Rūtoj saule, rūtoj bite

Jāņi latgaliešu rakstos

Foto: Evelīna Salceviča

Latviešu Jāņu svinēšanai maz sakara ar kristiešu Jāņa Kristītāja dzimšanas dienas atzīmēšanu, tie ir ar ļoti seno auglības kultu saistīti gadskārtu svētki – vasaras saulgrieži – un pastāvējuši ilgi pirms kristietības ievešanas. Jānis, lai kāda būtu viņa vārda izcelsme, par ko zinātnieki joprojām strīdas (vai tas nācis no romiešu Jāna – divsejainādurvju un vārtu aizgādņa, par ko liecina dažas plaši pazīstamas latviešu tautasdziesmas kā Sit, Jānīti, vara bungas // Vārtu staba galiņā vai kāda cita pagānu dieva vārda), simbolizē auglības dievību. Viņš nāk par gadskārtu, aprauga laukus, lopus, ļaudis, un tas jādara arī Jāņa tēvam – mājassaimniekam, pie kura ciemos nāk jāņabērni – svētku svinētāji. Viņa vārdā tiek saukti šajā laikā ziedošie stādi – jāņuzāles, un tie nes svētību visu gadu.
Latgaliešu rakstniecībā atrodama divējāda attieksme pret šiem svētkiem. Vecāku laiku literāros sacerējumos redzama katoļu baznīcas samērā noliedzošā attieksme pret pagānisko saulgriežu svētku tradīciju piekopšanu, pret visu, kas saistīts ar uguņu dedzināšanu, līgošanu un rūtošanu. Tomēr latviešiem šīs tradīcijas ir senas un gana stipras.
Antons Rupainis 20. gadsimta 30. gadu vidū rakstītajā romānā “Baltie tēvi”, kas stāsta par Aglonas baznīcas un klostera dibināšanu 17. gadsimtā, rāda latviešu dzīvi 17. gadsimta sākumā, tātad laikā, kad sen jau bija ieviesta kristīgā ticība, taču ļaudis joprojām stipri turējās pie senču ieradumiem. Tad “līksmie rotāšanas svētki” bija tā reize, kad pie kopīgā ugunskura puiši tradicionālā rotaļā ar aizsietām acīm atrada savas iepriekš nolūkotās, kuras arī sevišķi nevairījās no atrašanas, un slēdza ar viņām mūža derību.
Vladislava Lōča-Vaideāna romānā “Myuža dīnas” (1939) tēlota vīzija par to, kā Jāņu nakti svinējuši latviešu senči latgaļi, kūri, sēļi un zemgaļi, un izteikta nožēla, ka tagad skaistā uguns degšanas, līgošanas un pušķošanās tradīcija ir gājusi mazumā. Toties Jānis Klīdzējs trimdā rakstītajā romānā “Dāvātās dvēseles” (1986) stāsta par vecu zemnieku Baso Andrivu, kurš Līgo vakarā iet pa apkārtējām mājām, savāc meitenes un puikas, vecākus par septiņiem gadiem, un ved viņus uz Krusta priedes kalnu līgot. Tur lielie puiši jau sagatavojuši mauli (ratu rumbu), ko dedzināt un pacelt garas kārts galā. Ļaudis nāk un nāk līgodami ar ozolu un jāņuzāļu vainagiem galvā. No kalna saskaitāmas septiņas citas jāņugunis.
Trimdā iznāca arī Leonarda Latkovska grāmata “Dzymtōs zemes ļaudis II” (1986). Te lasām, ka Latgalē lopus greznoja kāzās, Vasarsvētkos un Zāļu dienas vakarā, dzenot mājās no ganībām. “Tod puškōja ar Jōņa zōlem, ōbuleņa vaiņukim un ūzulu zorim, jo taidi beja pi rūkas. Tys beja īspaideigs skots: gūvis pacaltom golvom sūļōja pa gonu ceļu ar vaiņukim golvā un pogolmā sanese zīdu smaržu. Kai atlaidzeibu par gūvu puškōšonu saimineica deve ganeņam sīru un syltu pīnu un smaržojūšu plōciņa kanceiti.” Raksta autors min svarīgu lopu pušķošanas aspektu – lopi saimniekam bija ienākumu un labklājības devēji, cieši saistīti ar naudas jēdzienu. Par lopu sai-stību ar naudu liecina arī kāda Jāņu laika leģenda. Jāņu naktī ap pusnakts laiku pa pļavām klīstot kāda labi barota vientuļa govs, kas beigās sabirstot par naudas čupiņu un kvēlojot kā ugunskurs. Kurš tur piesteidzas pirmais, var pagrābt kādu sau-ju. Bet parasti gan, cilvēkam tuvojoties, nauda pazūd. “Šymā ticējumā slēpās myusu senču dzeives uzskots, ka cylvākam pīder tikai tys, kū jys ar gryutu dorbu ir nūpeļnējis.”
Heronims Tihovskis 1935. gadā rakstu krājumā “Ceļi” publicēja rakstu
“Svētku un svinamo dienu parašas Latgalē”, kur nedaudz pieskāries arī Jāņu ticējumiem un tradīcijām. “Ja govis, Jāņu dienas vakarā pārnākot mājās, nes mutē zāli, tad nākamajā pavasarī pietrūks barības.” “Jāņu naktī un rītā raganas un burvji vienmēr iet slaucīdami rasu pa laukiem, tāpēc Jāņu rītā nekad rasas neesot.” “Jāņu naktī meitām jāmazgājas ar kviešu rasu, lai būtu baltas un skaistas.” “Jāņu naktī ar sērmūkšļa zariem jānosprauž no savas saimniecības ceļš, tanī virzienā aizies visi kurmji.” Raksturīgās jāņuzāles – nārbuļi – latgaliski saucas kōdeilas. Ir jāņuzāles – jōni, jōneiši, dyuradži. Tie Jāņu vakarā jāienesot istabā. Kam pušķis kuplāks, to sagaida kuplāka laime.
Ar godībām, tirgiem un lielām atlaidām ir tikusi svinēta Pīterdīna, bet pēc tās gaidīts vasaras ražas brieduma laiks Jākuba diena.

Jōneits nese sīra kuli
Pīters zōļu vazumeņu;
Jākubeņš vēl bogōtōks,
Tys vad maizes vazumeņu.

Ilona Salceviča