Nacionālā teātra restaurētās ēkas atklāšanā 2004.gada 21.jūnijā

Dāmas un kungi! Dārgā teātra saime!
Es apsveicu Nacionālā teātra trupu ar atgriešanos savās īstajās mājās uz šīs atjaunotās skatuves svētajiem dēļiem!
Namiem ir tā priekšrocība, ka tos var atjaunot, un šajā ziņā tie ir cilvēkiem tālu priekšā. Mūs, cilvēkus, nav iespējams tā atjaunot, un tamdēļ jo vairāk priecājamies, ka šis nams ir atguvis gluži to pašu spozmi un svaigumu, kāds tam bija, kad tas tika uzbūvēts. Šajā namā ir notikušas izrādes daudzu gadu garumā dažādu režīmu, dažādu valdību laikos, bet vienmēr ar vienu kopsaucēju – tas ir bijis teātra kā mākslas templis, kur nāk skatītāji kā uz svētu vietu, kas ir teātra mūzas Tepsikoras iedvesmota un apgarota. Bet latviešiem šī Nacionālā teātra ēka ir kaut kas daudz vairāk. Jā, šobrīd šeit redzam arhitektūras pieminekli, kas ir ievērības cienīgs, kas būs nozīmīgs elements Rīgas vēsturiskajā sejā, kas noteikti iedvesmos tūristus un izraisīs viņos apbrīnu. Rīgas pilsētai un tās domei vēlos izteikt pateicību un atzinību par to, ka ar šīs Nacionālā teātra ēkas atjaunošanu Rīga un Rīgas centrs ir ieguvis vēl vienu vaibstu, kas palīdz to iezīmēt uz Eiropas kartes kā īstu Eiropas galvaspilsētu.
Uz šīs skatuves dzima arī Latvijas Republika, un man tas šķiet simboliski ļoti piemēroti, jo modernais teātris Latvijā dzima 19.gadsimtenī paralēli mūsu nacionālajai atmodai.
Teātris kā tāds sniedzas atpakaļ ne tikai tālajā antīkajā laikā un formālā teātra formās, bet latviešiem tā saknes ir saredzamas jau mūsu budēļos, ķekatās, kā arī dažādo gan ģimenes, gan gadskārtu godu izdarībās un rituālos, arī tie jau ir stilizēti, arī tiem jau ir savs gatavs tradicionāls scenārijs, tur notiek dramatiska improvizācija, un ne velti ar šādām tradīcijām latviešu tauta bija gatava modernam teātrim, kad tas viņai kļuva iespējams. Teātrī toreiz un cauri padomju gadiem tauta nāca veldzēties latviešu valodas skaņās, tauta nāca arī stiprināt savu nacionālo pašapziņu.
Teātris ir vieta, kur notiek emocionālā katarse, kur notiek identificēšanās ar varoņiem un kur starp rindām, aiz grima un aiz rampas ugunīm var pateikt daudz ko tādu, ko vai nu cenzūra aizliedz, vai ko vispār ikdienā ir grūti tiešos vārdos un vienkāršā prozā pateikt. Teātris ir īpašs tajā ziņā, un es novēlu, lai šis nacionālais teātris tiešām būtu tā vieta, kur pukst Latvijas nacionālā teātra sirds, – lai tā būtu tā vieta, kur latvieši visā mūsu valstī varētu nākt un redzēt īstu nacionālu teātris, lai šī būtu iedvesmas vieta teātra mīlētājiem un teātra piekopējiem visur citur mūsu mīļajā zemītē.
Es apsveicu aktierus, režisorus, teātra vadību, visus, kam ar teātri ir saistība, ar atgriešanos šajās mājās. Es pateicos visiem, kas ir pielikuši roku pie šī skaistā nama atdzimšanas, un novēlu visiem, ne tikai radošajiem māksliniekiem, bet arī atbalstītājiem, kādu ir ļoti daudz, ilgus, laimīgus, ļoti radošus gadus un it īpaši – sajūsmas pilnas skatītāju zāles. Lai jums veicas!