Plūst dzejas dziedinošā aura

Dzejas diska “Poeticus mixturalis” (“Dzejas mikstūra”) vāka noformējums (autors – Andris Grandbergs)

Klajā nācis unikāls “medikaments” – dzejas disks “Poeticus mixturalis” (“Dzejas mikstūra”), kurā vairāk nekā 20 dažādu paaudžu un tautību dzejnieki lasa savus darbus, kas mijas ar atbilstošas noskaņas mūziku. Disks tapis, izmantojot autoru balsis, kuras pēdējā gadā skanējušas Latvijas Universitātes radio NABA raidījumā “Bronhīts”.

Kā katram preparātam, arī šim pievienots sastāvdaļu apraksts un lietošanas instrukcija. Tajā dzirkstī asprātība. Tā, piemēram, pie norādes “lietošanas veids” lasāms: “Medikamentu lieto iekšķīgi, ievadot to pa matu galiem, caur ādu un ausīm. (..) Terapeitisko efektu parasti novēro 2.–5. lietošanas reizē. Ārstēšanās ilgums ir daži pieredzes kilometri, hroniskas slimības gadījumā – vairākas konceptuālas atdzimšanas.”
16.jūnijā notika diska prezentācija tā nosaukumam atbilstošos apstākļos – Rakstnieku poliklīnikā, kur autori klātesošajiem sniedza dzeju kā dziedinošu injekciju. Redzot ārstniecības iestādē tik daudz dzīvespriecīgu, smaidošu seju, nav šaubu par dzeju kā brīnumu darītāju. Jauki, ka dzejnieks un lasītājs var atrasties tik tuvu viens otram un spēlēties.

Apvārdošana ar dzeju

Kurš gan kādreiz pie zobārsta ir devies ar lielu interesi?! Gluži otrādi – brr! – kādam, iespējams, pat drebuļi pārskrien. Tad, lūk, dzejiskajā pasākumā Rakstnieku poliklīnikā daudzi nevarēja vien sagaidīt, kad beidzot varēs nokļūt pie profesores Janīnas Kursītes, kura bija uzņēmusies zobu ārstēšanu un sāpju noņemšanu ar tikko gaismā celtā dzejnieka un mācītāja Jāņa Steika (1855–1932) dzeju, kas ir ļoti ekstravaganta parādība.
Tieši tāpat raksturojama procedūra, kas risinājās zobārsta kabinetā. Tajā izteiksmīgi apvienojās Janīnas Kursītes gan kā dzejas, gan kā folkloras speciālistes pieeja. Kā viņa pati izteicās: “Mēs ārstējam ar humoru, bet reizē tam klāt ir arī buramvārdi. “Parastie” ārsti redz cilvēku tikai ķermeniski, bet svarīgi ir paskatīties acīs un pateikt labus vārdus – apvārdot. Jānis Steiks, domāju, ir pirmais, bet ne pēdējais apvārdotājs.”
Apjautājoties pacientam (kura lomā bija iejuties kāds jauns puisis) par Jāņa Steika vārdu iedarbību Janīnas Kursītes lasījumā, skan atzinīga atbilde: “Ar katru minūti kļūst arvien labāk. Jāņa Steika dzeja ir ļoti interesanta ar to, ka iziet ārpus visām pieņemtajām robežām.”

Apvārdošanā izteiksmīgi apvienojas Janīnas Kursītes gan kā dzejas, gan kā folkloras speciālistes pieeja Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Infrapoētiskās pirtiņas terapija

Infrapoētiskās pirtiņas apstākļiem ļoti atbilstošas bija jaunā dzejnieka – fizioterapeita Marta Pujāta dzejoļa rindas:

Uz lēnas mākoņu uguns
kalnu virsotnes deg
un lūpām pāri plūst čuguns.

Pieklusinātā un rāmā balsī dzejnieks lasīja savu darbu pacientam – cienījama vecuma kungam. Un jau pati par sevi poētiska no malas izskatījās aina, ka līdzās viens otram kopējā sarunā sēž jauneklis un sirmgalvis. Izrādās, sirmo kungu apmeklēt šo pasākumu ieinteresējusi meita, kura esot pārliecināta par dzejas pozitīvo iespaidu uz veselību.
Bet kā šķiet viņam pašam pēc šī pirmā ārstnieciskā kursa?
Vēl jādomājot, īsti nevarot pateikt, bet vispār tā esot ticības lieta.
Dzejnieks savukārt savas ārstēšanas metodes komentē šādi: “Jau pirmajā reizē, protams, nav iespējams panākt acīmredzamu progresu. Tā ir vispārzināma patiesība, ka vajag pakāpeniski, uzmanīgi strādāt un strādāt pie tā visa. Mēs, ārsti, nekad necenšamies kaut ko ļoti sasteigt.”

Dzeja kā bezgalīga tiekšanās

Garum gara rinda bija izveidojusies pie kabineta durvīm ar uzrakstu “Dr. Liāna Langa. LOR”. Secinājums – kā jebkurā jomā, pieprasīts ir tikai ļoti labs speciālists. Tam apstiprinājumu dzird

Jau pati par sevi poētiska no malas izskatās aina, kad līdzās viens otram kopējā sarunā sēž jauneklis (dzejnieks Marts Pujāts) un sirmgalvis Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

arī rindā stāvošo sarunās: “Paskat, kā pie mūsu daktera laužas!” Acīmredzot Liānas Langas dzejas mikstūru pretpotēm ir īpaši dziedinošs spēks. Tāpēc kā pacients ar sūdzību par akūtu vajadzību pēc dzejas dodos kabinetā pie “ārstes” un jautāju, ko dzejisku un ne tik dzejisku pavēstīt sabiedrībai. Liānas Langas atbilde ir šāda: “Dzeja kā visa augstā māksla ir vislabākais un viscēlākais līdzeklis pret notrulināšanos, brutālu materiālismu, plakanu domāšanu un citām līdzīgām kaitēm un diagnozēm.”
Tālāk seko izteiktās atziņas konkretizējums: “Tā kā dzeja lielā mērā strādā kā laika mašīna, rodas jautājums, vai cilvēks vēlas pārvietoties. Ja viņš vēlas stagnēt, tad viņam, protams, nav vajadzīga ne dzeja, ne mūzika. Dzeja ir valodas mūzika, pat tad, ja tā ir bez atskaņām, rakstīta verlibrā. Ir ļoti daudz cilvēku, kuriem patīk citas labas un varbūt mazāk labas lietas. Dzeja, nebaidīšos teikt, ir elitāra māksla, pēc kuras mēs, dzejniekus ieskaitot, vienmēr varam tikai tiekties. Tā ir tāda bezgalīga tiekšanās!”
Jāatzīst, mūsdienu cilvēks gan biežāk telpas un laika pārvarēšanai izvēlas nevis dzeju, bet pavisam citu veidu, kas prasa minimālu piepūli – tās ir tehnoloģiju piedāvātās iespējas. Šajā sakarībā Liāna Langa saka: “Lasot dzeju, mēs sevi attīstām, un tas ir ļoti svarīgi. Daudz asāka kļūst mūsu uztvere un daudz augstāks IQ.”
Visbeidzot, iejūtoties gaisotnē, kurā dzeja tiek pasniegta kā netradicionālās medicīnas metode, jautāju dzejniecei, kādā ziņā mūsdienu cilvēks ir “slims”. Viņasprāt, izplatītākā “slimība” ir atrautība no dabas un atsvešināšanās citam no cita. Kādas zāles te līdz? Liāna Langa domā, ka, protams, dzeja: “Dzeja vieno cilvēkus. Jūs varat aizbraukt uz jebkuru pasaules malu, un, satiekot cilvēkus, kas lasa dzeju, jums vienmēr būs par ko runāt.”

Ieva Jaunupe