Par pieminekļiem un piemiņu

Pieminekļa Kārlim Ulmanim atklāšanā 2003.gada 22.jūlijā Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I

16.maija rītā es stāvu pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa kanāla apstādījumos. Drukns bronzas vīrs, cepuri rokā, manuprāt, ne pārāk izcils mākslas darbs... Ziedu, teiksim tā, ne pārāk daudz, 30 – 40 buķešu, pāris spulgu (plošku). Vakar, 15.maija septiņdesmitajā gadadienā, acīmredzot nekādi ļaužu pūļi te nav pulcējušies, maz atlicis to, kuri aktīvi piedalījās valsts apvērsumā un nodibināja t.s. autoritāro režīmu, padzina Saeimu un pēc nieka pāris gadiem bez jebkādas pretošanās pakļāvās Latvijas okupācijai... Kas šodien ir šis vīrs? Zemnieku savienības zīmols? Simbols tiem laikiem, es atvainojos, kad ar pankūku dibenu slaucīja? Brīdinājuma zīme mūsu politiķiem – lūk, kas var notikt, ja Saeima kļūst par neauglīgu ķīviņu arēnu un tauta (elektorāts!) kļūst par manipulāciju objektu?
20.aprīlī pie pieminekļa strēlniekiem Daugavmalā kāds, šķiet, atceroties tos laikus, kad trīs vīrus pelēkos šineļos vēl rotāja sarkano strēlnieku nosaukums, bija nolicis ziedus un Ļeņina ģīmetni...
Varam mēs runāt – sausām mutēm – par integrētu sabiedrību, tomēr tajā pašā laikā esam un paliekam tik dažādi un arī domājam dažādi, mūsu atmiņa un tās materiālie iemiesojumi – ielu nosaukumi, piemiņas plāksnes pie namu sienām, pieminekļi – ir liecības par mūsu dažādību. Varbūt tā arī ir demokrātija, iekārta, kur katrs var brīvi domāt un runāt, pie kuras pierast mums iznācis tik īsu laiku, no 1918. līdz 1934. un pēc 1991. ...
Par atmiņu... Ir oficiālā vēsture, ko māca skolās un sludina plašsaziņas līdzekļi, ko valdošās varas pārraksta, piemērojot savām tā brīža vajadzībām (Staļins no dokumentālām fotogrāfijām retušēja Ļ.Trocki un citus vairs nevēlamus kolēgas, K.Ulmaņa propaganda vēstures ēnā nostūma daudzus cīnītājus par Latviju, beigās atstājot tikai vienu pašu vadoni... Kā tas notiek, skat. Orvela 1984.) Bet... Ir kolektīvā tautas atmiņa, cilvēki, kuri atceras un stāsta bērniem un mazbērniem. Vai tie, kuri padomju okupācijas gados lika ziedus un dedzināja svecītes pie Jāņa Čakstes pieminekļa Meža kapos, to bija mācījušies skolā? Vai skolā mācīja dziedāt ziņģi par Kaupēnu? (Rokopera vēl nebija uzrakstīta.)
Tālāk par Rīgas pieminekļiem. Nav mums uz katra stūra kāds vīrs zirgā, Pēteris I vēl tikai meklē sev vietu... Ir ļaudis, kam nepietiek ar viņa tabakas dozi muzejā un zirga pakavu pie nama Kaļķu ielā. Nez kāpēc neatrodas citi, kuri gribētu redzēt citus iekarotājus – Stefanu Batoriju, Kārli XII, maz kādi ļautiņi ir Rīgu vizitējuši, atcerēsimies kaut vai Nikolaju II, Vilhelmu II, Ņ.Hruščovu, J.Brozu-Tito... Jā, skvērā pie Augstākās tiesas 1919.gadā atradās B.Dzeņa veidotais K.Marksa piemineklis, gadu agrāk vāciešu uzstādītais Koka Fricis... Vai neatradīsies gribētāji arī tos atjaunot?
Dīvaina ir Rīgas kungu domāšana, dīvaina... Ir K.Ulmaņa gatve, bet nav Z.A.Meierovica bulvāra, Rātslaukumā stāv Rolanda statuja, bet Rīgas simbols – Kristaps, ieslodzīts stikla būrī, atslēgu priekšā, novākts no acīm, dirn maģistrāles malā, bez dzīvības briesmām tam klāt pieiet nevar.
Būs piemineklis Konstantīnam Čakstem, labi, bet pārējiem cīnītājiem pret abiem okupācijas režīmiem?
Pēc ilgiem cīniņiem uz sava postamenta atgriezies Barklajs de Tolli (tas pats, kuru kāda laikraksta apskatniece vēl nesen nodēvēja par Napoleona maršalu), Vērmanes parkā atjaunotas piemiņas zīmes Rīgas ģenerālgubernatoram marķīzam Pauluči, Annai Vērmanei, no jauna uzradies piemineklis Mihailam Tālam. (Tiesa, visai līdzīgs Puškinam.)

Pieminekļa makets Konstantīnam Čakstem. Šādas piemiņas zīmes Rīgā tomēr nebūs Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I..	Paula Valdena pieminekļa atklāšana 2003.gada 14.oktobrī Rīgā Foto: Aigars Jansons, A.F.I

Labi, pieminekli Ļeņinam 1991.gadā nojauca, pazuda no Pils laukuma Pēteris Stučka, tās galvas Esplanādē, bet ko darīt ar pieminekli atbrīvotājiem Uzvaras laukumā, kas vismaz pāris reizes gadā pulcē – patīk man tas vai ne – ļaužu tūkstošus? Nav piepildījušies Palmiras Lāces nākotnes pareģojumi, arī Gardas kunga viedie nākotnes redzējumi, šķiet, ūdenī rakstīti...
Varbūt lai stāv Dieva mierā, ēst neprasa... Tikai – vai tā pakājē nederētu novietot kaut akmeni (stēlu) ar to latviešu, krievu, ebreju tūkstošu vārdiem, kurus šo atbrīvotāju nestais režīms nomocīja čekas pagrabos, nošāva bez tiesas, aizdzina uz Sibīriju, paverdzināja uz ilgiem gadiem? Vēsturiskās patiesības vārdā.
Par ziediem pieminekļu pakājē. Sirds atsilst, redzot ziedus pie Kārļa Padega, pie Valdemāra Irbes, pie Brīvības pieminekļa. Tikai – līdzekļus Brīvības piemineklim saziedoja tauta, Padega un Irbes pieminekļus finansēja mūsu tautiete Diseldorfā dzīvojošā Rita Červenaka-Virkavs. Paldies!
Bet mēs pārējie? Atradās taču ziedotāji daudzsološajai politiskajai partijai un personīgi tās līderim! Bet – kad atnāks latviešiem tie jaunie laiki?
Bet tas nu tā, patīk mums saņemt dāvanas, patīk. Uzdāvāja mums Brēmenes muzikantus, paldies! Nu Uzbekija uzdāvāja savu Ulugbeku – tīri izskatīgu, un – dāvātam piemineklim zobos neskatās!
Vēl daži jautājumi. Kāpēc vieta piemiņas zīmei Nobela prēmijas laureātam Vilhelmam Ostvaldam atrodas aiz Vērmanes parka žoga? Nebija taču viņš pašnāvnieks, ko agrāk glabāja aiz kapsētas žoga. Kāpēc pārvietoja pieminekli Rūdolfam Blaumanim? Kam viņš traucēja? Un Alfrēdam Kalniņam? (Atceros, kādu laiku, Operas pārbūves laikā, piemineklis atradās aiz šā žoga, un kāds asprātis uz tā bija uzrakstījis – Brīvību Alfrēdam! Atzīstos, domāju, – re, autors kāds A.Rubika domubiedrs, toreiz Rubika kungs atradās cietumā...)
Labi, kas ir, tas ir, bet kas nav, tas jāsaziedo! (Vārdi, kas tiek pierakstīti K.Ulmanim.)
Ko es personīgi gribētu Rīgā redzēt? Pieminekli vai vismaz piemiņas zīmi nepatiesi Rīgas dedzināšanā apvainotajiem un sārtā sadedzinātajiem Frankam un Andersonam Stabu ielā, kas savu nosaukumu ieguvusi no kauna staba, kas vienlaikus būtu piemiņa visiem tiem terora upuriem, ko pāris gadsimtus vēlāk iznīcināja čekas pagrabos.
Vēl pieminekļus dižajiem rīdziniekiem – G.Merķelim, J.K.Brocem, piemiņas zīmi Daugavmalā Elzai Žiglevicai (interesanti, cik rīdzinieku zin šo vārdu?!), Z.A.Meierovicam, tiem vīriem, kuri 1919.gada novembrī pie Dzelzs tilta izcīnīja Latvijas brīvību. (Esošais piemiņas akmens Pārdaugavas pusē, manuprāt, ir visai necils...)
Un – kā kroni visam! – atļaušos vēl pieminēt šeit savu vīziju. Pils laukums. Vietā, kur reiz atradās Uzvaras kolonna, vēlāk – iecerētā Staļina vietā – Pētera Stučkas piemineklis – un zirgā! – Minhauzens! Jā, tam pašam baronam Kārlim Fridriham Heronimam fon Minhauzenam (1720–1797), kurš Rīgā 1744.gadā komandēja goda eskortu, sagaidot nākamo Krievijas carieni Katrīnu II, un kura dēkas, arī piedzīvojumi Vidzemē ir pazīstami tālu pasaulē. Iedomājieties, sēž barons zirgā (konkrētāk – zirga priekšdaļā) un no zirga šļācas ūdens strūkla! (Skat. G.Dorē ilustrāciju.) Prieks pašiem un bērniem, un Rīgas viesiem! Lūk, piemineklis, kam es labprāt ziedotu pāris latu!

Juris Zvirgzdiņš