Lai viens vilktu līdzi četrus

1.

Var prognozēt, ka turpināsies un paplašināsies dažādu transporta līdzekļu un piekabju ražošana un komplektācija. Tie vajadzīgi ne tikai vietējam tirgum kā valstij ar pietiekamu tranzīta pārvadājumu īpatsvaru un sabiedriskajam transportam, bet arī eksportam. Pie tā pieskaitāmas arī labas iespējas kuģu būvē un remontā (piemēram, a/s “Rīgas kuģu būvētava”) Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Valsts prezidenta institūcijas paspārnē izveidota Stratēģiskās analīzes komisija, kas skaidrotu Latvijas vispārējo iesaisti pasaules procesos. Taču rodas iespaids, ka tās uzdevums vairāk ir vispārēja un abstrakta rakstura. Krietni svarīgāk no prioritātes viedokļa būtu tikt dziļākā skaidrībā par pašas Latvijas tautsaimniecības stratēģiju un iekšējām saimnieciskajām problēmām. Tad arī citas lietas risināsies it kā pašas no sevis, tostarp valsts iesaiste pasaules apritē. Latvijai arvien jābūt ekonomiski spēcīgai un stabilai, lai tās iedzīvotāji, raženi strādājot, pienācīgā labklājības līmenī baudītu sava darba augļus.

Šajā sakarībā visnotaļ simpātisks šķiet Eiropas Savienības (ES) konstitūcijas projektā precizētais vadmotīvs saimniekošanai: “Savienība strādās, lai panāktu noturīgu Eiropas attīstību, balstoties uz līdzsvarotu ekonomisko pieaugumu un cenu stabilitāti, veidotu augstu konkurētspējīgu sociālo tirgus ekonomiku, kuras mērķis ir pil-nīga nodarbinātība un sociālais progress ar augstu aizsargātības līmeni un uzlabotu vides kvalitāti.”
Tas ir sava veida modelis nākamībai, un mums tas jāsalīdzina ar pašreizējo Latviju. Tāpēc mūsu valstij būtu veidojama neatkarīga, neliela augsti kvalificēta tautsaimniecisko procesu attīstības pētniecības un ekspertīzes institūcija. Šāds centrs palielinātu valsts tautsaimnieciskā stāvokļa izvērtējuma, ekspertīzes līmeni.

Darba iespējas

No šo visnotaļ svarīgāko mērķu kopas jebkuram vispirms rūp darba iespējas un tā samaksa. Tas īpaši būtiski apstākļos, kad darba algas līmenis ievērojami kontrastē ar pašreizējo cenu līmeni patēriņa precēm. Protams, uzņēmēji dažkārt neriskē atvērt jaunas ražotnes, bīstoties, ka var izsīkt pasūtītāji. Turklāt jaunie strādājošie sadārdzina ražošanas izdevumus, jo jāmaksā vairāk. Tomēr mūsdienu tehnoloģijas prasa mazāk darbaroku, un jaunas darba vietas nemaz neaug kā sēnes pēc lietus.

Latvijā salīdzinājumā ar citām ES valstīm ir visvairāk darba meklētāju, kas ilgāk par gadu nevar atrast darbu, – 7,4% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Cituviet to ir mazāk: ES caurmērā 3,1%, Itālijā – 5,8%, Grieķijā – 5,4%, Vācijā un Spānijā – 3,9%, Beļģijā – 3,2%, Francijā – 3,1%, Somijā – 2,4%, Lielbritānijā un Īrijā – 1,3%, Zviedrijā – 1%, Dānijā – 0,9%, Nīderlandē un Austrijā – 0,8%.
Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrējušies apmēram 8,3% bezdarbnieku no visiem darbspējīgajiem iedzīvotājiem, lai gan patiesībā bezdarbnieku skaits ir divas reizes lielāks. Cilvēki neiet reģistrēties, jo zina, ka darba vietu nav. Vienlaikus plaukst nelegālā nodarbinātība – tirdzniecībā, mežizstrādē, celtniecībā. Mērķis ir samazināt bezdarbu līdz 4% un paaugstināt iedzīvotāju nodarbinātību 65 – 70% līmenī.

Iekšzemes kopprodukts

Šajā sakarībā vienmēr ar cerībām raugāmies, ka iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums būs ne mazāks par 6% gadā. Šis IKP pieaugums 2001.gadā bija 7,9%, 2002.gadā – 6,1% un 2003.gadā – 7,5% (vidēji no 1996. līdz 2002.gadam ik gadu 5,8%). Vēl labāk, ja tas būtu 8–10 % robežās. Taču pārliekam optimismam nav pamata, jo IKP pieaugums Latvijā lielā mērā balstīts uz importēto preču tirdzniecības apjomiem, līdz ar to patēriņa, nevis ražošanas vai investīciju, palielināšanos. Ilgtermiņā tautsaimniecības attīstībai tas nav labākais rādītājs. Svarīgs ir ne tik daudz relatīvais pieaugums, cik pieaugums absolūtos skaitļos, un tas mums ir zems – aptuveni 1/3 no ES 15 “veco” valstu IKP. Vajadzīga straujāka izaugsme.

To visu pavada hronisks ārējās tirdzniecības deficīts. Preču eksports 2003.gadā sasniedza 1650,6 miljonus latu – par 17,2% vairāk nekā 2002.gadā. Importa kopapjoms pieauga nedaudz straujāk – par 19,7% un pērn bija 2989,2 miljoni latu. Joprojām palielinās starpība starp eksporta un importa kopvērtību. 2002.gadā imports pārsniedza eksportu par 77,3%, bet 2003.gadā šī starpība bija 81,1%.
Šā gada pirmajā ceturksnī eksports pieauga par 23,6%, imports – par 24,8%. 2003.gada pirmajā ceturksnī imports pārsniedza eksportu par 71,5%, bet šogad jau par 73,2%. Igaunijā importa pārsvars pār eksportu ir zem 40%, bet Lietuvā zem 30 procentiem. Pozitīva ārējās tirdzniecības bilance ir lielākajām ES valstīm.
Dažkārt pārlieku tērējamies centienos attīstīt tirdzniecību ar tālām zemēm un neņemam vērā, ka, piemēram, Ķīnai Latvijas tirgus ir mazs, attālumi ir lieli un vīzu režīmi sarežģīti.
Eksportā koksne un tās izstrādājumi veido 35,2%, tekstilmateriāli un tekstilizstrādājumi – 12,6%, metāli un to izstrādājumi – 12,6% (metālu un to izstrādājumu imports – 9,3%). Pie koksnes jāpieskaita arī mēbeles, kuras aizņem 5,9% no eksporta struktūras. ES daļa eksportā 2003.gadā bija 61,8%, bet ar nepietiekami augstu pievienoto vērtību: zāģmateriāli, apaļkoki, dzelzs un neleģēts tērauds u.c. Mašīnas, mehānismi un elektriskās iekārtas eksporta struktūrā ieņēma tikai 6,7%. Turklāt eksporta paplašināšanas iespējas pastāv uz Neatkarīgo Valstu Savienības (NVS) valstīm, kuru īpatsvars kopējā eksporta apjomā šā gada pirmajā ceturksnī bija tikai 8,6%, bet NVS valstu īpatsvars mūsu kopējā importa apjomā – 17,1%.

Rūpniecības vieta

Stabilitāti vispirms var nodrošināt harmoniska rūpniecības attīstība. Iekšzemes kopproduktā rūpniecības īpatsvars ir tikai 16% – viszemākais starp jaunajām ES dalībvalstīm (aiz mums ir tikai Kipra). Ne vienu reizi vien jau bijusi runa par nepieciešamību palielināt rūpniecības īpatsvaru. Rūpniecības produkcijas kopapjoms salīdzināmās cenās 2003.gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, Latvijā palielinājies par 6,5%. Savukārt Igaunijā rūpniecības preču ražošana minētajā laika periodā pieaugusi par 9,7%, bet Lietuvā rūpniecības produkcijas izlaides kāpums bijis visstraujākais starp trim Baltijas valstīm – 16,1%.

Polijas rūpniecības pieau-gums šā gada februārī bija 18,4%, salīdzinot ar iepriekšējā gada tādu pašu laiku (it sevišķi kuģu, automašīnu un elektroiekārtu ražošanā). Ķīnas rūpniecība 2004.gada pirmajos trijos mēnešos pieauga par 16,5%. 2003.gadā bruto produkts palielinājies par 9,1%.
Zināmas pozitīvas iezīmes Latvijā ir šā gada pirmā ceturkšņa rādītājos par rūpnieciskās ražošanas pieaugumu, kas ir par 9,4% augstāks nekā 2003.gada pirmajā ceturksnī, tajā skaitā pārtikas rūpniecībā 12,6%, koksnes apstrādes rūpniecībā 15,4%, metālu ražošanā 36,9%, metālizstrādājumu ražošanā 20,9% (salīdzinot sezonāli izlīdzināto rūpniecības produkcijas izlaidi – pieaugums 11,8%, tai skaitā apstrādes rūpniecībā 12,5%).
No rūpniecības nozarēm visnotaļ nozīmīga vieta un labas perspektīvas ir dažāda veida mašīnbūvei. Arī nelieliem uzņēmumiem, kuri ražo mezglus un detaļas lielajiem rūpnieciskajiem gigantiem ārvalstīs. Tam klāt nāk metālapstrāde, aparātu, iekārtu un rīku ražošanas un komplektējošās nozares, tajā skaitā arī lielam skaitam pārtikas ražošanas un zivju apstrādes uzņēmumu.
Var prognozēt, ka turpināsies un paplašināsies dažādu transporta līdzekļu un piekabju ražošana un komplektācija. Tie vajadzīgi ne tikai vietējam tirgum kā valstij ar pietiekamu tranzīta pārvadājumu īpatsvaru un sabiedriskajam transportam, bet arī eksportam. Pie tā pieskaitāmas arī labas iespējas kuģu būvē un remontā (piemēram, a/s “Rīgas kuģu būvētava”), tajā skaitā arī pašu mājas aizsardzības sektoram, jo Aizsardzības ministrijas un robežapsardzības ikgadējais budžets, kas atvēlēts no nodokļu maksātāju naudas, ir visai prāvs. Transporta līdzekļi būs vajadzīgi vienmēr, un nobrauktie vienmēr jāatvieto ar jauniem.

Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš

Nobeigums – sekos