"Uzbekistāna atkal tuvinās Krievijai"

"Neue Zūricher Zeitung"

— 2000.07.03.

Vai Vidusāzijā līdz pat Kaukāzam norisinās svētais karš?

Uzbekistānas Republikas vadība pēdējos mēnešos ir izdarījusi politisku pagriezienu un tuvinājusies Krievijai. Pastāv uzskats, ka ir jāpastiprina militārā sadarbība cīņā pret islāmistiem un teroristiem, kuri it kā apdraud visu Krievijas dienvidu flangu no Vidusāzijas līdz Kaukāzam.

1999. gada augustā tālu viens no otra norisinājās divi notikumi, proti, Dagestānā un Ferganas ielejā, kur sanāk kopā trīs Vidusāzijas republiku Uzbekistānas, Kirgizstānas un Tadžikistānas robežas. Bruņoti kaujinieki iebruka Dagestānas rietumos, un Krievija to izmantoja kā ieganstu, lai ar brutālu militāru spēku vērstos pret Čečeniju. Vienlaikussimtiem apbruņotu vīru no Tadžikistānas iebruka Kirgizstānas Ferganas ielejas daļā. Viņi sagūstīja ķīlniekus un ieņēma dažus ciemus. Nonāca līdz kaujām ar kirgīzu militārajām vienībām. Iebrucēju mērķis esot bijis Ferganas ielejas Uzbekistānas daļā izveidot islāmisku Dieva valsti.

Sliktā informācija

Par toreizējiem notikumiem Ferganas ielejā eksistē atšķirīgas versijas. Daudz kas ir neskaidrs, un katrai pusei ir sava teorija, ko pēc vajadzības var izmantot propagandiskiem mērķiem.

Taču, par spīti informācijas trūkumam, Maskavā un Taškentā ir pārliecināti, ka starp bruņotajām akcijām Dagestanā un Ferganas ielejā pastāv cieša saistība. Pēc uzbeku domām, akcijas ir bijušas izplānotas ārzemēs un no turienes arī vadītas, lai gan tam nav nekādu pierādījumu. Taču tā ir taisnība, ka gan Dagestānā, gan arī Ferganas ielejā islāms tradicionāli ir dziļi iesakņojies. Tomēr iedzīvotāji cīnītājus ar islāmiskajiem mērķiem neatbalstīja ne Dagestānā, ne arī Kirgizstānas dienvidos. Dagestāna Ziemeļkaukāzā, tāpat kā Ferganas ieleja Vidusāzijā, ar to milzīgām sociālajām problēmām, augsto bezdarbu jauniešu vidū un plaši izplatīto noziedzību un korupciju tiek uzskatītas par potenciāli bīstamākajiem krīžu avotiem.

Taškentā vietējie žurnālisti runāja pat par koordinētu islāmistu uzbrukumu ar mērķi destabilizēt visu Krievijas dienvidu flangu no Vidusāzijas līdz Kaukāzam.

Taliban kā ienaidnieka tēls

Krievija un Uzbekistāna, tāpat kā Kirgizstāna un Tadžikistāna, ir vienisprātis, ka lielākos draudus stabilitātei Vidusāzijā rada islāmiskais Taliban Afganistānā. Pēc viņu domām, Afganistāna ir fanātiķu svarīgākais patvērums. Reliģiskie ekstrēmisti, kuri tiek finansēti ar naudu no narkotiku kontrabandas un ieroču tirdzniecības, esot starptautiskā terorisma sastāvdaļa.

Taču arī tad, ja ņem vērā, ka Afganistāna zināmā mērā apdraud kaimiņvalstis, tomēr ir acīm redzams, ka Uzbekistānā draudi no dienvidiem tiek uzpūsti politisku iemeslu dēļ. Tie noder arī neoficiālā islāma apspiešanas attaisnošanai. Taču ārvalstu novērotāji lielākās briesmas valstij saskata tieši islāma aktīvistu vajāšanā un jebkādas politiskās opozīcijas izskaušanā, jo tas veicina radikalizāciju.

Jūtams pagrieziens

Bruņotu cīnītāju iebrukums Kirgizstānas dienvidos un ar to saistītā apdraudējuma sajūta ir paātrinājusi Krievijas un Uzbekistānas tuvināšanos. Prezidents Karimovs tāpēc arī atbalsta Putina cietsirdīgo rīcību Čečenijā, ko viņš min pat kā paraugu. Abas valstis, kā maija sākumā teica Karimovs, tiekot konfrontētas vienu un to pašu problēmu dēļ; tās cīnoties pret starptautisko terorismu un reģionā izplatīto reliģisko ekstrēmismu.

Pretēji Krievijai NATO Vidusāzijas valstīm, kas piedalās „Partnerattiecībās mieram", nevar dot drošības garantijas. Tāpēc Uzbekistāna arvien vairāk Krievijā saskata tās politiskās stabilitātes nodrošināšanas garantu.

Ārvalstu novērotāji Taškentā runā par vērā ņemamu pagriezienu. Šķiet, ka Maskava izmanto izdevību, lai atgūtu politisko ietekmi Uzbekistānā. To veicina arī tas, ka Rietumu interese dažādu iemeslu dēļ par šo reģionu pēc kulminācijas deviņdesmito gadu vidū atkal ir samazinājusies.

Krievijas attiecībās ar Uzbekistānu ir mazāk jūtams aizvainojums un tās mazāk noslogo konflikti nekā, piemēram, Maskavas attiecības ar Baltijas valstīm. Taškentā neuzskata, ka no Krievijas puses būtu iespējami draudi, un krievu valoda visā Vidusāzijā joprojām ir lingua franca (lielākas vairākvalodu telpas sarunu valoda – tulk.). Tam varētu būt kaut kāds sakars arī ar to, ka Padomju savienība – neņemot vērā politisko apspiešanu un ekonomisko izsaimniekošanu – spēlēja galveno lomu uzbeku kultūras un nacionālās identitātes radīšanā. Šeit nebija novērojamas separātiskas tendences. Tomēr pievēršanās Maskavai nekādā gadījumā nenozīmē to, ka Uzbekistānai ir nodoms pārskatāmā nākotnē atgriezties zem Krievijas spārna. Taškenta vēlas labas attiecības uz līdztiesīgiem pamatiem. Jebkāda padomju parauga aizbildniecība te izraisītu pretestību.

Tuvināšanos Maskavai nevar interpretēt kā novēršanos no Rietumiem, lai arī Taškentā uzskata, ka Eiropā un ASV, pretēji Krievijai, no Taliban puses draudošās briesmas neuztver pietiekami nopietni. Turklāt pašapzinīgajai Uzbekijas valdībai nepatīk arī Rietumu pastāvīgās norādes uz cilvēktiesību pārkāpumiem. Tomēr Uzbekistāna ir atkarīga no ekonomiskās palīdzības, un tā var nākt vienīgi no Rietumiem. Tāpēc Taškenta uzsver, ka drošības politikas jomā nevēlas būt atkarīga tikai no Krievijas vien. Tā arī no Eiropas un ASV cer saņemt lielāku militāru, stratēģisku un finansiālu palīdzību cīņā pret reliģisko ekstrēmismu un robežas nosargāšanā ar Afganistānu.

Maskavas militārā palīdzība

Ārpolitiska pagrieziena izpausme bija arī prezidenta Putina vizīte Uzbekistānā. Abas valstis noslēdza vienošanos ar ciešāku militāro sadarbību. Uzbekistāna plāno armijas reformas ar mērķi paaugstināt tās triecienspēku cīņā pret bruņotajiem iebrucējiem. Uzbekistānai visvairāk Krievijas palīdzība ir nepieciešama militāro komunikāciju jomā, gaisa spēku modernizēšanā un gaisa telpas aizsardzībā. Krievijas puse draudus Uzbekistānas nacionālajai drošībai vērtē arī kā draudus Krievijai. Islāma ekstrēmistu un teroristu uzbrukuma gadījumā ir iespējama arī militāri operatīva sadarbība, saka Krievijas vēstnieks Taškentā.