Izaicinājums attīstības labā

Eiropas Savienības (ES) piektā visievērojamākā paplašināšana plašsaziņas līdzekļos izraisīja vēl neredzētu bumu. Mikrofonus, spalvaskātus (datorus) tvēra politiķi, ekonomisti, politologi, juristi, sociologi, futurologi, vēsturnieki. Vieni paplašināšanos dedzīgi apjūsmoja, citi aktīvi kritizēja. Tika apsvērts viss: ES pagātne, tagadne, nākotne. Paplašināšanās jebkuras pozitīvās un negatīvās iezīmes, gaidāmie panākumi un traucējošās pretrunas. Viens aspekts tomēr palika it kā ēnā. To pārāk bieži necilāja, rūpīgi neanalizēja. Runa ir par Amerikas Savienoto Valstu un Eiropas Savienības sāncensību pasaules tirgū.

Mazliet vēstures

Otrā pasaules kara dēļ Eiropā pamatīgi noasiņoja ne tikai šā kara zaudētāji, bet arī uzvarētāji. ASV ekonomika toties brangi pieņēmās spēkā. Varenais un bagātais aizokeāna onkulis ar Māršala plānu palīdzēja Rietum-eiropas valstīm ātri sadziedēt kara cirstās brūces un stāties uz attīstības platā lielceļa. Zie-meļatlantijas pakts četrdesmito gadu nogalē piekala šīs valstis ASV militārajai jomai. 1956.gadā sešas Rietumeiropas valstis (VFR, Francija, Itālija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga) lēma izveidot Eiropas Kopienu. Tas bija pirmais nopietnais izaicinājums ASV sāncensībai pasaules tirgū. Integratīvās apvienības pamatideja – kopējais tirgus ar brīvu preču, cilvēku un kapitāla kustību, daudziem kopējiem saimnieciskās “spēles noteikumiem” – soli pa solim tuvinātu Eiropu tai ekonomiskajai kārtībai, kas vieno ASV štatus. ES mēģinājumu īstenot kopēju ārējo politiku, veidot savu militāro spēku un it sevišķi nacionālo valūtu reālā nomaiņa ar eiro nostiprināja šo attīstības ievirzi.

Eiropas Savienība nav Eiropas savienotās valstis

Lasītājam jāievēro viena principiāla atziņa: ES ne tagadnē, ne nākotnē nav un nebūs Eiropas savienotās valstis pēc Amerikas Savienoto Valstu parauga. ES veido un veidos suverēnās nacionālās valstis ar savu satversmi, likumdošanu, diplomātiskajiem dienestiem, armiju, specifisku administratīvo un ekonomisko sistēmu. Neatkarīgo valstu un to valdību vadītājiem – karaļiem, prezidentiem, ministru kabinetu galvām – ir citas funkcijas nekā ASV štatu gubernatoriem. ES dalībvalstu parlamentu pilnvaras ir nesalīdzināmi plašākas nekā ASV štatu likumdošanas sapulcē; pirmie lemj par ārpolitiskiem un militāriem jautājumiem, kas otro kompetencē nekādi neietilpst. ES dalībvalstis visas ir starptautiski atzītas ANO locekles. ASV štatus pie ANO mītnes gaida uzraksts – “līdzdalība nav paredzēta”.
ES dalībvalstis brīvprātīgi deleģējušas daļu savu tiesību Eiropas Savienības vadības institūcijām. Tas nekādā gadījumā nenozīmē atteikšanos no suverenitātes, nacionālo īpatnību, brīvības zaudēšanu. ASV štatu visciešākā ekonomiskā sadarbība, integrācija ir šīs lielvalsts ekonomiskās varenības pamats un vienlaikus paraugs Eiropas integrācijai, saglabājot ES dalībvalstu neatkarību. Par pēdējo liecina arī katras valsts veto tiesības svarīgāko Eiropas Savienības jautājumu izlemšanā. Būtiski ir tas, ka katra ES locekle ir valsts ar visām no šā statusa izrietošām tiesībām, pienākumiem, darbības virzieniem, politisko atbildību. ASV štats jeb pavalsts ir tikai lielas valsts administratīvā vienība. Tāda ir Amerikas Savienoto Valstu īpatnība.

ASV un ES sāncensība

Sāncensība jeb konkurence ir visai nozīmīgs attīstības spēks, kas mudina un piespiež neapstāties, meklēt un atrast jaunus progresīvākus risinājumus. Bez asas konkurences vēl neviens sportists nav guvis teicamu rezultātu. Gluži tas pats vērojams pasaules ekonomikā.
ASV un ES aktīvi sacenšas gan savos plašajos tirgos, gan trešo valstu telpā. Un šī sāncensība nes savus pozitīvus augļus. Minēsim dažas jomas, kur šī konkurence ir sevišķi asa: automobiļu ražošana, lidmašīnu un kosmosa aparātu būve, elektrotehnika, datori un to programmnodrošinājums, sakaru līdzekļi, t.sk. mobilie telefoni, farmaceitisko preparātu izgatavošana. Firmas cenšas cita citu pārtrumpot.
Rezultāts ir vispārējs progress. Šinī sacensībā ES koncerni gūst labus panākumus, piesaista sev vairāk pircēju. Tā Somijas “Nokia” no mazas darbnīcas ir kļuvusi par pasaules mēroga gigantu, pirmo vijoli mobilo telefonu tirgū. Nesenajā aerokosmisko aparātu izstādē Berlīnē ES firmas rādīja, ka tās spēj kā līdzīgas konkurēt ar ASV firmām. Eiropas aerobusu ražotāju koncerns jau apsteidzis “Boeing” pasūtījumu skaita ziņā. Pasaules lielākās pasažieru lidmašīnas būve sākta ES valstu kopējiem spēkiem, nevis ASV.
Mūsdienās plašs sāncensības lauks starp ASV un ES ir Ķīna. Konkurē investori, sāncensība notiek par tirgus segmentiem, par miljoniem pircēju, kas noraida novecojušo produkciju, vēlas iegādāties tikai to, ko sniedz visjaunākā tehnoloģija, zinātnes un tehnikas progress.
Šinī sāncensībā ne vienmēr viss norit absolūti gludi. Ir atsevišķi mēģinājumi no vienas un otras puses sev rast labvēlīgus noieta nosacījumus, iegrožot konkurenci, ar administratīviem pasākumiem pasargāt savu tirgu no sāncenšiem. Šie laiku pa laikam uzliesmojošie konflikti tiek samērā ātri pārvarēti, saglabājot konkurences svētīgo iedarbību.

Daži salīdzinoši rādītāji

Kopš 20.gadsimta sešdesmitajiem gadiem ASV un ES ekonomiskais potenciāls nemitīgi audzis. “Eurostat” sniedz šādus datus: 1960.gadā iedzīvotāju skaits ASV 179 miljoni, ES – 189 miljoni; 2004.gadā ASV iedzīvotāju skaits pieauga līdz 286 miljoniem jeb par 60%; ES iedzīvotāju skaits sasniedza 455 miljonus, pieaugums – 2,4 reizes. Šajā pašā laikā ASV iekšzemes kopprodukts palielinājās 4,3 reizes, ES – 5,8 reizes. Pēdējais Eiropas Savienības paplašinājums vairoja tās iedzīvotāju skaitu par 78 miljoniem jeb par 21%, IKP – par 311 miljoniem eiro jeb par 4%. Pašlaik ES IKP ir par 616 miljardiem eiro jeb par 8% lielāks nekā ASV IKP.
Bet tas vēl nav viss. Ja IKP rādītāju attiecināsim uz vienu iedzīvotāju, aina mainīsies. 1960.gadā ASV pēc šā rādītāja pārsniedza Eiropas Savienību 1,27 reizes (10 100 eiro pret 8100 eiro), 2004.gadā – 1,48 reizes (26 700 eiro pret 18 100 eiro).
Interesants ir ASV un ES ekonomiskā potenciāla salīdzinājums, ja IKP attiecina pret vienu nodarbināto. Pēc šā rādītāja absolūtā izteiksmē ASV pārākums pieauga (1960.gadā – 7,9 tūkstoši eiro, 2004.gadā – 9,7 tūkstoši eiro), toties relatīvā izteiksmē saruka (no 1,35 līdz 1,24 reizēm). Šie pretrunīgie dati liecina, ka 25 gados darba atdeve ASV pieaugusi 2 reizes, ES – 2,2 reizes; vienlaikus ES tika iekļautas jaunas valstis ar zemāku darba efektivitāti nekā Eiropas Savienības veterāniem.

ES īpatsvars aug

Nozīmīgākais ASV un ES sāncensībā ir tirgu iekarošana. 1960.gadā ASV īpatsvars pasaules tirdzniecībā bija 24,8%, ES – 16,9%. 2004.gadā situācija būtiski mainījusies. ASV īpatsvars saruka līdz 14,7%, bet ES pieauga līdz 20,5%. Eiropas Savienības panākumi ekonomiskajā sāncensībā ar ASV ir nenoliedzami. Desmit jaunas dalībvalstis ES sastāvā ir kārtējais izaicinājums aizokeāna varenajam milzim. Audzis ES kopējais potenciāls, tieši kontrolējamā tirgus telpa ar priekšrocībām preču un kapitālu kustībā. Paredzamā nākotnē ES īpatsvars pasaules tirdzniecībā turpinās augt. Jāievēro, ka Eiropas Savienības sāncenši ir arī Japāna, perspektīvā – Ķīna, Dienvid-austrumāzijas kādreizējie tīģeri.
ES turpmākos sasniegumus pasaules tirgus apgūšanā (atkarošanā) iegrožo tās relatīvi zemie IKP izaugsmes tempi. Pēc jaunākām prognozēm, šis temps šogad Eiropas Savienībai līdzināšoties tikai 1,7%, toties ASV – 4,7%, 2005.gadā – attiecīgi 2,4% un 3,7%. Lielāku rosību ES kopējā pieaugumā var nodrošināt jauno dalībvalstu, arī Latvijas, straujāka attīstība. Plašākā un vispusīgākā integrācija ir sāncensību veicinošs spēks. Sekas ir visu tautu interesēs.

Georgs Lībermanis,

LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks