar granātmetējiem un sapieru šautenēm, nogūlās ar ložmetējiem ceļmalas zālē. Tikai pēc tam izlaida godājamos MIL vadītājus, lai uzdotu jautājumus un saņemtu atbildes.

Staropromislovskas rajonā skolas direktore Olga Kļimova stāsta, ka 1. septembrī pie viņiem ieradīsies 900 bērnu. "Bet mēs pat nezinām, kādas mācību grāmatas vajadzīgas, kādas programmas tagad Krievijā… Mani skolotāji algu šajā gadā saņēmuši tikai vienu reizi — 800 rubļu aprīlī. Bet gaismas skolā nav jau trīs gadus, kopš tā laika, kad 1997. gadā nozaga elektriskos vadus. Vēl viņa rūpējas par Groznijas Naftas institūta atjaunošanu, kur pasniegusi "pirms kara" . Svēta sieviete.

Nu un kā šo skaisto krievu sievieti apsargā? "Piestiprinātais" pulkvedis paraustīja plecus: "Viņiem te savas attiecības — čečeniem arī lasīt jāmācās". Bet vai paši uz pilsētu dodieties? Paraudzīties, pastaigāties? "Vienu reizi bijām — maija beigās. Paņēmām līdzi arī pāris bruņumašīnu, dežūrrotu..."

Nosaukt Grozniju un tos "paraugrajonus", kuros mēs bijām, par "atbrīvoto Čečeniju" — tas ir liels māksliniecisks pārspīlējums. Kādā karaspēka daļā redzējām, kā kaujinieki brauc pēc ūdens uz urbumu pāris kilometru atstatu. Saulaina pusdienlaika. Pāris autocisternu pavada tie paši zenītieroči, tanki un desantnieku pūļi. Nu nekādi neuzminēsi, ka "pēc ūdens". Katru krievu iestādi apjož ierakumi, betona doti, smilšu maisi, dzeloņstieples divās trīs kārtās... Daudz mazu "Brestas cietoksnīšu" ar attiecīgu "aplenkto" noskaņojumu: pārlaist nakti, novilkt dienu. Karaspēks galvenās pūles velta tam, lai apsargātu pats sevi. Groznijas apkaimē deg nafta — daudz melnu dūmu stabu līdz pašām debesīm. Neviens nedzēš, jo bīstami, var nokļūt ielenkumā. Čečeni, kuri sadarbojas ar "mūsējiem", savas ģimenes tur ārpus dumpīgās republikas robežām vai garnizonos un ar fatālistu mieru runā: ja armija izies no Čečenijas, viņus tulīt iznīcinās.

Ienaidnieki un algotņi

— Kas notikastālāk? — vaicājām cilvēkiem, kuri atbild par situāciju. Priekšnieki draudzīgi un ar lielu entuziasmu lādēja žurnālistus, kas nopirkti par čečenu naudu un tādēļ sabiezina krāsas, Maskavā sasēdušos ienaidniekus, kas traucē gūt pēdējo izšķirošo uzvaru, pazīstamā čečenu spiega Berezovska un Krievijas ienaidnieka Gusinska intrigas. Pēc tam sekoja tradicionālie optimistiskie apliecinājumi, ka "visumā stāvoklis republikā normalizējas". Par klejojošu argumentu tiem, kuri šaubās par galīgo uzvaru, kalpo nostāsti, ka pat padomju laikā pēdējais nemiernieks — bandīts Čečenijā notverts vai nu 1969. vai 1973. gadā, toties pēc tam līdz Savienības sabrukumam taču normāli dzīvojuši! Draudzīgi! Pēc tam pieklājas daudznozīmīgi pašūpot galvu, dziļdomīgi nokāsēties un piebilst kaut ko līdzīgu."M–jā ... tagad būs ilgāk ar viņiem jāmokās. Sistēma nu ir saārdīta.."

Plus visas Čečenijas islamizācija

Nezinu, ko bija notvēruši 1973. gadā. Bet tagad mēs bandītu rindas vairojam ar īsti stahanoviskiem tempiem. Groznijas ielās — katrā ziņā posteņu un militāro kolonnu redzamības robežās — neieraudzīsit nevienu čečenu "bandīta vecumā" — no 16 līdz 45 gadiem. (Ja nu tikai administāciju darbiniekus). Ja patrāpīsies acīs, aizturēs, izkratīs, apvainos bandītismā, atņems visu vērtīgo, dauzīs ar laidni. Ja netiks iesēdināts vai "nepazudīs bez vēsts", var uzskatīt, ka idejiski politisko sagatavošanu ir izgājis vēl viens Allāha kaujinieks.

Čečenu Znamenskas staņicā uz pieņemšanu pie prezidenta speciālā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos Vladimira Kalamanova vijas skumja čečenu sieviešu rinda ar vienādiem stāstiem: pazudis vīrs, brālis, dēls; cilvēki redzējuši, ka kareivji viņu sagrābuši mājā vai uz ielas un nezkur aizveduši. Ģenerāļu vidū pieņemts uzskatīt par pašsaprotamu, ka vairums šo sieviešu un sirmgalvju ir udugovieši (Udugovs Mashadova valdībā ir kaut kas Gebelsam līdzīgs ), kas sten un vaid diktofonos un telekameru priekšā par mistiskām Krievijas armijas zvērībām. Kalmanovam acīmredzot aizmirsuši acis atvērt — tajā dienā, kad bijām pie viņa, viņš pieņēma apmēram simt prasītāju. (Es trīs no viņiem paklausījos un salūzu, kā nepieradušam vajadzēja ieņemt simt gramu no blašķes). Vakarā viņš mierīgi sniedza rezumējumu: "Pēdējās nedēļas laikā mēs ar prokuratūru tikai no Černokozovas vien esam izlaiduši apmēram sešdesmit cilvēku, kas tur bija iesēdināti "kļūdas pēc".

Nepavisam nē, es negribu atņemt maizi un laurus profesionāliem tiesību aizstāvjiem, bet teikt pavisam ko citu. Čečenijas notikumu traktējumos, manuprāt, ir pārāk daudz politikas, ērtu ideoloģisku štampu un pārāk maz veselā saprāta, pragmatisma, ja jums tā tīk. Prezidenta pārstāvis Viktors Kazancevs mazliet apvainojies par mūsu avīzē, ievietoto karikatūru, ar ko atsaucās uz viņa Čečenijas tūrisma perspektīvu vērtējumu: "Nu jau vairs skaļi pasapņot arī nedrīkstēs". Un labi nostādītā balsī turpina:

— Viss normalizējas! Elektrības nav tikai trīs rajonos! Šajās dienās es tikšos ar Kasjanovu: Čečenijai vajadzētu trīs simti kombainu. Rūpnīca ir ar mieru tos dot, bet valdība nekādi nevar par tiem samaksāt! Raža taču aizies bojā!

(Neviens jau nestrīdas: izsist no budžeta rūpnīcai "Rostseļmaš" naudu par trim simtiem monstru, kurus neviena normāla saimniecība nepērk — tas tiešām cels Kazanceva autoritāti kā Rostovā, tā arī Čečenijā.) Uz mēģinājumu parunāt par, mūsuprāt, nopietnākām problēmām, piemēram, par visu divpadsmit rajonu administrāciju vadītāju vēstuli pret Ahmata Kadirova iecelšanu par Čečenijas vadītāju, Kazancevs reaģē ar karavīra tiešumu:

— Tās visas ir muļķības. Es arī Putinam ziņoju: nav vēstules pret Kadirovu! Ir administrāciju vadītāju vēlēšanās tikties ar prezidentu un parunāt par republikas atjaunošanas problēmām.

Pats Ahmats–Hādži Kadirovs mums apstiprināja:

— Vēstule pret mani ir ienaidnieku izgudrojums! Mani atbalsta 90 procentu iedzīvotāju!

— Lai slavēts Allāhs! Kādi tad būtu visas tautas atbalstītās Čečenijas vadītāja plāni?

— Divus trīs gadus prasīs Groznijas atjaunošana.

Es, godīgi runājot, tā arī nesaprotu: vai viņi mūs uzskata par idiotiem? Vai tik ļoti iedzīvojušies amata pienākumu spiestu optimistu lomās, ka paši jau zaudējuši robežu starp fantastiskiem ziņojumiem "augšai" un reālo dzīvi?

Bēdīgi slavenās Putinam adresētās vēstules kopija atrodas man kabatā. Vēstulē Krievijas ielikteņi apgalvo, ka likme uz Kadirovu izraisīs "jaunu, pēc skaita jau trešo karu". Lūdz steidzamu tikšanos, lai novērstu draudošo katastrofu.

Kadirovs bija viens no galvenajiem un fanātiskajiem vadoņiem karā pret Krieviju. Tieši viņš aicināja tautu uz džihādu (džihāds— musulmaņu svētais karš pret neticīgiem — "LV") pret "krievu suņiem". Pēc tam pēkšņi sāka draudzēties ar mūsu ģenerāļiem — līdz pat apkampieniem ar grupējuma komandieri Troševu. Ļoti savdabīgs līderis. Viņš saka:

— Par manu galvu apsolījuši miljonu. Es tūdaļ bandītiem darīju zināmu: "Dodiet miljonu, un es aizbraukšu". Nē, tad saka, it kā tikai simts tūkstošus dolāru varot sagrabināt. Nenopietni. Mani visi atbalsta, nāk cilvēki no Hasbulatova, no Gadžijeva, no citiem dižiem Maskavas cilvēkiem. Viņu noteikums ir viens: dot amatus vadībā. Nav problēmu, visiem atradīs amatus administrācijā un valdībā. Bet ko Basajevs var viņiem piedāvāt... Aiz viņa taču nav vairs neviena.

— Bet pašlaik notiek smaga cīņa.

— Kas jums to teica? Sīkas sadursmes...

To viņš saka par to daudzo dienu ilgo kauju, kurā abās pusēs krituši ap divi simti cilvēku, vēl simtiem ievainoto, no kuriem visi neizdzīvos.

— Pašlaik, — mums skaidro Krievijas ģenerāļu labākais draugs, — galvenais ir pareizi audzināt jaunatni. Bērniem jāzina islāms jau no sešu gadu vecuma! Citādi ir problēma astoņpadsmitgadīgai meitenei apģērbt parandžu! Aiziet!! Sāksim ar Kadirovu atjaunot Grozniju. Kam?

Mūsu plānus pašlaik atjaunot Grozniju es kvalificētu kā sevišķi bīstamus Krievijas tautai. Nekādas pilsētas nav. Ir tūkstošiem sagrautu ēku, kas noder vienīgi ja nu Holivudas superkolosa filmēšanai par atomkara kaitīgumu. Skats — kā uguņošanā ! Apdeguši, ložu un šķembu izraibināti mūru skeleti no apvāršņa līdz apvārsnim ar apdegušām izkārtnēm virs jumtiem: ‘’Ug... 01'’, ‘’Skatieties uz pilsētas ... krāniem" un pat "Slava PSKP". Lai novāktu kilometriem drupu, uzceltu jaunus namus, ierīkotu kanalizāciju, ūdensvadu, elekriskos tīklus — (ar pilnīgi fantastisku pieņēmumu, ka pusi neizlaupīs) iesākumam vajadzētu vismaz piecus miljardus dolāru. Kam ņemsim nost? Nabadzīgajiem Krievijas pensionāriem? Čečenijas administrācijā par ‘’atjaunošanu’’ runā kā par jau izšķirtu lietu. Var nešaubīties: par ‘’atjaunošanas’’ ideju iestājas spēcīgs lobijs ar bruņu caursitēju argumentāciju: čečeni būvēs mājas, ceļus, rūpnīcas un fabrikas, sēs labību — un radošais darbs nesīs mieru daudz — cietušajai zemei...

Kā mēdza sacīt pazīstamais Austrumu speciālists sarkanarmietis Suhovs: "Diezvai".

Ko darīt?

Armiju it kā nedrīkstētu izvest — citādi tūdaļ sāksies radošs darbs neticīgo iznīcināšanā un masveida braucieni uz Rostovu un Stavropoli pēc ķīlniekiem. Nenosēdēsi taču garnizonos līdz vēsturiskajai vispārējās samierināšanās dienai. "Bandītu paliekas’’, kā pieņemts tās kautrīgi dēvēt, piemērojušās izsvēpēt mūs no vakar vēl samērā drošiem stūriem. Groznijā izvietotā karaspēka daļa jau vairs nevar atļauties kādreizējās svinīgās ierindas zem plakāta ar plašu ministra S.Šoigu citātu un pusotrmetrīgu viņa portretu. "Mēs, cilvēkus saudzējam" tā saka: "Visas mājas apkārtnē speciāli sagrāvām līdz pamatiem. Bet šie riebekļi iemācījušies šaut diez no kurienes".

Jau ir skaidrs: šogad Čečenijā sadursmēs, no mīnām un fugasiem, no ievainojumiem hospitāļos ies bojā apmēram tūkstotis mūsu cīnītāju. Viņu ieroču biedri — tūkstošiem citu cīnītāju — vēl nežēlīgāk tvarstīs čečenus, izķers visus vairāk vai mazāk jaunos un palīdzēs viņiem "pazust bez vēsts’’. Šo sen palaisto savstarpējā ienaida svārstu nav iespējams apturēt ne ar kādu gadsimta atjaunošanas celtni vai zemkopju priekiem, lietojot Rostovas kombainus. Un arī ar pensiju izmaksām ne.

"Gauži vajadzīgi mums jūsu desmit dolāri... Vēl jo vairāk, ja tos izmaksā reizi pusgadā. Arābi mums tūkstošreiz vairāk dod un pilsētu gada laikā atjaunos, tādi ir mazās, taču lepnās tautas tipiskākie mīti.

Čečenijā šobrīd uz dzīvību un nāvi sadūrušās divas civilizācijas, un nav vērts te pieminēt patriarhālo 1969.–1973. gada čečenu bandītiņu. Ar panislāmisma idejām apsēstie arābu šeihi apgādā čečenus ar ieročiem un naudu, lai nopirktu visu nepieciešamo no mūsu pašu praporščikiem un administratoriem. Nav vērts lolot ilūzijas, ka karš beigsies līdz ar Basajeva un Hataba notveršanu. Pēc cīņas ar krieviem Čečenijā ir ‘’sociāls pieprasījums’’ — tā kā tūdaļ pēc bijušo kauju varoņu nozušanas no skatuves parādīsies jauni vārdi. Pašlaik vienkārši pulkvežu niša ir aizņemta. Nopietni krievu pāridarījumi un kritušie ir katrā ģimenē. Nu, un par "vidēja termiņa perspektīvu" ir vērts padomāt: viņi šeit paši sev atļāvuši dauzdsievību un izvirzījuši uzdevumu — katrai sievietei jādzemdē 10–15 bērnus. Uzdevums tiek pildīts sekmīgi. Daudzajiem sprādzieniem Čečenijā pievienojies arī demogrāfiskais.

Čečenija kļuvusi par vēža audzēju Krievijas ķermenī. Putinam bija taisnība, kad viņš pieteica karu teroristiem un ieveda tur armiju. Nebūtu to darījis, metastāzes aizstieptos uz Dagestānas, Ingušijas, Osetijas pusi... un tālāk līdz pat Kazaņai. Taču tagad pienācis citas "ārstēšanas’’ laiks, tātad vajadzīgi cita profila speciālisti.

Man liekas ārkārtīgi bīstami, ka sarežģītu un smalku etniska, psiholoģiska un lielās politikas jautājumu risināšana ir atstāta militāristu ziņā, kuru galvenie politiskā noregulējuma instrumenti ir tīrīšana, postenis un Černokozovas izolators.

Jau sen ir laiks izveidot nopietnu speciālistu komisiju ar nopietnām pilnvarām reāla scenārija izstrādei izejai no Čečenijas krīzes. Izskatīt pat nestandarta versijas (standarta jau ir izmēģinātas), pat Čečenijas sadalīšanu mierīgā un dumpīgā, mūsu draugu evakuāciju uz ieleju rajoniem un dumpīgo kalnu apjošanu ar blīvu nostiprinājumu joslu. Lai viņi tur iekšpusē kaut vai četrdesmit gadu skaidro, kurš ir īsteni ticīgāks, bet centieni līst pāri Terekai jāsagaida ar gvardes mīnmetēju zalvi. Domājat, ka nav reāli viņus ierobežot? Visa Čečenija taču, plašas sabiedrības zināšanai, — tie ir sešdesmit kilometru visplatākajā vietā. Tas ir mazāk nekā no Maskavas līdz Tulai...

Oficiozie spriedumi par vēl nenotvertu bandītu saujiņām, aprēķini, cik tur mežos vēl palikuši — divi tūkstoši "galvenokārt ārzemju algotņu’’ vai tomēr tikai vairs pusotra tūkstoša — ir domāti vai nu garīgi atpalikušiem, vai (nu tas vēl sliktāk) tie atspoguļo patiesu konflikta būtības neizpratni. Reti idiotiskās pēdējās desmitgades rezultāts: pret mūsu klātbūtni uzstājas praktiski viss čečenu etnoss. Un tā — tagad jau var nešaubīties — ir viskareivīgākā tauta uz Zemes.

Laba Čečenijas krīzes varianta nevar būt, tikai slikts vai ļoti pretīgs. Nekas tur pats neuzsūksies. Vairāk ir datu, ka var iznākt otrādi: Krievijai ļoti melnā dienā Čečenijā var sākties labi sagatavota sacelšanās... Katastrofa tālajā un mazajā Čečenijā var Krievijai kļūt par to pašu, kas bija sakāve vēl tālākajā Cusimā tālajā 1905.gadā.

Tad mums visiem būs kā reforma, tā labklājības pieaugums un demokrātija šokolādē.

Vladimirs Sungorkins