Samērot vēlmes ar iespējām

Ingus Alliks Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Arvien biežāk arī Latvijā vārdu “lobisms” min pozitīvā nozīmē, ar to saprotot likumīgu savu interešu aizstāvību. Īpaši nozīmīgi tas kļūs Eiropas Savienības (ES) kontekstā, ne velti Eiropas Parlamentā ir pat saraksts ar lobijiem, kā arī izstrādāts to darbības kodekss. Par to, vai un kādas ir Latvijas intereses sociālajā jomā, kādus tās jautājumus regulē ES un kas ir dalībvalstu kompetencē, “Latvijas Vēstnesim” stāsta Ingus Alliks, Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietnieks.

Latviju pagaidām apmierina pašreizējā darba likumdošana

– Vairākām ES dalībvalstīm ir savi lobiji sociālajā jomā, kas gan ir katras dalībvalsts kompetencē. Kādu jautājumu risinājumu tie cenšas un var ietekmēt?
– Pārsvarā tie ir arodbiedrību un darba devēju lobiji, kas cenšas ietekmēt darba tiesisko attiecību un darba drošības un aizsardzības regulējumu, jo tas ar direktīvu palīdzību ir kopējs visā ES atšķirībā no tādiem sociālās drošības jautājumiem kā pensiju un pabalstu apmērs, cīņa ar nabadzību un sociālo atstumtību, kuri tiešām ir tikai nacionālo valstu kompetencē. Kas attiecas uz attiecībām starp darba devējiem un ņēmējiem, to intereses, protams, ir atšķirīgas. Pirmie vēlas lielāku brīvību un liberālākas darba likumdošanas normas, pret ko otrie iebilst. Tādēļ arī katrai pusei ir tik svarīgi, lai Briselē strādātu viņu interešu lobiji. Turklāt ļoti svarīga šī lobēšana ir katras jaunas iniciatīvas pašā sākumposmā, kad dokumenta teksts vēl tikai cirkulē pa Eiropas Komisijas gaiteņiem.

– Kāda ir valsts loma darba devēju un ņēmēju attiecībā, kādas ir tās intereses?

– Katra valsts darbojas kā šo attiecību zināms regulators, izanalizējot nacionālo situāciju kopumā un pieņemot visatbilstošākos lēmumus. Valsts nacionālajā līmenī konsultējas ar sociālajiem partneriem pirms lēmumu pieņemšanas, kas skar sociālo jomu. Domāju, ka tagad, izstrādājot valsts pozīciju par jaunām iniciatīvām, sociālo partneru loma pieaugs un kļūs aizvien būtiskāka.

– Rietumeiropas darba devēji cer ar jauno dalībvalstu palīdzību liberalizēt likumdošanu, uzskatot, ka citādi ambiciozos Lisabonas stratēģijas mērķus nebūs iespējams sasniegt. Kāda ir Latvijas valsts nostāja?

– Latviju, manuprāt, lielos vilcienos apmierina pašreizējā likumdošana. Nevajadzētu to padarīt vēl stingrāku, nekā tā ir. Esošais darba tiesisko attiecību regulējums ES atspoguļo to kompromisu, par kuru izdevies vienoties arodbiedrībām un darba devējiem. Vismaz Labklājības ministrija šobrīd neredz pamatu, lai nāktu klajā ar iniciatīvu pārskatīt darba likumdošanu.

Pabalstu un pensiju apmērus nenoteiks ES

– Kādas ir Latvijas nacionālās intereses sociālajā jomā ES kontekstā?
– Latvija kā maza un pagaidām nabadzīga valsts nevarētu piekrist lielākai sociālās drošības jomas harmonizācijai, kas paredzētu direktīvu veidā noteikt kādus minimālos visām dalībvalstīm kopējos standartus. Tā kā sociālekonomiskās atšķirības starp dažādām ES valstīm tomēr ir ievērojamas, manuprāt, nav iespējams noteikt, ka visur sociālās aizsardzības līmenis nevar būt zemāks kā...

– Taču daudzi Latvijas iedzīvotāji, īpaši mazturīgie, ļoti cer uz vienotiem standartiem.

– Pastarpināti ar struktūrfondu palīdzību un ekonomikas attīstību mēs jau arī tuvosimies tam labklājības līmenim, kas patlaban eksistē vairumā ES valstu. To būs iespējams sasniegt, galvenokārt veicinot nodarbinātību. Lisabonas stratēģija, kuras izvirzītajiem mērķiem pievienojusies arī mūsu valsts, paredz 2010. gadā nodarbinātības līmeni paaugstināt līdz 70% no visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Latvijā tas patlaban ir 61,5%. Palielinoties nodarbinātībai, uz to tūdaļ reaģēs sociālās aizsardzības sistēma (pabalstu, pensiju apmēri), jo abas šīs lietas ir cieši saistītas. ES direktīvu veidā nevar noteikt visiem vienādas pensijas vai pabalstus, jo bez ekonomiskajiem priekšnosacījumiem tas nav izpildāms. Vismaz tuvākajā laikā mūsu pensionāriem pensijas nebūs tādas kā Vācijā. Nauda taču būs jāatrod nacionālajā budžetā, Eiropa to nedos.

– Pēdējā laikā ir dažādas spekulācijas ap Eiropas Sociālās hartas parakstīšanu.

– Latvija ir parakstījusi un ratificējusi 1961. gada hartu. Šā gada 31. maijā Latvija ir nosūtījusi arī pirmo ziņojumu par tās prasību ievērošanu Latvijā. Rudenī gaidāms Eiropas Padomes Sociālo tiesību komitejas novērtējums. Kreisās partijas ceļ troksni ap pārskatītās 1996. gada Sociālās hartas ratifikāciju. Dažos jautājumos tā paredz augstāku aizsardzības līmeni. Tomēr, kamēr nav rūpīgi izanalizēti secinājumi par Latvijas atbilstību jau ratificētajai hartai, steigties ar jaunu saistību uzņemšanos nevajadzētu. Jāsaprot, ka neviens dokuments nav brīnumlīdzeklis, parakstīšana pati par sevi Latvijas cilvēkiem neko nedos, ja Latvijas valstij nebūs finanšu un citu instrumentu, ar ko īstenot savas apņemšanās.

Eiropa vairs nespēj pildīt solīto

– Vai Eiropas sociālās drošības sistēma ir tā, uz kuru Latvijai vajadzētu tiekties? Šobrīd Eiropa ir nonākusi pretrunās starp solītajām sociālajām garantijām un iespējām tās izpildīt.
– Ne tikai Latvijai, bet visai Eiropai ir jāsamēro savas iespējas ar savām vēlmēm. Bez tam jāņem vērā, kāda bija demogrāfiskā situācija pagājušā gadsimta sākumā, kad šīs pārsvarā sociāldemokrātiskās idejas sāka savu uzvaras gājienu, un kāda tā ir tagad, pēc simt gadiem.
Ir sasniegts ārkārtīgi augsts sociālās aizsardzības līmenis, kura īstenošanai nepieciešami lieli, pat pārāk lieli, finanšu resursi. Tādēļ visā Eiropā, neraugoties uz cilvēku protestiem, tomēr tiek domāts, kā šīs sistēmas reformēt. Jo ne visu ES valstu sociālie modeļi spēs darboties arī nākotnē. Uzsvars neapšaubāmi tiek likts uz nodarbinātību, uz to, lai cilvēkus motivētu iesaistīties darba tirgū un neļautu veģetēt uz sociālo garantiju rēķina. Vecā Eiropa – šā vārda vistiešākajā nozīmē – ir spiesta domāt gan par pensijas vecuma paaugstināšanu, gan citiem, no indivīda viedokļa raugoties, nepopulāriem soļiem. Ne jau velti ES ir pieņēmusi nodarbinātības vadlīnijas, kas vērstas uz maksimāli visu sabiedrības grupu iesaistīšanu darba tirgū, lai līdz minimumam saruktu bezdarbnieku, tātad nodokļu nemaksātāju skaits ekonomiski aktīvo iedzīvotāju grupā. Īpaša uzmanība tiek pievērsta ilgstošajiem bezdarbniekiem.

– Vai labvēlīgākā demogrāfiskajā situācijā Eiropas sistēmas spētu darboties, vai tās būtu optimālas?

– Sākšu ar to, ka Eiropā valda stingrs uzskats, ka ekonomisko izaugsmi un konkurētspēju pasaulē nedrīkst īstenot uz cilvēku sociālās aizsardzības rēķina. Jā, būtiskākais, kādēļ sociālās drošības modeļi ir nonākuši grūtībās, ir iedzīvotāju novecošanās. Taču

ir mainījusies arī sabiedrības izpratne par to, kas ir un kas nav taisnīgi, kādai jābūt indivīda atbildības samērojamībai ar valsts garantijām. Tāpat ir mainījušies tradicionālie priekšstati par sieviešu un vīriešu lomu sabiedrībā.

– Daudzi Rietumeiropas eksperti par paraugu labi reformētai sociālās drošības sistēmai min Latviju.

– Jā, mums tas bija vienkāršāk, jo tā bija jāveido no jauna. Protams, bija un ir jālauž sabiedrības aizspriedumi un stereotipi, bet citādā veidā nekā Rietumeiropā – mums pārejot no vienas sabiedrības formācijas otrā, viņiem daudzos jautājumos negribot atteikties no tā, kas jau ir un it kā iluzori darbojas. Ņemt nost, kā tas varētu būt darāms vecajā Eiropā, vienmēr ir ļoti grūti un nepopulāri. To netīk darīt nevienam politiķim nevienā valstī. Latvijai, jau veidojot savu sociālās drošības sistēmu, bija jāņem vērā visi potenciālie riski un jāiziet cauri tām atziņām par pensiju sistēmu, kas šobrīd ir Eiropas dienaskārtībā. Latvijas pensiju sistēma ir moderna, par tās finanšu stabilitāti nav jābažījas arī ilgtermiņā, to nodrošina trīs līmeņi. Jā, pensijas nav lielas, taču šā vecuma cilvēkiem ir vismazākais risks nonākt visnabadzīgāko iedzīvotāju grupā. Vientuļa māmiņa ar minimālo darba algu ir daudz sliktākā situācijā.

– Vai var runāt par vienotiem, specifiski Eiropai piemītošiem sociālās drošības principiem?

– Jā, Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā ir noteikti kopēji mērķi – nodarbinātības veicināšana un darba un dzīves apstākļu uzlabošana. Tā arī ir veidota mūsu sociālās aizsardzības sistēma, kuras galvenais uzdevums ir sniegt cilvēkam atbalstu situācijās, kad viņš pats nevar nopelnīt sev iztiku. Protams, mums jārēķinās, ka valsts budžets ir tikai 2,02 miljardi latu, tāpēc arī garantiju līmenis varbūt nav pietiekams. Bet svarīgi, ka tās aptver visus riskus. Tāpat arī darba likumdošana ir veidota tā, lai maksimāli aizstāvētu darba ņēmēju, lai viņu nevarētu vienkārši tāpat atlaist.

– Vai valsts sniegtās garantijas reizēm nenokauj cilvēkos vēlmi meklēt darbu? Vairāki sociālie darbinieki praktiķi ir apgalvojuši, ka pašreizējā pabalstu sistēma nemudina to saņēmējus aktīvi meklēt darbu.

– Es tam negribētu piekrist. Garantētais minimālā ienākuma pabalsts (GMI) ir tieši tā veidots, lai cilvēku stimulētu līdzdarboties. Ja GMI saņēmējs aktīvi nelīdzdarbojas, sociālais darbinieks var lemt par pabalsta turpmāku nepiešķiršanu. Tāpat ir veidots bezdarbnieka pabalsts, kas nav vienāds visu izmaksas laiku, bet pakāpeniski sarūk. Latvijā nav gluži tāda situācija kā dāsnajā Zviedrijā, kur cilvēks var gadiem pārtikt no bezdarbnieka pabalsta, neliekoties ne zinis par darba meklējumiem. Latvijā diezin vai ar GMI iespējams kvalitatīvi dzīvot. Latvijas pabalstu sistēma ir veidota tā, lai cilvēku aizsargātu grūtā brīdi, bet neļautu uz tās rēķina dzīvot mūžīgi. Katram pabalstam ir savs sociālais mērķis, tiem nav jāatrisina visas cilvēka problēmas. Bez tam jāņem vērā reģionālās atšķirības. Rīgā nevar dzīvot no pabalstiem, savukārt mazā lauku pagastā, kur katrs ceturtais ir bezdarbnieks, pabalstiem, protams, ir liela nozīme.

– Runājot par Rietumeiropas sociālās drošības modeli, tiek lietoti pat tādi jēdzieni kā “tas ir saplīsis skrandās” un “jāmeklē jaunā solidaritāte”, kuru meklē Austrumeiropā. Kā jūs to komentētu?

– Te ir zināma pretruna starp ES stratēģiskajiem dokumentiem un to, ko saka dažādu ES valstu politiķi un ierēdņi. Tāpat visiem zināms, ka dalībvalstu vidū ir nopietnas pretrunas, kuru dēļ reizēm pat tiek apšaubītas iespējas 2010.gadā kļūt par šo konkurētspējīgāko ekonomiku pasaulē. Uzskatāms piemērs ir brīvas darbaspēka kustības ierobežojumi jaunajām dalībvalstīm, kuriem, manuprāt, nav racionāla pamata. Tādā veidā veco dalībvalstu politiķi cer atrisināt iekšpolitiskās problēmas. Turklāt sabiedrības iracionālās bailes no svešajiem viesstrādnieku pūļiem var labi izmantot, izskaidrojot, kādēļ tik liels ir bezdarbs un nepieaug nodarbinātība. Taču zināmā mērā šie ierobežojumi grauj ES pamatprincipus, no kuriem viens ir brīvā darbaspēka kustība. Tādējādi reālā situācija, protams, ir krasā pretrunā ar ES idejiskajiem pamatiem. Tādēļ ļoti svarīgi Latvijai ir atrast savus domubiedrus un sabiedrotos ES.
Es nepiekrītu, ka Eiropas sociālais modelis būtu saplīsis druskās. Nevar visu upurēt ekonomiskās izaugsmes vārdā. Latvijai ir izdevies panākt veiksmīgu līdzsvaru starp ekonomiski aktīvajiem iedzīvotajiem un tiem, kas dzīvo uz viņu rēķina.

– Bet vai vienā brīdī nodokļu maksātāji nesāks uzdot jautājumu, kādēļ viņiem ir jāuztur darbspējīgi (gan vecuma, gan veselības ziņā) nestrādājošie?

– Protams, daļēji tas ir resursu pārdales jautājums un attieksme pret to. Latvijā gan pagaidām nav daudz ko pārdalīt. Latvijas valstī ir radīts “rāmis”, kuram sociālās drošības sistēma neļauj izkrist cauri, taču šis rāmis, protams, nenodrošina kvalitatīvu dzīvi. To var panākt, vienīgi piedaloties aktīvajā darba dzīvē. Valsts uzdevums ir nodrošināt visiem vienādas iespējas un parūpēties par tiem, kuri objektīvu apstākļu dēļ (vecums, slimība) nespēj tās izmantot, kā arī sniegt īslaicīgu atbalstu krīzes vai riska situācijās.

– Vai valsts lomai sociālajā jomā ir jāpastiprinās?

– Kā jau teicu, valsts uzdevums ir radīt “rāmi”, kuram nedrīkst izkrist cauri neviens – nevar pieļaut, ka 21.gadsimtā civilizētā ES valstī cilvēki mirst no bada vai nosalst uz ielas. Tomēr nedomāju, ka valstij būtu jāiejaucas vēl vairāk. Manuprāt, daudzas lietas būtu risināmas starp darba devējiem un darba ņēmējiem.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv