Sit, Jānīti, ādas bumbu!

Latvijas futbolisti līksmo pēc spēles ar Vāciju Foto: EPA/A.F.I.

Jaunākie pētījumi gandrīz nešaubīgi ļauj apgalvot, ka senie latvieši ir pazinuši kājbumbu jeb futbolu. To apstiprina tautas garamantu liecības, kaut vai daina:

Sit, Jānīti, vara bungas,
Vārtu staba galiņā!

Kā zināms, sentautas dažas lietas nesauca vārdā, piemēram čūsku, bet deva tām aprakstošu apzīmējumu. Jāspriež, ka pie neminamām mantām piederējusi arī ādas bumba. Atslēgas vārds atskārsmei rodams nākamajā rindā, kur atklātā tekstā sniegts futbola pasaules galvenais termins - vārti.
Jāsecina gan, ka senlatviešiem spēles noteikumos bijušas mūsdienās grūti izprotamas nianses. Tomēr iespējams, ka “vārtu staba galiņā” ir tas pats “vārtu augšējā stūrī”. Ja tā, tad gūts vēl viens pierādījums, ka jau aizlaikos ir bijusi prasība pēc skaista un augstvērtīga futbola, kādu nupat Eiropas meistarsacīkšu finālturnīrā rāda Latvijas izlase, gūstot neizšķirtu panākumu pret Vācijas valstskomandu.
Rītvakar Latvijas vienpadsmitnieks mērosies spēkiem ar holandiešiem. Var jau būt, ka Nīderlandes vārtu sargam kāds būs pārtulkojis arī 11 667. latviešu tautas ticējumu no P. Šmita savāktā krājuma: “Jāņu naktī varot dabūt velnu redzēt, ja pliks stāvot vārtu starpā.”
Kā būs rītvakar, to Latvija redzēs, līgojot kopā ar futbolu televīzijā.
Kājbumbas uzsišanas prieks jaunekļus aizrāvis gadu desmitiem cauri kariem un lieliem politiskiem notikumiem. Te priekšā celtās trīs reportāžas šķiet interesantas ne tikai ar hronistu izteiksmes līdzekļiem, bet arī ar citām savu laiku raksturojošām detaļām.

Draudzības spēle Zolitūdē

Savas puiša laika sportošanas gaitas žurnālā “Atpūta” 1939. gadā apraksta bijušais latviešu strēlnieks R. Cīrulis.
“Mūsu futbola klubs nodibinājās priekš pasaules kara. Es spēlēju kreiso pussargu, un mūsu treniņi notika toreizējās Pēterburgas šosejas malā aiz nažu fabrikas. Kādu vakaru spēles puslaikā mūsu komandas kapteinim Ernestam, kam tagad Rīgā pieder piecstāvu māja, pienāca klāt kāds šarmants jauneklis žokejnīcā: “Esmu “Merkurija” komandas pārstāvis no Zolitūdes. Kā būtu ar vienu draudzības spēli?” Ernests aiz lepnuma pakasīja vēderu, mēs savukārt apbrīnojām viņa platās bikses ar trim perlamutra pogām bikšu atlokos. Es nevarēju nolaist acis no viņa lepnās žokejnīcas, ko viņš valkāja ar īstu Dzegužkalna šiku.
Svētdienas rītā sēdāmies vilcienā. Zolitūdē mūs sagaidīja platbiksainais delegāts un vairāki nopietna izskata futbolisti. Bija saradušies kādi četrdesmit skatītāji, visvairāk meiču un knēveļu. Merkurieši bija augumā pārāki par mums. Kāds no viņiem ved bumbu, piespēlē savējam, bet tas stāv pašos mūsu vārtos. “Ofsaids, ofsaids!”– mūsējie kliedz, bet atlētiskais tiesnesis sauc: “Nekas, pucē tikai tālāk!” Izmisis metos pakaļ bumbai, sāku vest, bet nav, kam piespēlēt, jo trīs mūsējo uzbrucēji sēd zālītē un berzē kājas. Situ uz labu laimi, un bumba iekšā gan, bet tanī pašā mirklī kāds iesper man pa vēderu. Arī pārējie jau nikni cīnās, un saprotu, ka no draudzības spēles nekas neiznāks. Tanī brīdī no Jūrmalas puses tuvojas vilciens. Mūsu garderobe mētājas krūmos laukuma malā. Klibodami steidzamies prom, pa ceļam paķerdami drēbes. Smaga runga lido pāri mūsu galvām, bet Ernests vēl izmisis cīnās ar kādu merkurieti. Ielecam vilcienā un, elpu atvilkuši, sākam skatīt mūsu garderobi. Viens aizmirsis apkaklīti, Koļa nav paspējis paķert bikses, bet man pazudusi kaklasaite gandrīz rubļa vērtībā. “Tas nekas, ka tikai dzīvi”, – mierina kapteinis, berzēdams sasisto kāju.
Tā beidzās mūsu draudzības sacīkste Zolitūdē 1914.gada jūlijā. Nākamā dienā sākās pasaules karš. Par kaklasaiti vairs neskumu, jo bija jāiet “krievos”.”

Pirmā Latvijas futbolistu valstssacīkste

Tā notika 1922.gada 24. septembrī Latvijas Sporta biedrības laukumā. Latvijas vienībā spēlēja Hermanis Saltups, K. Šmits, Kārlis Ašmanis, Kārlis Bone, Česlavs Stančiks, Aleksandrs Roge, Mārtiņš Zemītis, A. Kerns, Edvins Bārda, Teodors Plade, Arvīds Bārda.
Vēsturisko spēli avīze “Latvis” daļēji atreferēja šādi:
“Sacīkste LSB laukumā bija pievilkusi reti kuplu apmeklētāju skaitu, ap trim tūkstošiem. Kā vienas, tā otras valsts spēlētāji ar savu brašo izskatu atstāja labāko iespaidu. Spēli uzsāk latvji straujā uzbrukumā, Arvīds Bārda padod balli savam brālim Edvinam un – vārti iegūti. Tad balle iet no vieniem vārtiem uz otriem, bet uzbrūk galvenā kārtā latvieši. Otrā puslaikā viscaur sīva cīņa. Pamazām pārsvars igauņiem. Bet 35. min. igauņu vārtsargs tik tikko attur Kārļa Bones sitienu pašā vārtu stūrī. Teo Plade iesit vārtus no aizmugures, ko somu tiesnesis neieskaita. Nepilnas divas minūtes pirms spēles beigām Ūprass iesit balli mūsu vārtos. Saltupam izslīd jau uzķerta balle. Cik viegli ieguva latvji vārtus spēles sākumā, tik divtik viegli igauņi spēles beigās. 1: 1. Spēlētāju novērtējums. Saltups pilnām attaisno uz viņu liktās cerības: ir izveicīgs, uzmanīgs, apķērīgs, drošsirdīgs, apdomīgs, aukstasinīgs. Brīžiem mūsu uzbrucēji kā lauvas gāžas pretiniekam virsū, un lieliski ir Edvins Bārda, Arvīds Bārda, Teo Plade, Zemītis. Vienmēr nadzīgo Kernu, saukto “mazo”, lielie “apēd”.”

2004.gada Eiropas futbola čempionāts komentētāju valodā:

Ja Nīderlandei ļauj spēlēt, šī komanda var iesist ļoti daudz vārtu.
Nīderlandieši cenšas izvilkt ārā Vācijas izlasi.
Tiesnesis drīz sāks svilpt šos mazos sodus.
Kuranji ir ārkārtīgi maz gadu. Viņam ir 22 gadi.
Labi atvērās Ballaks.
Pilnīga impotence Nīderlandes izlases izpildījumā.
Ovčiņņikovs ļoti komfortabli ķer šo bumbu.
Ovčiņņikovs ir komandas līderis ģērbtuvēs.
Pigu sit ar kreiso kāju, būtu sitis ar labo kāju, bumba varētu atrast ceļu vārtu tīklā.

Andris Kļaviņš