Nacionālā teātra kolektīvs atgriežas mājās

Viesturs Rieksts	Mārcis Maņjakovs	Ilze Rūdolfa

Latvijas Nacionālā teātra rekonstrukcija tika sākta 2002.gada jūnijā. Kopš tā laika teātra darbība notika dažādās pilsētas vietās – VEF Kultūras pilī, Dailes teātrī, Operas Jaunajā zālē, Jaunajā Rīgas teātrī, neatkarīgajā teātrī “Skatuve”, Vāgnera koncertzālē un Alfrēda mājā Asītes ielā 4. Savukārt administrācija atradās Latviešu biedrības namā. Pēc šīs divu gadu “trimdas” teātra kolektīvs atkal atgriežas vēsturiskajās telpās. Vakar, 21.jūnijā, notika Latvijas Nacionālā teātra atjaunotās ēkas svinīgā atklāšana. Latvijas Televīzijas tiešraidē to varēja vērot visi valsts iedzīvotāji.

Šodien ar divām “Skroderdienas Silmačos” izrādēm tiek slēgta teātra sezona. Plānots, ka Nacionālā teātra jaunā sezona sāksies septembrī. Atjaunotajā teātrī būs trīs spēles laukumi.

“Mēs strādāsim nākotnei”

Latvijas Nacionālā teātra direktoru Viesturu Riekstu lūdzām pastāstīt, vai ir iecerēts, ka līdz ar atjaunoto ēku, kas būtiski mainīsies arī teātra idejiskajā dzīvē, respektīvi – vai līdz ar formu arī saturs iegūs citas aprises.

Viesturs Rieksts:

– Saturs mainās un papildinās ar kaut ko jaunu katru gadu. Mums ir jāmeklē veidi, kā piesaistīt plašāku auditoriju. Mūsu teātra skatītāju loks gan pilnībā vēl nav apzināts. Tā kā esam liels teātris un mūs dēvē par nacionālo teātri, mūsu darbības amplitūdai jābūt ļoti plašai, paredzētai visai nācijai.
Mēs strādāsim nākotnei. Proti, mums būs gan režijas, gan aktieru laboratorijas. Tas gan nenozīmē, ka simtprocentīgi viss, kas tajās taps, būs redzams publikai, bet svarīgi ir nodrošināt procesu, kurā teātrim ar gadiem rastos maiņa. Nedrīkstam pieļaut, ka teātris noveco arī idejiski, un jaunas idejas no gaisa nekritīs, mums pašiem tās jārada.

– Vai saistībā ar teātra ēkas atjaunošanas svinīgās atklāšanas faktu varētu gaidīt, ka šīsdienas izrāde “Skroderdienas Silmačos” būs kaut kādā ziņā atšķirīga, varbūt pat pārsteidzoša?

– Nē, tā būs tradicionāla izrāde, kas jau desmitiem gadu ir tāda kā Nacionālā teātra zīme, bez kuras nav iedomājami Jāņi. Būs skatāma tā pati izrāde, kas pirms diviem gadiem.

– Medijos gan jau paspējis izskanēt tautas sašutums par augstajām biļešu cenām uz izrādi.

– Jā, bet šoreiz tas zināmā mērā ir ekskluzīvs notikums, un cilvēki par to maksā. Tas ir ziedojums teātrim, nevis biļešu politika.

– Visbeidzot, tā kā ir Līgo svētku priekšvakars, neiztrūkstošs ir jautājums, kur un kā esat nolēmis svinēt vasaras saulgriežus.

– Skaistā vietā Latvijas laukos – Piebalgā, pie ugunskura. Vispār man šie svētki ir bijuši ļoti dažādi – sākot no Jāņiem, kas ir lustes jūras krastā, kur sapulcējušies dažādu tautību dīdžeji, un beidzot ar Jāņiem latviešu īpašumos Ziemeļamerikā, kur daļa svētku notika latviski, daļa – angliski. Bet neaizmirstamākie Jāņi bijuši “Brakos”, kur, lai arī bija vēl padomju laiki, ieradās novadu kolektīvi ar dziesmām. Otrreiz es nekur un nekad neesmu izbaudījis tādu apdziedāšanās prieku.

Uz priekšu ar labestību un prieku!

Interesanti, vai jaunajai aktieru paaudzei, kas darbu teātrī sāka neilgi pirms ēkas slēgšanas rekonstrukcijai, atgriešanās sajūtas ir līdzīgas tām, kādas mēdz būt, pārnākot mājās.
“Jā, ir sajūta, ka atgriežamies mājās, ka viss būs kārtībā un ka dzīvosim labi,” bezgala optimistiski noskaņots ir Mārcis Maņjakovs, Alekša lomas atveidotājs “Skroderdienās Silmačos”.
Vai līdzšinējā aura teātrī nezudīs – tāds bija daudzu aktieru uztraukums, kad uz laiku nācās šķirties no tik iemīļotajām telpām. Lūk, ko šajā sakarībā domā Mārcis: “Protams, pašā sākumā, ienākot atjaunotajās telpās, bija mazliet cita sajūta. Bet, jo vairāk mēs šeit būsim un spēlēsim, jo tā īpašā aura atkal būs savā vietā. Nekur jau tā nav pazudusi, tepat vien gaisā un visās sienās ir. Aura ir kaut kas tāds, ko nevar iznīdēt.” Uz jautājumu, ko jaunie aktieri ienesīs teātra gaisotnē, Mārcis atbild: “Darbaspējas, labestību un prieku.”

“Sajūta ir cerīga”

“Viss ir tik jauns!” – tā aktrise Ilze Rūdolfa raksturo pirmā brīža iespaidu par atjaunoto teātra ēku. Telpu iekārtošanas laiku viņa salīdzina ar “Skroderdienām Silmačos”, kur visi taisās uz kāzām – durvis virinās, tiek nesti galdi, krēsli... Protams, ir visādi sīkumi un nebūšanas, bet tas viss paliek otrā plānā, jo galvenais ir apzināties fantastisko kolektīva sajūtu. Un tas, ko kolektīvam devuši šie divi gadi prom no “mājām”, viņasprāt, ir stimuls turēties kopā, citam par citu pastāvēt un just savu spēku.

Vai teātra gars ir dzīvs atjaunotajās telpās?
Ilze Rūdolfa neslēpj, ka ir bijusi arī sajūta kā cietuma kamerā, kur visapkārt tikai kailas sienas. Tā tas šķitis, kad tikko sākušies mēģinājumi Mazajā zālē, licies, ka pilnīgi viss, tā sakot, ir izpūsts ārā. “Bet tagad jau var just, ka lēnām, lēnām viss atgriežas. Sajūta ir cerīga un priecīga.”

Ieva Jaunupe