"Bailes no jauna mūra Polijas austrumos"

"Frankfurter Allgemeine

Zeitung" — 2000.07.05.

Varšavā ir šaubas par Šengenas vienošanās priekšrocībām.

Pirms vairāk nekā gada Šengenas līgums tika iekļauts Amsterdamas līgumā. Kopš tā laika tas pieder pie acquis communautaire — pie piecpadsmitnieka tiesiskās pamatbāzes, kas pirms iestāšanās Eiropas Savienībā ir jāpārņem Austrumeiropas centra un Dienvidaustrumu Eiropas valstīm.

Polijai tas nevarētu sagādāt nekādas grūtības, jo tās pilsoņi jau ir izbaudījuši Šengenas līguma priekšrocības kopš pārejas sākuma. Ar Vācijas palīdzību, jo Bonna nekādā gadījumā nevēlējās izveidot barjeras pret saviem kaimiņiem austrumos, lai pārvarētu tā dēvēto "mūžseno ienaidu" — Polijas iedzīvotāji kā ar Šengenas klubu asociētas valsts pilsoņi ieguva ceļošanas brīvību līguma teritorijā.

Kopš tā laika ikviens polis var trīs mēnešus uzturēties kādā Šengenas valstī. Polijas iestāšanās sarunvedēju oficiālā attieksme pret Šengenas līguma nosacījumu pārņemšanu un par ES ārējo robežu bija pozitīva. Netika pieprasīti nekādi pārejas termiņi, bet gan tika panākta vienošanās, ka Polijas vīzu politikā nākotnē izdarīs nepieciešamos labojumus attiecībā pret trešajām valstīm.

Taču pēdējā laikā valstī ir audzis nemiers sakarā ar Šengenas līguma prasību pieņemšanu. Šo nemieru izraisa bažas, ka "Šengenas noteikumu" ES "vīzu politikas" pārņemšana novedīs pie tā, ka pie Bugas tiks izveidots "jauns mūris", kas nelabvēlīgi ietekmēs kā Polijas politiskās, tā arī ekonomiskās intereses Austrumos. Ja poļu ierēdņiem nāksies pieprasīt iebraukšanas vīzas no Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas pilsoņiem, tad no tā cietīs ekonomiskie sakari ar šīm valstīm, jo īpaši Austrumpolijas reģionos. Vīzu ieviešanas dēļ samazinātos personiskie kontakti starp poļiem un to austrumu kaimiņiem, un pēc politiski svarīgās tuvināšanās fāzes atkal iestātos atsvešināšanās. Par pieaugošo attālināšanos droši vien nāktos maksāt poļu minoritātēm Ukrainā un Baltkrievijā, jo to sakari ar senču zemi Poliju tiktu apgrūtināti.

Šī iemesla dēļ oficiālās Polijas nostājas kritiķi pieprasa izņēmuma noteikumu un pārejas periodu pieņemšanu. Zināmā mērā viņi pat var atsaukties uz tādām autoritātēm kā Polijas ārlietu ministrs vai prezidents, kuri bieži vien ir teikuši, ka Šengenas noteikumu pārņemšana nevarētu radīt jaunu mūri Polijas austrumos.

Tādēļ Polijas pievienošanās Šengenas līgumam ir ārkārtīgi sarežģīta. Pētnieki apgalvo, ka "tūristu tirgotāju" plūsma poļu pierobežas tirgos pēdējos četros gados ir samazinājusies. Turklāt šāda tirdzniecība nedod nekādu ieguldījumu tautas saimniecībā, bet gan bieži ir iemesls likumpārkāpumiem.

Šāda "tirdzniecība" ir vainojama arī haotiskos apstākļos robežpārejas punktos, un tās devums Polijas budžetam ir visai maznozīmīgs. Būtu daudz labāk atbalstīt tādu pēdējā laika iniciatīvu, saskaņā ar kuru uzņēmumi abpus robežas vairāk piedalītos kontrolējamā ekonomiskā apmaiņā un poļu tirgi tiktu pārveidoti par vietēja mēroga tirdzniecības centriem vai lielveikaliem. Nekādā gadījumā nedrīkstot arī par augstu novērtēt saimniecisko nozīmi tirdzniecībai ar Austrumiem. Polijai tirdzniecība ar Rietumiem esot daudzkārt svarīgāka.

Citā ziņā robežšķērsošanas "tiesiskā sakārtošana", ieviešot vīzas un labāk kontrolējot Polijas robežu, vēlāk varētu izrādīties zināma priekšrocība, kad pēc vairākiem gadiem Polija neapšaubāmi kļūs par mērķi plašākai migrācijas kustībai. Labāk būtu paplašināt Polijas konsulātu tīklu kaimiņvalstīs, kas varētu izveidoties par pakalpojumu sniedzēju kultūras un saimnieciskajās jomās. Šāda tīkla paplašināšana attiecībām ar austrumu kaimiņiem dotu vairāk nekā "kriminogēnā skudru tirdzniecība".

Vai tādi paši uzskati valda arī austrumos no Polijas, piemēram, Ukrainā, kuras pilsoņiem ieceļošanai Polijā šobrīd nav nepieciešama ne vīza, ne ielūgums, ne arī ir pietiekami naudas līdzekļu, ir pavisam cits jautājums.

Mihaels Ludvigs