"Kur atrodas Centrālā Eiropa?"

"The Economist"

— 2000.07.08./14.

Aukstā kara bloku sabrukums, dažādā tempa pārmaiņas postkomunistiskajā pasaulē, kā arī augošā nenoteiktība Eiropas Savienības iekšienē padara neiespējamu nosaukumu piešķiršanu reģioniem teritorijā, kura agrāk bija vieglāk definējama. Tas arī ir labi.

Vēl tikai pirms desmit gadiem eksistēja Austrumi un Rietumi, kā arī pelēkas teritorijas Eiropas centrā, kuru iedzīvotājiem tika stāstīts, ka viņi atrodoties austrumos un tādējādi arī padomju orbītā, taču viņi paši lielākoties vēlējās būt rietumnieciski un brīvi. Tie, kuriem bija drosme un apņēmība izteikt savas domas, nereti dēvēja sevi par centrāleiropiešiem. Tagad šis termins ir vai nu ārkārtīgi izplūdis, vai arī dažādiem cilvēkiem nozīmē dažādas lietas. Vieta jau vēl joprojām eksistē, taču tās ģeogrāfiskais izvietojums, iespējams, pārvietojas austrumu virzienā.

Lielā mērā Centrāleiropa nozīmēja to noskaņojumu, kas bija kopīgs paverdzinātajām tautām, kuras, vienkāršoti runājot, atradās teritorijā no Baltijas jūras līdz Adrijas jūrai. Šo valstu iedzīvotāji uzskatīja, ka uz pasaules ir pārāk daudz krievu (līdz brīdim, kad sabruka komunisms) vai pārāk daudz vāciešu (īpaši tad, bet ne tikai tad, kad plosījās Hitlers). Pēdējā laika birokrātiskajā žargonā Savienotajās Valstīs un ES galvenajā mītnē Briselē modē ir nākusi vēl neveiklāka frāze "Centrālā Eiropa un Austrumeiropa", lai ar to radītu iespaidu, ka bijušās Padomju savienības valstis, kā arī to satelīti ir gaidīti partneri.

Dažas valstis, kam par piemēru ir pēdējā laikā nopaļātā Austrija, alkst pēc kādreizējās Habsburgu zonas atdzimšanas, kas savulaik pletās no Vīnes pāri Ungārijai, čehu zemēm, Polijas dienvidu daļai, vienai daļai Ukrainas un nelielai teritorijai Balkānu ziemeļos. Pagājušajā nedēļā Austrijas kanclers Volfgangs Šisels pat no jauna pievērsās terminam "Mitteleuropa" (Viduseiropa). Ja Austrija jebkad iedomātos izstāties no Eiropas Savienības, kas, protams, ir visai neticama iespējamība, tad tā nonāktu tieši jaunajā "Centrāleiropas kodolā", kurā ietilptu lielākā daļa kādreizējās impērijas zemju.

Tas varētu iejūsmināt vienu otru Vīnē un, iespējams, arī Budapeštā, taču no tāda notikumu pavērsiena šodien lielas jēgas nebūtu. " Mitteleuropa ir izzudusi no Vācijas ģeogrāfiskās domāšanas," saka Mihaels Mertess, kas bija Helmūta Kola padomnieks laikā, kad Kols vadīja valsti. "Mums būtu jāpriecājas par tās izzušanu," viņš teica nesenajā Eiropas zinātnieku sanāksmē Oksfordas Svētā Antonija koledžā, kur tika apspriesti šādi jautājumi. Zinātnieki nonāca pie kopēja slēdziena, ka Centrāleiropa vismaz vairs nav tāda, kāda tā bija agrāk, jo galvenie šī jēdziena eksistences faktori (Padomju savienība un sadalītā Vācija) ir izzuduši.

Visvienkāršākais iemesls, kādēļ mūsu dienās noteikt Centrāleiropas definīciju ir kļuvis daudz sarežģītāk, ir tā nenoteiktība, ko ir radījuši divu lielo klubu NATO un ES centieni savos apskāvienos iekļaut tik daudzas šī reģiona valstis. Šajā ziņā karte strauji mainās, jo poļi, čehi un ungāri jau ir iesaistījušies militārajā aliansē, un vesels lērums citu valstu, ieskaitot arī veiksmīgo trijotni, ar dažādu ātrumu virzās ES virzienā. Iestājoties šajos klubos, jaunās dalībvalstis ir noskaņotas pasludināt savu piederību pie rietumvalstīm. Tādējādi Centrāleiropa daudzējādā ziņā ir tā teritorija, kuras iedzīvotāji vēlas noliegt savu ģeogrāfisko situāciju.

Šinī laikā arī valdību maiņa var izraisīt pārmaiņas. Piepeši var izrādīties, ka valsts šķiet spējīga virzīties uz rietumiem vai arī atkrist atpakaļ austrumos vai dienvidaustrumos. Kā piemēru var minēt Slovākiju un Horvātiju, kuras abas atkal dodas Rietumu virzienā pēc Vladimira Mečiara padzīšanas un Franjo Tudžmana nāves pagājušajā gadā. Abi minētie bija līderi, kuru nedemokrātiskās izrīcības neļāva šo valstu iedzīvotājiem iesaistīties Rietumu sfērā. Vai Rumānija varētu novirzīties vēl tālāk uz dienvidrietumiem, ja par tās prezidentu atkal kļūtu vecais komunists Jons Iliesku, kas nebūt nav neiespējami? Par to var šaubīties.

Turklāt pēdējos gados sāk veidoties jaunas mini formācijas. Piemēram, baltieši vairs nav uzskatāmi par vienu bloku: Igaunija, būdama Somijas pagalmā, ir kļuvusi par Skandināvijas valsti; Lietuva slīd uz Polijas pusi; bet problemātiskā Latvija vēl joprojām cīnās, lai izkļūtu no Krievijas ēnas.

Pārsteidzoša ir augošā apziņa, ka Polijai, Centrāleiropas jaunajam dzinējspēkam, ir izdevies kļūt rietumnieciskai, tajā pašā laikā kļūstot par magnētu austrumu kaimiņvalstīm — Lietuvai; Baltkrievijai, kuras vajātā opozīcija dod priekšroku saitēm ar Poliju; kā arī nožēlojamajai, bet potenciāli nozīmīgajai Ukrainai, kurā aktīvi sāk darboties poļu uzņēmēji. Polijai austrumos var izveidoties jauna tipa Centrāleiropa (vai kā daži to šodien dēvē — "Ziemeļu Centrāleiropa"), kurā ietilptu valstis, kas vēlas rietumnieciskoties.

No Centrāleiropas kartes gandrīz vai ir izkritusi vecā komunistu bloka valstu daļa Balkānos. Tur valstis, kurām klājas labāk, vairs nevēlas uzskatīt sevi par piederīgām pie Balkāniem, visuzkrītošākais piemērs ir slovēņi un, kaut arī vēl joprojām tikai vēlējuma formā, pēc Tudžmana perioda horvāti. Rumāņi un bulgāri sīksti turas pie sava ES kandidātvalstu statusa, kaut arī zinādami, ka nākamajā uzņemšanas vilnī viņi neiestāsies. Pārējās Balkānu valstis gandrīz vai veido pašas savu kartes daļu.

Tomēr ne gluži. Karš Kosovā, dumpīgajā vecās Dienvidslāvijas galvenās sastāvdaļas Serbijas provincē, Eiropas Savienībai nozīmēja jaunu posmu, jo amerikāņi, kas militārajā ziņā joprojām palīdz sponsorēt Eiropas jaunos rietumniekus, ir likuši skaidri saprast, ka Balkāni galvenokārt ir jāatjauno pašiem eiropiešiem. Pat ja Balkānu valstu izturēšanās pašlaik šo reģionu izslēdz no Centrāleiropas, tās ir nonākušas ES atbildības zonā, un ir iespējams, ka Kosova varētu kļūt par ES pirmo ilgtermiņa protektorātu.

Cits iemesls dziļajai plaisai starp Balkāniem un rietumu virzienā ejošajām pārējām bijušā komunistu bloka valstīm slēpjas etniskajās problēmās. Arī šeit ES spēlē zināmu lomu: topošās dalībvalstis, kā Slovākija un Rumānija, tagad labāk apzinās, ka tām ir labāk jāizturas pret savām minoritātēm (ungāriem un čigāniem), un attiecīgi arī rīkojas. Līdzīgā kārtā ES iestāties cerošie baltieši ir bijuši spiesti izrādīt lielāku iecietību pret saviem etniskajiem krieviem. Taču tām valstīm, kurās etniskie jautājumi vēl joprojām ir sprādzienbīstami, ES vārti joprojām būs slēgti.

Protams, ka krieviem tas viss nepatīk. Viņi nerunā par Centrāleiropu, apzinādamies, ka šis termins kopš 1945.gada iezīmējās ar naidīgumu pret Krieviju. Reformistiski noskaņotie krievi ar entuziasmu runā par "Eiropas vērtībām". Taču Krievijas jaunais prezidents Vladimirs Putins nepavisam nevēlas pieļaut, ka baltieši, Baltkrievija vai Ukraina iekļūtu Rietumu vai pat Polijas zonā, nerunājot nemaz par NATO. Atceroties, ka šī gadsimta sākumā Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, Ļvovā (Rietumukrainā) un (ļoti īsu laiku) Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā plīvoja Polijas karogs, krievu nacionālisti ar īpašu nemieru vēro Polijas atdzimšanu. Ja Centrāleiropa ir sava veida limbo, tad lai tas tā arī paliek, uzskata krievi.

Viens no iemesliem, kādēļ mazajām Centrāleiropas valstīm patīk ideja par iestāšanos ES, ir tas, ka starp šī kluba biedriem pastāv zināma vienlīdzība (te var minēt kaut vai veto tiesības nozīmīgākajos jautājumos), kuru šajā teritorijā iespiestās valstis nekad nav izbaudījušas. Cits iemesls ir jaunā apziņa, ka ES varētu izveidoties par klubu, kurā vienveidība ir mazāk nomācoša. Centrāleiropieši ņem vērā, ka dažām ES dalībvalstīm ir vienota valūta; citas ietilpst "brīvo robežu" zonā; vēl citas pakāpeniski veido savu aizsardzības klubu. Ja ES dažādotos, kļūtu par multisistēmu organizāciju (bet, cerams, nevis par divpakāpju sistēmu ar pirmās un otrās šķiras dalībniekiem), tad tiem būtu vieglāk izjust piederību pie tās. Un, ja tas tā patiešām notiktu, tad Centrāleiropas karte droši vien kļūtu vēl vairāk izplūdusi.