Tīrumos un sētās, kur tautas spēks

Pieci Latgales pagasti kurzemnieku skatījumā

Mieru dvēselēs nes Līksnas Svētās Sirds katoļu baznīca Foto: Andris Siliņš

Tiem, kas “Latvijas Vēstnesi” lasa ne pirmo gadu, agronoma Andra Siliņa vārdam gluži svešam nevajadzētu būt – jau ierasts, ka viņš ir konkursa “Sakoptākais Latvijas pagasts” žūrijas komisijas loceklis, kas pēc tam par redzēto prot interesanti pastāstīt avīzei. Turklāt rakstīto allaž veiksmīgi papildina paša autora uzņemti fotoattēli. “Pēc tam” – tas nozīmē, ka parasti Andra Siliņa garadarbs redakcijā nonāca novembrī vai decembrī.

Šoreiz žūrijas locekļa kavēšanās ar rakstu darbiem un sūtījuma gatavošana no Popes uz Rīgu bija ieilgusi, jo to saņēmām, kad pie durvīm jau klauvēja pavasaris. Redakcijā caurskatījām pabiezo vēstuli ar krāsu bildēm, ielūkojāmies elektroniskā formātā piegādātajās teksta rindiņās un nospriedām, ka nekas tomēr nav nosebots. Jo konkurss taču turpinās. Varbūt pat īstais brīdis ir par to stāstīt un attēlos rādīt, kad daba saplaukusi, bet vērtētāji auj kājas nākamajam braucienam pie šā gada konkursantiem pagastos un nu jau arī novados.
Nav noliedzams – laiku pa laikam ieteicams palūkoties atpakaļ, lai samērotu gaitas sākumu ar galamērķi. Kāds tas varētu būt? Tad sakoptībā jādzīvo visiem pagastiem un visai Latvijai. Iespējams, tas ir nepiepildāms sapnis – arvien taču aug mūsu prasības un tām līdzi arī pats sakoptības jēdziens. Atliek secināt: nenoveco dzejnieka Ojāra Vācieša atziņa par īstu, lielu un tālu ceļu, kam gala nav.

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv

1. Līksnā līksmi ļaudis

Par Latgali dzirdēti dažādi mīti. Viens no tiem (un tur vainīgi arī paši latgalieši) ir tāds: ko nu mēs, mēs jau tādi maziņi, taču kalni te tādi augsti un lejas tik dziļas, Rīga tik tālu, bet robeža tuvu… Pēc tādām runām var rasties pat doma: diezin vai uz zilo ezeru zemi maz vērts doties, jo – ko tad tur rādīs, bet, ja arī rādīs – ko tad vērtēs… Lai nu kā, bet konkurss “Sakoptākais Latvijas pagasts” rit savu gaitu, un Kurzemes vērtēšanas komisija aprauga Latgali.

Sākām ar Daugavpils rajonu, kurā sakoptākais izrādījies Līksnas pagasts.

Ņiu mes soksim, ņiu mes soksim
Komisiju apdzīdot.
Kuram vaiņu redzēsim –
Par tū skaļi dzīdosim.
Ar šādiem vārdiem mūs sagaidīja spriganais sieviešu vokālais ansamblis, kas katru komisijas locekli vērtēja pēc nopelniem. Noslēpt te nevarēja neko. Un atklājās, ka:
Nesalīdzīs tu, Andriet,
Ka ar mani nagulēji.
Bej muteite pi muteites,
Obi rūkas ozūtē…
Vēl jo trakāk, ka dziedātāju pulciņā pati pagasta vadītāja Janīna Jalinska. Tas taču visam dziedātam piešķir tādu kā oficiālu un tiesisku pieskaņu. Jutām, ka joku nebūs. Pārējos pantiņus te netiražēšu, jo diezin vai cenzūra izlaidīs cauri.
Līksnas pagasts atrodas 17 kilometru uz ziemeļrietumiem no Daugavpils ar 138 kvadrātkilometru kopplatību un aptuveni 1300 iedzīvotājiem. Visu pagasta teritoriju šķērso Rīgas – Daugavpils šoseja un dzelzceļš. Līksnas vēsture cieši saistīta ar grāfu Plāteru – Zēbergu dzimtu, ap kuras muižu arī tagad izvietojies pagasta centrs.
Pagasta ļaudis joprojām pateicīgi Plāteriem par 1913.gadā uzcelto Svētās Sirds katoļu baznīcu ar lieliskām ērģelēm un labu akustiku, ko iecienījuši kori no visas Latvijas. Šī baznīca atzīta par labāko neogotikas stila paraugu Baltijā. Stipra draudze, tai ir savs koris. Dievnams vienmēr ar puķēm bagātīgi izpušķots. Baznīcai ir stabila vieta pagasta dzīvē. Vienu no Plāteru dzimtas sievietēm poļi, līdzīgi kā Žannu d’Arku Francijā, uzskata par savu nacionālo varoni, jo viņa vadījusi sacelšanos un poļu nacionālās atbrīvošanas kustību. Šobrīd saglabājusies vecās baznīcas kapela, kurā atrodas baronu Zēbergu kapakmens.
Ievērības cienīgs ir kapelu un muižas pilsdrupas aptverošais vecais parks, kas piesātināts ar šīs vietas vēsturisko elpu. Patmaļu kapsētā godā tiek turēta Līksnas ievērojamo ļaužu piemiņa. Te apglabāti divi mācītāji, kas sarakstīja pirmo latgaļu mācību grāmatu, kuru izmantoja līdz pat Otrajam pasaules karam. Dīvainas asociācijas izraisa fakts, ka vietējie komjaunieši pa naktīm te dežurējuši, lai senās vērtības pasargātu no krievu armijas demolēšanas kāres…

Līksnā “kārtīgi” mūs sagaida vokālais ansamblis. Pirmā no labās – pagasta padomes priekšsēdētāja Līksnā laiku rāda puķu pulkstenis Foto: Andris Siliņš

Par spīti visiem laikmetu griežiem, Līksnas pagasts saglabājies ļoti latvisks – 90 procenti vietējo te ir latvieši. Līksnā savulaik bijusi adatu fabrika, ūdensdzirnavas, alus un spirta brūži. Robežupe Daugava gandrīz 30 kilometru garumā veido lielas applūstošu palieņu platības. Pagasta redzeslokā palu laikā maizes un dzeramā ūdens apgāde kādām 90 lauku mājām.
Pagastā ir vairākas spēcīgas zemnieku saimniecības. Vanda un Vitālijs Kudiņi “Skaistās” apsaimnieko sava vectēva zemi 111 hektāru platībā. Te ražo pienu, graudus, dārzeņus. 20 govju ganāmpulks dod apmēram 6000 kilogramu piena no govs gadā. Ar Eiropas Savienības PHARE finansējumu uzstādīts moderns piena dzesētājs. Lopbarību gatavo, izmantojot graudu placinātāju. Pašiem ir sava piena mašīna, ar to pienu savāc arī no apkārtējiem zemniekiem. Izmantojot subsīdijas, 12 uzņēmīgākie zemnieki izveidojuši kooperatīvu, kas nodarbojas ar lauksaimniecības produkcijas ražošanu, glabāšanu un realizāciju bez starpnieku palīdzības. Uz jautājumu, kā tad ar peļņu, Vitālijs atbildēja: nauda nav galvenais, galvenais ir ideja. Jā, šādu atziņu dzirdējām pirmo reizi. Ne velti šo saimniecību apciemojis arī Einars Repše.
Līksnas pagastā dzīvo ilggadējais Daugavpils lauksaimniecības konsultāciju biroja vadītājs agronoms Viktors Kalāns. Ar viņa svētību pagastā ierīkoti demonstrējumi augkopībā, lopkopībā un kooperācijas organizēšanā. Savā 108 hektāru zemnieku saimniecībā Viktors kopā ar dzīvesbiedri Allu (arī agronomi) audzē graudus un kartupeļus.

Paju sabiedrībā “Krodzinieki” atrodams katra makšķernieka sapnis – Anitas un Valda Miltiņu ierīkotajā dīķī var noķert foreles. Arī mēs izmēģinājām, tik laikam nezinājām tos īstos vārdus. Stimuls bijis saņemtā godalga Zemnieku savienības un Latvijas Zivju fonda rīkotajā dīķu konkursā. Dīķis izveidots meliorācijas sistēmu satekas vietā. Lai gan šobrīd tiek uzturēta arī zeme, 2 govis un 3 sivēnmātes, nākotnē uzsvars tiks likts uz dīķu paplašināšanu un tūrisma attīstību, jo makšķerēt šeit brauc no tuvienes un tālienes.
Zemnieku saimniecības “A.M.A.” īpašnieks Andris Maspānis atzīmē uzņēmuma darbības 10 gadu jubileju. Saim-niecība nodarbojas ar koka un metāla apstrādi, izgatavo logus, durvis. Mehāniskajā cehā dažādi darbagaldi, arī elektroniski vadāmi. Uzņēmumā strādā vairāk nekā 40 cilvēku ar augstāko un vidējo speciālo izglītību. Katru vasaru nodarbina arī skolēnus, tā ieaudzinot viņos atbildību par paveikto. Gan zāģu skaidas, gan nomaļus izmanto kurināšanai. Ēku iekšpuse – visa ar pašražoto koku apdari. Veselīgi, skaisti un mājīgi un kalpo klientiem kā laba reklāma un uzskatāms piemērs. Uzņēmums ir lielākais nodokļu maksātājs Latgales reģionā.
Iesaistot vairākus labvēļus, Līksnā izveidots jauniešu atpūtas centrs, kas darbojas uz sabiedriskiem pamatiem. Beidzot mammas var būt mierīgas, zinot, kur palikuši viņu bērni. Šis centrs ir ļoti populārs. Šurp ierodas bērni arī no kaimiņu pagasta. Te ir dažādas spēles, novuss, trenažieri, kuru iegādē iesaistīti pat holandieši.
Patiesu krāsu prieku izjutām, apskatot tautas daiļamata meistares Elvīras Ozoliņas audumus. Vārdos to grūti izteikt. Tie ir jāredz. Varbūt nedaudz raksturot var to nosaukumi: “Rudzu lauks”, “Jāņuguns”, “Saules puķe”. Daudzas no Lielvārdes jostām, kuras darinājusi Elvīra, atrodas Brīvdabas muzejā. Ejot pa pagastu, visur vērojama sakoptība, ir daudz ziedu. Te ir pat savs puķu pulkstenis.

Andris Siliņš,

konkursa “Sakoptākais Latvijas pagasts” vērtēšanas komisijas loceklis no Latvijas
Agronomu biedrības