Ar prātu vairāk padara

“Tagad valdībai ir jālemj par ļoti lielas naudas summas piešķiršanu budžeta grozījumiem. Tik nopietnas lietas ir jāparedz, apstiprinot kopējo gada budžetu, bet tas netika izdarīts,” skolotāju atalgojuma paaugstināšanas problemātiku skaidro J. Radzevičs Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Mazākumtautību izglītības reforma, valsts interesēm atbilstoša izglītības politika, skolotāju atalgojums ir to jautājumu skaitā, ko pēc valdības 100 dienu darba var uzdot izglītības un zinātnes ministram JURIM RADZEVIČAM.

– Nupat sabiedrību nepatīkami pārsteidza fakts, ka apmēram 3000 devītklasnieku nav spējuši pabeigt pamatskolu. Kāpēc šāda situācija izveidojusies, kā to risināt?
– 2002. gadā Saeima grozīja Vispārējās izglītības likumu, nosakot kārtību – ja skolēns ir nesekmīgs, viņš netiek automātiski pārcelts uz nākamo klasi. Šobrīd likums ir reāli stājies spēkā. Līdz šim nesekmīgais bērns palika otru gadu tai pašā klasē tikai tādā gadījumā, ja viņa vecāki tam piekrita. Rezultātā vērtēšanas sistēma daļēji tika izkropļota. Ko tagad darīt ar šiem bērniem? Ir trīs izejas: vai nu palikt uz otru gadu tai pašā klasē, mācīties pedagoģiskās korekcijas klasē, vai iestāties profesionālās izglītības iestādē, kur arī būs pedagoģiskās korekcijas programma. Kad es mācījos, tad tā bija normāla situācija – nesekmīgie palika klasē uz otru gadu. Lai arī Saeimas lēmums nebija līdz galam izsvērts, skolotāji un skolu vadība, ar kuriem esmu runājis, uzskata, ka tagad no šīs kārtības nevajag atteikties. Vienīgi varbūt vajadzēja noteikt pārejas periodu.

– Pedagoģiskās korekcijas klases ir relatīvi nesen pavērta iespēja. Kā vērtējat tās attīstības iespējas?

– Iespējams, būs jāveic kāda situācijas korelācija, tomēr domāju, ka nopietnu sarežģījumu nebūs. Vienmēr var runāt par finansiālām problēmām. Lielāko apjomu droši vien paņems tās pašas skolas, atstājot uz otru gadu, un profesionālā izglītība.

– Viena no profesionālās izglītības sistēmas problēmām ir tā, ka starp Nodarbinātības valsts aģentūras klientiem ir daudz šīs skolas nupat beigušo jauniešu. Darba devēji sūdzas par viņu zemo kvalifikāciju. Par valsts naudu apmācīti cilvēki būs vēlreiz jāmāca, atkal par valsts naudu. Vai tā nav arī Izglītības un zinātnes ministrijas atbildība?

– Domāju, ka šī problēma ir ļoti precīzi formulēta. Tā ir šīs izglītības konkurētspēja. Problēmai ir arī otra puse, par kuru parasti runā pašvaldības, un tā ir izglītības sociālā funkcija. Bieži min argumentu, ka nekas cits nav būtisks, ka galvenais ir, lai bērni neklaiņotu pa ielām un tiktu nodarbināti skolā. Pilnībā tam nevar piekrist. Mums būs jāiedarbina finanšu mehānisms, kas būtu atkarīgs no tā, kādas ir skolēnu sekmes, cik grupas skolu beigušas un kādas ir iespējas iekārtoties darbā ar šādu izglītību. Tas būs nepopulārs, bet nepieciešams lēmums. Ir reģioni, kuros ir augsts bezdarba līmenis, tomēr darba devēji nevar atrast labus speciālistus.

– Vaina droši vien ir šīs izglītības kvalitātē.

– Zināma loma ir materiālajai bāzei, novecojušai tehnikai, sliktiem mācību līdzekļiem, bet ir arī otra puse – prakses vietas. Vairākās profesijās ir grūti tās atrast, un uzņēmēji te nenāk palīgā. Pazūd abpusējā saikne starp skolu un darba devējiem, jo viena lieta ir teorija, otra – prakse reālajā ražošanas procesā. Tā ir absolūti nepieciešama, lai rastos gatavs speciālists.

– Nesekmības iemesli bieži vien ir meklējami sociāli ekonomiskajos apstākļos. Labklājības ministrija jau izteikusi priekšlikumu par sadarbību ar skolām un ģimenēm šo apstākļu koriģēšanai, iesaistot sociālos darbiniekus. Cik pretimnākoša tam ir jūsu ministrija?

– Esam gatavi atbalstīt jebkuru priekšlikumu, kas uzlabotu situāciju. Ja bērns ģimenē redz, ka viņa vecāki, varbūt pat ar augstāko izglītību, ir bezdarbnieki vai arī – bez izglītības, bet iztikt var, tad viņam nav motivācijas mācīties. Tāpēc mums ļoti nopietni jāstrādā, lai vismaz izglītības iestādēs radītu mācīties motivējošu vidi. Kādreiz skolās strādāja sociālie pedagogi, pašlaik šī sistēma no valsts puses netiek atbalstīta, bet ir nepieciešama.

– Nesekmības problēma vispirms kļūst redzama pedagogam. Vai ir kāda iecere celt psiholoģijas zināšanas skolotājiem, lai viņi jau laikus spētu reaģēt uz parādībām, kas veicina nesekmību?

– Tas būtu ideālais variants, jo darbs ar bērniem, protams, prasa psihologa iemaņas. Esmu bijis skolās, kur radušās konflikta situācijas pat līdz miesas bojājumu nodarīšanai, un sapratis, ka tur laikus nav identificēta bērna psiholoģiskā problēma, arī konflikti starp bērniem. No 2000. gada mēs intensīvi gājām uz to, lai no šā gada 1. septembra pedagogiem visās skolās būtu augstākā izglītība. Turpmāk, organizējot viņu kvalifikācijas celšanu, īpaši pievērsīsimies arī šim aspektam.

– Pretēji Izglītības valsts inspekcijas prognozēm, šogad ir palielinājies no eksāmeniem atbrīvoto skolēnu skaits gan pamatskolās, gan vidusskolās. Biežāk gan šie atbrīvojumi attiecas uz fizkultūru, taču arī uz eksāmeniem vispār. Kāds izskaidrojums ir šādai tendencei? Vai tai ir objektīvs pamats?

– Objektīvs ir tikai fakts, ka viņi ir atbrīvoti. Iemesli tam ir medicīniski, šobrīd ar to strādā medicīnas speciālisti. Mēs gan nopietni pētīsim jautājumu, cik lielu psiholoģisku iespaidu uz bērnu veselību varbūt atstāj izglītības saturs. To, vai atbrīvojumi ir objektīvi pamatoti, apšaubīt man nav pamata, taču tas ir pētījumu vērts. Turklāt arī pašam jaunietim jāņem vērā, ka atbrīvojums nebūs derīgs, stājoties augstskolā.

– Runājot par augstāko izglītību – šobrīd Latvijā sagatavo par maz eksakto, inženiertehnisko zinātņu speciālistu. Pastāv Tautsaimniecības vienotas attīstības stratēģija. Vai ir vērā ņemams valsts pasūtījums augstākajai izglītībai šais nozarēs, vai ir iespējama izglītības plānošana ilgtermiņā?

– Uz to jāiet. Pašreiz tas nenotiek. Augstskolas vispār, arī valsts augstskolas, ir autonomas savā darbībā, mēs tām nevaram uzlikt par pienākumu realizēt tādu vai citādu studiju programmu kādā jomā. Acīmredzot mums būs ar finansiāliem mehānismiem – budžeta vietām, stipendijām, kredītiem un kredītu dzēšanu – jāatbalsta noteiktas studiju programmas un jāmēģina iedibināt konkurenci starp augstskolām vienas studiju programmas ietvaros. Interese par dabaszinātnēm jāsāk veidot skolā. Ja tajā nav laba fizikas un ķīmijas kabineta, grūti ieaudzināt pozitīvu attieksmi pret šīm zinībām. Sausi fakti un formulu rakstīšana to neradīs. Esmu bijis skolās, kur skolēni reizi mēnesī tiek aizvesti pastrādāt praktiskos darbus uz labu ķīmijas kabinetu. Tā nav normāla situācija. Lai motivētu studēt šajās programmās, tiešām vajag domāt par valsts pasūtījumu un finansēm.

– Ministrijai smagi risināms jautājums joprojām ir izglītības reforma mazākumtautību skolās. Pat Saeimā pārstāvētā Tautas saskaņas partija (TSP) nupat gatavojās neatbalstīt šo valdību, ja reforma līdzšinējā redakcijā netiks atcelta. Vai izskatāt arī kādas kompromisa iespējas?

– Mēs tās meklējam. Esam uzsākuši aktīvu dialogu ar TSP un citiem oponentiem. Ir daudz neizmantotu iespēju, kā labāk īstenot likumu. Ir arī iespējams palīdzēt katrai skolai individuāli, turklāt nevis individuāli apiet likumu, bet individuāli palīdzēt to ieviest.

– Tātad neparedzat vērt vaļā Izglītības likumu?

– Nē. Saeimas vairākums šādas izmaiņas neatbalsta. Esmu runājis ar mazākumtautību skolu direktoriem, daudzi gatavojas mierīgi darīt savu darbu, un, ja nebūtu izraisīta diskusija, nebūtu arī ažiotāžas. Biju Daugavpilī, Ventspilī un citur, un līdz izglītības likuma grozījumu otrajam lasījumam Saeimā ažiotāžas nebija.

– Kāda būs skolu gatavība reformai 1. septembrī?

– Notiek skolu programmu licencēšana. Pēc provizoriskiem datiem, nav daudz skolu, kuras nebūtu gatavas pildīt likuma prasības.

– Nupat parādījušās ziņas, ka atsevišķās krievu skolās notiek mērķtiecīga atbrīvošanās no latviešu valodas skolotājiem, it īpaši no latviešiem, viņu vietā pieņemot mācībspēkus, kuri valsts valodu bieži vien pieprot visai vāji. Vai jums bija kāda informācija par šādu tendenci, un kā domājat uz to reaģēt?

– Par šādu tendenci man nekas nebija zināms. Skolotāju izvēle ir direktora ziņā, bet direktorus izvēlas pašvaldība, saskaņojot ar Izglītības un zinātnes ministriju. Viens gadījums, kur pret direktora iecelšanu iebildu es, bija Zālīša pamatskola.

– Vai ir apzināti kādi mazākumtautību skolu direktori, kuru lojalitāti likumam varētu apšaubīt?

– To varēšu pateikt 1. septembrī, ja netiks pildītas Izglītības likuma prasības, ja pašvaldības ziņos par kādas nelicencētas programmas realizēšanu skolā. Jautājumā par lojalitāti tieši parādās, vai cilvēks iecirtīgi darbojas pret likumu vai kaut kur iebilst, diskutē, bet pamatā dara savu darbu.

– Otrs smags jautājums, par kuru jūs pagājušā nedēļā apmainījāties ar asa satura atklātām vēstulēm ar bijušo izglītības ministru Kārli Šadurski, ir par skolotāju algu palielināšanu. Jūs apgalvojāt, ka pedagogiem atalgojums noteikti tiks paaugstināts. Savukārt nupat Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja paudusi, ka uzskata šo problēmu par neatrisinātu un vēlas skaidrību – ar ko tad īsti skolotāji var rēķināties pēc 1. septembra.

– Ar algu palielināšanu. To nosaka Izglītības likums, bet tieši iepriekšējās valdības izglītības ministrs ierosināja šo normu atcelt, teica, ka minimālās likmes palielināšana līdz 160 latiem nozīmētu valsts bankrotu. Patiesībā bankrotēja iepriekšējās valdības politika. Savā asajā vēstulē es tikai minēju reālas lietas, kas nav padarītas. Tagad valdībai ir jālemj par ļoti lielas naudas summas piešķiršanu budžeta grozījumiem. Tik nopietnas lietas ir jāparedz, apstiprinot kopējo gada budžetu, bet tas netika izdarīts. Kā jau teicu, Izglītības likumu vaļā nevērsim, un šī norma tajā jau ir. Satraukumam nav pamata, nevienam neko neņems nost. Cilvēki, kas šaubās, ir spekulāciju upuri. Arī arodbiedrībai par to nevajadzētu šaubīties. Drīzāk man ir jautājums, kāpēc arodbiedrība klusēja, kad iepriekšējais ministrs neparedzēja līdzekļus skolotāju algām, kad iepriekšējā valdība uzņēma kursu arī uz Pedagogu tālākizglītības fonda “nokaušanu”, uz Latvijas izglītības informatizācijas sistēmas (LIIS) projekta apturēšanu, jo nekāds papildu finansējums tam netika paredzēts. Ir apturēti arī skolu renovācijas un siltināšanas projekti.

– Ne reizi vien pedagogi pauduši bažas, ka algu palielināšana būs diskriminējoša jautājumā par stāžu, kvalifikāciju. Vai par šiem jautājumiem tiek diskutēts ar pedagogiem?

– Jau kopš aprīļa ikviens var iepazīties ar jauno pedagogu darba samaksas noteikumu projektu, un lielu iebildumu nav bijis. Ir diferencējums algām pēc pieciem un desmit darba gadiem. Jautājums ir, vai tā diferencēt arī tālāk, jo darba kvalitāti nenosaka tikai stāžs. Taču aprēķināšanas mehānisms būtībā nav mainījies, mainījušās ir summas. Ir piemaksas pie darba samaksas fonda arī par kvalitāti, ar ko var operēt, atalgojot labākos.

– Par kādu kopējo summu ir runa, no kādiem avotiem tā tiks ņemta?

– Runa ir par 12,1 miljonu latu atlikušajiem četriem mēnešiem šogad, un tie var nākt tikai no valsts budžeta, citu avotu nav. Ir palielinājušies valsts ienākumi no dažādiem nodokļiem vairāk, nekā tika prognozēts, un tas dod iespēju palielināt pedagogu algas. Nākamā gada bāzes izdevumos 12 mēnešiem attiecīgi ir jāiekļauj trīs reizes lielāka summa. Atsevišķi jāvērtē jautājums par augstākās izglītības finansēšanu nākamajā gadā.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv