Latviešu dziesma Singapūrā

Maija pēdējās dienās Valsts akadēmiskais koris “Latvija” tālajā Singapūrā piedalījās Gustava Mālera Astotās simfonijas atskaņojumā. Latviešu dziedātāji tur viesojušies arī pirms trim gadiem. Un vēl senāk, pirms vairāk nekā 80 gadiem. Tas bija toreiz, kad dziedādami un spēlēdami no Tālajiem Austrumiem uz dzimteni devās latviešu strēlnieki – Troickas un Imantas pulks. Šo notikumu dalībnieki vairs nav dzīvo vidū, tomēr saglabājušās daudzas daiļrunīgas liecības – atmiņu pieraksti, arhīva dokumenti un dienasgrāmatas.

Ar tvaikoni “Dania”

Operdziedonis Kārlis Nīcis aktīvi piedalījies dažādos kultūras pasākumos, bijis neoficiāls pulka fotogrāfs. Redzētais un dzirdētais labi palicis prātā. Viņa vēlāk rakstītajās atmiņās (tās publicētas 1969.gadā ārzemēs izdotajā žurnālā “Strēlnieks”) aprakstītas vairākas interesantas epizodes no Imantas pulka dzīves Vladivostokā un mājupbraucienā ar tvaikoni “Dania” 1920.gadā.

Epizode no Kārļa Nīča pierakstiem:

“Ceļojuma laikā uz kuģa noorganizējās teātra trupa, tajā līdzdarbojās vairāki Latvijas agrāko mazo skatuvju aktieri un no jaunākiem – Augusts Mitrēvics, kurš vēlāk Latvijā izvirzījās par Dailes teātra galveno raksturlomu tēlotāju, un es. Režijas vadīja agrākā Apollo teātra aktieri Oskars Laurītis un Pēteris Osāns. Blakus teātra trupai nodibinājās ļoti spēcīgs vīru koris, kuru vadīja muzikāli spējīgais diriģents Valijs Dvorianovičs. Mēģinājumi notika katru dienu, un, kamēr aizbraucām līdz Singapūrai, mums jau bija gatava vesela koncerta programma. Singapūrā mūsu kuģis stāvēja 8 dienas. Gadījās, ka kora mēģinājuma laikā uz kuģa viesojās kāds Y.M.C.A. augstāks pārstāvis. Noklausījies mūsu dziedāšanu, viņš bija lielā sajūsmā, izteicās, ka kaut ko līdzīgu nekad savā mūžā neesot dzirdējis, un uzaicināja mūs pēc pāris dienām dot koncertu vienā no Singapūras lielākām zālēm. Par visu tehnisko koncerta noorganizēšanu viņš apsolīja Y.M.C.A. gādību. Un notika, ka trešās dienas vakarā kāds simts latviešu puišu, uzspodrinātos zābakos un tīri izmazgātos “frenčos”, greznoja Singapūras koncerta zāles estrādi un ar latvju dziesmām divas stundas valdzināja ne vārdu nesaprotošu klausītāju pārpildīto plašo telpu. Nākamā dienā visu vietējo avīžu pirmā lappuse bija veltīta slavinošām atsauksmēm par latvju dziesmas neparasto daiļskanīgumu un uz Dzimteni atpakaļbraucošo Latvijas karavīru brīnišķo dziedāšanu.”

Atmiņā parasti iespiežas spilgtākie iespaidi, bet detaļas var piemirsties... Tā gadījies arī Kārlim Nīcim. Viņa pieminētais Augusts Mitrēvics uz Latviju bija devies nedaudz agrāk – ar ķīniešu kuģi “Gweneth” “zem angļu flagas”, kā minēts oficiālos sarakstos.
Latvijas Valsts vēstures arhīva fondos saglabājies kāds oficiāls dokuments – “Pārskats par L.J.K.S. Imantas pulka nodaļas darbību ceļā no Vladivostokas līdz Rīgai no 22.marta līdz 1.jūlijam 1920.g.”.
L.J.K.S. – tā bija Latvijas Jaunekļu kristīgā savienība, starptautiskās organizācijas Y.M.C.A. (Young Men’s Christian Association) nodaļa, kas sadarbojās un saņēma palīdzību no līdzīgām Amerikas un Kanādas vietējām nodaļām, organizēja kultūras dzīvi Vladivostokā. Pārskatu parakstījis kristīgo jaunekļu savienības Imantas pulka nodaļas toreizējais vadītājs Jēkabs Vītoliņš – vēlākais latviešu mūzikas vēsturnieks un folklorists, Latvijas Valsts konservatorijas profesors. Pārskats datēts ar 8.jūliju, tātad rakstīts tūliņ pēc atgriešanās Latvijā, kad iespaidi vēl gluži svaigi.
Jēkabs Vītoliņš raksta, ka, gatavojoties tālajam ceļam, domāts par to, “kā veikt tālā ceļā kulturelo darbu pulka iekšienē” un “kā izlietot garo ceļojumu latviešu mākslas popularizēšanai tanīs ārzemju ostas pilsētās, kurās kuģis piestāsies”.
Tā nu tikuši apzināti visi iespējamie solisti – dziedātāji un mūziķi, koncertu dalībniekiem sagādātas vīzas izkāpšanai ārzemju ostās. Un, lai nodrošinātu klavieru pavadījumu, saņemta atļauja uz kuģa līdzi vest E.Caunes kundzes klavieres. Kora mēģinājumi notikuši divas reizes dienā.
“Kad pienācām Singapūrā, korim programma bija jau sagatavota. (..) Piedāvājums atrada no Y.M.C.A. sekretāra vislielāko pretimnākšanu, tūlīt tika nodrukātas attiecīgas ielūguma kartes, ielikti aizrādījumi vietējās avīzēs, nodrukātas programmas, un 14.aprīlī notika pirmais latviešu koncerts Singapūrā. Pie publikas koncerts atrada ļoti lielu piekrišanu. Koncertā uzstājās: E.Caunes kdze (soprāns), V.Paļevič kgs (fleite), P.Krieviņ kgs (klavieres) un Imantas pulka vīru koris Dvarjonovič kga vadībā. Otrā dienā visi mūsu zolisti tika uzaicināti kuplināt vietējā Y.M.C.A. prezidenta atvadīšanās vakaru ar savu uzstāšanos. Vietējās avīzēs parādījās ļoti labas atsauksmes par latviešu koncertu.
Singapūras Y.M.C.A. prezidents deva koncerta organizatoram Ed.Vītol kgam līdzi atzinības pilnos izteicienos sastādītu pavadvēstuli priekš Y.M.C.A. nodaļām pa visu pasauli.”
Citās ostās gan koncertus organizēt neizdevās, toties uz kuģa ceļojuma laikā notikuši deviņi sarīkojumi. Dziedājuši koristi un solisti, uzstājies kuģotāju “Mazais teātris”. Tā repertuārā bijušas arī nelielas Lejas-Krūmiņa, R.Blaumaņa, J.Jaunsudrabiņa un Aspazijas lugas. Minēti arī aktieri – K.Nīcis un viņa kundze, Osānu ģimene – kungs, kundze un jaunkundze, arī Laurīša un Grosberga kungi un citi.
Jūras ceļojums līdz Latvijai ilga vairāk nekā trīs mēnešus, uz kuģa klāja ne tikai dziedāja un teātri spēlēja, bet arī izglītojās: referātus lasījuši profesors P.Šmits, inženieris E.Parts, Silaits, jurists R.Akmentiņš – vēlākais LU profesors, vēl kāds biškopis un truškopis u.c. Bijusi iespēja lasīt grāmatas, spēlēt šahu, dambreti, domino.

Pēdējais kuģis uz dzimteni

Ap to laiku, kad Imantas pulka pussimts virsnieku un četri simti ierindnieku, kā arī krietns pulciņš civilistu jau atgriezās Latvijā, no Vladivostokas uz dzimteni devās tvaikonis “Voroņeža” galvenokārt ar Troickas pulka karavīriem un visiem pārē-jiem latviešiem, kas arī vēlējās atgriezties Latvijā.

Par šī brauciena hronistu bija kļuvis vēlākais agronoms Kārlis Lauks. Apķērīgais, zinātkārais un darbīgais Strazdumuižas puika Pirmā pasaules kara sākumā bija nokļuvis Baškīrijā, pēc tam iestājies Troickas pulkā. Aizrāvies ar šahu, spēlējis kājbumbu un kopā ar pārdesmit strēlniekiem nodibinājis Troickas pulka kori. Pirmā dziesma, ko vīri iemācījušies, bija “Ozoli vēl Baltijā”. Ziņneša pienākumus veikdams, viņš daudz ko redzējis un uzzinājis – un visu to katru dienu pierakstījis. No viņa pierakstiem uzzinām, ka Jānis Mediņš tālajā mājupceļā turpinājis komponēt “Uguni un nakti”, aranžējis paša vadītajam orķestrim tautasdziesmas un sacerējis jaunas kompozīcijas. Bet, kad kuģis kādā ostā izmetis enkuru un iznākusi vairāku dienu ilga stāvēšana, tad strēlnieki metušies aplūkot pilsētas un to apkārtni. Kārlis Lauks mēģinājis no ostas izkļūt pat tajās reizēs, kad tas atļauts vienīgi virsniekiem.
Dienasgrāmatu viņš rakstījis visā ceļā no Troickas pilsētas līdz Vladivostokai un pēc tam ar kuģi līdz Liepājai – vairāk nekā 32 500 kilometru.

Singapūras eksotika

No 1920.gada jūlija pierakstiem

“(..) No tālienes jau saredzama pilsēta ar lielām ēkām, skaistiem kokiem un daudziem kuģiem. Osta ir liela un atklāta, ne tā kā Nagasaki. Tā ieņem ievērojamu vietu tirdzniecībā starp Austrumiem un Rietumiem.

Mūsu kuģis novietojās pie pašas malas, pilsētas rietumu galā. Pirmais, kas uzkrita: vietējie vīrieši mazās, šaurās kā čaulās laiviņās braukā apkārt kuģim un gaida, ka kāds no augšas metīs tiem naudu. Viņi ļoti veikli ielec ūdenī un saķer grimstošo naudas gabalu.
(..) Ar auto izbraukājāmies pa pilsētu, piestājām pie muzeja, apskatījām to un tad laidām tālāk uz botānisko dārzu. Šeit palikām staigāt un skatīt brīnišķīgos au-gus. Pirmo reizi redzu tādu dabu. Jūties kā paradīzē, staigājot pa palmu alejām, milzīgo tropisko koku un stādu paēnā.
Izstaigājušies pa botānisko dārzu, nācām atpakaļ uz pilsētu, jo dārzs ir ārpus tās. Restorānā iedzērām kafiju un lemonādi.
Vispār pilsēta ir skaista, ar gludām kā ar asfaltu nolietām ielām, kas apstādītas palmām un dažādiem tropiskiem kokiem. Mājas būvētas viegli, ar izvelkamām sienām.
Iedzīvotāji vairumā ķīnieši, tad indieši, malajieši un singalieši. Eiropiešu ļoti maz. Satiksme liela, daudz automašīnu, rikšu un arī ormaņu ar maziem zirdziņiem.
Ēdam banānus, ananāsus, apelsīnus, kokosriekstus u.c. Ķīnieši iecienījuši un garšīgi ēd kādu riekstu, ko eiropieši nevar ciest riebīgās smakas dēļ. Ķīniešu kvartāls šīs riebīgās smakas dēļ vien atšķiras no citiem.
Pēc pusdienas pa otrai reizei sasēdāmies auto mašīnā un izbraukājām botānisko dārzu. Tad devāmies ārā uz laukiem vērot palmu mežus un malajiešu sādžas.
Skatoties, cik veikli vietējais jauneklis uzrāpjas augstā palmu kokā, es atcerējos bērnībā, zēna gados dzimtenē piekopto kāpelēšanu šmaugajās priedītēs “Caunas un vāveres” spēlē. Salīdzinājumā – mēs ne tuvu tā nespējām, ko šis puisis te parādīja.
Bijām nobraukuši visapkārt vairāk nekā 50 km. Par 4 cilvēkiem samaksājām 4 vietējos dolārus (t.i., 2 amerik. dolārus). Apskatījām vēlreiz pilsētu un tikai ap pl. 9 vakarā pārnācām uz kuģa.
16.jūlijā. Saulaina diena. Saņēmu priekšniecības rīkojumu aiznest un nodot telegrammu uz Latvijas kara ministra vārdu – par mūsu izbraukšanu no Singapūras, kas paredzēta rīt.
Ar rikšu aizbraucu līdz telegrāfam. Telegrammas viens vārds maksā 1 dol. 25 c. vietējā naudā. Atpakaļ atgriezos ar tramvaju. (..)”
Tālākais ceļš aizkavējās, kuģis noenkurojās reidā, un nu, kā rakstījis K.Lauks, “visi prieki vējā”. Nevarēja vairs ne pa pilsētu staigāt, ne apkārtni par lētu naudu aplūkot. Uz kuģa gan ierastā dzīve turpinājās – varēja mieloties ar eksotiskajiem augļiem, ko vietējie laiviņās pieveda pie kuģa, vērot paisumu un bēgumu ostas ūdeņos, noklausīties profesora Gribovska lekciju par konstitūciju, brīvu reliģiju, vārda brīvību un personas un mantas neaizskaramību. Lekcijai bija vēl turpinājums, pēc tam privātdocente M.Paļevič-Bulane ceļinieku izglītošanu turpinājusi citā jomā – lasījusi lekciju par mākslas psiholoģiju.
Kārlis Lauks savā dienasgrāmatā, kas 1978.gadā izdota Toronto grāmatā “Troickas pulks”, tvaikoņa “Voroņež” kuģojumam līdz Liepājai veltījis gandrīz 100 lappuses, aprakstot visu, ko toreiz piedzīvoja un pieredzēja uz Latviju braucošie tautieši. Skopākas ir Jāņa Bērziņa dienasgrāmatas piezīmes no “Dania” vēlākā brauciena (“Rīgas Laiks”, Nr.6, 2001.g.). Nez vai kāds no Akadēmiskā kora dziedātājiem un koncertbraucienu organizētājiem tās lasījuši. Un, protams, viņiem nebija iespējas iepazīties ar Jēkaba Vītoliņa rakstīto pārskatu. Tāpēc arī nevarēja salīdzināt, kāda tagad ir Singapūra. Protams, mūsu dienās vairs nevar pārsteigt ar dienvidu augļiem un palmu alejām. Un tomēr – katrai pilsētai ir sava vēsture un seja, katrai dziesmai – sava melodija.
Bet latviešu valoda kora dziedājumos bija vienāda – kā tagad, tā pirms astoņiem gadu desmitiem.

Velta Knospe

Valdemārs Dambergs

73.verstē no Vladivostokas 1920.gada 19.maijā

Kārļa Baltgaiļa zīmējums No Imantas pulka strēlnieku žurnāla “Kaija” Rīga. 1922. Valters un Rapa

Kā milzu bļoda pļava zaļā;
Šai bļodā varžu trilijons;
Un še, kur dzied tās korī skaļā,
Stāv malā mūsu ešelons.

Klīst strēlnieki no laika gara,
Tos uzjautrina pašu nerrs,
Un taurēs spožajās no vara
Pūš novakarē orķesters.

Pats Jānis Mediņš viņu vada...
Un popūrijs patlaban skan
No tautas dziesmām, kuras rada
Daudz noskaņu un domu man.